Līdz mēs atkal tiksimies
Dieva spēks
No vispārējās priesterības sesijas runas ar nosaukumu „Priesterības doktrīna”, Ensign, 1982. g. maijs, 32.–34. lpp.; lielo burtu lietojums standartizēts.
Ticība ir spēks, un spēks ir priesterība.
Pārveidotā Ciānas pilsēta, Dels Pārsons
Dievs ir Dievs tāpēc, ka Viņš ir visas ticības un visa spēka, un visas priesterības iemiesojums. Dzīvi, kuru Viņš dzīvo, sauc par mūžīgo dzīvi.
Un tādā mērā, kādā mēs kļūstam kā Viņš, tādā mērā mēs saņemam Viņa ticību, iegūstam Viņa spēku un pielietojam Viņa priesterību. Un, kad mēs kļūsim kā Viņš pilnīgā un patiesā nozīmē, tad arī mums būs mūžīgā dzīve.
Ticība un priesterība ir nesaraujami saistītas. Ticība ir spēks, un spēks ir priesterība. Pēc tam, kad esam ieguvuši ticību, mēs saņemam priesterību. Tad caur priesterību mēs augam ticībā, līdz, saņēmuši visu spēku, mēs kļūstam līdzīgi mūsu Kungam.
Mūsu laiks šeit, mirstīgajā dzīvē, ir iecerēts kā pārbaudes laiks. Atrodoties šeit, uz Zemes, mums ir privilēģija pilnveidot savu ticību un vairot priesterības spēku. …
Svētajai priesterībai bija lielāka loma cilvēku pilnveidošanā Ēnoha laikā nekā jebkurā citā laikā. Toreiz tā bija zināma kā Ēnoha kārta (skat. M&D 76:57) un bija tas spēks, ar kuru viņš un viņa tauta tika pārveidoti. Un viņi tika pārveidoti tāpēc, ka viņiem bija ticība un viņi pielietoja priesterības spēku.
Tieši ar Ēnohu Tas Kungs noslēdza mūžīgu derību, ka visiem, kas saņem priesterību, būs spēks — caur ticību pārvaldīt un kontrolēt visu uz Zemes, mest izaicinājumu tautu karapulkiem un stāvēt slavas pilniem un paaugstinātiem Tā Kunga priekšā.
Melhisedeks bija vīrs ar līdzīgu ticību, „un viņa ļaudis staigāja taisnībā un sasniedza debesi, un meklēja pēc Ēnoha pilsētas” (Džozefa Smita tulkojums, 1. Mozus 14:34). …
Kāda tad ir priesterības doktrīna? Un kā mēs dzīvosim kā Tā Kunga kalpi?
Šī doktrīna ir tāda, ka Dievs, mūsu Tēvs, ir slavas pilna, pilnīga un paaugstināta būtne, kurai piemīt visa vara, viss spēks un visa valdīšana, kurš zina visu un ir bezgalīgs visās Savās īpašībās un kurš dzīvo ģimenes vienībā.
Šī doktrīna ir tāda, ka, pateicoties tam, ka mūsu mūžīgajam Tēvam ir pilnīga ticība un Viņa priesterība ir neierobežota, Viņš bauda šo augsto godības, pilnības un spēka statusu.
Tā ir tāda, ka priesterība ir Dieva spēka pats nosaukums, un, lai mēs kļūtu līdzīgi Viņam, mums ir jāsaņem un jāpielieto Viņa priesterība jeb spēks tā, kā Viņš to pielieto. …
Tā ir tāda, ka mums, pateicoties ticībai, ir spēks pārvaldīt un kontrolēt visu — gan laicīgo, gan garīgo; darīt brīnumus un pilnveidot savu un citu dzīvi; stāvēt Dieva klātbūtnē un būt tādiem kā Viņš, pateicoties tam, ka esam ieguvuši Viņa ticību, Viņa pilnību un Viņa spēku jeb, citiem vārdiem, Viņa priesterības pilnību.
Tāda tad ir priesterības doktrīna, par kuru nav un nevar būt nekā dižāka. Šis ir tas spēks, kuru mēs varam saņemt caur ticību un taisnīgumu …
Patiesi priesterībā ir spēks — spēks, kuru mēs cenšamies iegūt un pielietot, spēks, par kuru mēs no sirds lūdzam, lai tas būtu ar mums un mūsu pēcnācējiem mūžīgi.