Hovarda V. Hantera dzīves gājums un kalpošana
    Footnotes

    Hovarda V. Hantera dzīves gājums un kalpošana

    1994. gada 6. jūnijā, dienu pēc iesvētīšanas par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas prezidentu, Hovards V. Hanters nāca klajā ar diviem aicinājumiem. Maigi pamudinot, viņš teica:

    „Pirmkārt, es vēlētos aicināt, lai visi Baznīcas locekļi savā dzīvē arvien vairāk pievērstos Tā Kunga Jēzus Kristus dzīvei un piemēram, it īpaši Viņa mīlestības, cerības un līdzjūtības piemēram. Es lūdzu par to, kaut mēs varētu izturēties cits pret citu daudz laipnāk, pieklājīgāk, pazemīgāk, pacietīgāk un piedodošāk!”1

    Pamudinājums sekot Glābēja piemēram bija prezidenta Hantera mācību centrālā tēma vairāku gadu desmitu garumā. „Lūdzu, paturiet prātā vienu,” viņš tika teicis vēl pirms dažiem gadiem, „ja mēs savā dzīvē un ticībā pievērsīsimies Jēzum Kristum un Viņa atjaunotajam evaņģēlijam, nekas nevar nemainīgi noiet šķērsām. Savukārt, ja mēs savā dzīvē nepievērsīsimies Glābējam un Viņa mācībām, nekādi citi panākumi nevedīs nemainīgi pareizā virzienā.”2

    Otrais, uz ko prezidents Hanters aicināja Baznīcas locekļus, bija daudz pilnīgāka tempļa svētību izmantošana:

    „Vēl es aicinu Baznīcas locekļus raudzīties uz Tā Kunga templi kā uz varenu piederības simbolu un dievišķu aizsākumu pašām svētākajām derībām. Es no visas sirds un vairāk par visu vēlos, kaut katrs Baznīcas loceklis būtu cienīgs apmeklēt templi. Es vēlos, kaut katrs pieaugušais Baznīcas loceklis būtu tempļa apmeklējuma rekomendācijas cienīgs un kaut katram būtu derīga rekomendācija, pat ja attālums līdz templim ir pārāk liels, lai to tūliņ un bieži izmantotu.

    Būsim ļaudis, kuri apmeklē templi un ir to iemīļojuši! Steigsim uz templi, cik bieži vien varam to atļauties, izvērtējot mūsu rīcībā esošo laiku, līdzekļus un personīgos apstākļus. Nedosimies turp vienīgi savu mirušo tuvinieku labā, bet arī pēc personīgās svētības, ko sniedz kalpošana templī, pēc svētuma un drošības, kas tiek dāvāta šajās svētajās, iesvētītajās sienās. Templis ir skaista vieta, tā ir vieta, kur saņemt atklāsmes un mieru. Tas ir Tā Kunga nams. Tas ir svēts Tam Kungam. Tam vajadzētu būt svētam arī mūsu skatījumā.”3

    Prezidents Hanters turpināja uzsvērt šos divus aicinājumus, kamēr vien kalpoja par Baznīcas prezidentu. Lai gan viņa prezidentūra ilga tikai deviņus mēnešus, šie aicinājumi iedvesmoja Baznīcas locekļus visā pasaulē arvien vairāk līdzināties Kristum un daudz apņēmīgāk tiekties pēc tempļa svētībām.

    Hovards V. Hanters

    Izcelsme

    Hovarda V. Hantera priekšteči nāk no četrām valstīm un pievienojās Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai 18. gs. vidū. Priekšteči no mātes puses nāk no Dānijas un Norvēģijas. Viņi bija vieni no pirmajiem, kas, emigrējot no dzimtenes, apmetās uz dzīvi Montplezantā, Jūtas štatā. Šo uzticīgo pionieru pēctece Nellija Rasmusena kļuva par pravieša māti.

    No tēva puses Hovarda dzimta jau izsenis sakņojās Skotijā un Jaunanglijā. Lai gan viņa priekštečiem, kuri pievienojās Baznīcai, nācās daudz upurēt, vairums no tiem jau pēc dažiem gadiem sarāva saites ar Baznīcu. Ar Džona Viljama (Vila) Hantera piedzimšanu 1879. gadā aizsākās trešā Hanteru dzimtas paaudze, kas vairs neuzturēja sakarus ar Baznīcu. Taču par spīti tam, Vilam Hanteram bija lemts kļūt par pravieša tēvu.

    Kad Vilam Hanteram bija astoņi gadi, viņa ģimene pārcēlās uz Boisī, Aidaho štatā. Pēc aptuveni 16 gadiem Vils satika Nelliju Rasmusenu, kura bija apmetusies uz dzīvi Boisī pie savas tantes un onkuļa. Vils drīz vien sāka aplidot Nelliju un pēc diviem gadiem viņu bildināja. Nellija kādu laiku vilcinājās, taču Vils bija uzstājīgs, un beigu beigās viņa pieņēma Vila bildinājumu. Pāris salaulājās Montplezantā, Jūtas štatā, un atgriezās Boisī, lai iekārtotu savas mājas. 1907. gada 14. novembrī Boisī pasaulē nāca viņu pirmdzimtais — Hovards Viljams Hanters. Viņu otrais un pēdējais bērns — meitiņa, kuru viņi nosauca par Doroteju —, piedzima 1909. gadā.

    Hovards V. Hanters bērnībā

    Hovards V. Hanters bērnu dienās

    Dzīves pamatu ielikšana

    Kad Hovards nāca pasaulē, Baznīcai Boisī bija tikai viena neliela draudze. Hovarda māte bija aktīva draudzes locekle, kura audzināja savus bērnus saskaņā ar evaņģēliju. Runājot par viņu, Hovards teica: „Viņa vienmēr bija uzticīga. … Viņa kalpoja par Sākumskolas un [Jauno sieviešu] prezidenti. Es atminos, kā kopā ar māti devāmies uz Baznīcu, dažkārt pat pirms ieplānoto sanāksmju sākuma, un palikām tur arī pēc tam, lai viņa varētu pabeigt savu darbu.”4 Kaut arī Hovarda tēvs nebija Baznīcas loceklis, viņš neiebilda pret ģimenes iesaistīšanos, un laiku pa laikam viņi kopīgi apmeklēja dievkalpojumus.

    Nellija Hantere ne vien iesaistīja bērnus Baznīcas dzīvē, bet arī palīdzēja likt stiprus reliģiskos pamatus ģimenes dzīvē. „Tieši māte uzņēmās vadību, mācot mums evaņģēliju,” atcerējās Hovards, „pie viņas ceļiem mēs mācījāmies lūgt. … Es ieguvu liecību jau zēna gados, pie savas mātes ceļiem.”5

    1913. gadā, dažas dienas pirms Hovarda sestās dzimšanas dienas, Boisī draudze tika pārveidota par bīskapiju. Pēc diviem gadiem, kad Hovardam palika astoņi, viņš sāka gaidīt savu kristību dienu. „Es ar sajūsmu gaidīju šo iespēju,” viņš stāstīja. Taču viņa tēvs nedeva savu piekrišanu. Hovards atceras: „Tēvs … domāja, ka man vajadzētu pagaidīt, līdz es pats spēšu saprast, kādu dzīves virzienu izvēlēties. Es gribēju tikt kristīts, taču noteiktais laiks pienāca un pagāja bez šīs svētības.”6

    Tā kā Hovards nebija kristīts, 12 gadu vecumā viņš nevarēja tikt ordinēts par diakonu. „Tobrīd visi mani draugi jau bija tikuši ordinēti par diakoniem,” viņš teica. „Tā kā oficiāli es neskaitījos Baznīcas loceklis, es nevarēju darīt daudz ko no tā, ko darīja viņi.”7 Hovards īpaši pārdzīvoja to, ka nevar pasniegt Svēto Vakarēdienu: „Svētā Vakarēdiena sanāksmēs es sēdēju līdzās citiem zēniem. Kad pienāca laiks pasniegt Svēto Vakarēdienu, es sagumu savā krēslā. Es jutos tik atstumts.”8

    Hovards vēlreiz vērsās pie tēva, šoreiz kopā ar savu desmit gadīgo māsu Doroteju: „[Mēs] sākām pierunāt tēvu, lai viņš ļauj mums tikt kristītiem. Mēs arī lūdzām par to, kaut viņš piekristu. Kad viņš beidzot piekrita, mēs jutāmies pārlaimīgi.”9 Gandrīz piecus mēnešus pēc Hovarda 12. dzimšanas dienas viņi ar Doroteju tika kristīti publiskajā baseinā. Drīz pēc tam Hovards tika ordinēts par diakonu un pirmo reizi izdalīja Svēto Vakarēdienu. „Es biju izbijies, bet tajā pašā laikā dziļi saviļņots par šo privilēģiju,” viņš atminējās.10 Papildus citiem pienākumiem, Hovards darbināja ērģeļu plēšas un aizkurināja krāsni, lai apsildītu dievnamu aukstos svētdienas rītos. „Apgūstot Baznīcas locekļa un priesterības nesēja pienākumus, man pavērās pilnīgi jauna pasaule,” viņš teica.11

    Zēna gados Hovards pievienojās arī savas bīskapijas skautu vienībai un cītīgi darbojās, lai iegūtu augstāko apbalvojumu — Ērgļa skautu balvu. Tuvojoties šim mērķim, viņš iesaistījās draudzīgā sāncensībā. „Mēs bijām divi sāncenši, kas tiecās kļūt par pirmajiem ērgļa skautiem Boisī,” viņš atminējās.12 Kaut arī otrs jauneklis pirmais izpildīja visas prasības, Hovards šķita apmierināts, ka var kļūt par otro, kas saņem šo apbalvojumu.13

    Hovards jau bērnībā apguva darba tikumu. Viņš palīdzēja atraitnēm un citiem kaimiņiem, pārdeva avīzes un strādāja sava tēvoča rančo. Pieaugot viņa darbu sarakstam, pievienojās palīga darbs golfa laukumā, telegrammu iznēsāšana un darbs aptiekā, laikraksta izdevniecībā, viesnīcā, lielveikalā un mākslas veikalā.

    Doroteja Hantere stāstīja, ka viņas brālim piemita „lielas ambīcijas” un „izcilas prāta spējas”.14 Šīm īpašībām pievienojās vēl arī līdzjūtība un dāsnums. Atceroties viņa gādīgo dabu, Doroteja teica: „Hovards allaž vēlējās darīt labu un būt labs. Viņš rūpējās par mani, būdams brīnišķīgs brālis. Viņš bija laipns pret mūsu māti un tēvu.”15

    Hovards juta līdzi arī dzīvniekiem. „Ikviens noklīdis kaķis varēja rast patvērumu mūsu mājās, pat par spīti ģimenes iebildumiem,” viņš stāstīja.16 Reiz daži kaimiņu zēni mocīja kaķēnu, metot to notekgrāvī pie Hanteru mājām. Ikreiz, kad tas izrāpās, zēni iesvieda to atpakaļ. Drīz vien ieradās Hovards un kaķēnu izglāba. „Tas gulēja gandrīz beigts,” Doroteja atcerējās, „un viņš atnesa to mājās.”17

    „Tas neizdzīvos,” māte teica.

    „Māt, mums ir jāpacenšas,” Hovards uzstāja.18

    Doroteja pastāstīja, ka viņi „ietina to segā, pienesa pie siltas plīts un pabaroja to”, un, pateicoties šīm rūpēm, kaķēns izdzīvoja un dzīvoja viņu ģimenē daudzus gadus.

    1923. gadā, tieši pirms Boisī otrās bīskapijas izveides, Hovards tika ordinēts par skolotāju. Jūtot nepieciešamību pēc jaunas pulcēšanās vietas un sagaidot turpmāku Baznīcas izaugsmi, vietējie Baznīcas vadītāji aicināja būvēt staba tabernaklu. Lai uzbūvētu šo ēku, Boisī svētajiem tika lūgts saziedot 20 000 dolāru.19 Sanāksmē, kur vadītāji izteica šo lūgumu, jaunais Hovards V. Hanters bija pirmais, kurš pacēla roku, apsoloties ziedot. 1923. gadā viņa solītais ziedojuma apmērs (25 dolāri) skaitījās milzīga summa, it īpaši 15–gadīgam jaunietim. „Es strādāju un krāju, līdz varēju ziedot visu solīto,” viņš vēlāk teica.20 Tabernakls tika pabeigts 1925. gadā, un tā paša gada decembrī ieradās prezidents Hibers Dž. Grants, lai to iesvētītu.21

    Jau kopš mazotnes Hovardam atklājās muzikālās dotības, un pusaudža gados viņš iemācījās spēlēt vairākus instrumentus. Sešpadsmit gadu vecumā viņš izveidoja savu pirmo grupu, kuru nosauca par „Hunter’s Croonaders”. Grupa bieži uzstājās ballītēs, pieņemšanās un citos Boisī reģiona pasākumos.

    Deviņpadsmit gadu vecumā Hovards parakstīja līgumu par muzicēšanu uz kruīza kuģa, kas devās uz Āziju. 1927. gada pirmos divus mēnešus Hovarda grupa piecu mūziķu sastāvā spēlēja vakariņu un deju laikā, kuģim šķērsojot Kluso okeānu un piestājot dažādās Japānas, Ķīnas un Filipīnu pilsētās. Šis kruīzs izvērtās par apgaismojošu pieredzi, kuras laikā Hovards iepazina dažādus cilvēkus un dažādas kultūras. Lai gan lielākā daļa ienākumu tika iztērēta pilsētu apskatei un suvenīriem, Hovards secināja, ka šī „izglītošanās bija visu [viņu] tēriņu vērta”.22

    Piecu mūziķu grupa

    Hovards V. Hanters (vidū) ar „Hunter’s Croonaders” 1927. gadā.

    Lielo lēmumu laiks

    Atgriežoties no kruīza, Hovards uzzināja priecīgu vēsti — prombūtnes laikā ticis kristīts viņa tēvs. Nākamajā svētdienā Hovards ar tēvu pirmo reizi kopīgi apmeklēja priesterības sanāksmi. Gādīgs bīskaps bija mudinājis Vilu Hanteru kristīties, un, kā teica Hovards, „pateicoties [mājskolotājam, tēvam] radās pastiprināta interese par Baznīcu”.23

    Kad kruīzs noslēdzās, Hovardu sāka mākt šaubas par to, ko darīt turpmāk. Viņš turpināja muzicēt un strādāt vēl citos darbos, tostarp uzsākt personīgo biznesu, taču labas karjeras izredzes tā arī nepavērās. Kad 1928. gada martā viņa biznesa centieni apsīka, viņš izlēma apciemot kādu draugu Dienvidkalifornijā. Sākumā Hovards plānoja paciemoties tikai nedēļu vai divas, bet drīz vien izlēma palikt un pameklēt, viņa paša vārdiem runājot, kādu „daudzsološu darba vietu”.24 Kalifornijā viņš ne vien uzsāka veidot karjeru, bet arī atrada sievu, viņam pavērās daudzpusīgas iespējas kalpot Baznīcā un viņš palika tur uz dzīvi vairāk nekā trīs gadu desmitus.

    Hovarda pirmie darbi Kalifornijā bija kurpju tirdzniecība un darbs citrusaugļu pakošanas rūpnīcā, kur daždien viņš vagonos iekrāva pat 45–50 tonnas apelsīnu. „Es nezināju, ka pasaulē ir tik daudz apelsīnu,” viņš jokoja. Reiz viņam „gāja patiesi briesmīgi”, jo nācās šķirot citronus pēc krāsām, un, sirgdams ar daltonismu, viņš nevarēja atšķirt dzeltenās un zaļganās nokrāsas. „Pirms diena beidzās man šķita, ka iedzīvošos nervu sabrukumā,” viņš atcerējās.25

    Pēc divu nedēļu darba citrusaugļu šķirotavā Hovards pieteicās darbā kādā Losandželosas bankā, kur uzreiz tika pieņemts un ātri vien paaugstināts. Viņš turpināja arī muzicēt, pa vakariem spēlējot dažādās grupās. 1928. gada septembrī, aptuveni sešus mēnešus pēc Hovarda pārcelšanās uz Kaliforniju, notika ģimenes atkal apvienošanās, jo uz turieni pārcēlās arī viņa vecāki un māsa.

    Lai gan jaunības dienās Hovards bija turpinājis apmeklēt Baznīcu, viņš nebija pievērsies padziļinātām evaņģēlija studijām. Kalifornijā viņš pievērsa evaņģēlija studijām daudz lielāku uzmanību. „Mana pirmā patiesā atmoda attiecībā uz evaņģēliju notika Adamsas bīskapijas svētdienas skolas nodarbībās, kuras vadīja brālis Pīters A. Kleitons,” viņš atcerējās. „Viņam bija milzum daudz zināšanu un spēja iedvesmot jaunos cilvēkus. Es studēju nodarbību saturu, lasīju viņa dotos papildmateriālus un piedalījos pārrunās par norādītajām tēmām. … Šis dzīves periods palicis prātā kā laiks, kad man sāka atklāties evaņģēlija patiesības. Man allaž bija bijusi liecība par evaņģēliju, taču pēkšņi es sāku saprast.”26 Pateicoties pieredzei Svētdienas skolas klasē, Hovards iemīļoja evaņģēlija studijas un turpināja tās visas dzīves garumā.

    Hovardam patika biedroties ar Losandželosas reģiona Baznīcas jauniešiem. Viņi kopīgi devās uz baznīcu, dažkārt svētdienās apmeklējot pat divas vai trīs bīskapijas, kā arī piedalījās daudz un dažādos pasākumos. Ar vienu no šiem pasākumiem aizsākās īpašs pavērsiens Hovarda dzīvē. Dažus mēnešus pēc ierašanās Kalifornijā viņš kopā ar dažiem draugiem apmeklēja Baznīcas deju pasākumu, pēc kura visi devās uz pludmali, lai pabradātu pa okeāna krastu. Tovakar Hovards satika Klāru (Klēru) Meju Džefsu, kura bija devusies uz randiņu ar vienu no viņa draugiem. Nepagāja ilgs laiks, kad Hovardam un Klērai radās savstarpējas simpātijas, kas pārauga mīlestībā.

    1928. gadā viņi aizgāja uz dažiem randiņiem, un nākamajā gadā viņu attiecības kļuva nopietnākas. „Viņai bija gaišbrūni mani, un viņa bija ļoti skaista meitene,” Hovards vēlāk teica. „Taču šķiet, ka par visu vairāk uz mani atstāja iespaidu viņas pamatīgā liecība.”27 1931. gada pavasara vakarā, gandrīz trīs gadus pēc viņu pirmās tikšanās, Hovards aizveda Klēru uz vietu, no kuras pavērās skats uz Kluso okeānu. Tur viņš Klēru bildināja, un viņa bildinājumu pieņēma. Hovards atceras:

    „Mēs aizbraucām uz Palosverdi un novietojām mašīnu uz klintīm, kur pilnmēness gaismā varēja vērot, kā pret klints akmeņiem sitas Klusā okeāna viļņi. Mēs runājām par mūsu plāniem, un es uzvilku viņai pirkstā dimanta gredzenu. Tovakar mēs pieņēmām daudz lēmumu un dažas pamatīgas apņemšanās attiecībā uz savu dzīvi.”28

    Četras dienas pirms kāzām minētās apņemšanās pamudināja Hovardu pieņemt lēmumu, kas mainīja viņa turpmāko dzīvi. Vakarā, pēc grupas uzstāšanās, viņš sapakoja savus instrumentus un nekad vairs neturpināja profesionāli muzicēt. Lai gan muzicēšana deju vakaros un ballītēs „bija dažā ziņā valdzinoša” un „ienesa labu peļņu”, Hovards teica, ka sajutis — šāds dzīvesveids nav savienojams ar viņa vīziju attiecībā uz ģimenes dzīvi. „Kaut arī es zaudēju kaut ko, kas man bija ļoti paticis, šo lēmumu nekad neesmu nožēlojis,” viņš teica pēc daudziem gadiem.29 Viņa dēls Ričards secināja: „Es bieži esmu domājis par apbrīnojamo disciplīnu (es saucu to par tvērienu), kas bija nepieciešama, lai atteiktos no kaut kā, ko viņš tik ļoti mīlēja, lai dotu priekšroku tam, ko vērtēja daudz augstāk.”30

    Izaicinājumi un svētības pirmajos laulības gados

    1931. gada 10. jūnijā Hovards un Klēra salaulājās Soltleiksitijas templī un atgriezās Dienvidkalifornijā, lai uzsāktu kopdzīvi. Lielās depresijas laikā uzņēmējdarbība Savienotajās Valstīs piedzīvoja lejupslīdi, un 1932. gada janvārī banku, kur Hovards strādāja, bija spiesti slēgt. Nākamos divus gadus viņš strādāja dažādus darbus, cenšoties savilkt galus. Lai gan viņi ar Klēru bija nolēmuši būt neatkarīgi, cik ilgi vien iespējams, pēc gada tomēr pieņēma Klēras vecāku piedāvājumu — uz laiku pārcelties pie viņiem.

    1934. gada 20. martā piedzima Hovarda un Klēras pirmdzimtais dēls, kuru viņi nosauca par Hovardu Viljamu Hanteru, jaunāko, un nodēvēja par Billiju. Tovasar viņi pamanīja, ka Billijs kļūst apātisks. Ārsti diagnosticēja anēmiju, un Hovards divreiz ziedoja asinis asins pārliešanai, taču Billija stāvoklis neuzlabojās. Turpmākajos izmeklējumos atklājās smaga zarnu trakta slimība, un ārsti ieteica operāciju. Hovards atceras: „Mani aizveda uz telpu, noguldīja uz galda viņam līdzās, un es viņam operācijas laikā devu savas asinis. Noslēgumā ārsti nedeva visai lielas cerības.”31 Pēc trim dienām, kamēr vecāki sēdēja pie viņa gultiņas, septiņus mēnešus vecais Billijs nomira. „Tonakt mēs pametām slimnīcu bēdu sagrauti un satriekti,” Hovards rakstīja.32 „Tas mums bija briesmīgs trieciens.”33

    Divus mēnešus pirms Billija piedzimšanas Hovards tika pieņemts darbā Losandželosas apgabala Plūdu kontroles daļā. Šajā darbā viņš iepazina juridisko dokumentāciju un tiesvedību un nolēma uzsākt jurista karjeru. Šis mērķis prasīja apņēmību un smagu darbu vairāku gadu garumā. Tā kā Hovards nebija mācījies koledžā, pirms uzņemšanas juridiskajā skolā bija jāpabeidz vairāki kursi. Viņš mācījās vakaros, jo viņam bija jāturpina strādāt. Arī vēlāk, studējot juridiskajā skolā, viņš visus mācību gadus turpināja strādāt pilnlaika darbu. „Visu dienu strādāt, pēc tam vakaros doties uz skolu un vēl atrast laiku mācībām nebija viegli,” viņš rakstīja.34 „Tas nebija nekas neparasts, ka studijas ievilkās līdz pat melnai naktij.”35 Šī stingrā dienaskārtība turpinājās vairākus gadus, līdz beidzot, 1939. gadā, Hovards absolvēja skolu kā trešais labākais savā kursā.

    Kamēr Hovards mācījās juridiskajā skolā, viņiem ar Klēru piedzima vēl divi dēli: 1936. gadā pasaulē nāca Džons un 1938. gadā — Ričards. Pateicties Hovarda darbam Plūdu kontroles daļā, ģimene varēja iegādāties nelielu mājiņu.

    Bīskapa aicinājums Elsereno bīskapijā

    1940. gadā, aptuveni gadu pēc juridiskās skolas absolvēšanas, Hovards tika aicināts kalpot par bīskapu jaunizveidotajā Elsereno bīskapijā, Kalifornijā. Juzdamies pārsteigts par šo aicinājumu, viņš teica: „Es allaž biju domājis par bīskapu kā par gados vecāku cilvēku, un vaicāju — kā gan es varu būt par bīskapijas „tēvu”, ja man ir tikai trīsdesmit divi gadi.” Staba prezidents apliecināja, ka Hovards var būt „šī uzdevuma cienīgs”. Kaut arī Hovards jutās satraukts, viņš apsolīja: „Es centīšos, cik spēšu.”36 Viņš īstenoja šo solījumu, izrādot lielu apņēmību, iedvesmu un līdzjūtību, kalpodams par bīskapu vairāk nekā sešu gadu garumā.

    Jau atkal Hovardam bija jātiek galā ar saspringtu dienaskārtību, kas prasīja daudz enerģijas, taču viņš juta, ka kalpojot saņem daudz svētību. „Es jutos apkrauts ar atbildīgiem pienākumiem,” viņš stāstīja, „tas bija dižens darbs un milzīga svētība.”37

    Jaunajai bīskapijai nekavējoties bija jāatrod jauna vieta sanāksmēm. Bīskapība iznomāja dažas telpas kādā vietējā ēkā, un bīskapijas locekļi sāka vākt ziedojumus savam sanāksmju namam. Lai gan drīz vien izcēlās Otrais pasaules karš un Baznīcas ēku celtniecība uz laiku apstājās, bīskapības locekļi paturēja prātā iecerēto un turpināja vākt ziedojumus. Lai savāktu līdzekļus, viņi piedalījās tā sauktajā „sīpolu projektā”, kura ietvaros devās uz konservu rūpnīcu, lai grieztu sīpolus. No sīpolu smaržas nebija viegli atbrīvoties, un tas pamudināja bīskapu Hanteru pajokot: „Dievkalpojuma laikā nebija grūti pateikt, kurš ir griezis sīpolus.”38

    Viņi piedalījās vēl citos projektos, piemēram, kapāja kāpostus skābēšanas rūpnīcā, kā arī pakoja un pārdeva brokastu pārslu pārpalikumus. „Tās bija laimīgas dienas, kad mēs — dažādu šķiru ļaudis, ar dažādām darba spējām — kopīgi strādājām, atbalstot bīskapību un vācot ziedojumus, lai uzceltu dievnamu,” bīskaps Hanters atcerējās. „Mūsu bīskapijas locekļi jutās kā viena liela, laimīga ģimene.”39 1950. gadā, gandrīz četrus gadus pēc Hovarda atbrīvošanas no bīskapa amata, pateicoties pacietīgiem, ziedošanās pilniem pūliņiem, bīskapijas sanāksmju nams tika pabeigts.

    Otrā pasaules kara laikā bīskapa aicinājums bija saistīts ar nebijušiem izaicinājumiem. Daudzi bīskapijas vīrieši dienēja armijā, un viņu ģimenes bija palikušas bez vīriem un tēviem. Vīriešu trūkums radīja grūtības nodrošināt priesterības nesējus Baznīcas aicinājumos. Tādēļ, papildus kalpošanai bīskapa amatā, Hovards kalpoja arī par skautu vadītāju. „Mums bija pulciņš krietnu jauno vīriešu, kurus nedrīkstēja atstāt novārtā,” viņš teica. „Es darbojos ar šiem puišiem gandrīz divus gadus, un viņi ārkārtīgi progresēja.”40

    1946. gada 10. novembrī Hovards tika atbrīvots no bīskapa amata. „Es allaž būšu pateicīgs par šo privilēģiju un šajos gados apgūto,” viņš teica. Kaut arī šī pieredze radīja „dažādas grūtības”, viņi ar Klēru bija „pateicīgi par tām vērtībām, ko tā ienesa viņu ģimenē”.41 Paužot pateicību par bīskapa Hantera kalpošanu, kāds bīskapijas loceklis rakstīja: „Viņš saliedēja mūsu nelielo bīskapiju, iemācot sasniegt šķietami nesasniedzamus mērķus. Būdami bīskapijas locekļi, mēs kopīgi strādājām, kopīgi lūdzām, kopīgi atpūtāmies un kopīgi pielūdzām.”42

    Lai gan 1946. gadā Hovards tika atbrīvots no aicinājuma, viņa īpašā saikne ar Elsereno bīskapijas locekļiem nezuda. Viņa dēls Ričards stāstīja, ka Hovards „sazinājās ar tiem līdz pat sava mūža galam, zinādams, kur viņi dzīvo un kādi ir viņu apstākļi. Kad vien viņš devās uz vietu, kur [dzīvoja] kāds no šīs bīskapijas locekļiem, viņš ar tiem sazinājās. Viņš turpināja mīlēt šīs bīskapijas locekļus visu savu mūžu.”43

    Bērnu audzināšana un karjeras veidošana

    Hovards un Klēra bija mīloši vecāki, kuri ieaudzināja savos dēlos morāles vērtības un atbildīgumu un mācīja tiem par evaņģēlija nozīmi. Jau krietnu laiku pirms Baznīcas vadītāji noteica, ka pirmdienu vakaros būtu jānotur mājvakari, Hanteru ģimene atvēlēja šos vakarus kopīgām mācībām, stāstiem, spēlēm un izbraukumiem. Dodoties ģimenes ceļojumos, viņi dažkārt apmeklēja tempļus, lai Džons un Ričards varētu veikt aizstājošās kristības par mirušajiem. Vēl Hovardam un viņa dēliem patika būvēt vilcienu modeļus, doties pārgājienos un kopīgi atpūsties brīvā dabā.

    Kad piedzima Džons un Ričards, Hovards strādāja pilnlaika darbu un mācījās juridiskajā skolā, un, kad bērni vēl bija pavisam maziņi (četrus un divus gadus veci), viņu aicināja par bīskapu, tādēļ stipras ģimenes izveide prasīja īpašu apņēmību no Klēras puses. Viņa nodevās tam ar prieku. „Mana vēlme un svarīgākās ambīcijas … ir būt par labu sievu, labu mājsaimnieci un patiesi labu māti,” viņa teica. „Mēs esam ļoti centušies, lai puišiem Baznīca būtu tuva; mums ar zēniem ir klājies brīnišķīgi.”44 Hovards bieži pateicās Klērai par viņas ietekmi un ziedošanos dēlu audzināšanai.

    Audzinot bērnus un kalpojot vadošos aicinājumos Baznīcā, Hovards pamanījās izveidot arī veiksmīgu jurista privātpraksi. Viņš strādāja galvenokārt ar uzņēmumiem un korporatīvajiem klientiem un kļuva par ļoti cienījamu Dienvidkalifornijas juristu. Viņš tika ievēlēts par valdes locekli vairāk nekā divdesmit uzņēmumos.

    Savā profesijā Hovards bija izslavēts ar godprātīgumu, aso prātu, spēju ļoti skaidri izteikties un taisnīguma izjūtu. Viņš bija pazīstams arī kā „vienkāršo ļaužu jurists”, kam „allaž ir laiks un vēlme palīdzēt cilvēkiem viņu problēmās”.45 Kāds advokāts teica, ka Hovardam „daudz vairāk rūpēja, lai cilvēki gūtu nepieciešamo palīdzību, nekā tas, lai viņam par to tiktu atlīdzināts”.46

    Hanteru ģimene

    Hovards un Klēra Hanteri ar dēliem — Džonu un Ričardu

    Pasadenas staba prezidents Kalifornijā

    1950. gada februārī Kalifornijā ieradās elders Stīvens L. Ričards un elders Harolds B. Lī no Divpadsmito kvoruma, lai pārdalītu strauji augošo Pasadenas stabu. Viņi intervēja daudzus šī staba brāļus, tai skaitā arī Hovardu. Tuvojoties pusnaktij, pēc lūgšanu pilnām pārdomām par to, kuru Tas Kungs gribētu par staba prezidentu, viņi sūtīja pēc Hovarda, lai aicinātu šajā aicinājumā viņu. Elders Ričards un elders Lī lūdza, lai viņš kārtīgi izgulētos un agri no rīta piezvanītu viņiem, iesakot, ko aicināt par saviem padomniekiem. „Tovakar es devos mājās, bet negulēju,” teica Hovards, „šis aicinājums šķita ārkārtīgi atbildīgs. Mēs ar Klēru ilgi runājāmies.”47

    Pēc atbalstīšanas prezidents Hanters un viņa padomnieki sāka izzināt staba vajadzības. Viena no jaunā staba prezidija svarīgākajām prioritātēm bija palīdzēt staba locekļiem stiprināt savu garīgumu. Vadītāji raizējās par to, ka ģimenēs zūd vienotība — daļēji tādēļ, ka ģimenes locekļi iesaistās tik daudzos pasākumos. Kopīgi lūguši un apspriedušies, vadītāji sajuta iedvesmu uzsvērt ģimenes mājvakaru nozīmi un atvēlēt pirmdienu vakarus šim pasākumam. Pirmdienu vakaros visi staba sanāksmju nami tika slēgti un „netika noturēti nekādi citi pasākumi, kas varētu traucēt šim svētajam vakaram,” prezidents Hanters paskaidroja.48

    Kalpošanas sākumā prezidents Hanters un citi Dienvidkalifornijas stabu prezidenti satikās ar elderu Stīvenu L. Ričardsu, lai apspriestos par vidusskolēnu semināra programmu. Prezidents Hanters atcerējās: „[Elders Ričards] paskaidroja, ka viņi vēlētos pamēģināt paeksperimentēt ar agrā rīta semināra nodarbībām reģionos, kur ar likumu nav atvēlēts noteikts [mācību] laiks reliģiska rakstura izglītības ieguvei.”49 Prezidentu Hanteru iecēla par komitejas priekšsēdētāju, kam tika uzticēts izvērtēt, vai šī ideja ir īstenojama. Pēc izvērtējuma veikšanas komiteja ieteica uzsākt agrā rīta semināru trīs vidusskolās. Arī prezidenta Hantera dēls Ričards, būdams jaunietis, piedalījās šajā agrā rīta semināra eksperimentā. Viņš atceras: „Sākumā mēs domājām — vai kāds ir zaudējis prātu, ka vēlas noturēt nodarbības sešos no rīta —, bet vēlāk tā kļuva par mūsu mīļāko dienas daļu, kad varējām pabūt kopā ar draugiem no Baznīcas un mācīties.”50 Šī programma drīz vien tika paplašināta un attiecināta arī uz citiem studentiem, liekot pamatus visu Baznīcas jauniešu agrā rīta semināra programmai.

    1951. gada oktobra vispārējā konferencē Augstākais prezidijs tikās ar Dienvidkalifornijas stabu prezidentiem, lai paziņotu par savu vēlmi celt Losandželosas templi. Kaut arī izredzes dzīvot tempļa tuvumā bija ļoti iepriecinošas, tas prasīja lielus upurus, jo Baznīcas locekļiem tika lūgts ziedot vienu miljonu dolāru tempļa celtniecībai. Kad prezidents Hanters atgriezās Kalifornijā, viņš tikās ar staba un bīskapiju vadītājiem, sakot: „Dodiet cilvēkiem iespēju gūt milzīgas svētības, dāsni ziedojot templim.”51 Sešu mēnešu laikā Dienvidkalifornijas Baznīcas locekļi bija apsolījuši ziedot tempļa celtniecībai 1,6 miljonus, un 1956. gadā templis tika iesvētīts.

    Pasadenas staba prezidijs

    Pasadenas staba vadītāji 1950. gadā. No kreisās: Deikens K. Brodheds, pirmais padomnieks staba prezidijā; Hovards V. Hanters, prezidents; A. Kejs Berijs, otrais padomnieks, un Emrons „Džeks” Džons, sekretārs.

    Papildus ziedojumiem tempļa un citu Baznīcas ēku celtniecībai, Baznīcas locekļi veica brīvprātīgo darbu. Arī pats prezidents Hanters pavadīja daudz stundu, ceļot sanāksmju namus, strādādams ar lāpstu, āmuru un otu. Papildus iepriekš minētajam, Baznīcas locekļi brīvprātīgi īstenoja Baznīcas labklājības projektus, strādājot vistu fermās, citrusaugļu audzēs un konservu fabrikās. Astoņus gadus prezidentam Hanteram bija uzticēts koordinēt 12 stabu darbu šo projektu īstenošanā, un viņš bieži pats palīdzēja šajos darbos. „Viņš nekad neprasīja kādam darīt kaut ko vai uzņemties uzdevumu, ko pats nedarītu,” norādīja kāds viņa draugs.52 Pēc daudziem gadiem, kalpojot Divpadsmito kvorumā, elders Hanters teica:

    „Es nekad neesmu piedalījies nevienā apnicīgā labklājības projektā. Es esmu rāpies kokos un vācis citronus, mizojis augļus, veicis tvaika katlu apkopi, nesis kastes, izkrāvis mašīnas, tīrījis konservu ražotni un darījis vēl tūkstošiem citu lietu, taču no tā visa prātā visvairāk palikusi smiešanās un dziedāšana, un lieliskā sadraudzība starp tiem, kuri iesaistījušies kalpošanā Tam Kungam.”53

    1953. gada novembrī prezidents un māsa Hanteri kopā ar citiem Pasadenas staba locekļiem devās uz Mesas templi Arizonas štatā, lai izpildītu tempļa priekšrakstus. 14. novembrī bija prezidenta Hantera 46. dzimšanas diena, un pirms sesijas sākuma tempļa prezidents lūdza, lai viņš uzrunātu ļaudis, kuri bija pulcējušies lūgšanu zālē. Vēlāk Hovards aprakstīja šo pieredzi, sakot:

    „Kamēr es uzrunāju sanākušos, … lūgšanu zālē ienāca mans tēvs un māte, tērpti baltā. Man nebija ne jausmas, ka mans tēvs ir sagatavojies saņemt tempļa svētības, kaut arī māte jau kādu laiku bija viņu uz to mudinājusi. Es jutos tik aizkustināts, ka nespēju turpināt savu uzrunu. Prezidents Pīrss [tempļa prezidents] nostājās man līdzās un paskaidroja sanākušajiem, kas noticis. Torīt, ierodoties templī, tēvs un māte bija lūguši, lai prezidents nestāsta man par viņu ierašanos, jo viņi vēlējās sagādāt man dzimšanas dienas pārsteigumu. Šo dzimšanas dienu es nekad neaizmirsīšu, jo todien viņi saņēma savu endaumentu un man bija tā privilēģija pieredzēt viņu saistīšanu, pēc kuras es tiku piesaistīts viņiem.”54

    Pēc aptuveni trim gadiem prezidenta Hantera mūžīgās ģimenes saites tika nostiprinātas visā pilnībā, jo jauniesvētītajā Losandželosas templī, Kalifornijā, vecākiem tika piesaistīta arī Doroteja.

    Kalpojot par staba prezidentu, Hovards vadīja citus ar mīlestību. Kāda sieviete, kura kalpoja staba aicinājumā, teica: „Cilvēks jutās novērtēts, gribēts un vajadzīgs. … Dodot aicinājumu, Viņš uzticēja cilvēkiem atbildību, taču, ja tiem bija nepieciešams viņa viedoklis vai padoms, viņš allaž bija līdzās. Mēs zinājām, ka viņš mūs pilnībā atbalsta un ir ieinteresēts mūsu veikumā.”55 Viens no viņa padomniekiem piebilda: „Viņš uzteica cilvēkus par viņu sasniegumiem un ļāva tiem piepildīt visaugstākās gaidas.”56 Kāda staba locekle, kura bija teikusi, ka prezidents Hanters bijis skolotājs, kurš uz viņu atstājis vislielāko ietekmi, skaidroja: „Šis vīrs mīlēja cilvēkus, uztverot tos kā prioritāti, uzklausot un cenšoties saprast, kā arī daloties savā pieredzē.”57

    1959. gada rudenī apritēja vairāk nekā deviņi gadi, kopš Hovards V. Hanters bija prezidējis pār Pasadenas stabu, ar savu kalpošanu svētot tūkstošiem Dienvidkalifornijas pēdējo dienu svēto. Viņa kalpošanai bija pienācis laiks vērsties plašumā, lai viņš varētu svētīt Baznīcas locekļus visā pasaulē.

    Divpadsmit apustuļu kvorums

    „Tu liecināsi par Manu Vārdu, … un tu sūtīsi Manu vārdu līdz pat zemes galiem.” (M&D 112:4.)

    1959. gada 9. oktobrī, laikā starp Soltleiksitijā notiekošās vispārējās konferences sesijām, Hovards uzzināja, ka ar viņu vēlas tikties prezidents Deivids O. Makeijs. Viņš nekavējoties devās uz Baznīcas administrācijas ēku, kur prezidents Makeijs viņu sirsnīgi sveicināja, sakot: „Prezident Hanter, … Tas Kungs ir runājis. Jūs esat aicināts par vienu no Viņa īpašajiem lieciniekiem, un rīt Jūs tiksit atbalstīts kā Divpadsmito padomes loceklis.”58 Runājot par šo pieredzi, Hovards rakstīja:

    „Mani pārņēma neaprakstāmas sajūtas. Acīs sariesās asaras, un es nespēju parunāt. Nekad dzīvē neesmu izjutis tik dziļu pazemību, kā sēžot tur, šī diženā, jaukā, laipnā vīra — Tā Kunga pravieša — klātbūtnē. Viņš pastāstīja, cik milzīgu prieku tas ienesīs manā dzīvē, par brīnišķīgajām attiecībām, kas valda starp brāļiem, un par to, ka no šī brīža visa mana dzīve un laiks tiks ziedots kalpībai Tam Kungam un ka no šī brīža es piederēšu Baznīcai un visai pasaulei. … Viņš apskāva mani, apliecinot, ka Tas Kungs mani mīl un ka Augstākais prezidijs un Divpadsmito padome mani atbalstīs un paļausies uz mani. … Es [teicu viņam], ka ar prieku ziedošu savu laiku, savu dzīvi un visu, kas man pieder, šai kalpošanai.”59

    Izgājis no prezidenta Makeija biroja, Hovards uzreiz devās uz savu viesnīcas istabu un piezvanīja Klērai, kura tobrīd atradās Provo, kur apciemoja dēlu Džonu ar sievu un bērniņu. Hovards tik tikko spēja parunāt. Kad viņš beidzot pastāstīja Klērai par savu aicinājumu, viņi abi jutās dziļi aizkustināti.

    Nākamajā dienā, vispārējās konferences sestdienas rīta sesijā, Hovards Viljams Hanters tika atbalstīts kā Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis. „Es jutos tā …, it kā man uz pleciem uzgultos viss pasaules smagums,” viņš teica, stāstot par šo brīdi. „Konferencei turpinoties, es jutos ārkārtīgi neērti un prātoju, vai jebkad spēšu sajust, ka šī patiesi ir mana īstā vieta.”60

    Prezidents Makeijs aicināja elderu Hanteru uzstāties konferences svētdienas pēcpusdienas sesijā. Kad elders Hanters bija sniedzis nelielu ieskatu savā dzīvē un dalījies savā liecībā, viņš teica:

    „Es neatvainošos par asarām, kas sariesušās man acīs, jo ticu, ka raugos uz saviem draugiem, saviem brāļiem un māsām Baznīcā, kuru sirdis sitas vienā ritmā ar manējo, saviļņojumā par evaņģēliju un kalpošanu līdzcilvēkiem.

    Prezident Makeij, … es bez jebkādiem iebildumiem pieņemu aicinājumu, ko esat man izteicis, un esmu ar mieru ziedot savu dzīvi un visu, kas man pieder, šai kalpošanai. Māsa Hantere pievienojas man, solot to pašu.”61

    1959. gada 15. oktobrī elders Hanters tika ordinēts par apustuli. Būdams 51 gadu vecs, viņš kļuva par jaunāko no Divpadsmit apustuļiem, kuru vidējais vecums tolaik bija 66 gadi.

    Nākamo pusotru gadu elders Hanters pavadīja pārbraucienos no Kalifornijas uz Jūtu, lai pabeigtu iesāktās juridiskās lietas un sagatavotos pārcelties. Viens no viņa klientiem minēja, ka „Baznīca noteikti izteikusi ļoti saistošu piedāvājumu”, ja varējusi aizvilināt viņu no tik veiksmīgas juridiskās prakses. Attiecībā uz to, elders Hanters savā dienasgrāmatā ierakstīja:

    „Vairums nesaprot, kādēļ cilvēki no mūsu ticības pieņem tiem izteiktos aicinājumus kalpot vai apņemas ziedot visu, kas tiem ir. … Man tik tiešām patīk jurista darbs, taču šis aicinājums, kas man dots, pilnībā aizēno visus manus profesionālos centienus un finansiālos ieguvumus.”62

    Eldera Hantera kalpošana apustuļa amatā ilga vairāk nekā 35 gadus, un šajā laikā, pildot savus pienākumus kā īpašais Jēzus Kristus liecinieks, viņš apmeklēja gandrīz ikvienu pasaules valsti (skat. M&D 107:23).

    Divpadsmito kvorums

    Divpadsmit apustuļu kvorums 1965. gadā. Pirmajā rindā no kreisās: Ezra Tafts Bensons, Marks E. Pītersens (uz krēsla roku balsta), Džozefs Fīldings Smits (kvoruma prezidents) un Legrands Ričards. Otrajā rindā no kreisās: Gordons B. Hinklijs, Delberts L. Steiplijs, Tomass S. Monsons, Spensers V. Kimbals, Harolds B. Lī, Marions G. Romnijs, Ričards L. Evanss un Hovards V. Hanters.

    Jūtas Ģenealoģijas biedrība

    „Upurēsim … Tam Kungam … grāmatu, kas satur pierakstus par mūsu mirušajiem, kura būtu visādā mērā cienīga atzīšanai.” (M&D 128:24.)

    1964. gadā Augstākais prezidijs iecēla elderu Hanteru par Baznīcas Ģenealoģijas biedrības prezidentu, tolaik dēvētu par Jūtas Ģenealoģijas biedrību. Ar šo organizāciju tika likti pamati Baznīcas Ģimenes vēstures departamentam. Tā tika izveidota ar mērķi sakopot un saglabāt informāciju par ģenealoģiju un dalīties ar to visā pasaulē. Elders Hanters prezidēja pār šo biedrību astoņus gadus un šajā laikā pārraudzīja tālejošu uzlabojumu ieviešanu, palīdzot ģimenes vēstures darba paātrināšanā, pilnveidošanā un paplašināšanā.

    Līdz 1969. gadam organizācija bija savākusi „vairāk nekā 670 000 mikrofilmu ruļļus, kuru apjoms bija līdzvērtīgs trīs miljoniem 300 lappušu biezu grāmatu”. Vēl tā bija apkopojusi „sešus miljonus pabeigtu ģimenes grupu pierakstu, kartotēku ar 36 miljoniem individuālu ierakstu, kā arī kolekciju ar vairāk nekā 90 000 grāmatām”.63 Katru gadu šai kolekcijai tika pievienoti 1000 mikrofilmu ruļļu no visas pasaules. Šo pierakstu apstrāde, padarot tos pieejamus gan izpētei, gan tempļa darbam, bija milzīgs uzdevums. Lai paveiktu šo darbu, eldera Hantera vadībā Ģenealoģijas biedrība uzsāka izmantot jaunākās datortehnoloģijas. Kāds rakstnieks atzīmēja, ka „pateicoties progresīvajām lietvedības metodēm, [šī biedrība kļuva] populāra starp profesionālajām organizācijām visā pasaulē”.64

    1972. gadā elders Hanters tika atbrīvots no Ģenealoģijas biedrības prezidenta amata. Apkopojot viņa pūliņu rezultātus, elders Ričards G. Skots teica: „Viņš ziedoja šim darbam vērā ņemamu dzīves periodu, ieliekot pamatus un nosakot virzienu, kas vēl joprojām nes augļus visai Baznīcai.”65

    Polinēziešu kultūras centrs

    „Uzklausiet jūs, tautas no tālienes, un jūs, kas esat uz jūras salām, uzklausiet kopā.” (M&D 1:1.)

    1965. gadā Augstākais prezidijs iecēla elderu Hanteru par Havaju štata Laī pilsētas Polinēziešu kultūras centra prezidentu un priekšsēdētāju. Līdz tam centrs bija darbojies tikai 15 mēnešus, kuru laikā tika pieredzēts daudz sarežģījumu. Tūristu apmeklējuma līmenis bija zems, un atbildīgajiem cilvēkiem bija dažādi viedokļi par centra mērķiem un programmām. Nedēļu pēc iecelšanas šajā amatā elders Hanters devās uz Laī un sāka rūpīgi iepazīt centra stiprās puses, kā arī izzināt vajadzības.

    Eldera Hantera vadībā Polinēziešu kultūras centrs kļuva par vienu no populārākajiem tūrisma objektiem Havajās, jau 1971. gadā piesaistot gandrīz miljonu apmeklētāju. Elders Hanters pārraudzīja arī vērienīgu centra un tā programmu paplašināšanu. Eldera Hantera vārdiem runājot, svarīgi bija arī tas, ka centrs nodrošina darba vietas, „palīdzot iegūt izglītību tūkstošiem Klusā okeāna reģiona studentu, no kuriem vairums [citādi] nevarētu tikt projām no savām salām, lai apmeklētu skolu”.66

    1976. gadā, pēc 12 gadus ilgas prezidēšanas pār Polinēziešu kultūras centru, elderu Hanteru no šī pienākuma atbrīvoja. Kalpojot prezidenta amatā, viņš palīdzēja īstenot Baznīcas prezidenta Deivida O. Makeija vārdus, kurš 1955. gadā tika teicis, ka mazais Laī ciemats var daudzkāršot „misionāru pūliņus, atstājot iespaidu ne tikai uz tūkstošiem un desmitiem tūkstošu, bet uz miljoniem cilvēku, kuri to apmeklēs, cenšoties iepazīt šo pilsētu un izprast tās nozīmīgumu”.67

    Baznīcas vēsturnieks

    „Tas ir Tā Kunga lietveža pienākums, kuru Viņš ir nozīmējis vest vēsturi un vispārējos baznīcas pierakstus par visu, kas atgadās Ciānā.” (M&D 85:1.)

    1970. gada janvārī prezidents Deivids O. Makeijs aizgāja mūžībā, un par jauno Baznīcas prezidentu tika iesvētīts Džozefs Fīldings Smits. Džozefs Fīldings Smits bija kalpojis par Baznīcas vēsturnieku 49 gadus, un, kad viņš kļuva par Baznīcas prezidentu, par viņa darba turpinātāju tika aicināts elders Hanters. „Prezidents Smits ir bijis Baznīcas vēsturnieks tik ilgus gadus, ka man ir grūti iztēloties šajā amatā sevi,” viņš teica.68

    Elders Hanters ķērās pie saviem jaunajiem pienākumiem ar ierasto dedzību. „Šis uzdevums, ko Tas Kungs devis caur atklāsmi, paver ārkārtīgi lielus izaicinājumus, gan pildot informācijas apkopošanas un pierakstīšanas uzdevumu, gan gādājot, lai šis materiāls būtu noderīgs Baznīcas locekļiem,” viņš teica.69 Avīzē Church News tika ziņots, ka Baznīcas vēsturnieks ir „atbildīgs par visu Baznīcas pierakstu vešanu, tai skaitā par protokoliem, tempļa pierakstiem, visām iesvētīšanām, patriarhālajām svētībām, kā arī … Baznīcas līdzšinējās vēstures apkopošanu”.70

    1972. gadā Divpadsmito locekļi tika atslogoti no dažiem smagiem administratīvajiem pienākumiem, lai varētu veltīt vairāk laika apustuliskai kalpošanai. Minēto pārmaiņu ietvaros elders Hanters tika atbrīvots no Baznīcas vēsturnieka pienākumiem, saglabājot padomnieka lomu Baznīcas Vēstures departamentā. „Tas dos man iespēju turpināt noteikt virzienu, tajā pašā laikā atbrīvojot no operatīvajiem pienākumiem,” viņš rakstīja.71 Viņš turpināja darboties kā padomnieks līdz pat 1978. gadam.

    BYU centrs Jeruzālemē

    Brigama Janga universitātes (BYU) Tuvo Austrumu studiju centrs Jeruzālemē

    Kalpošana Svētajā zemē

    Hovards V. Hanters ļoti iemīļoja Svēto zemi, apmeklējot to ar savu ģimeni 1958. un 1960. gadā. Kalpojot par apustuli, viņš atgriezās tur vairāk nekā divdesmit reižu. „Šķita, ka viņš jūt nepiesātināmu vēlmi atrasties tur, kur staigājis un mācījis Glābējs,” stāstīja elders Džeimss E. Fausts no Divpadsmito kvoruma.72

    Skaidri zinādams par šajā reģionā notiekošajiem konfliktiem, elders Hanters centās nest mīlestības un miera vēsti. „Gan ebreji, gan arābi ir mūsu Tēva bērni,” viņš teica. „Viņi visi ir apsolījuma bērni, un kā Baznīca mēs nenostājamies neviena pusē. Mēs mīlam viņus visus un esam ieinteresēti ikviena dzīvē. Jēzus Kristus evaņģēlija mērķis ir iedibināt mīlestību, vienotību un sadraudzību tās visaugstākajā pakāpē.”73

    Laikā no 1972. līdz 1989. gadam elders Hanters veica izšķiroši nozīmīgus uzdevumus divu īpašu Jeruzālemes projektu īstenošanā: Orsona Haida piemiņas dārza un Brigama Janga universitātes Tuvo Austrumu studiju centra izveidē. Baznīcas pirmsākumos (1841. gadā) elders Orsons Haids no Divpadsmito kvoruma tika teicis iesvētīšanas lūgšanu, stāvot Eļļas kalnā, uz austrumiem no Jeruzālemes. 1972. gadā Augstākais prezidijs lūdza, lai elders Hanters sāktu meklēt atbilstošu vietu, kur Jeruzālemē izveidot Orsona Haida piemiņas vietu. 1975. gadā Jeruzālemes pilsēta deva atļauju uzsākt projektu, kas vēlāk tika īstenots, izveidojot Orsona Haida piemiņas dārzu Eļļas kalnā.

    Dažu turpmāko gadu laikā elders Hanters vairākkārt devās uz Jeruzālemi, lai vienotos par līgumu slēgšanu attiecībā uz piemiņas vietas izveidi, kā arī pārraudzītu tās projektēšanu un būvniecību. Projekts tika pabeigts 1979. gadā, un tajā pašā gadā prezidents Spensers V. Kimbals to iesvētīja. Pēc iesvētīšanas dievkalpojumu vadīšanas elders Hanters pauda ticību, ka šī piemiņas vieta „dos milzu pienesumu pozitīva Baznīcas tēla veidošanā”.74

    Vēl pirms Orsona Haida piemiņas dārza pabeigšanas elders Hanters bija sācis meklēt vietu, kur Baznīca varētu uzcelt BYU centru ārvalstu studiju programmas īstenošanai. Bija paredzēts, ka šis centrs kļūs arī par Jeruzālemes draudzes locekļu sanāksmju vietu. Šī projekta pārraudzībai bija lemts kļūt par vienu no grūtākajiem un delikātākajiem uzdevumiem eldera Hantera kalpošanā.

    Baznīcas vadītāji bija izraudzījušies vietu, taču zemes nomas un būvniecības atļauju saņemšanai bija vajadzīgi gandrīz pieci gadi un, eldera Hantera vārdiem runājot, „nerimstoši pūliņi”.75 Pēc detalizētām debatēm un pārrunām Izraēlas valdība beidzot atļāva uzsākt centra celtniecību.

    1988. gada maijā celtniecības darbi bija gandrīz pabeigti un nomas līgums gatavs parakstīšanai. Tolaik Hovards V. Hanters kalpoja par Divpadsmito kvoruma prezidenta vietas izpildītāju. Kaut arī iepriekšējā gadā viņš bija pārcietis smagu muguras operāciju un nevarēja staigāt, viņš tik un tā lidoja uz Jeruzālemi, lai parakstītu nomas līgumu. Viņa apciemojuma laikā BYU studenti un Jeruzālemes draudzes locekļi noturēja nelielu pieņemšanu, lai paustu savu pateicību. Minētās draudzes vēsturē ir ietverts aizkustinošās ainas apraksts šīs pieņemšanas sākumā: „Prezidents [Džefrijs R.] Holands [no Brigama Janga universitātes] ienāca pa galvenajām durvīm, stumjot ratiņkrēslā prezidentu Hanteru, kurš vēl joprojām atlaba pēc muguras operācijas, un koris sveica viņus, dziedot dziesmu „The Holy City” („Svētā pilsēta”).”76 Pār prezidenta Hantera vaigiem ritēja asaras.

    1989. gada maijā prezidents Hanters atgriezās Jeruzālemē, lai iesvētītu BYU centru. Ar šo iesvētīšanas dievkalpojumu vainagojās viņa un pārējo cilvēku īpašie desmitgades pūliņi, kas ļāva īstenoties iecerei par Jeruzālemes centra atvēršanu. „Prezidents Hovards V. Hanters … ir darbojies kā mīlošs sargs sargtornī, pārraugot šo projektu kopš tiem laikiem, kad tas vēl bija tikai sapnis,” teica elders Džefrijs R. Holands.77 Sakot iesvētīšanas lūgšanu, prezidents Hanters teica:

    „Šī ēka … ir tikusi celta, lai izmitinātu tos, kuri mīl Tevi, vēlas mācīties par Tevi un sekot Tava Dēla, mūsu Glābēja un Pestītāja, pēdās. Tā ir caurcaurēm skaista, atspoguļojot tās pārstāvēto daili. Ak, Tēvs, mēs pateicamies Tev par privilēģiju uzcelt Tev šo namu, lai Tavi dēli un meitas varētu gūt labumu, šeit mācoties!”78

    Prezidents Hanters ratiņkrēslā

    Prezidents Hanters pie Brigama Janga universitātes Tuvo Austrumu studiju centra Jeruzālemē pirms centra iesvētīšanas

    Baznīcas paplašināšanās

    „Ciānai jāpieaug skaistumā un svētumā; tās robežām ir jāpaplašinās; tās stabiem ir jānostiprinās.” (M&D 82:14.)

    Kad 1959. gadā Hovardu V. Hanteru aicināja par apustuli, Baznīcai bija aptuveni 1,6 miljoni locekļu. Turpmākajās desmitgadēs viņš spēlēja izšķirošu lomu, nodrošinot nepieredzētu Baznīcas izaugsmi visā pasaulē. Viņš veltīja simtiem nedēļas nogales, lai apceļotu stabus, stiprinot Baznīcas locekļus un aicinot jaunus vadītājus. Viņš tikās arī ar daudzu valstu valdības pārstāvjiem, palīdzot pavērt durvis misionāru darbam.

    1975. gadā Baznīcas locekļu skaits bija pieaudzis līdz 3,4 miljoniem, un īpaši strauja izaugsme bija vērojama Latīņamerikā. Minētā gada nogalē elderam Hanteram un elderam Dž. Tomasam Faijensam, Divpadsmito asistentam, tika uzticēts pārdalīt piecus Mehiko stabus. Pēc tikšanās ar reģiona vadītājiem un stabu prezidentu sniegtās informācijas pārskatīšanas elders Hanters vienas nedēļas nogales laikā pārraudzīja 15 stabu izveidi iepriekšējo piecu stabu vietā.79 Savā ierastajā pieticībā viņš rakstīja: „Es šaubos, vai Baznīcā jelkad ir noticis tik masveidīgi organizatorisks darbs. Atgriežoties mājās, mēs bijām noguruši.”80

    Klēra un Hovards Hanteri

    Hovards un Klēra Hanteri

    Klēra — uzticamā dzīvesbiedre

    „Mana sieva ir bijusi jauka un mīloša dzīvesbiedre,” teica elders Hanters 1959. gadā, tiekot aicināts kalpot Divpadsmito kvorumā.81 Daudzus gadus Klēra devās līdzi elderam Hanteram viņa braucienos saistībā ar apustuļa darbu. Prezidents Tomass S. Monsons dalījās atmiņās, stāstot, kā Klēra izrādījusi mīlestību Tongā dzīvojošiem bērniem: „Viņa ņēma šos jaukos, mazos tonganiešu bērniņus klēpī un, runājot ar viņiem, apsēdināja pa vienam uz katra ceļa, … un pēc tam paskaidroja Sākumskolas skolotājām, kādu svētību un privilēģiju tās var baudīt, mācot tik dārgus bērniņus. Viņa apzinājās cilvēka dvēseles vērtību.”82

    Runājot par Klēru, 1974. gada intervijā elders Hanters teica: „Visu mūsu laulību … viņa allaž ir bijusi man līdzās — mīlot, gādājot un uzmundrinot. … Viņa ir mani ārkārtīgi atbalstījusi.”83

    Kad tika sniegta šī intervija, Klērai bija sākušās smagas veselības problēmas. Sākumā viņa cieta no stiprām galvassāpēm, īslaicīga atmiņas zuduma un dezorientācijas. Vēlāk viņa pārcieta vairākas nelielas triekas, kas radīja grūtības parunāt un pakustināt rokas. Pienākot brīdim, kad viņai bija nepieciešama pastāvīga aprūpe, elders Hanters apņēmās gādāt par viņu, cik spēja, tajā pašā laikā turpinot pildīt savus pienākumus Divpadsmito kvorumā. Viņš sarunāja kādu, kas var parūpēties par Klēru pa dienu, un pats gādāja par viņu vakaros. Turpmāko gadu gaitā arī pats elders Hanters cieta no vairākām veselības problēmām, visa cita starpā 1980. gadā pārciešot sirdstrieku.

    1981. gadā Klēra pārcieta cerebrālo trieku, un 1982. gadā — vēl vienu trieku. Pēc otrās triekas viņa kļuva tik nespējīga, ka ārsti uzstāja, lai viņa tiktu ievietota aprūpes centrā, kur varētu saņemt atbilstošu medicīnisko aprūpi. Pēdējo pusotru dzīves gadu viņa pavadīja aprūpes centrā. Šajā laikā prezidents Hanters apraudzīja viņu vismaz reizi dienā, izņemot tad, kad pildīja Baznīcas norīkojumus, dodoties izbraukumos. Lai gan lielākoties Klēra viņu neatpazina, viņš turpināja apliecināt savu mīlestību un gādāt, lai viņai būtu ērti. Viņu mazdēls stāstīja: „Viņš vienmēr steidza viņu apraudzīt, būt līdzās un gādāt par viņu.”84 Daloties atmiņās par to, kā tēvs rūpējās par māti, Ričards Hanters raksta:

    „Pēdējos gados manai mātei tika nodrošināta vislabākā aprūpe, kāda vien iespējama, jo par viņu gādāja mans tētis. Visa ģimene ar milzu apbrīnu un cieņu vēroja, kā viņš pārtapa aprūpētājā. … Es atceros, cik smagi tēvs jutās, kad ārsts brīdināja — ja [māte] paliks mājās un netiks pārvesta uz profesionālu aprūpes centru, tas būs ļaunākais, kas ar viņu var notikt. Ja viņa paliktu mājās, tad, ņemot vērā viņa paša fizisko stāvokli, viņš visdrīzāk nomirtu, cenšoties viņu aprūpēt. Un tad viņa paliktu pavisam viena. Tēva ziedošanās viņas labā ir viena no tām lietām, ko mūsu ģimene allaž atcerēsies ar saviļņojumu.”85

    1983. gada 9. oktobrī Klēra aizgāja mūžībā. Redzējis, kā elders Hanters rūpējas par Klēru, kura vairāk nekā desmit gadus cīnījās ar slimībām, elders Džeimss E. Fausts teica: „Viņu attiecībās bija vērojams sirdi plosošs un aizkustinošs maigums. Nekad neesmu redzējis, ka vīrs tik ļoti ziedotos sievas labā.”86

    Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidents

    1985. gada novembrī, pēc prezidenta Spensera V. Kimbala aiziešanas mūžībā, Baznīcas prezidenta pienākumus pārņēma Ezra Tafts Bensons. Būdams Divpadsmit apustuļu kvoruma vecākais loceklis, par šī kvoruma prezidentu kļuva Marions G. Romnijs. Taču tā kā prezidentam Romnijam bija ļoti vāja veselība, elders Hanters, kurš bija otrs vecākais apustulis, tika iesvētīts par Divpadsmito kvoruma prezidenta vietas izpildītāju. 1988. gada jūnijā, aptuveni divas nedēļas pēc prezidenta Romnija nāves, elders Hanters kļuva par Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidentu.

    Prezidents Hanters nokalpoja par Divpadsmito kvoruma prezidenta vietas izpildītāju un kvoruma prezidentu astoņarpus gadus. Šo gadu gaitā Divpadsmito kalpošana visā pasaulē turpināja vērsties plašumā, jo Baznīcas locekļu skaits pieauga no 5,9 līdz 8,7 miljoniem, ar bīskapijām un draudzēm 149 valstīs un teritorijās. „Šis ir aizraujošs laiks Baznīcas vēsturē,” prezidents Hanters teica 1988. gadā. „Šobrīd ar iešanu vien nepietiek. Mums jāturpina skriet, lai neatpaliktu un turpinātu virzīt uz priekšu šo darbu.”87 Pildot savu pienākumu — liecinot par Jēzu Kristu un stiprinot Baznīcu visā pasaulē —, prezidents Hanters vadīja apkārtējos, rādot piemēru. Kalpojot par Divpadsmito kvoruma prezidentu, viņš apceļoja visas Amerikas Savienotās Valstis un pabija vēl vairāk nekā 25 valstīs.

    Prezidents Hanters turpināja strādāt, par spīti vairākām veselības problēmām. 1986. gadā viņš pārcieta sirds operāciju, un 1987. gadā — muguras operāciju. Viņa mugura atlaba, taču nervu bojājumu un citu komplikāciju dēļ viņš vairs nevarēja staigāt. 1987. gada oktobra vispārējā konferencē viņš uzstājās, sēžot ratiņkrēslā. „Piedodiet, ka, uzstājoties ar savu nelielo uzrunu, es turpinu sēdēt,” viņš iesāka. „Es neesmu izvēlējies runāt, sēžot ratiņkrēslā. Redzu, ka jums visiem patīk baudīt šo konferenci sēdus, tādēļ es sekošu jūsu piemēram.”88

    Apņēmies atgūt spēju staigāt, prezidents Hanters izgāja spraigu fizioterapijas kursu. Nākamajā vispārējā konferencē, 1988. gada aprīlī, viņš lēnām aizgāja līdz kancelei, izmantojot staigulīti. Decembrī viņš pirmoreiz izmantoja staigulīti, lai apmeklētu Augstākā prezidija un Divpadsmit apustuļu kvoruma iknedēļas tempļa sanāksmi. Bija pagājis jau vairāk nekā gads, kopš viņš devās turp ratiņkrēslā. „Kad es ienācu apspriežu telpā, brāļi piecēlās un aplaudēja,” viņš teica. „Šī bija pirmā reize, kad templī dzirdēju aplausus. … Vairums ārstu tika teikuši, ka es vairs nekad nevarēšu stāvēt vai staigāt, taču viņi nebija ņēmuši vērā lūgšanu spēku.”89

    Inisa un Hovards Hanteri

    Hovards un Inisa Hanteri

    1990. gada aprīlī, noslēdzoties Divpadsmit apustuļu kvoruma sanāksmei, prezidents Hanters pavaicāja: „Vai kādam ir sakāms vēl kas, ko neesam iekļāvuši dienaskārtībā?” Kad neviens neko neteica, viņš paziņoja: „Tad nu, … ja nevienam citam nav nekā, ko teikt, šķiet, es vienkārši varētu darīt jums zināmu, ka šo pēcpusdien taisos precēties.” Viens no Divpadsmito kvoruma locekļiem teica, ka šis paziņojums bija tik liels pārsteigums, ka „visi prātoja, vai nav pārklausījušies”. Prezidents Hanters brāļiem paskaidroja: „Inisa Stantone ir kāda mana sena paziņa no Kalifornijas. Mēs jau kādu laiku tiekamies, un es esmu nolēmis apprecēties.”90 Inisa apmeklēja Elsereno bīskapiju, kad prezidents Hanters kalpoja tur par bīskapu. Viņu ceļi no jauna krustojās, kad Inisa pārcēlās uz Jūtu un sāka strādāt par administratori Baznīcas biroju ēkā. Prezidents Gordons B. Hinklijs salaulāja viņus 1990. gada 12. aprīlī, Soltleiksitijas templī.

    Kopš Klēras nāves bija pagājuši gandrīz septiņi gadi. Inisa bija prezidenta Hantera mierinājuma un spēka avots laikā, kad viņš kalpoja par Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidentu un Baznīcas prezidentu. Viņa pavadīja viņu lielākajā daļā braucienu, tiekoties ar svētajiem visā pasaulē.

    1993. gada 7. februārī prezidents Hanters devās uz BYU, lai uzstātos svētbrīdī, uz kuru bija sanākuši 17 000 cilvēku. Kad viņš tik tikko bija sācis savu uzrunu, pie tribīnes pieskrēja kāds vīrietis, vienā rokā turot portfeli, bet otrā — kādu melnu priekšmetu. „Tūliņ apklusti!” vīrietis uzkliedza. Viņš apgalvoja, ka viņam ir bumba, un draudēja to uzspridzināt, ja prezidents Hanters turpinās lasīt sagatavoto ziņojumu. Prezidents Hanters atteicās paklausīt un apņēmīgi turpināja stāvēt pie kanceles, kaut arī vīrietis viņam draudēja. Ēkā sāka izcelties bailes un satraukums, bet tad sanākušie sāka dziedāt „Pateicamies par pravieti”. Pēc dažām apjukuma pilnām minūtēm divi apsardzes darbinieki aizturēja vīru un drošības nolūkos prezidents Hanters tika noguldīts zemē. Kad kārtība tika atjaunota, viņš mazliet atpūtās un turpināja savu uzrunu. „Dzīvē ir diezgan daudz izaicinājumu,” viņš sāka, piebilstot, „kā jau tik tikko redzējāt.”91

    Iepriekšējo 20 gadu laikā prezidents Hanters bija pieredzējis neskaitāmus pārbaudījumus, tai skaitā Klēras veselības problēmas un nāvi, vairākkārtēju hospitalizāciju savu paša veselības problēmu dēļ, milzīgas sāpes un invaliditāti. Šajos gados viņš bieži mācīja par grūtībām, liecinot, ka Glābējs Jēzus Kristus ir miera avots, pie kura grūtā brīdī vērsties pēc palīdzības. Kādā no sprediķiem viņš mācīja:

    „Baznīcas praviešiem un apustuļiem ir nācies pieredzēt … personīgas grūtības. Atzīšu, ka arī es pats esmu pieredzējis dažas no tām, un arī jūs neapšaubāmi tās pieredzat vai vēl pieredzēsit. Ja vien šī pieredze dara mūs pazemīgus, attīra, māca un svētī mūs, tā var kalpot par iedarbīgu instrumentu Dieva rokās, padarot mūs par labākiem cilvēkiem, ļaujot kļūt pateicīgākiem, mīlošākiem un iejūtīgākiem pret citiem viņu grūtībās.”92

    Šādas mācības bija kā mīlošs apskāviens ikvienam cietējam. Ar šiem iedvesmotajiem vārdiem prezidents Hovards V. Hanters pamudināja daudzus vērsties pie Glābēja, kā to bija darījis pats.

    Baznīcas prezidents

    „Prezidents Hanters ir viens no vismīlošākajiem, Kristum līdzīgākajiem cilvēkiem, kurus mums bijis lemts iepazīt. Viņam piemīt pamatīgs, neizmērojami dziļš garīgums. Tik daudzus gadus kalpojot Tā Kunga, Jēzus Kristus, vadībā par vienu no Viņa īpašajiem lieciniekiem, prezidents Hanters ir neizmērojami stiprinājis savu garīgumu. Tas ir viņa personības pamatu pamats.” (Džeimss E. Fausts.)93

    1994. gada 30. maijā, pēc ilgstošas slimības, mūžībā aizgāja prezidents Ezra Tafts Bensons. Pēc sešām dienām Augstākais prezidijs un Divpadsmit apustuļi sanāca uz tikšanos Soltleiksitijas templī, lai reorganizētu Augstāko prezidiju. Būdams vecākais apustulis, par Baznīcas prezidentu tika iesvētīts Hovards V. Hanters. Par saviem padomniekiem viņš aicināja Gordonu B. Hinkliju un Tomasu S. Monsonu, kuri bija kalpojuši arī par prezidenta Bensona padomniekiem.

    Prezidents Hanters, Hinklijs un Monsons

    Prezidents Hanters ar saviem padomniekiem Augstākajā prezidijā: prezidents Gordons B. Hinklijs (pa kreisi) un prezidents Tomass S. Monsons (pa labi).

    Nākamajā dienā prezidents Hanters uzstājās preses konferencē, nākot klajā ar savu pirmo publisko paziņojumu kā jaunais Baznīcas prezidents: „Mēs ļoti skumstam par mūsu drauga un brāļa Ezras Tafta Bensona aiziešanu mūžībā,” viņš iesāka. „Es skaudri izjūtu viņa zaudējumu, īpaši ņemot vērā jaunos pienākumus, kuri man uzticēti kopš viņa nāves. Lejot daudz asaru, esmu vērsies pie sava Tēva Debesīs dedzīgā lūgšanā, vēloties, kaut man būtu pa spēkam pildīt šo augsto un svēto aicinājumu, kas man šobrīd uzticēts.

    Šo pēdējo dienu un stundu laikā mani visvairāk spēcina nezūdošā liecība, ka šis ir Dieva, nevis cilvēku darbs, ka Jēzus Kristus ir šīs Baznīcas pilnvarotais, dzīvais vadītājs un ka Viņš vada to gan vārdos, gan darbos. Es solos ziedot savu dzīvi un spēkus, lai no visas sirds un dvēseles pilnībā nodotos kalpošanai Viņam.”94

    Apliecinājis mīlestību pret visiem Baznīcas locekļiem, prezidents Hanters nāca klajā ar diviem aicinājumiem. Pirmkārt, viņš aicināja visus daudz uzcītīgāk sekot Jēzus Kristus piemēram un, otrkārt, daudz pilnīgāk izmantot tempļa svētības (skat. 1.–3. lpp.). Vēl viņš uzrunāja visus, kuri cīnās ar aizvainojumu, grūtībām vai bailēm, aicinot: „Atgriezieties [un] ļaujiet mums būt jums līdzās un nožāvēt jūsu asaras!”95

    Par spīti vājajai veselībai, prezidents Hanters bija pilns apņēmības darīt visu iespējamo, lai tiktos ar svētajiem un stiprinātu tos. Divas nedēļas pēc stāšanās prezidenta amatā viņš uzstājās ar savām pirmajām lielajām runām, uzrunājot jaunos misijas prezidentus un pēcāk — vairāk nekā 2200 misionārus. Tajā pašā mēnesī viņš devās uz Kārtidžu un Navū, Ilinoisas štatā, lai atzīmētu Džozefa un Hairama Smitu nāves 150–to atceres dienu. „Visur, kurp vien devāmies, viņu ieskāva ļaužu pūlis,” stāstīja prezidents Gordons B. Hinklijs. „Viņš spieda roku tūkstošiem cilvēku, dāvājot īpašu smaidu bērniem, kuri pulcējās ap viņu, lai varētu ieskatīties acīs un satvert viņa roku.”96

    1994. gada 1. oktobrī, vispārējās konferences sestdienas rīta sesijas laikā, Baznīcas locekļi oficiāli atbalstīja Hovardu V. Hanteru kā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas prezidentu un pravieti, gaišreģi un atklājēju. Atklājot konferenci, prezidents Hanters atgādināja Baznīcas locekļiem par iepriekš izteiktajiem aicinājumiem: sekot Glābēja piemēram un „raudzīties uz Tā Kunga templi kā uz varenu piederības simbolu”.97 Viņš uzsvēra tempļa nozīmi arī nākamajā nedēļā, kad viesojās Floridā, lai iesvētītu Orlando templi. „Evaņģēlija iecere, ko Tas Kungs atklājis, nebūtu pilnīga, ja nebūtu tempļu,” viņš mācīja, „jo tikai tajos tiek veikti priekšraksti, kas nepieciešami Viņa dzīvības un glābšanas ieceres īstenošanai.”98

    Novembrī prezidents Hanters uzstājās satelīta pārraidē, atzīmējot Ģenealoģijas biedrības simtgadi — pasākumu, kam bija īpaša nozīme viņa acīs, jo viņš bija prezidējis pār šo organizāciju no 1964. līdz 1972. gadam. „Es ar apbrīnu raugos uz izsmalcināto mākslas darbu, ko Tas Kungs veidojis, sekmējot tempļa un ģimenes vēstures darbu,” viņš teica. Pēcāk paziņojot: „Man ir viena, primāra vēsts: šis darbs ir jāpaātrina.”99

    Prezidents Hanters turpināja enerģiski strādāt līdz pat gada beigām. Augstākā prezidija Ziemassvētku svētbrīdī viņš liecināja par Glābēju, no jauna uzsverot, cik svarīgi būtu sekot Viņa piemēram:

    „Glābējs ziedoja Savu dzīvi, svētījot līdzcilvēkus. … [Viņš] nekad negaidīja, kas tiks dots Viņam. Viņš deva brīvi un mīloši, sniedzot nenovērtējamas dāvanas. Viņš dāvāja redzi aklajiem, dzirdi kurlajiem, spēju staigāt kroplajiem, šķīstumu aptraipītajiem, spēku nevarīgajiem un dzīves elpu nedzīvajiem. Viņš dāvāja iespēju nonievātajiem, brīvību apspiestajiem, piedošanu nožēlas pilnajiem, cerību izmisušajiem un gaismu tiem, kas mīt tumsībā. Viņš dāvāja mums Savu mīlestību, Savu kalpošanu un Savu dzīvību. Un, pats svarīgākais, Viņš dāvāja mums un visiem mirstīgajiem augšāmcelšanos, pestīšanu un mūžīgo dzīvi.

    Mums jācenšas dot tāpat, kā to darīja Viņš. Dāvājot sevi, mēs sniedzam svētu dāvanu. Mēs dodam, pieminot visu to, ko devis Glābējs.”100

    Savā uzrunā, veicot nelielas izmaiņas, viņš ietvēra arī vēstījumu, kas tika publicēts žurnālā togad, kad viņš tika aicināts par apustuli:

    „Šajos Ziemassvētkos izbeidziet ķildas. Uzmeklējiet kādu piemirstu draugu. Atmetiet aizdomas, sākot uzticēties. Uzrakstiet vēstuli. Sniedziet laipnu atbildi. Uzmundriniet jauniešus. Esiet lojāli gan vārdos, gan darbos. Turiet savu solījumu. Atmetiet aizvainojumus. Piedodiet ienaidniekam. Atvainojieties. Centieties saprast. Izvērtējiet savas prasības pret citiem. Pirmām kārtām, padomājiet par kādu citu. Esiet laipni. Esiet maigi. Smejieties nedaudz biežāk. Paudiet pateicību. Pasveiciniet svešinieku. Ieprieciniet bērna sirdi. Baudiet visu skaisto un brīnumaino, kas ir šajā pasaulē. Paudiet savu mīlestību, apliecinot to atkal un atkal.”101

    Nākamajā nedēļā prezidents Hanters devās uz Mehiko, lai organizētu 2000. Baznīcas stabu. Pirms deviņpadsmit gadiem viņš bija devies uz Mehiko, lai vienas nedēļas nogales laikā reorganizētu piecus stabus, to vietā izveidojot piecpadsmit. Prezidents Gordons B. Hinklijs nodēvēja 2000. staba izveidi par „nozīmīgu atskaites punktu Baznīcas vēsturē”.102

    Šo mēnešu laikā prezidenta Hantera dēls Ričards kādu vakaru iegāja Džozefa Smita memoriālajā ēkā un ieraudzīja, ka viena no darbiniecēm sēž ratiņkrēslā. „Varēja redzēt, ka viņai tas ir kas jauns,” viņš teica. „Es piegāju pie viņas, lai aprunātos, un pateicu, ka manam tēvam ir tieši tāds pats ratiņkrēsls. Viņa atteica, ka Baznīcas pravietim arī esot tieši tāds pats ratiņkrēsls. Viņa teica, ka, ja jau viņš to var, tad varbūt arī viņa varot. Tas dāvāja viņai cerību. Šķiet, ka daudzi bija iemīļojuši manu tēvu. Iespējams, ka viens no iemesliem bija tāds, ka viņi redzēja — viņš cieš tāpat kā viņi, panesot savu ciešanu slogu —, un tas dāvāja viņiem cerību.”103

    1995. gada sākumā prezidents Hanters iesvētīja Bauntifulas templi Jūtas štatā. Viņš prezidēja sešās iesvētīšanas sesijās, līdz zaudēja spēkus un tika aizvests uz slimnīcu. Pēc dažām dienām, kad viņš tika izrakstīts, Baznīca nāca klajā ar paziņojumu, ka viņam ir prostatas vēzis ar metastāzēm kaulaudos. Pēdējā pusotra mēneša laikā prezidents Hanters vairs ne reizi publiski neuzstājās, taču turpināja tikties ar saviem padomniekiem un vadīt Baznīcu no sava mājokļa. „Es esmu pateicīgs, ka viņam bija iespēja iesvētīt [šo templi],” teica prezidents Gordons B. Hinklijs, „it īpaši ņemot vērā viņa neseno lūgumu, lai Baznīcas locekļi „[raudzītos] uz Tā Kunga templi kā uz varenu piederības simbolu”.”104

    1995. gada 3. martā, būdams 87 gadus vecs, prezidents Hovards V. Hanters aizgāja mūžībā. Pēdējiem vārdiem uzrunājot pie gultas stāvošos, viņš „ļoti klusā, maigā balsī” pateica vienkārši: „Paldies!”105 Lai gan viņš bija kalpojis par Baznīcas prezidentu tikai deviņus mēnešus, viņam bija ārkārtīgi liela ietekme. „Baznīcas locekļi visā pasaulē jūt pret viņu īpašu pieķeršanos kā pret savu pravieti, gaišreģi un atklājēju,” teica elders Džeimss E. Fausts. „Viņi ir redzējuši, kā viņš iemieso Glābējam piemītošās īpašības. Viņi ir izrādījuši apbrīnojamu atsaucību, paklausot sava pravieša vēstījumam — dzīvot pēc iespējas līdzīgāk Kristum un padarīt tempļus par mūsu centrālo pielūgsmes vietu.”106

    Godinot prezidentu Hanteru viņa bēru dienā, prezidents Gordons B. Hinklijs teica:

    „Mežā ir kritis viens varens koks, atstājot aiz sevis tukšumu. No mūsu vidus ir aizgājis dižens klusa spēka avots.

    Mēs esam daudz runājuši par viņa ciešanām. Es esmu pārliecināts, ka tās bija ilgākas, skaudrākas un dziļākas, nekā mums šķiet. Viņš izkopa izteiktu spēju paciest sāpes un nesūdzējās. Tas, ka viņš tik ilgi nodzīvoja, pats par sevi ir brīnums. Viņa ciešanas ir kalpojušas par mierinājumu daudziem cietējiem, remdinot viņu sāpes. Viņi zināja, ka viņš saprot, cik smagas ir viņu nastas. Viņš vērsās pie šiem cilvēkiem ar īpašu mīlestību.

    Mēs esam daudz runājuši par viņa laipno, gādīgo un pieklājīgo izturēšanos pret apkārtējiem. Tā tas tik tiešām bija. Viņš sekoja paraugam, ko rādīja Tas Kungs, kuru viņš mīlēja. Viņš bija kluss un dziļdomīgs cilvēks. Taču viņš varēja piecelties un paust stingru, prātīgu viedokli. …

    Brālis Hanters bija laipns un maigs. Taču viņš varēja nākt klajā arī ar iespaidīgiem, pārliecinošiem paziņojumiem. … Viņam bija juridiskā darba rūdījums. Viņš mācēja runāt par tēmu. Viņš secīgi izklāstīja dažādus argumentus. Pēc tam viņš pārgāja pie secinājumiem. Kad viņš runāja, mēs visi klausījāmies. Visbiežāk viņa ieteikumi tika atbalstīti. Taču, ja tie netika pieņemti, viņš bija pietiekami elastīgs, lai atturētos no turpmākas pārliecināšanas. …

    Veselus trīsdesmit sešus gadus, nesot svēto apustuļa mantiju, viņš vadošā, ietekmīgā balsī sludināja Jēzus Kristus evaņģēlija mācības, virzot uz priekšu Baznīcas darbu. Viņš ir daudz ceļojis pa visu pasauli, kalpojot Tam Kungam kā uzticams, spējīgs kalps. …

    Hovardam V. Hanteram — pravietim, gaišreģim un atklājējam — bija droša un nešaubīga liecība par to, ka Dievs, mūsu Mūžīgais Tēvs, patiesi eksistē. Viņš ar lielu pārliecību liecināja par Tā Kunga, Jēzus Kristus, cilvēces Pestītāja, dievišķumu. Viņš ar mīlestību runāja par pravieti Džozefu Smitu un visiem, kuri turpinājuši viņa darbu nepārtrauktajā pēctecības līnijā līdz pat pašam prezidentam Hanteram . …

    „Lai Dievs svētī viņa piemiņu un to, ko viņš darījis mūsu visu labā!”107

    Atsauces

    1. Citāts no Jay M. Todd, „President Howard W. Hunter: Fourteenth President of the Church”, Ensign, 1994. g. jūl., 4. lpp.

    2. Howard W. Hunter, „Fear Not, Little Flock” (uzruna BYU studentiem 1989. gada 14. martā), 2. lpp.; speeches.byu.edu.

    3. Citāts no Jay M. Todd, „President Howard W. Hunter”, 5. lpp.

    4. Citāts no J. M. Heslop, „He Found Pleasure in Work”, Church News, 1974. g. 16. nov., 4. lpp.

    5. Citāts no J. M. Heslop, „He Found Pleasure in Work”, 4. un 12. lpp.

    6. Citāts no J. M. Heslop, „He Found Pleasure in Work”, 4. lpp.

    7. Citāts no Kellene Ricks, „Friend to Friend: From an Interview with Howard W. Hunter, President of the Quorum of the Twelve Apostles”, Friend, 1990. g. apr., 6. lpp.

    8. Citāts no Gerry Avant, „Elder Hunter — Packed Away Musician’s Career for Marriage”, Church News, 1985. gada 19. maijs, 4. lpp.

    9. Citāts no Kellene Ricks, „Friend to Friend”, 6. lpp.

    10. Citāts no J. M. Heslop, „He Found Pleasure in Work”, 4. lpp.

    11. Citāts no Kellene Ricks, „Friend to Friend”, 6. lpp.

    12. Citāts no Gerry Avant, „Elder Hunter”, 4. lpp.

    13. Skat. „Eagle Scout Qualifies”, Idaho Statesman, 1923. g. 12. maijs; citāts no Eleanor Knowles, Howard W. Hunter (1994. g.), 41. lpp.

    14. Citāts no Don L. Searle, „President Howard W. Hunter: Acting President of the Quorum of the Twelve Apostles”, Ensign,1986. g. apr., 22. lpp.

    15. Citāts no James E. Faust, „The Way of an Eagle”, Ensign, 1994. g. aug., 4. lpp.

    16. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 22. lpp.

    17. Citāts no James E. Faust, „The Way of an Eagle”, 4. un 6. lpp.

    18. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 22. lpp.

    19. Historical Sketch of the Boise Stake of The Church of Jesus Christ of Latter-day Saints (1924. g.), 6. lpp., Baznīcas Vēstures bibliotēka, Soltleiksitija.

    20. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 41. lpp.

    21. 1992. gadā Boisī skolas apgabals, kurš pirms vairākiem gadiem bija nopircis no Baznīcas Boisī Tabernaklu, nojauca to (skat. „Preservationists Protest Demolition Work on Tabernacle in Boise”, Deseret News, 1992. g. 9. sept., B3).

    22. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 55. lpp.

    23. Citāts no J. M. Heslop, „He Found Pleasure in Work”, 4. lpp.; skat. arī Knowles, Howard W. Hunter, 57. lpp.

    24. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 64. lpp.

    25. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 65. lpp.

    26. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 71. lpp.

    27. Citāts no Gerry Avant, „She Made Home a Happy Place”, Church News, 1974. g. 16. nov., 5. lpp.

    28. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 79.–80. lpp.

    29. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 81. lpp.

    30. Ričarda A. Hantera nepublicētais manuskripts. Šajā grāmatā ir iekļauti daži prezidenta Hantera dēla, Ričarda, citāti, jo grāmatas sagatavošanas procesā viņš varēja sniegt informāciju un dalīties atziņās. Ar prezidenta Hantera dēlu Džonu apspriesties vairs neizdevās, jo viņš aizgāja mūžībā 2007. gadā.

    31. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 87. lpp.

    32. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 88. lpp.

    33. Citāts no J. M. Heslop, „He Found Pleasure in Work”, 4. lpp.

    34. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 91. lpp.

    35. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 90. lpp.

    36. Skat. Knowles, Howard W. Hunter, 94. lpp.

    37. Citāts no J. M. Heslop, „He Found Pleasure in Work”, 4. lpp.

    38. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 97. lpp.

    39. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 98. lpp.

    40. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 98. lpp.

    41. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 100.–101. lpp.

    42. Charles C. Pulsipher, „My Most Influential Teacher”, Church News, 1981. g. 10. jan., 2. lpp.

    43. Ričarda A. Hantera nepublicētais manuskripts.

    44. Citāts no Doyle L. Green, „Howard William Hunter: Apostle from California”, Improvement Era, 1960. g. jan., 37. lpp.

    45. Cree-L Kofford, citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 120. lpp.

    46. John S. Welch, citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 119. lpp.

    47. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 123. lpp.

    48. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 125. lpp.

    49. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 131. lpp.

    50. Ričarda A. Hantera nepublicētais manuskripts.

    51. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 127. lpp.

    52. Charles C. Pulsipher, „My Most Influential Teacher”, 2. lpp.

    53. Howard W. Hunter, „Welfare and the Relief Society”, Relief Society Magazine, 1962. g. apr., 238. lpp.

    54. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 135. lpp. Runājot pat savu vectēvu, Ričards A. Hanters rakstīja: „Es allaž zināju, ka viņš ir uzticams Baznīcas loceklis. Viņš allaž darīja kaut ko labu. Viņu varētu dēvēt par „misteru mormoni”. Daudzi viņa kaimiņi un bīskapijas locekļi stāstīja par viņa laipnības izpausmēm un gādīgajiem pakalpojumiem. Baznīcas locekļi viņu mīlēja.” (Nepublicēts manuskripts.)

    55. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 137. lpp.

    56. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 139. lpp.

    57. Betty C. McEwan, „My Most Influential Teacher”, Church News, 1980. g. 21. jūn., 2. lpp.

    58. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 144. lpp.

    59. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 144. lpp.

    60. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 145.–146. lpp.

    61. Citāts no Conference Report, 1959. g. okt., 121. lpp.

    62. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 151. lpp.

    63. Douglas D. Palmer, „The World Conference on Records”, Improvement Era, 1969. g. jūl., 7. lpp.

    64. Jay M. Todd, „Elder Howard W. Hunter, Church Historian”, Improvement Era, 1970. g. apr., 27. lpp.

    65. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 194. lpp.

    66. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 208. lpp.

    67. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 205. lpp.

    68. Citāts no Jay M. Todd, „Elder Howard W. Hunter, Church Historian”, 27. lpp.

    69. Citāts no Jay M. Todd, „Elder Howard W. Hunter, Church Historian”, 27. lpp.

    70. „New Church Historian Called”, Church News, 1970. g. 14. feb., 3. lpp.

    71. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 197. lpp.

    72. James E. Faust, „Howard W. Hunter: Man of God”, Ensign, 1995. g. apr., 27. lpp.

    73. Howard W. Hunter, „All Are Alike unto God”, Ensign, 1979. g. jūn., 74. lpp.

    74. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 215. lpp.

    75. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 218. lpp.

    76. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 222. lpp., bez oriģināltekstā lietotajiem saīsinājumiem.

    77. Citāts no Gerry Avant, „He Wanted to Visit the Holy Land ‘Just One More Time’”, Church News, 1995. g. 11. mar., 9. lpp.

    78. Citāts no Francis M. Gibbons, Howard W. Hunter: Man of Thought and Independence, Prophet of God (2011. g.), 119. lpp.

    79. Skat. „Growth in Mexican Cities Explodes into 16 Stakes”, Church News, 1975. g. 22. nov., 3. lpp.

    80. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 202. lpp.

    81. Citāts no Conference Report, 1959. g. okt., 121. lpp.

    82. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 168.–169. lpp.

    83. Citāts no Gerry Avant, „She Made Home a Happy Place”, 5. lpp.

    84. Citāts no Don. L. Searle, „President Howard W. Hunter”, 25. lpp.

    85. Ričarda A. Hantera nepublicētais manuskripts.

    86. James E. Faust, citāts no „President Howard W. Hunter: The Lord’s ‘Good and Faithful Servant’”, Ensign, 1995. g. apr., 15. lpp.

    87. Citāts no Dell Van Orden, „Exciting Time in Church History”, Church News, 1988. g. 25. jūn., 6. lpp.

    88. Howard W. Hunter, „The Opening and Closing of Doors”, Ensign, 1987. g. nov., 54. lpp.

    89. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 284. lpp.

    90. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 291. lpp.

    91. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 305.–306. lpp.

    92. Howard W. Hunter, „An Anchor to the Souls of Men”, Ensign, 1993. g. okt., 71. lpp.

    93. James E. Faust, „The Way of an Eagle”, 13. lpp.

    94. Citāts no Jay M. Todd, „President Howard W. Hunter”, 4. lpp.

    95. Citāts no Jay M. Todd, „President Howard”, 5. lpp.; skat. arī Howard W. Hunter, „Exceeding Great and Precious Promises”, Ensign, 1994. g. nov., 8. lpp.

    96. Gordon B. Hinckley, „A Prophet Polished and Refined”, Ensign, 1995. g. apr., 34. lpp.

    97. Howard W. Hunter, „Exceeding Great and Precious Promises”, Ensign, 1994. g. nov., 8. lpp.

    98. Citāts no Gerry Avant, „Temple Is Dedicated in Sunshine State”, Church News,1994. g. 15. okt., 3. lpp.

    99. Howard W. Hunter, „We Have a Work to Do”, Ensign, 1995. g. mar., 64. lpp.

    100. Howard W. Hunter, „The Gifts of Christmas”, Ensign, 2002. g. dec., 18. lpp.

    101. Howard W. Hunter, „The Gifts of Christmas”, 18.–19. lpp.; pielāgots no „What We Think Christmas Is”, McCall’s, 1959. g. dec., 82.–83. lpp.

    102. Gordon B. Hinckley, „A Prophet Polished and Refined”, 34. lpp.

    103. Ričarda A. Hantera nepublicētais manuskripts.

    104. Gordon B. Hinckley, „A Prophet Polished and Refined”, 34. lpp.

    105. Citāts no Dell Van Orden, „14th President of the Church Dies at Age 87; He Touched Millions of Lives across the World”, Church News, 1995. g. 11. mar., 3. lpp.

    106. James E. Faust, „Howard W. Hunter: Man of God”, 26. lpp.

    107. Gordon B. Hinckley, „A Prophet Polished and Refined”, 33.–35. lpp.