Mosijas 20
    Footnotes

    20. nodaļa

    Noas priesteri nolaupa dažas lamaniešu meitas. Lamanieši karo pret Limhaju un viņa ļaudīm. Lamaniešu pulki tiek atsisti un nomierināti. Apmēram 145–123 g. pr. Kr.

    1 Tad tur bija viena vieta Šemlonā, kur lamaniešu meitas sapulcējās kopā, lai dziedātu un dejotu, un priecātos.

    2 Un notika, ka tur vienu dienu dažas no viņām bija sapulcējušās kopā, lai dziedātu un dejotu.

    3 Un tad ķēniņa Noas priesteri, kaunoties atgriezties Nefija pilsētā, jā, un arī baidoties, ka ļaudis tos nogalinās, tādēļ viņi neuzdrošinājās atgriezties pie savām sievām un saviem bērniem.

    4 Un palikuši mežonīgā apvidū un atklājuši lamaniešu meitas, viņi noslēpās un novēroja tās;

    5 un, kad tur bija tikai dažas no viņām sapulcējušās dejot, tie iznāca no savām slēptuvēm un sagrāba viņas un aizveda viņas mežonīgā apvidū; jā, divdesmit un četras lamaniešu meitas tie aizveda mežonīgā apvidū.

    6 Un notika, kad lamanieši atklāja, ka viņu meitas ir pazudušas, viņi bija dusmīgi uz Limhija ļaudīm, jo viņi domāja, ka tie bija Limhija ļaudis.

    7 Tādēļ viņi sūtīja savus karapulkus; jā, pat pats ķēniņš devās savas tautas priekšgalā; un viņi devās uz Nefija zemi, lai iznīcinātu Limhija ļaudis.

    8 Un tad Limhijs bija atklājis viņus no torņa, patiesi visu viņu sagatavošanos karam tas atklāja; tādēļ viņš sapulcināja savus ļaudis kopā un nolika tos gaidīt laukos un mežos.

    9 Un notika, kad lamanieši ienāca, ka Limhija ļaudis sāka uzbrukt viņiem no savām slēptuvēm un sāka tos nogalināt.

    10 Un notika, ka cīņa kļuva ļoti sīva, jo viņi cīnījās kā lauvas par savu laupījumu.

    11 Un notika, ka Limhija ļaudis sāka dzīt lamaniešus sev pa priekšu; tomēr viņu nebija pat uz pusi tik daudz kā lamaniešu. Bet viņi acīnījās par savām dzīvībām un par savām sievām, un par saviem bērniem; tādēļ viņi saņēma visus spēkus un cīnījās kā pūķi.

    12 Un notika, ka tie atrada lamaniešu ķēniņu starp viņu kritušajiem, tomēr viņš nebija miris, bet bija ievainots un pamests zemē, tik steidzīga bija viņa ļaužu bēgšana.

    13 Un tie paņēma viņu un pārsēja viņa vātis, un atnesa to Limhija priekšā, un sacīja: Lūk, šeit ir lamaniešu ķēniņš; viņš, būdams ievainots, bija kritis starp beigtajiem, un lamanieši bija viņu pametuši; un lūk, mēs atvedām viņu tavā priekšā; un tagad atļauj mums viņu nogalināt!

    14 Bet Limhijs sacīja tiem: Jūs nenogalināsit viņu, bet atvedīsit viņu šurp, lai es varētu viņu redzēt! Un tie atveda viņu. Un Limhijs sacīja viņam: Kāds jums bija iemesls nākt karot pret manu tautu? Lūk, mana tauta nav lauzusi azvērestu, kuru es jums devu; tādēļ, kāpēc jūs laužat zvērestu, kuru jūs devāt manai tautai?

    15 Un tad ķēniņš sacīja: Es lauzu zvērestu tāpēc, ka tavi ļaudis aizveda manu ļaužu meitas; tādēļ savās dusmās es liku savai tautai nākt karot pret tavu tautu.

    16 Un tad Limhijs nebija neko dzirdējis par šo lietu; tādēļ viņš sacīja: Es pārbaudīšu starp saviem ļaudīm, un kas to būs darījis, ies bojā! Tādēļ viņš lika, lai viņa ļaudis tiktu pārbaudīti.

    17 Tad, kad aGideons bija šo dzirdējis, viņš, būdams ķēniņa virsnieks, devās un sacīja ķēniņam: Es lūdzu tevi, pārtrauc un nepārbaudi šos ļaudis, un neapsūdzi viņus!

    18 Jo vai tu neatceries sava tēva priesterus, kurus šī tauta gribēja nogalināt? Un vai viņi nav mežonīgā apvidū? Un vai viņi nav tie, kas nozaguši lamaniešu meitas?

    19 Un tad, redzi un pastāsti ķēniņam par to, lai viņš varētu pastāstīt saviem ļaudīm, ka viņi varētu tikt nomierināti; jo lūk, viņi atkal gatavojas nākt pret mums; un redzi arī, ka mūsu nav daudz.

    20 Un lūk, viņi nāk ar daudziem pulkiem; un, ja ķēniņš viņus nenomierinās, mums vajadzēs iet bojā.

    21 Jo vai nav Abinadija vārdi apiepildīti, ko viņš pravietoja pret mums—un viss tas tādēļ, ka mēs neklausījāmies Tā Kunga vārdos un nenovērsāmies no savām nekrietnībām?

    22 Un tagad nomierināsim ķēniņu, un mēs izpildīsim zvērestu, ko esam viņam devuši; jo labāk, ka mēs esam jūgā, nekā mums ir jāzaudē savas dzīvības; tādēļ apturēsim šo lielo asinsizliešanu.

    23 Un tad Limhijs pastāstīja ķēniņam visu par savu tēvu un apriesteriem, kas bēga mežonīgā apvidū un piedēvēja tiem viņu meitu aizvešanu.

    24 Un notika, ka ķēniņš tika nomierināts pret Limhija tautu; un viņš sacīja tiem: Iesim satikt manus ļaudis bez ieročiem; un es zvēru jums ar zvērestu, ka mana tauta nenogalinās tavu tautu!

    25 Un notika, ka viņi sekoja ķēniņam un devās sastapt lamaniešus bez ieročiem. Un notika, ka viņi sastapa lamaniešus; un lamaniešu ķēniņš dziļi paklanījās viņu priekšā un aizlūdza par Limhija tautu.

    26 Un, kad lamanieši redzēja Limhija tautu, ka viņi bija bez ieročiem, viņi aiežēlojās par viņiem un nomierinājās, un atgriezās ar savu ķēniņu mierā savā pašu zemē.