Mosijas 7
    Footnotes

    7. nodaļa

    Amons atrod Lehija-Nefija zemi, kur Limhijs ir ķēniņš. Limhija tauta ir kalpībā pie lamaniešiem. Limhijs pārstāsta viņu vēsturi. Pravietis (Abinadijs) ir liecinājis, ka Kristus ir visa Dievs un Tēvs. Tie, kas sēj nešķīstību, pļaus viesuli, un tie, kas uzticas Tam Kungam, taps atbrīvoti. Apmēram 121 g. pr. Kr.

    1 Un tad notika, ka pēc tam, kad ķēniņam Mosijam bija bijis nepārtraukts miers trīs gadu garumā, viņš gribēja uzzināt par ļaudīm, kas adevās dzīvot Lehija-Nefija zemē vai Lehija-Nefija pilsētā; jo viņa tauta neko nebija dzirdējusi no tiem kopš tā laika, kad tie pameta bZarahemlas zemi; tādēļ tie apgrūtināja viņu ar saviem jautājumiem.

    2 Un notika, ka ķēniņš Mosija atļāva, lai sešpadsmit no viņu stiprajiem vīriem dotos uz Lehija-Nefija zemi uzzināt par saviem brāļiem.

    3 Un notika, ka nākamajā rītā viņi devās ceļā, un ar viņiem bija kāds Amons, viņš, būdams stiprs un varens vīrs, un Zarahemlas pēctecis, un viņš bija arī viņu vadonis.

    4 Un tad viņi nezināja virzienu, kādā tiem jādodas pa mežonīgo apvidu, lai ietu uz Lehija-Nefija zemi; tādēļ tie klejoja daudzas dienas pa mežonīgo apvidu, pat četrdesmit dienas viņi klejoja.

    5 Un, kad viņi bija klejojuši četrdesmit dienas, viņi nonāca pie kāda pakalna, kas ir ziemeļos no aŠiloma zemes, un tur viņi uzslēja savas teltis.

    6 Un Amons paņēma trīs no saviem brāļiem, un to vārdi bija Amalekijs, Helems un Hems, un viņi nogāja uz aNefija zemi.

    7 Un lūk, viņi sastapa tās tautas ķēniņu, kas bija Nefija zemē un Šilomas zemē; un viņus aplenca ķēniņa sardze, un viņi tika sagūstīti un tika sasaistīti, un tika ielikti cietumā.

    8 Un notika, kad viņi bija bijuši cietumā divas dienas, viņi atkal tika atvesti ķēniņa priekšā un viņu saites tika atraisītas, un viņi stāvēja ķēniņa priekšā, un viņiem tika atļauts jeb drīzāk pavēlēts, ka tiem ir jāatbild uz jautājumiem, kurus viņš tiem uzdos.

    9 Un viņš sacīja uz tiem: Lūk, es esmu aLimhijs, Noas dēls, kas bija Zenifa dēls, kas iznāca no Zarahemlas zemes, lai mantotu šo zemi, kura bija viņu tēvu zeme, un kas tika iecelts par ķēniņu ar tautas balsi.

    10 Un tagad, es vēlos zināt iemeslu, kādēļ jūs bijāt tik pārdroši, ka nācāt tuvu pilsētas sienām, kad es pats ar saviem sargiem atrados ārpus vārtiem?

    11 Un tad šī iemesla dēļ es esmu pieļāvis, lai jūs pasargātu, lai es varētu jūs izvaicāt, savādāk es būtu licis, lai mani sargi nodod jūs nāvei. Jums ir ļauts runāt.

    12 Un tad, kad Amons redzēja, ka viņam ir ļauts runāt, viņš iznāca un noliecās ķēniņa priekšā; un atkal piecēlies, viņš sacīja: Ak, ķēniņ, es esmu ļoti pateicīgs Dieva priekšā šai dienā, ka es esmu vēl dzīvs un man ir ļauts runāt; un es centīšos runāt ar drosmi.

    13 Jo es esmu pārliecināts, ka, ja jūs mani būtu pazinuši, jūs nepieļautu, ka man ir jānēsā šīs saites. Jo es esmu Amons un esmu aZarahemlas pēctecis, un esmu nācis no Zarahemlas zemes, lai uzzinātu par mūsu brāļiem, kurus Zenifs izveda no tās zemes.

    14 Un tad notika, kad Limhijs bija dzirdējis Amona vārdus, viņš bija ļoti priecīgs un sacīja: Tagad es droši zinu, ka mani brāļi, kas bija Zarahemlas zemē, vēl joprojām ir dzīvi. Un tagad es priecāšos, un rīt es likšu, lai arī mana tauta priecājas.

    15 Jo lūk, mēs esam kalpībā pie lamaniešiem, un mēs esam aaplikti ar nodevām, kuras ir smagi panest. Un tagad, lūk, mūsu brāļi atbrīvos mūs no mūsu jūga jeb no lamaniešu rokām, un mēs būsim viņu vergi; jo ir labāk, lai mēs būtu nefijiešu vergi, nekā maksāt meslus lamaniešu ķēniņam.

    16 Un tad ķēniņš Limhijs pavēlēja saviem sargiem, lai viņi vairs nesasietu nedz Amonu, nedz tā brāļus, bet lika tiem doties uz pakalnu, kas bija ziemeļos no Šilomas zemes un atvest viņu brāļus uz pilsētu, lai tādējādi viņi varētu ēst un dzert, un atpūsties no sava ceļojuma grūtībām; jo viņi daudz bija cietuši; viņi bija cietuši badu, slāpes un nogurumu.

    17 Un tad nākamajā dienā notika, ka ķēniņš Limhijs sūtīja ziņu visiem saviem ļaudīm, lai viņi sapulcētos kopā pie atempļa klausīties vārdus, kurus viņš tiem sacīs.

    18 Un notika, kad viņi bija sapulcējušies kopā, ka viņš runāja uz tiem šādā veidā, sacīdams: Ak, mana tauta, paceliet savas galvas un priecājaties; jo lūk, tuvu ir laiks, vai arī tas nav tālu, kad mēs vairs nebūsim mūsu ienaidnieku pakļautībā, neskatoties uz mūsu daudzajām cīņām, kas ir bijušas veltas; tomēr es ceru, ka mums vēl ir jāveic cīņa, kas būs sekmīga.

    19 Tādēļ paceliet savas galvas un priecājieties, un uzticieties aDievam, tam Dievam, kas bija Ābrahāma un Īzāka, un Jēkaba Dievs; un arī tas Dievs, kas bizveda Israēla bērnus no Ēģiptes zemes un izdarīja tā, ka viņi izgāja caur Sarkano jūru pa sausu zemi, un baroja viņus ar cmannu, lai viņi neaizietu bojā tuksnesī; un vēl daudz ko Viņš darīja priekš tiem.

    20 Un vēl, tas pats Dievs izveda mūsu tēvus ano Jeruzālemes zemes, un saglabāja un sargāja Savu tautu līdz pat šodienai; un lūk, tas ir mūsu nekrietnību un negantību dēļ, ka Viņš ir novedis mūs kalpībā.

    21 Un jūs visi esat liecinieki šai dienā, ka Zenifs, kas bija iecelts par ķēniņu pār šo tautu, kas, būdams apārmērīgi aizrāvies iemantot savu tēvu zemes, tādēļ būdams lamaniešu ķēniņa blēdības un viltības piekrāpts, kurš, stājies līgumā ar ķēniņu Zenifu un nodevis viņa rokās valdījumā daļu zemes, vai pat Lehija-Nefija pilsētu un Šilomas pilsētu, un zemi visapkārt—

    22 un visu to viņš darīja ar vienu vienīgu mērķi—adabūt šo tautu pakļautībā jeb kalpībā. Un lūk, tagad mēs maksājam nodevas lamaniešu ķēniņam vienas puses apmērā no mūsu kukurūzas un mūsu miežiem, un pat visa veida mūsu labības, un vienu pusi no mūsu sīklopu un mūsu liellopu pieauguma; un pat vienu pusi no visa, kas mums ir jeb pieder, lamaniešu ķēniņš pieprasa no mums, vai arī mūsu dzīvības.

    23 Un tad, vai to nav smagi panest? Un vai tās, mūsu ciešanas, nav lielas? Tad lūk, cik liels iemesls mums ir sērot.

    24 Jā, es saku jums, mums ir lieli iemesli sērot; jo lūk, cik daudzi no mūsu brāļiem ir tikuši nokauti un viņu asinis ir izlietas velti, un viss nekrietnības dēļ.

    25 Jo, ja šī tauta nebūtu kritusi grēkā, Tas Kungs nebūtu pieļāvis, lai šis milzīgais ļaunums nāktu pār tiem. Bet lūk, tie neklausījās Viņa vārdos; bet tur cēlās ķildas viņu starpā, pat tik daudz, ka viņi lēja asinis savā starpā.

    26 Un a Kunga pravieti viņi nokāva; jā, Dieva izraudzītu cilvēku, kurš stāstīja tiem par viņu ļaundarībām un negantībām, un pravietoja par daudzām lietām, kas nāks, jā, pat par Kristus atnākšanu.

    27 Un tādēļ, ka viņš sacīja tiem, ka Kristus ir aDievs, visa Tēvs, un sacīja, ka Viņš pieņems cilvēka tēlu, un tas būs btēls, pēc kura cilvēks tika radīts sākumā; jeb, citiem vārdiem, viņš sacīja, ka cilvēks tika radīts pēc cDieva tēla un ka Dievs nāks starp cilvēku bērniem un pieņems miesu un asinis, un staigās pa zemes virsu—

    28 un tad, tādēļ ka viņš pateica to, tie viņu nodeva nāvei; un daudz ko vairāk tie darīja, kas izsauca Dieva dusmas uz tiem. Tādēļ, kas brīnās, ka viņi ir jūgā un ka viņi ir piemeklēti ar smagām ciešanām?

    29 Jo lūk, Tas Kungs ir teicis: Es anepalīdzēšu Savai tautai viņu pārkāpumu dienā; bet Es aizsprostošu viņu ceļus, lai viņiem neveiktos; un viņu darbi būs kā klupšanas akmens viņu priekšā.

    30 Un vēl Viņš sacīja: Ja Mana tauta sēs anešķīstību, tad viņi bpļaus pelavas viesulī; un tā sekas ir inde.

    31 Un vēl Viņš saka: Ja Mana tauta sēs nešķīstību, viņi pļaus aaustrumu vēju, kas atnes tūlītēju iznīcību.

    32 Un tagad, lūk, Tā Kunga solījumi ir piepildīti, un jūs esat piemeklēti un nomocīti.

    33 Bet, ja ajūs pievērsīsities Tam Kungam ar visu savu sirdi un uzticēsities Viņam, un kalposit Viņam ar visu prāta uzcītību, ja jūs to darīsit, Viņš, pēc Savas gribas un patikas, atbrīvos jūs no jūga.