Pēdējo dienu svēto balsis
Izglābta foajē
Alena Gārnsa ilustrācija
Manam vīram bieži nākas strādāt svētdienās, un man vienai ir jāved mūsu četri bērni uz Baznīcu. Kādu svētdienu Svētā Vakarēdiena sanāksmes laikā mani divi mazuļi bija dusmīgi viens uz otru. Ja es vienu no viņiem ieinteresēju ar grāmatu, viņa brālis vēlējās to pašu. Es mēģināju piedāvāt našķus, rotaļlietas un krāsošanu, taču nekas nelīdzēja. Es jutos nomākta savu bērnu dēļ, kuri, likās, nevarēja mierīgi nosēdēt vienu stundu.
Es no somas izvilku mazu rotaļlietu un iedevu to savam vienu gadu vecajam dēlam. Nekavējoties iekliedzās mans trīsgadīgais Taisons, uzklūpot savam jaunākajam brālim un cenšoties atdabūt rotaļlietu. Es jutos pazemota, nesot divus kliedzošus, kauslīgus mazus zēnus ārā — foajē.
Pār manu seju nekavējoties lija siltas asaras. Kāpēc tas bija tik grūti? Es taču darīju to, ko Debesu Tēvs no manis vēlējās, vai ne tā — es vedu savu ģimeni uz Baznīcu. Taču es to vairs nespēju. Katru nedēļu vienai cīnīties ar saviem zēniem Svētā Vakarēdiena sanāksmes laikā bija nogurdinoši un apkaunojoši. Es nevēlējos tur atgriezties.
Es biju apsvērusi šādas domas tikai aptuveni 15 sekundes, kad kāda man maz pazīstama māsa iznāca man pakaļ foajē. Viņu sauca māsa Beusa. Viņa parasti sēdēja viena, tā kā viņas vīrs kalpoja bīskapībā un viņas bērni bija pieauguši. Viņa teica: „Tu vienmēr esi šeit viena! Es redzu, ka tu ļoti centies. Vai Taisons varētu sēdēt ar mani?” Es pat nezināju, ko atbildēt! Es vienkārši pamāju ar galvu, kad viņa paņēma viņu pie rokas un ieveda, tagad mierīgu un priecīgu, atpakaļ dievkalpojuma zālē.
Es noslaucīju asaras, paņēmu savu mazuli un pazemīgi devos atpakaļ uz dievkalpojuma zāli, lai mierīgi izbaudītu atlikušo sanāksmes daļu.
Nākamajā svētdienā, ieejot dievkalpojuma zālē, Taisons meklēja savu jauno draugu. Vakaros viņš lūdza: „Paldies, Debesu Tēvs, par māsu Beusu. Es viņu ļoti mīlu!”
Tagad ir pagājuši vairāk nekā trīs gadi, un Taisons joprojām bieži draudzes namā mēģina atrast māsu Beusu. Pagājušogad viņa tika aicināta par Taisona Sākumskolas skolotāju. Viņš bija vislaimīgākais zēns uz pasaules.
Es esmu tik pateicīga par māsu Beusu un viņas gatavību mīlēt citus un kalpot viņiem. Es zinu, ka mēs varam svētīt citu cilvēku dzīvi, kad kalpojam tā, kā to darīja Glābējs.