Sagatavošanās jaunam ceļojumam
Autore dzīvo Paranā, Brazīlijā.
Līdzīgi kā Nefijam, kurš kuģoja pa nepazīstamiem ūdeņiem, arī man vajadzēja pielietot ticību Tam Kungam, lai nodibinātu ģimeni.
© Getty Images foto
Tieši pirms kāzām un saistīšanas templī es sāku kļūt mazliet nervoza par visām lietām, ko man vēl vajadzēja izdarīt pirms ģimenes nodibināšanas. Neskatoties uz tā brīža lielo prieku, es izjutu stresu, domājot par mūsu jauno dienas kārtību, finansēm, to, kur salikt mūsu mantas, kā arī par visiem sievas jaunajiem pienākumiem. Es vēlējos pārliecināties, ka mēs uzsāksim laulību pareizi, mūsu dienas kārtībā atbrīvojot vietu tādām svarīgām lietām kā baušļu ievērošana un kopīga laika pavadīšana, neskatoties uz mūsu aizņemto dzīves ritmu.
Tuvojoties kāzu dienai, es biju izbrīnīta par daudzajiem murgiem, kuros redzēju visāda veida likstas, kas varētu ietekmēt ģimeni. Tā kā es nācu no mīlošas, taču grūtību māktas ģimenes, kurā pastāvīgi notika spraigi strīdi, no kuriem ģimenē daudzi cieta, sliktie sapņi mani ietekmēja vairāk, nekā tiem vajadzēja. Tā nu kādā naktī, kas līdzinājās daudzām iepriekšējām, es pamodos, sviedriem klāta, un nolēmu sekot Jauno sieviešu vispārējā prezidija otrās padomnieces, māsas Nīlas F. Mariotas, padomam, ko viņa sniedza savā uzrunā „Pakļausim savu sirdi Dievam” (vispārējās konferences runa), (Liahona, 2015. gada nov., 30.–32. lpp.). Es aizvēru acis un lūdzu: „Mīļais Debesu Tēvs, ko es varu darīt, lai pasargātu savu ģimeni no šīm sliktajām lietām?”
Atbilde nāca tik ātri un spēcīgi, it kā kāds manā galvā būtu atvēris durvis un tajā ielicis šo domu. Klusā, mierīgā balss mani pamudināja: „Vienkārši dari to, kas tev ir jādara. Esi uzticīga ik uz soļa.” Gars man pačukstēja ļoti konkrētu padomu, un es sajutu, ka, darot šīs lietas, viss būs kārtībā.
Es pasmaidīju un sajutu, kā manās krūtīs ieplūst siltums. Visas raizes pēkšņi pagaisa, jo es zināju, ka tā ir patiesība. Es jau iepriekš biju sajutusi Svēto Garu, bet nekad tik spēcīgi kā tajā naktī. Es sajutu mūsu Debesu Tēva un Glābēja klātbūtni, un es zināju, ka manas ģimenes miers un glābšana Viņiem bija tikpat svarīga, cik man.
Kā papildus apliecinājums manā prātā ienāca kāds Svēto Rakstu stāsts — brīdis, kad Tas Kungs Nefijam pavēlēja būvēt kuģi: „Un notika, ka Tas Kungs runāja uz mani, sakot: Tev jāuzbūvē kuģis tādā veidā, kā Es tev rādīšu, lai Es varu pārvest tavus ļaudis pāri šiem ūdeņiem” (1. Nefija 17:8; slīpraksts pievienots).
Nefijs ar savu ģimeni gadiem ilgi bija bijis tuksnesī, piedzīvojot visāda veida likstas. Viņš varēja nobīties no tā, ka viņam jāuzsāk ceļojums pāri jūrai, un ļaut savām bailēm kļūt stiprākām par viņa ticību. Bet viņš tam neļāva notikt. Viņš pieņēma Dieva norādījumus un paklausīja tiem. Viņš ticēja, ka Viņa apsolījumi tiks piepildīti. Tas Kungs nekad neteica Nefijam, ka viņi nepiedzīvos vētras vai ka viļņi nešūpos kuģi. Bet Viņš teica, ka tad, ja Nefijs sekos Viņa norādījumiem, Viņš varēs droši vadīt viņa ģimeni pāri okeānam uz apsolīto zemi.
Es sapratu, ka arī es biju daudzus gadus ceļojusi cauri tuksnesim, bet tagad es stāvēju jūras priekšā, gatavojoties savam jaunajam ceļojumam — laulībai. Es tiku aicināta — un, manuprāt, tā notiek ar visām pēdējo dienu dvēto ģimenēm, — būvēt kuģi pēc Dieva norādījumiem.
Pēc tam, kad mēs ar vīru apprecējāmies, mums nācās piedzīvot dažādas grūtības. Es saslimu, un mums bija grūti tikt galā ar finansēm un pielietot visus tos labos ieradumus, kuriem mēs bijām nolēmuši sekot.
Taču padoms, ko es tonakt saņēmu, palika manā sirdī. Mēs centāmies ik dienu mācīties un kā dārgumu savas sirdīs glabāt Dieva vārdu, kā arī sekot mūsu mīļo vadītāju — tajā skaitā arī Kristus — labajam piemēram un mainīt savu uzvedību. Es ieguvu stiprāku liecību par lūgšanu un patiešām izbaudīju Tēva mīlestību pret mums. Es sāku vairāk uzticēties un mazāk baidīties. Mēs sapratām, ka grūtības, ar kurām saskārāmies, bija soļi, kas mums bija jāsper, lai mēs varētu pilnveidoties. Šodien man liekas, ka mūsu mājas ir mazs debesu gabaliņš.
Mēs joprojām esam ceļojuma sākumā, bet apprecēšanās un ģimenes uzsākšana ir labākais lēmums, ko jebkad esmu pieņēmusi. Manu sirdi piepilda prieks, kad es domāju par tempļa priekšrakstu, ko mēs saņēmām, un zināšanas, ka mēs tikām saistīt ar Dieva pilnvarām. Jo vairāk es saprotu, cik ļoti liela nozīme ģimenei ir Debesu Tēva iecerē un cik svēta ir derība, ko mēs noslēdzām, jo vairāk es vēlos palīdzēt citām ģimenēm saņemt šo priekšrakstu.
Es sapratu, ka mums nevajag satraukties par to, kas notiks, jo „Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu” (2. Timotejam 1:7). Mums vienkārši vajag būt paklausīgiem, sekot norādījumiem, kas doti Svētajos Rakstos un mūsdienu praviešu teiktajā, kā arī prasīt personīgus norādījumus lūgšanā. Ja mēs to darīsim, mēs varēsim doties pāri šim pēdējo dienu okeānam un būt pārliecināti, ka neatkarīgi no tā, ar kādām grūtībām mēs saskarsimies, mūsu mīļie būs drošībā.