Mosijas 10
    Footnotes

    10. nodaļa

    Lamaniešu ķēniņš mirst. Viņa tauta ir mežonīga un nežēlīga un tic aplamām paražām. Zenifs un viņa tauta gūst virsroku pār viņiem. Apmēram 187–160 g. pr. Kr.

    1 Un notika, ka mēs atkal sākām nostiprināt ķēniņvalsti un mēs atkal mierā sākām pārvaldīt to zemi. Un es liku, lai tiktu izgatavoti visa veida kara ieroči, lai tādējādi maniem ļaudīm varētu būt ieroči tam laikam, kad lamanieši nāks atkal karot pret manu tautu.

    2 Un es noliku sargus visapkārt zemei, lai lamanieši nevarētu atkal nākt pret mums negaidīti un iznīcināt mūs; un tā es sargāju savu tautu un savus ganāmpulkus, un pasargāju tos no krišanas mūsu ienaidnieku rokās.

    3 Un notika, ka mēs pārvaldījām mūsu tēvu zemi daudzus gadus, jā, divdesmit un divu gadu garumā.

    4 Un es liku, lai cilvēki apstrādātu zemi un audzētu visa veida alabību un visa veida augļus no katras šķirnes.

    5 Un es liku, lai sievietes vērptu un pūlētos, un strādātu, un izstrādātu visa veida smalkus audumus, jā, un visa veida aapģērbus, lai mēs varētu apsegt savu kailumu; un tā mums labi klājās tai zemē—tā mums bija nepārtraukts miers tai zemē divdesmit un divu gadu garumā.

    6 Un notika, ka ķēniņš aLamans nomira un viņa dēls sāka valdīt viņa vietā. Un viņš sāka kūdīt savu tautu uz sacelšanos pret manu tautu; tādēļ viņi sāka gatavoties karam un nākt cīnīties pret manu tautu.

    7 Bet es biju izsūtījis savus spiegus visapkārt aŠemlona zemei, lai es varētu atklāt viņu gatavošanos, lai es varētu aizsargāties pret viņiem un lai viņi nevarētu nākt pret manu tautu un iznīcināt to.

    8 Un notika, ka viņi nāca ziemeļos no Šilomas zemes ar saviem daudzajiem pulkiem, cilvēki aapbruņoti ar blokiem un ar bultām, un ar zobeniem, un ar jataganiem, un ar akmeņiem, un ar lingām; un viņi bija noskuvuši savas galvas, tā ka tās bija plikas; un viņi bija apjozuši savus gurnus ar ādas jostām.

    9 Un notika, ka es liku, lai manas tautas sievietes un bērni tiktu paslēpti mežonīgā apvidū; un es arī liku, lai visi mani vecie vīri, kas varēja nest ieročus, un arī visi mani jaunieši, kas bija spējīgi nest ieročus, sapulcētos kopā, lai cīnītos pret lamaniešiem, un es izvietoju viņus rindās, katru vīru atbilstoši viņa vecumam.

    10 Un notika, ka mēs gājām cīnīties pret lamaniešiem; un es, pat es savā lielajā vecumā, gāju cīnīties pret lamaniešiem. Un notika, ka mēs gājām cīnīties Tā Kunga aspēkā.

    11 Tad nu lamanieši nezināja neko par To Kungu, nedz arī par Tā Kunga spēku, tādēļ viņi bija atkarīgi no sava pašu spēka. Tomēr, kas attiecas uz cilvēku spēku, tad viņi bija stipri ļaudis.

    12 Viņi bija amežonīga un nežēlīga, un asinskāra tauta, kas ticēja savu tēvu bparažām, tas ir—ticēdami, ka viņi tika izdzīti no Jeruzālemes zemes savu tēvu nekrietnību dēļ, un ka viņu brāļi tiem tuksnesī bija nodarījuši pāri, un ka viņiem tika nodarīts pāri arī šķērsojot jūru;

    13 un vēl, ka viņiem tika nodarīts pāri viņu apirmajā mantojuma zemē, kad viņi bija šķērsojuši jūru, un tas viss tāpēc, ka Nefijs bija daudz uzticīgāks Tā Kunga pavēļu turēšanā, tādēļ viņš tika bieredzēts no Tā Kunga, jo Tas Kungs uzklausīja viņa lūgšanas un atbildēja uz tām, un viņš uzņēmās vadību viņu ceļojumā pa tuksnesi.

    14 Un viņa brāļi bija apskaitušies uz to, jo viņi anesaprata Tā Kunga darbus; viņi arī bija bapskaitušies uz to, būdami uz ūdeņiem, tādēļ ka viņi nocietināja savas sirdis pret To Kungu.

    15 Un vēl, viņi bija apskaitušies uz to, kad viņi ieradās apsolītajā zemē, tāpēc tie sacīja, ka viņš ir pārņēmis avaldīšanu pār tautu no viņu rokām, un tie centās viņu nogalināt.

    16 Un vēl, tie bija apskaitušies uz viņu, tādēļ ka viņš devās mežonīgā apvidū, kā Tas Kungs bija pavēlējis viņam, un paņēma apierakstus, kas bija iegravēti uz plāksnēm no misiņa, jo tie sacīja, ka viņš tos ir bnolaupījis.

    17 Un tā viņi bija mācījuši savus bērnus, ka viņiem jānīst nefijieši un ka viņiem jāslepkavo tie, un ka viņiem jāaplaupa un jāapzog tie, un jādara viss, ko viņi var, lai tos iznīcinātu; tādēļ viņiem bija mūžīgs naids pret Nefija bērniem.

    18 Jo šo iemeslu dēļ lamaniešu ķēniņš ar savu viltību, melīgo blēdību un saviem jaukajiem solījumiem pievīla mani, ka es atvedu savus ļaudis šai zemē, lai viņi varētu iznīcināt tos; jā, un mēs bijām cietuši šos daudzos gadus šai zemē.

    19 Un tad es, Zenifs, pastāstījis visas šīs lietas par lamaniešiem savai tautai, es mudināju viņus iet cīnīties ar viņu spēku, paļaujoties uz To Kungu, tādēļ mēs cīnījāmies ar lamaniešiem vaigu vaigā.

    20 Un notika, ka mēs atkal izdzinām viņus no mūsu zemes; un mēs viņus sakāvām lielā kaujā, pat tik daudz, ka mēs tos nesaskaitījām.

    21 Un notika, ka mēs atkal atgriezāmies mūsu pašu zemē un mana tauta atkal sāka rūpēties par saviem ganāmpulkiem un apstrādāt savu zemi.

    22 Un tagad es, būdams vecs, nodevu ķēniņvalsti vienam no saviem dēliem; tādēļ es vairāk nesaku neko. Un lai Tas Kungs svētī manu tautu. Āmen.