10. nodaļa

Mūžīgo laulības attiecību izkopšana

„Šķīsta un pasaules ļaunuma neaptraipīta laulība dāvā mums jaukākās sajūtas mūsu dzīvē un pamudina uz visdāsnākajām un apmierinošākajām cilvēciskās sirds izpausmēm.”

No Gordona B. Hinklija dzīves

Kādu vakaru, kad prezidents Hinklijs ar māsu Hinkliju klusītēm sēdēja līdzās, māsa Hinklija teica: „Tu allaž esi devis man spārnus, lai es varētu lidot, un tieši tādēļ es esmu tevi mīlējusi.”¹ Komentējot savas sievas izteikumu, prezidents Hinklijs teica: „Es esmu centies saskatīt [viņas] individualitāti, viņas personību, viņas vēlmes, viņas izcelsmi, viņas ambīcijas. Ļaujiet [sievai] lidot. Jā, ļaujiet viņai lidot! Ļaujiet viņai attīstīt savus talantus. Ļaujiet viņai darīt tā, kā viņa vēlas. Paejiet nost no ceļa un apbrīnojiet viņas veikumu.”² Arī māsa Hinklija atbalstīja savu vīru — gan tēva lomas un personīgo interešu īstenošanā, gan intensīvajā kalpošanā Baznīcā.

Lielāko daļu bērnības un jaunības dienu laika Gordons B. Hinklijs un Mārdžorija Peija nodzīvoja vienā bīskapijā, daudzus gadus dzīvojot iepretim esošajās mājās — pāri ielai. „Pirmoreiz es viņu ieraudzīju Sākumskolā,” prezidents Hinklijs vēlāk atcerējās. „Viņa uzstājās ar priekšlasījumu. Es nezinu, kādēļ tas atstāja uz mani tādu iespaidu, taču es to neesmu aizmirsis. Vēlāk viņa pieauga, kļūstot par skaistu jaunieti, un man pietika prāta viņu apprecēt.”³

Uz pirmo randiņu — Baznīcas dejām — jaunieši aizgāja, kad viņam bija 19 un viņai 18 gadu. „Šis jaunais vīrietis noteikti dzīvē kaut ko sasniegs,” Mārdžorija vēlāk teica savai mātei.⁴ Gordons turpināja mācības Jūtas Universitātē, un viņu attiecības kļuva ciešākas. Tad, 1933. gadā, gadu pēc universitātes absolvēšanas viņš tika aicināts misijā uz Angliju. 1935. gadā, kad viņš atgriezās mājās, jaunieši atjaunoja savas attiecības, un 1937. gadā tika salaulāti Soltleiksitijas templī. Atceroties pirmos laulības gadus, māsa Hinklija teica:

„Mums bija ļoti maz naudas, taču mēs bijām cerības un optimisma pilni. Šie agrīnie gadi nebija īpaši svētlaimīgi, taču mēs bijām apņēmības pilni un ārkārtīgi vēlējāmies veidot laimīgu ģimeni. Mēs mīlējām viens otru, par to nebija šaubu, taču mums bija jāpierod vienam pie otra. Es domāju, ka jebkuram pārim ir jāpierod vienam pie otra.

Drīz vien es sapratu, ka būs labāk, ja mēs cītīgāk strādāsim pie tā, lai sarastu, nevis pastāvīgi centīsimies viens otru mainīt, kas, pēc mana atklātā, nav iespējams.” … Lai izveidotu laimīgu ģimeni, vajag iziet uz kompromisiem un būt ļoti elastīgiem.”⁵

1958. gadā prezidentu Hinkliju aicināja par Augstāko pilnvaroto, un šīs kalpošanas pirmajos gados, kamēr viņš ceļoja, dodoties Baznīcas norīkojumos, māsa Hinklija, kā ierasts, palika mājās, rūpējoties par pieciem bērniem. Kad Hinkliju bērni pieauga, vecāki bieži ceļoja kopā un ļoti novērtēja šo iespēju. 1977. gada aprīlī viņi devās ilgākā ceļojumā, lai tiktos ar Austrālijas svētajiem, un tur sagaidīja savu laulību 40. gadadienu. Todien prezidents Hinklijs savā dienasgrāmatā ierakstīja:

„Šodien mēs esam Pērtas pilsētā, Austrālijā, un jau tas vien, kur mēs atrodamies, parāda to, ko šie gadi mums nesuši. Mēs pavadījām šo dienu, tiekoties ar misionāriem no Austrālijas Pērtas misijas. Tā bija brīnišķīga diena, kuras laikā mēs uzklausījām liecības un pamācības. Misionāri uzdāvināja Mārdžorijai ziedu piespraudi, jo man pašam nebija laika to iegādāties.

Mēs varētu uzrakstīt diezgan biezu grāmatu par pēdējiem 40 gadiem. … Mums ir bijušas savas grūtības un problēmas. Taču lielākoties mēs esam dzīvojuši labi. Mēs esam apbrīnojami svētīti. Šajā vecumā cilvēks sāk izjust mūžības nozīmi un to, cik vērtīga ir mūžīgā partnerība. Ja mēs šovakar būtu bijuši mājās, mēs, visdrīzāk, būtu noturējuši ģimenes vakariņas. Bet mēs esam tālu no mājām, kalpojot Tam Kungam, un tā ir jauka pieredze.”⁶

Pēc divdesmit diviem gadiem, būdams Baznīcas prezidents, prezidents Hinklijs uzrakstīja māsai Hinklijai vēstuli, kurā pauda savas jūtas pēc vairāk nekā 60 gadus ilgas laulības. „Cik dārga līdzgaitniece tu esi bijusi!” viņš rakstīja. „Mēs esam kopīgi novecojuši, un tā ir bijusi jauka pieredze. … Kad kādu dienu nāves roka maigi skars vienu no mums, otrs lies asaras, jā, taču mēs jutīsim arī klusu un nešaubīgu pārliecību par to, ka mēs atkal satiksimies un mūsu partnerība būs mūžīga.”⁷

2004. gada sākumā, kad Hinkliji devās mājupceļā no Akras tempļa iesvētīšanas Ganā, māsa Hinklija zaudēja spēkus. Viņa tā arī nekad neatguvās un 2004. gada 6. aprīlī aizgāja mūžībā. Pēc sešiem mēnešiem, uzstādamies oktobra vispārējā konferencē, prezidents Hinklijs teica:

„Es atzīstu, ka, turot viņas roku un redzot, kā laicīgā dzīve izdziest, mani pārņēma sēras. Viņa bija mana sapņu meitene, pirms es viņu apprecēju. … Viņa bija mana dārgā partnere vairāk nekā divas trešdaļas gadsimta, mana līdziniece Tā Kunga priekšā, patiesībā — pat pārāka par mani. Un tagad, manās vecumdienās, viņa atkal ir kļuvusi par manu sapņu meiteni.”⁸

Prezidenta Hinklija sēras kliedēja apziņa, ka viņi ar Mārdžoriju ir saistīti uz visu mūžību. „Zaudējot savu kvēli mīlēto partneri, ar kuru tik ilgi bijis kopā gan priekos, gan bēdās, cilvēks jūtas pilnīgi sagrauts,” viņš teica. „Visaptverošā vientulība kļūst arvien intensīvāka. Tā sāpīgi plosa cilvēka dvēseli. Taču tad, nakts klusumā, tu sadzirdi klusus čukstus, kas teic: „Viss ir labi. Viss ir labi.” Un šī balss, kas plūst no nezināma avota, dāvā mieru, nešaubīgu pārliecību un mierinājumu, ka nāve nav beigas, ka dzīve turpinās, ka tevi gaida darbi, kas jāpaveic, un uzvaras, kas jāizcīna. Šī balss, tik klusa, laicīgām ausīm nesadzirdama, iedveš pārliecību, ka tikpat droši, kā tas, ka tikām šķirti, mūs gaida priekpilna atkal satikšanās.”⁹

Prezidentam un māsai Hinklijiem bija laimīga un mīloša laulība, un viņus stiprināja klusā un drošā pārliecība par atkal satikšanos un mūžīgo partnerību.

Gordona B. Hinklija mācības

Debesu Tēvs ir iedibinājis laulību kopš pašiem pirmsākumiem.

Cik brīnišķīga ir laulība — daļa no mūsu Mūžīgā Tēva ieceres, ko Viņš Savā dievišķā gudrībā iedibinājis, lai Viņa bērni varētu dzīvot laimīgi un droši un turpināt cilvēku rasi!

Viņš ir mūsu Radītājs, un Viņš ir iedibinājis laulību kopš pašiem pirmsākumiem. Brīdī, kad tika radīta Ieva, Ādams teica: „Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! … Tādēļ vīrs atstās savu tēvu un savu māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu.” (1. Mozus 2:23–24.)

Pāvils rakstīja Korintas svētajiem: „Tomēr ne vīrs ir kas bez sievas, ne sieva bez vīra mūsu Kungā.” (1. kor. 11:11.)

Mūsdienu atklāsmēs Tas Kungs ir teicis: „Un vēl, patiesi Es saku jums, ka tas, kurš aizliedz stāties laulībā, nav Dieva ordinēts, jo laulība cilvēkam ir noteikta no Dieva.” (M&D 49:15.) …

Patiesi, nevienam, kurš lasa Svētos Rakstus (kā senos, tā mūsdienu), nevar būt šaubu par laulības dievišķo dabu. Šķīsta un pasaules ļaunuma neaptraipīta laulība dāvā mums jaukākās sajūtas mūsu dzīvē un pamudina uz visdāsnākajām un apmierinošākajām cilvēciskās sirds izpausmēm.

Šādu laulību, manuprāt, vēlas ikviens vīrietis un sieviete pasaulē — uz to cer, pēc tās ilgojas un lūdz ikviens.¹⁰

Templī vīrs un sieva var tikt salaulāti uz visu mūžību.

Tempļi … piedāvā svētības, ko nevar saņemt nekur citur. Visam, kas notiek šajos svētajos namos, ir saistība ar cilvēka mūžīgo iedabu. Šeit vīri, sievas un bērni tiek saistīti kopā mūžīgā ģimenē. Laulība neilgst tikai līdz brīdim, „kad nāve jūs šķirs”. Tā ir mūžīga, ja vien laulātie dzīvo tā, lai būtu šīs svētības cienīgi.¹¹

Vai jebkad ir dzīvojis kāds vīrietis, kurš patiesi mīl sievieti, vai sieviete, kura patiesi mīl vīrieti, kas nav vēlējušies, lai viņu attiecības varētu turpināties pēc nāves? Vai vecāki, kuri ir apglabājuši savu bērnu, nav ilgojušies pēc pārliecības, ka viņu bērns būs kopā ar viņiem nākamajā pasaulē? Vai kāds, kas tic mūžīgai dzīvei, var apšaubīt, ka Debesu Tēvs piešķirs Saviem dēliem un meitām vislielāko vērtību viņu dzīvē — mīlestību, kas visjēgpilnāk izpaužas tieši ģimenes attiecībās? Nē, tas ir tikai loģiski, ka ģimenes attiecībām ir jāturpinās arī pēc nāves. Pēc tā ilgojas katra cilvēka sirds, un Dievs debesīs ir atklājis ceļu, kā to nodrošināt. Tas tiek nodrošināts caur Tā Kunga nama svētajiem priekšrakstiem.¹²

Cik jauku pārliecību un veldzējošu mieru sniedz zināšanas: ja mēs apprecēsimies pareizā veidā un dzīvosim taisnīgi, mūsu attiecības tupināsies, par spīti neizbēgamai nāvei un laika ritējumam! Cilvēki var rakstīt un dziedāt dziesmas par mīlestību. Viņi var ilgoties, cerēt un sapņot. Taču tas viss nav nekas vairāk, kā romantiskas ilgas, ja vien netiek pielietotas pilnvaras, kas pārspēj laika un nāves spēku.¹³

Veicot savu mūžīgo ceļu, vīri un sievas iet plecu pie pleca.

Īstenojot Savu grandiozo ieceri un radot cilvēku, Dievs radīja divus dzimumus. Šī duālisma cēlākā izpausme ir rodama laulībā, kur viens indivīds papildina otru.¹⁴

Laulības partnerattiecībās nav padoto vai pārāko. Sieviete neiet pa priekšu vīrietim, un vīrietis neiet pa priekšu sievietei. Veicot savu mūžīgo ceļu, viņi iet plecu pie pleca kā Dieva dēls un meita.¹⁵

Laulība savā patiesajā būtībā ir vienlīdzīgu cilvēku partnerība, kur neviens no partneriem neīsteno varu pār otru, bet drīzāk iedrošina un palīdz viens otram, lai kādi būtu otra pienākumi un centieni.¹⁶

Sievas, uzlūkojiet savus vīrus kā savus dārgos partnerus un dzīvojiet tā, lai būtu šo attiecību cienīgas. Vīri, uzlūkojiet savas sievas kā lielāko vērtību šajā dzīvē un mūžībā, kā Dieva meitas, kā partneres, ar kurām jūs varat iet roku rokā cauri priekiem un bēdām, caur nedienām un uzvarām.¹⁷

Man prātā nāk divi [draugi], ko reiz pazinu … vidusskolas un augstskolas laikā. Viens no tiem bija puisis no lauku pilsētiņas, vienkāršs pēc skata, trūcīgs un ne īpaši daudzsološs. Viņš bija uzaudzis zemnieku saimniecībā, un viņa vienīgā, pievilcīgā īpašība bija strādīgums. … Lai gan viņam bija laucinieciska āriene, viņa smaids un personība liecināja par krietnumu. Viņa bija pilsētas meitene, kura bija uzaugusi ērtībās. …

Starp viņiem notika kaut kāda burvestība. Viņi iemīlējās. … Visus šos gadus [viņi] kopīgi smējās, dejoja un mācījās. Viņi apprecējās, kaut arī cilvēki prātoja, kā viņi spēs nopelnīt, lai izdzīvotu. Viņš cītīgi mācījās, lai iegūtu profesionālo izglītību, un beidza skolu kā viens no labākajiem studentiem savā kursā. Viņa taupīja, strādāja un lūdza Dievu. Viņa iedrošināja un atbalstīja vīru, un, kad gāja pavisam grūti, klusi teica: „Gan jau kaut kā tiksim galā.” Redzot, ka sieva tic viņa spēkiem, viņš turpināja strādāt visus grūtību pilnos gadus. Viņiem piedzima bērni, un viņi tos mīlēja, audzināja, dāvājot drošību, kas izrietēja no savstarpējās mīlestības un uzticības piemēra. Kopš tā laika ir pagājuši vairāk nekā 45 gadi. Viņu bērni ir pieauguši un dara godu viņiem, Baznīcai un apkaimei, kurā tie dzīvo.

Nesen es lidoju no Ņujorkas un, ejot pa pustumšo lidmašīnas celiņu, ieraudzīju sirmu sievieti, kura snauda, atbalstījusi galvu uz vīra pleca, kamēr viņš maigi turēja viņas plaukstu. Vīrs bija nomodā un atpazina mani. Viņa sieva pamodās, kad mēs sākām sarunāties. Viņi atgriezās no Ņujorkas, kur vīrs bija nolasījis referātu vienai no izglītotākajām biedrībām visā valstī. Viņš pats par to tikpat kā nerunāja, bet sieva ar lepnumu stāstīja par viņas vīram izrādīto godu. …

Atgriežoties savā sēdvietā, es turpināju domāt par viņiem. Un es sev teicu, ka tolaik viņu draugi redzēja tikai lauksaimnieku puisi un smaidošu meiteni ar vasaras raibumiņiem uz deguna. Bet viņi abi ieskatījās viens otrā, saskatot mīlestību, uzticību, mieru, ticību un kopīgu nākotni. Ja vēlaties, varat saukt to par jūtu ķīmiju. Varbūt arī tur bija mazlietiņ ķīmijas, taču tur bija vēl daudz kas vairāk. Starp viņiem bija uzplaucis kaut kas dievišķs, ko iedēstījis Tēvs, mūsu Dievs. Mācību laikā viņi bija dzīvojuši tā, lai būtu šīs izaugsmes cienīgi. Viņi bija dzīvojuši šķīsti un ticīgi, novērtējot un cienot paši sevi un viens otru. Profesionālo un finansiālo grūtību pilnajos gados savā partnerībā viņi smēlās vislielāko pasaulīgo spēku. Tagad, būdami gados, viņi ir raduši mieru un klusu apmierinājumu, esot kopā. Un vēl vairāk, viņi ir pārliecināti, ka varēs mūžam dzīvot līksmā savienībā, ko nodrošina senā derība un senie apsolījumi, ko viņi devuši Tā Kunga namā.¹⁸

Dievs neliegs nevienu svētību cienīgiem indivīdiem, kuri nav precējušies.

Mēs kaut kādi esam ieviesuši Baznīcā stereotipu attiecībā uz kādu svarīgu cilvēku grupu. Mēs saucam tos par „neprecētajiem”. Es vēlētos, kaut mēs to nedarītu. Jūs esat indivīdi, vīrieši un sievietes, Dieva dēli un meitas, nevis vienveidīgu cilvēku masa, kur visi izskatās un rīkojas vienādi. Tas, ka neesat precējušies, nenozīmē, ka jūs kaut kā būtiski atšķirtos no pārējiem. Mēs visi esam ļoti līdzīgi pēc izskata un savām emocionālajām reakcijām, kā arī spējas domāt, spriest, justies nožēlojami vai priecāties, mīlēt un tikt mīlētiem.

Mūsu Debesu Tēva iecerē jūs esat tikpat svarīgi, kā jebkurš cits, un ar Viņa žēlastību jums netiks liegta neviena svētība, kura jums pienāktos mūžībā.¹⁹

Ļaujiet man tagad teikt kādu vārdu tiem, kuriem nekad nav bijis iespējas apprecēties. Es galvoju, ka mēs saprotam to, cik daudzi no jums jūtas vientuļi. Vientulība ir rūgta un sāpīga. Man šķiet, ikviens kaut reizi ir to izjutis. Mēs no visas sirds saprotam un mīlam jūs. …

Šis var kļūt par brīnišķīgu periodu jūsu dzīvē. Jūs esat sasnieguši briedumu. Jums piemīt spriestspēja. Vairumam no jums ir izglītība un pieredze. Pateicoties savām fiziskajām, mentālajām un garīgajām spējām, jūs varat uzmundrināt, palīdzēt un iedrošināt apkārtējos.

Apkārt ir daudzi, kuriem jūs esat vajadzīgi. … Uzlādējiet savas garīgās baterijas un iededziet citu cilvēku lākturus!²⁰

Es vēršos pie tiem, kuri nav precējušies, … Dievs jums ir devis viena vai cita veida talantus. Viņš ir devis jums spēju kalpot citu vajadzībām, svētījot viņu dzīvi ar savu laipnību un rūpēm. Palīdziet kādam, kurš nonācis grūtībās. …

Uzkrājiet zināšanas. Izkopiet savas zināšanas un prasmes izvēlētajā jomā. Jūs gaida ārkārtīgi lielas iespējas, ja vien jūs būsiet gatavi tās izmantot. … Nedomājiet: tā kā jūs esat neprecēti, Dievs ir jūs atstājis. Jūs esat vajadzīgi pasaulei. Jūs esat vajadzīgi Baznīcai. Jūsu spēks, gudrība un talanti ir vajadzīgi ļoti daudziem cilvēkiem un daudziem mērķiem.

Lūdziet un nezaudējiet cerību. … Dzīvojiet tik labi, cik vien iespējams, un Tas Kungs savā milzīgajā gudrībā un Savā mūžības laikā atbildēs uz jūsu lūgšanām.²¹

Es vēršos pie tiem, kuri ir šķīrušies, lūdzu, ziniet, ka mēs nelūkojamies uz jums no augšas kā uz neveiksminiekiem tādēļ, ka jūsu laulība ir cietusi neveiksmi. … Mums pienākas nevis nosodīt, bet piedot un aizmirst, uzmundrināt un palīdzēt. Vērsieties savā bēdu stundā pie Tā Kunga, kurš ir teicis: „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. … Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” (Mateja 11:28, 30.)

Tas Kungs jums neatteiks un jūs nenoraidīs. Varbūt, ka atbildes uz jūsu lūgšanām nebūs sevišķi iespaidīgas, iespējams, tās nebūs tik viegli saprast un novērtēt. Taču pienāks laiks, kad jūs sapratīsit, ka esat svētīti.²²

Mūsu laulība būs laimīga, ja vien mēs izrādīsim mīlošas rūpes par sava partnera labklājību.

Lolojiet savu laulību un gādājiet par to. Sargājiet to un strādājiet, lai tā būtu stipra un skaista. … Laulība ir līgums, tā ir vienošanās, tā ir savienība starp vīrieti un sievieti Visvarenā ieceres ietvaros. Tā var būt ļoti trausla. Tā prasa rūpes un ļoti lielus pūliņus.²³

Gadu gaitā, sastopoties ar simtiem šķiršanos gadījumu, es gūstu mierinājumu apziņā, ka šīs smagās problēmas risināšanā varētu līdzēt viena principa ieviešana, kas spētu dot vairāk, nekā jebkas cits.

Ja katrs vīrs un katra sieva pastāvīgi darītu visu iespējamo, lai nodrošinātu sava laulātā ērtības un darītu viņu laimīgu, būtu ļoti maz vai nebūtu šķiršanās gadījumu vispār. Mēs nekad nedzirdētu strīdus. Mēs nekad neizvirzītu apsūdzības. Mēs nekad nepieredzētu dusmu izvirdumus. Apvainojumus un nelaipnību aizstātu mīlestība un rūpes. …

Vairumā gadījumu šķiršanās nav nekāds risinājums laulāto problēmām. Risinājums ir rodams grēku nožēlā un piedošanā, laipnības un gādības izpausmēs. Tas ir rodams zelta likuma pielietošanā.

Ir tik skaisti, kad jaunietis un jauniete sadodas rokās pie altāra un slēdz derību ar Dievu, solot cienīt un mīlēt vienam otru. Un ir tik skumji, ja pēc dažiem mēnešiem vai gadiem sāk izskanēt aizvainojošas piezīmes, nelaipni un dzēlīgi vārdi, paceltas balsis, rūgtas apsūdzības.

Mani brāļi un māsas, tā tam nav jābūt. Mēs varam pacelties pāri nelaipnības izpausmēm savā dzīvē (skat. Galatiešiem 4:9). Mēs varam mēģināt saskatīt un atpazīt viens otra dievišķo dabu, kas mums piešķirta kā mūsu Debesu Tēva bērniem. Mēs varam dzīvot kopā pēc Dieva iedibinātā laulības modeļa, paveicot visu, uz ko esam spējīgi, ja vien disciplinējam paši sevi un atturamies no centieniem — disciplinēt savu partneri.²⁴

„Lolojiet savu laulību un gādājiet par to. Sargājiet to un strādājiet, lai tā būtu stipra un skaista.”

Katra laulība laiku pa laikam tiek pakļauta pārbaudījumu vētrām. Taču ar pacietību, savstarpēju cieņu un iecietības garu mēs varam pārdzīvot šīs vētras. Kur tikušas pieļautas kļūdas, var likt lietā atvainošanos, grēku nožēlu un piedošanu. Taču tas ir jāvēlas abām iesaistītajām pusēm. …

Es esmu sapratis, ka īstenā laimīgas laulības būtība slēpjas … patiesās rūpēs par sava partnera ērtībām un labklājību. Domāšana tikai par sevi un savu personīgo vēlmju apmierināšanu neveicinās uzticīgas, mīlošas un laimīgas attiecības. Mīlestība un to pavadošās iezīmes zels un plauks tikai tad, ja partneri būs nesavtīgi.²⁵

Daudziem no mums ir jāpārstāj meklēt trūkumus otrā un jāsāk meklēt otra tikumus. … Diemžēl dažas sievietes vēlas pārveidot savus vīrus pēc saviem ieskatiem. Daži vīri uzskata, ka viņiem ir dota privilēģija pakļaut savas sievas, lai tās atbilstu viņu standartiem, ko tie uzskata par ideāliem. Tas nekad nedarbojas. Tas noved vienīgi pie nesaskaņām, pārpratumiem un ciešanām.

Mums ir jārespektē vienam otra intereses. Mums ir jādod otram iespēja un jāiedrošina attīstīt un pielietot personīgos talantus.²⁶

Esiet pilnīgi patiesi un uzticīgi savam izvēlētajam partnerim. Viņš vai viņa būs lielākā vērtība, kas jums dota šajā dzīvē un mūžībā. Viņš vai viņa būs pelnījuši pašu labāko, kas ir jūsos.²⁷

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

Prezidents Hinklijs mācīja, ka Debesu Tēvs iedibināja laulību starp vīrieti un sievieti, „lai Viņa bērni varētu dzīvot laimīgi un droši” (1. sadaļa). Kā šīs zināšanas var ietekmēt vīra un sievas attiecības? Kā vīrs un sieva var pasargāt savu laulību, paturot to šķīstu un pasaules ļaunuma neaptraipītu?
Kādas ir mūžīgās laulības svētības šajā dzīvē un mūžībā? (Skat. 2. sadaļu.) Kāda pieredze jums ir ļāvusi novērtēt mūžīgās attiecības? Kā mēs varam mācīt bērniem to, cik svarīga ir mūžīgā laulība?
Kādēļ laulībai ir jābūt līdzvērtīgu cilvēku partnerībai? (Skat. 3. sadaļu.) Ko jūs varat mācīties no 3. sadaļā ietvertā stāsta? Kā vīrs un sieva var izveidot tik stipru laulību?
Kā neprecētajiem var palīdzēt 4. sadaļā ietvertie prezidenta Hinklija apsolījumi un padomi? Kas no šajā sadaļā iekļautajām mācībām attiecas uz visiem cilvēkiem? Kādēļ ir svarīgi izmantot savus talantus un prasmes, lai kalpotu citiem?
Kā vīrs un sieva var lolot un izkopt savas laulāto attiecības? (Skat. 5. sadaļu.) Ko jūs esat mācījušies par to, kā vīrs un sieva var pārvarēt grūtības un izveidot daudz laimīgāku kopdzīvi? Vai jūs varat minēt kādu piemēru, ko esat redzējuši?

Saistītās rakstvietas

1. korintiešiem 11:11; Mateja 19:3–6; M&D 42:22; 132:18–19; Mozus gr. 2:27–28; 3:18, 21–24

Ieteikums studijām

„Ja jūs katru dienu atvēlēsit laiku tam, lai personīgi un kopā ar ģimeni studētu Dieva vārdu, jūsu dzīvē valdīs miers. Šis miers nenāks no ārpasaules. Tas nāks no jūsu mājām, jūsu ģimenes, jūsu pašu sirdīm.” (Ričards G. Skots, „Izvirziet ticības pielietošanu par savu galveno prioritāti” (vispārējās konferences runa), Ensign vai Liahona, 2014. g. nov., 93. lpp.)