Pēdējo dienu svēto balsis
Lūdzu, nespēlē to dziesmu
Bredlija H. Klārka ilustrācija
Pirms kāda laika mana ģimene un es dzīvojām Verakrūzā, Meksikā, kur mani bērni mācījās pamatskolā. Katru rītu, kamēr palīdzēju saviem trīs bērniem sagatavoties skolai, mēs klausījāmies radio — vispopulārāko radio staciju pilsētā — ar ļoti patīkamu programmu, ko vadīja jauns radio diktors.
Mēs sākām klausīties kādu ļoti lipīgu dziesmu. Kad uzmanīgāk ieklausījos dziesmas vārdos, es atskārtu, ka tie, lai arī nebija vulgāri, bija divdomīgi un nepieklājīgi.
Es apņēmīgi pateicu bērniem: „Mēs nevaram klausīties šādu valodu.” Varbūt viņi nemaz neklausījās dziesmas vārdos, taču viņi klausījās pietiekami uzmanīgi, lai dungotu dziesmas melodiju.
Viņi redzēja, ka es izslēdzu mūzikas centra skaņu, un vaicāja, ko es daru. „Es pateikšu radio diktoram vairs neatskaņot šo dziesmu.” Viņu izbrīns pamudināja mani uz tālāku rīcību.
Ne viņi, ne es nespēja tam noticēt, taču es paņēmu telefonu un piezvanīju radio stacijai. Es necerēju, ka man atbildēs, taču, man par pārsteigumu, tas pats radio diktors, kura balsi tikko dzirdējām skanam pa radio, gandrīz nekavējoties atbildēja uz manu zvanu.
Es pateicu viņam, ka nepiekrītu, ka klausītājiem būtu jāklausās šī dziesma, tā kā daudzas ģimenes no rītiem bija iecienījušas šo radio staciju. Viņš pajautāja man, ar ko es ieteiktu šo dziesmu aizstāt, taču viņa izturēšanās bija tik pieklājīga, ka es vienīgi palūdzu, lai viņš nespēlētu to dziesmu laikā, kad mājās bija bērni.
Es tā arī neuzzināju, vai mans zvans atskanēja ēterā, taču es biju vienkārši pateicīga, ka radio diktors uzklausīja mani. Un dažas nākamās dienas es ievēroju, ka mans lūgums ir izpildīts.
Šī pieredze man apstiprināja to, ka mums ir jābūt drosmīgiem, kad pieņemam lēmumus un darām visu nepieciešamo, lai aizsargātu savus bērnus no negatīvām ietekmēm. Tā rīkojoties, Svētais Gars var arī turpmāk būt mūsu pastāvīgais pavadonis.