23. nodaļa: Ne mazāk noderīga kalpošana
    Footnotes

    23. nodaļa

    Ne mazāk noderīga kalpošana

    „Vairums no mums būs klusi, diezgan neuzkrītoši cilvēki, kas … dara savu darbu bez liekām fanfarām. Tiem no jums, kas, iespējams, domā, ka tas … nav nekas ievērības cienīgs, es saku, ka jūs „nekalpojat mazāk”, kā jūsu visievērojamākie līdzstrādnieki.

    No Hovarda V. Hantera dzīves

    Prezidents Hovards V. Hanters bija zināms ne tikai kā apņēmības pilns vadītājs un iemīļots pravietis, viņu pazina arī pēc tā, cik klusi viņš kalpoja. Viņš saprata, ka ir svarīgi vienkārši kalpot, nevis saņemt par to kaut kādu atzinību. Runājot par viņu, elders Nīls A. Maksvels no Divpadsmit apustuļu kvoruma teica: „Prezidents Hovards V. Hanters ir lēnprātīgs vīrs. … Tas ir tas pats vienkāršais vīrs, kuru, pamostoties pēc nogurdinošas un putekļainas dienas kopīgā norīkojumā Ēģiptē, esmu redzējis klusiņām spodrinot manas kurpes — veicot darbiņu, kuru viņš bija cerējis padarīt, man neredzot.”1

    Prezidents Tomass S. Monsons pirmoreiz ievēroja, cik pazemīgi prezidents Hanters kalpo, 1956. gadā, kad tika iesvētīts Losandželosas templis Kalifornijā (vairākus gadus pirms kāds no viņiem tika aicināts par apustuli). Viņš atceras:

    „Es … tiku iepazīstināts ar prezidentu Hanteru, kad viņš kalpoja par Pasadenas staba prezidentu Kalifornijā, kur viņam bija uzticēts koordinēt vietējos darbus, gatavojoties Losandželosas (Kalifornijas) tempļa iesvētīšanai. Man bija tas gods izdrukāt biļetes. Viņa uzdevums bija neaptverams. Es redzēju tikai to daļu, kas attiecās uz biļetēm, kuras bija sašķirotas pēc krāsu kodiem, detalizēti marķētas un tik akurāti sanumurētas, kā nebiju redzējis nekad iepriekš. Viņš dāsni piedēvēja laurus citiem, gādājot, lai viņa vārds netiktu pārmērīgi izdaudzināts, lai gan patiesībā tieši viņš bija visu šo nozīmīgo pasākumu virzītājspēks.”2

    Elders Džeimss E. Fausts no Divpadsmit apustuļu kvoruma, daloties savos novērojumos, teica: „Viņam nebija nekādu egoistisku tieksmju. Par spīti visai savai gudrībai, viņš varēja sēdēt starp brāļiem, pasakot pavisam nedaudz. Viņš bija pilnīgā mierā pats ar sevi.”3

    Prezidents Hanters saprata, ka ikviens kalpošanas darbs ir svarīgs Dieva acīs, neatkarīgi no tā, vai tas tiek izdaudzināts vai paliek nemanāms. Vairākas nedēļas pirms prezidenta Hantera nāves kāds draugs viņam vaicāja: „Dārgais prezident, kas ir pats augstākais amats jeb aicinājums — būt par mīļu un uzticamu draugu vai par Dieva pravieti?” Uzklausījis jautājumu, „prezidents vairākas minūtes klusi prātoja, tad lēnām satvēra drauga roku, un, pavēršot skatu tieši uz viņu, asarām ritot pār vārajiem vaigiem, atbildēja: „Tie abi ir svēti un uzticīgi pildāmi aicinājumi.””4

    vīrs un zēns ar beisbola bumbiņu un cimdu

    Daudzi cilvēki kalpo, mainot citu dzīves, lai gan tos „neapspīd slavas spozme un tiem netiek pievērsta pasaules uzmanība”.

    Hovarda V. Hantera mācības

    1

    Tie, kuri kalpo klusi un neuzkrītoši, „nekalpo mazāk” kā tie, kas saņem pasaules atzinību.

    Par jauno un drosmīgo kapteini Moroniju tika teikts: „Jā, patiesi, patiesi es saku jums, ja visi cilvēki būtu bijuši, būtu tagad un vienmēr būtu tādi kā Moronijs, lūk, paši elles spēki būtu satricināti uz mūžiem; jā, velnam nekad nebūtu varas pār cilvēku bērnu sirdīm.” (Almas 48:17.)

    Kāds kompliments slavenam un ietekmīgam cilvēkam! Es nespēju iedomāties vēl cēlāku pagodinājumu, ko varētu otram izteikt. Taču pēc pāris pantiem ir runāts arī par Helamanu un viņa brāļiem, kuriem bija daudz neuzkrītošāka loma nekā Moronijam: „Tad lūk, Helamans un viņa brāļi nekalpoja tautai mazāk kā Moronijs.” (Almas 48:19.)

    Citiem vārdiem, lai gan Helamans nebija tik ievērojams vai pamanāms kā Moronijs, viņš kalpoja tikpat daudz jeb palīdzēja citiem tikpat lielā mērā un bija tikpat noderīgs, kā Moronijs.

    Mēs, bez šaubām, varam daudz gūt, studējot par kapteiņa Moronija dzīvi. Viņš ir ticības, kalpošanas, ziedošanās, apņēmības un daudzu citu dievišķu īpašību piemērs. Taču tā vietā, lai pievērstos šim lieliskajam vīram, es esmu izvēlējies paraudzīties uz tiem, kurus neapspīd slavas spozme, kuri nesaņem pasaules ievērību, bet tajā pašā laikā, kā teikts šajā Rakstu pantā, „nekalpo mazāk”.

    Ne visi no mums būs tādi kā Moronijs, kas saņem līdzbiedru atzinību ik dienu un visas dienas garumā. Vairums no mums būs klusi, diezgan neuzkrītoši cilvēki, kas nāk un iet, un dara savu darbu bez liekām fanfarām. Tiem no jums, kam [šī doma] šķiet vientulīga, biedējoša vai kam šķiet, ka tas nav nekas ievērības cienīgs, es saku, ka jūs „nekalpojat mazāk”, kā jūsu visievērojamākie līdzstrādnieki. Arī jūs esat daļa no Dieva armijas.

    Padomājiet, piemēram, par to, cik būtisku, kaut arī klusu un anonīmu kalpošanu veic mātes un tēvi cienīgā pēdējo dienu svēto ģimenē. Padomājiet par evaņģēlija skolotājiem, Sākumskolas diriģentiem, skautu vadītājiem un apmeklējošām māsām no Palīdzības biedrības, kas kalpo, svētījot miljoniem cilvēku, bet kuru vārdi nekad netiks publiski pagodināti vai atspoguļoti valstiska mēroga medijos.

    Desmitiem tūkstošu nemanāmu cilvēku ik dienu nodrošina mums dažādas iespējas un palīdz būt laimīgiem. Kā teikts Svētajos Rakstos, viņi „nekalpo mazāk” par tiem, kuru dzīve tiek atspoguļota pirmajās avīžu lapās.

    Taču gan vēsturiskā, gan mūsdienu skatījumā slavas spozmē bieži vien tiek celts viens, nevis daudzi. Bieži vien atsevišķi indivīdi tiek izcelti savu biedru vidū un pacelti uz pjedestāla kā varoņi. Atzīstu, ka šāda uzmanības izrādīšana ir viens no veidiem, kā parādīt, ko ļaudis apbrīno vai tur augstā vērtē. Taču dažkārt šāda atzinība ir nepelnīta vai pat tiek izrādīta, izceļot nevērtīgo.

    Mums jābūt gudriem, izvēloties savus varoņus un paraugus, neaizmirstot pateikties arī par tiem draugu un pilsoņu pulkiem, kuri, nebūdami tik slaveni, „nekalpo mazāk”, kā mūsu dzīves „Moroniji”.5

    2

    Svētie Raksti vēsta, ka daudzi sniedz būtisku pienesumu arī, kalpojot citu ēnā.

    Es aicinu jūs kopīgi padomāt par dažiem interesantiem Svēto Rakstu ļaudīm, kuri nav gozējušies slavas spozmē, taču vēsturiskā atskatā izrādījušies īsteni varonīgi.

    Daudzi, lasot stāstu par diženo pravieti Nefiju, tikpat kā nepamana vēl kādu drosmīgu Lehija dēlu, vārdā Sams. Nefijs ir viens no populārākajiem Mormona Grāmatas personāžiem. Bet Sams? Sama vārds ir minēts tikai desmit reizes. Kad Lehijs deva padomu saviem pēcnācējiem un svētīja tos, viņš uzrunāja Samu, sakot:

    „Esi svētīts tu un tavi pēcnācēji; jo tu iemantosi zemi līdzīgi savam brālim Nefijam. Un tavi pēcnācēji tiks pieskaitīti viņa pēcnācējiem; un tu būsi tāds pats kā tavs brālis, un tavi pēcnācēji kā viņa pēcnācēji; un tu tiksi svētīts visās savās dienās.” (2. Nefija 4:11.)

    Lai gan Sams pamatā tikai atbalstīja savu, lielāku ievērību guvušo, jaunāko brāli, palīdzot tam, viņš beigu beigās saņēma tās pašas svētības, kas tika apsolītas Nefijam un viņa pēcnācējiem. Kaut arī par Sama kalpošanu un pienesumu mēs neko daudz nezinām, uzticīgajam Samam netika liegts nekas no tā, kas tika apsolīts Nefijam. Laicīgajā dzīvē viņš bija tikpat kā nemanāms, bet mūžības hronikās nepārprotami tiek uzskatīts par uzvarām vainagotu vadoni.

    Daudzi sniedz savu pienesumu bez jebkādām fanfarām. Ismaēls ceļoja kopā ar Nefija ģimeni, nesdams milzīgus personīgos upurus, ciezdams „daudz bēdu, izsalkumu, slāpes un nogurumu”. (1. Nefija 16:35.) Un beigās, izciešot visas šīs mocības, viņš aizgāja bojā tuksnesī. Tikai dažiem no mums ir kaut neliela izpratne par to, cik daudz šis vīrs upurēja savos primitīvajos laikos un apstākļos. Iespējams, ja mēs būtu vērīgāki un saprotošāki, arī mēs, tāpat kā viņa meitas tuksnesī, sērotu, pieminot šo vīru un to, ko viņš dāvāja (un ziedoja!), lai mums varētu būt Mormona Grāmata.

    Mormona Grāmatā ir pieminēts pulka šādu vīru un sievu, daloties atmiņās par tiem, kas „nekalpoja mazāk”. Vai tā būtu māte Sāra, vai istabene Abiša, kura kalpoja lamaniešu ķēniņienei — abas sniedza pienesumu, kas neguva īpašu ievērību starp cilvēkiem, taču nepalika nemanīts Dieva acīm.

    Mums ir tikai divpadsmit Rakstu pantu, kur runāts par Mosijas dzīvi, kurš bija Zarahemlas ķēniņš un slavenā ķēniņa Benjamīna tēvs. Taču viņa kalpošanai līdzcilvēkiem bija izšķiroša nozīme. Viņš vadīja cilvēkus „ar daudzām sludināšanām un pravietojumiem” un „nepārtraukti [pamācīja] ar Dieva vārdu”. (Omnija 1:13.) Limhijs, Amuleks un Pahorans, kuram piemita tāds dvēseles cēlums, ka viņš nenosodīja Moroniju par nepelnītajiem apvainojumiem, arī rādīja piemēru, nesavtīgi kalpojot citu ēnā.

    Kareivis Teankums, kurš ziedoja savu dzīvību, un augstākais soģis Lahoneuss, kurš mācīja ļaudīm nožēlot grēkus, kad tiem bija problēmas ar Gadiantona laupītājiem, kā arī misionāri Omners un Himnijs, kuri tikpat kā nav pieminēti, „nekalpoja mazāk” par saviem biedriem, taču Svētajos Rakstos viņiem netiek pievērsta diez ko liela ievērība.

    Mēs neko daudz nezinām par uzticīgo Almas dēlu Šiblonu, kura stāsts ir „iespiests” starp stāstu par topošo vadītāju Helamanu un grēcinieku Koriantonu, taču būtiski, ka viņš tiek raksturots kā „taisnīgs vīrs, [kurš] staigāja taisnīgi Dieva priekšā”. (Almas 63:2.) Dižajam pravietim Nefijam, par kuru rakstīts Helamana grāmatā, bija brālis Lehijs, kas pieminēts tikai garām ejot, taču par viņu teikts, ka viņš „nenieka neatpalika [no Nefija] tajā, kas attiecas uz taisnīgumu”. [Helamana 11:19; skat. arī 18. pantu.]6

    Benjamīns un Mosija

    Kad Abiša (pa kreisi) pieskārās lamaniešu ķēniņienes rokai, ķēniņiene piecēlās no zemes (skat. Almas 19:15–29).

    3

    Mēs varam veikt diženu kalpošanu Dieva valstībā, arī nebūdami slaveni.

    Protams, arī mūsu atklāšanas laikmetā ir sastopami šādi noderīgi kalpotāji. Viens no tiem ir Olivers Greindžers — kluss, izpalīdzīgs pēdējo dienu vīrs, kuru Tas Kungs piemin Mācības un Derību 117. nodaļā. Var gadīties, ka daudzi par Oliveru nemaz nav dzirdējuši, tādēļ es atļaušos iepazīstināt jūs ar šo agrīnās Baznīcas uzticamo biedru.

    Olivers Greindžers bija vienpadsmit gadus vecāks par Džozefu Smitu un, tāpat kā pravietis, nāca no Ņujorkas štata. Smagas saaukstēšanās un apsaldējumu rezultātā trīsdesmit trīs gadu vecumā Oliveram ļoti pavājinājās redze. Taču par spīti redzes problēmām, viņš kalpoja trijās pilnlaika misijās. Viņš piedalījās arī Kērtlandes tempļa celtniecībā un kalpoja Kērtlandes Augstajā padomē.

    Kad vairums svēto tika izdzīti no Kērtlandes, Ohaio štatā, Baznīcai palika daži nenomaksāti parādi. Olivers tika iecelts par Džozefa Smita un Augstākā prezidija pārstāvi, kam bija jāatgriežas Kērtlandē un jānokārto Baznīcas lietas. Runājot par šo uzdevumu, Mācībā un Derībās rakstīts: „Tādēļ, lai viņš cīnās nopietni par Manas baznīcas Augstākā Prezidija atpestīšanu — saka Tas Kungs.” (M&D 117:13.)

    Viņš veica šo norīkojumu, tik veiksmīgi apmierinot iesaistīto kreditoru prasības, ka viens no tiem rakstīja: „Olivera Greindžera darbība, kārtojot ļaužu, kuri pārcēlušies uz Fārvestu, nenokārtotos darījumus, izpildot viņu solījumus un tādējādi apliecinot viņu godprātīgumu, ir bijusi patiesi cildināma, izpelnoties visaugstāko cieņu no manas puses, un tiks pieminēta ar pateicību.” (Horace Kingsbury, citāts no Joseph Smith, History of the Church, 3:174.)

    Kamēr Olivers kalpoja Kērtlandē, daži cilvēki, ieskaitot neapmierinātus Baznīcas locekļus, centās diskreditēt Augstāko prezidiju un apšaubīt tā godprātīgumu, izplatot nepatiesas apsūdzības. Pateicoties uzticīgai kalpošanai, Olivers Greindžers patiesi „glāba Augstākā prezidija godu”. … Tas Kungs pieminēja Oliveru Greindžeru, sakot: „Viņa vārds būs svētā piemiņā no paaudzes uz paaudzi mūžīgi mūžos.” (M&D 117:12.) „Es paaugstināšu savu kalpu Oliveru un darīšu diženu tā vārdu uz šīs Zemes un starp Maniem ļaudīm viņa dvēseles godprātīguma dēļ.” (History of the Church, 3:350.)

    Kaut arī 1841. gadā, kad Olivers Greindžers nomira, Kērtlandes reģionā bija palikuši tikai daži svētie un vēl mazāk draudzīgi noskaņotu ļaužu, viņa bēres apmeklēja pulka ļaužu no kaimiņpilsētām.

    Lai arī mūsdienās Olivers Greindžers nav tik zināms, kā citi agrīnie Baznīcas vadītāji, viņš tik un tā ir bijis varens un svarīgs vīrs, kas kalpojis Dieva valstības labā. Un pat tad, ja viņa vārdu atminētos tikai Tas Kungs, viņam tā būtu pietiekama svētība — tāpat kā ikvienam no mums.7

    4

    Nefijs rādīja piemēru, kā neaizmirst, ka mūsu spēka un svētību avots ir Dievs.

    Man šķiet, mums būtu jāapzinās, ka neizpratne par to, ko var nodarīt pastāvīga atrašanās uzmanības centrā, var nest garīgu apdraudējumu. Mēs varam sākt alkt pēc slavas, aizmirstot, cik nozīmīga ir pati kalpošana.

    Mēs nedrīkstam ļauties gaistošai popularitātei, aizstājot ar tās pievilcīgo spozmi īstenu, bieži vien anonīmu darbu, kas ir svarīgs Dieva skatījumā — pat, ja par to netiek stāstīts rīta ziņās. Patiesībā, apkārtējo atzinība un uzmanība var kļūt par garīgo Ahileja papēdi pat apdāvinātākajiem no mums.

    Ja jūsu dzīvē kādreiz pienāks brīdis, kad gozēsieties slavas spozmē, jums nāks par labu atcerēties slaveno cilvēku piemērus, kas minēti Svētajos Rakstos. Vienu no šiem dižajiem piemēriem rādīja Nefijs. Pēc visa, ko viņš bija paveicis, kopā ar savu ģimeni ceļodams pa tuksnesi, viņš tik un tā turpināja pievērsties pašam svarīgākajam. Viņš sacīja:

    „Un, kad es vēlos priecāties, mana sirds vaid dēļ maniem grēkiem; tomēr es zinu, kam es esmu uzticējies.

    Mans Dievs ir bijis mans atbalsts; Viņš ir izvedis mani cauri manām ciešanām tuksnesī; un Viņš ir pasargājis mani uz lielo dzelmju ūdeņiem.

    Viņš ir piepildījis mani ar Savu mīlestību, līdz pat manas miesas iznīcībai.

    Viņš ir apkaunojis manus ienaidniekus, liekot tiem trīcēt manā priekšā.” (Skat. 2. Nefija 4:19–22.)

    Slava neapžilbināja Nefiju, viņš allaž zināja, no kura avota nāk viņa spēks un svētības.8

    5

    Saprotot, kādēļ kalpojam, mēs neraizēsimies par to, kādā amatā kalpojam.

    Brīdī, kad mums tiek pievērsta uzmanība un esam nonākuši citu redzeslokā, būtu lietderīgi pavaicāt sev arī: kādēļ mēs kalpojam? Saprotot, kādēļ kalpojam, mēs neraizēsimies par to, kādā amatā kalpojam.

    Prezidents Dž. Rūbens Klārks, jaunākais, mācīja šo svarīgo principu, rādot piemēru savā paša dzīvē. 1951. gada aprīļa vispārējā konferencē, pēc prezidenta Džordža Alberta Smita nāves, par Baznīcas prezidentu tika atbalstīts prezidents Deivids O. Makeijs. Līdz tam prezidents Klārks bija kalpojis par prezidenta Hibera Dž. Granta un pēc tam arī prezidenta Džordža Alberta Smita pirmo padomnieku. Prezidents Makeijs bija kalpojis par viņu abu otro padomnieku.

    Konferences pēdējā sesijā, kad tika kārtotas Baznīcas lietas, brālis Stīvens L. Ričards tika aicināts Augstākajā prezidijā un atbalstīts par pirmo padomnieku. Pēc tam prezidents Dž. Rūbens Klārks, jaunākais, tika atbalstīts par otro padomnieku. Pēc Baznīcas amatpersonu atbalstīšanas prezidents Makeijs paskaidroja, kādēļ bija izvēlējies aicināt savus padomniekus šādā secībā. Viņš teica:

    „Es jutu, ka viens no vadošajiem principiem, veicot šo izvēli, ir ņemt vērā [Divpadsmito] padomes locekļu kalpošanas ilgumu.” Abi šie vīri ir ieņēmuši amatus Baznīcas prezidējošajā struktūrā, un es jutu iedvesmu, ka būtu vēlams ņemt vērā viņu kalpošanas ilgumu, turpinot to pašu kārtību arī jaunajā Augstākā prezidija kvorumā.” (No Conference Report, 1951. g. 9. apr., 151. lpp.)

    Prezidents Klārks bija aicināts uzstāties pēc prezidenta Makeija. Viņa uzstāšanās toreiz bija īsa, bet sniedza iespaidīgu mācību: „Tā Kunga kalpošanā nozīme ir nevis tam, kur tu kalpo, bet kā tu kalpo. Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā cilvēks ieņem vietu, kurā tiek aicināts ar atbilstošām pilnvarām, pēc kuras netiecas un no kuras neatsakās. Es solu prezidentam Makeijam un prezidentam Ričardsam pilnīgu lojalitāti un apņemos kalpot, veicot tos uzdevumus, kas man var tikt doti, no visa sava spēka un pielietojot visas savas spējas, tik ilgi, cik vien viņi ļaus man tos veikt, lai cik neatbilstoši būtu mani spēki.” (Turpat, 154. lpp.)

    Tas, ko mācīja prezidents Klārks, tikai nedaudz citā skatījumā, tiek pausts arī šajā, daudzkārt citētajā Mīda Makgvaira dzejolī:

    „Tēvs, kur lai šodien strādāju?”

    No sirds es mīloši vaicāju.

    Man nelielu vietiņu parādot,

    Viņš lūdza to kalpojot sakārtot.

    Es attraucu Viņam: „Ak, tikai ne to!

    Kurš cilvēks gan redzēs paveikto,

    Lai cik arī labi tas darīts būs?

    Dod paveikt man darbus dižākus!”

    Viņš maigi, bez bardzības vaicāja:

    „Ko saka, Mans mazais, tev sirsniņa —

    Kā labā tu vēlies šo darbu veikt,

    Vai kalposi Man tu vai pasaulei?

    Rau, Galileja bij’ neliela

    Un Nācarete vēl mazāka!”

    [Skat. Best-Loved Poems of the LDS People, sast. Jack M. Lyon un citi (1996. g.), 152. lpp.]

    Ķēniņš Benjamīns sludināja: „Lūk, es saku jums, ka tādēļ, ka es saku, ka esmu pavadījis savu mūžu kalpojot jums, es negribu lielīties, jo patiesībā es esmu bijis kalpībā Dievam. Un lūk, es saku jums to visu, lai jūs varētu mācīties gudrību; lai jūs varētu mācīties, ka tad, kad jūs kalpojat saviem tuvākajiem, jūs patiesībā kalpojat savam Dievam.” (Mosijas 2:16–17.)9

    sievietes kalpo konservu rūpnīcā

    „Vislaimīgāk un veiksmīgāk” mēs dzīvosim tad, ja, „līdz ar savu interešu īstenošanu, [atbalstīsim citus un palīdzēsim] viņiem rast ceļu”.

    6

    Mums vajadzētu kalpot uzticīgi un klusi, esot modriem attiecībā uz vēlmi saņemt citu atzinību.

    Vislaimīgāk un veiksmīgāk dzīvo tas, kurš, līdz ar savu interešu īstenošanu, atbalsta citus un palīdz viņiem rast ceļu.

    Mēs varētu ņemt par ceļvedi dzelzceļa pārbrauktuves zīmi, kas brīdina apstāties, paraudzīties apkārt un ieklausīties. Apstāsimies savā dzīves skrējienā. Paraudzīsimies, kādus draudzīgus, gādīgus un laipnus darbus varētu paveikt, pievēršoties visām tām nelielajām līdzcilvēku vajadzībām, ko varētu apmierināt. Ieklausīsimies, lai uzzinātu par citu cerībām un problēmām un varētu sniegt nelielu pienesumu, palīdzot tiem gūt panākumus un būt laimīgiem.10

    Prezidents Ezra Tafts Bensons teica: „Kristīga kalpošana paaugstina. … Tas Kungs ir apsolījis, ka tie, kuri zaudē savu dzīvi kalpošanā citiem, atradīs sevi. Pravietis Džozefs Smits teica, ka mums vajadzētu „[izsmelt] savas dzīves”, īstenojot Tā Kunga nolūkus. (M&D 123:13.)” (Ensign, 1989. g. nov., 5.–6. lpp.)

    Ja jums šķiet, ka vairums no tā, ko darāt, nenes īpašu ievērību, nepārdzīvojiet! Vairums krietnāko ļaužu, kas jebkad dzīvojuši, nav bijuši slaveni. Kalpojiet un pilnveidojieties — uzticīgi un klusi. Esiet modri attiecībā uz vēlmi saņemt līdzcilvēku atzinību. Kalna sprediķī Jēzus sacīja:

    „Sargaities, ka jūsu taisnība nav tāda, kas grib spīdēt ļaužu priekšā; citādi jums nav nekādas algas pie jūsu Tēva debesīs.

    Kad tu dod mīlestības dāvanas, tad neliec to izbazūnēt savā priekšā, kā liekuļi to dara sinagogās un ielās, lai ļaudis tos godinātu. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga.

    Bet, kad tu dod mīlestības dāvanas, tad tava kreisā roka lai nezina, ko labā dara,

    tā ka tava dāvana paliek apslēpta; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās.” (Mateja 6:1-4.)

    Kaut mūsu Tēvs debesīs jūs allaž tā atalgotu!11

    Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

    Jautājumi

    • Ko prezidents Hanters mēģina mums paskaidrot, uzsverot, ka Helamans un viņa brāļi „nekalpoja mazāk” par kapteini Moroniju? (Skat. 1. sadaļu.) Ko tev var dot šī izpratne?

    • Ko mēs varam mācīties no 2. sadaļā minētajām rakstvietām? Kā šie piemēri var ietekmēt mūsu izjūtas kalpojot? Kā tu esi ticis svētīts, pateicoties citu klusajai, neizdaudzinātajai kalpošanai?

    • Ko mēs varam mācīties no prezidenta Hantera stāsta par Oliveru Greindžeru? (Skat. 3. sadaļu.) Kādēļ mums nevajadzētu satraukties par to, vai saņemam atzinību kalpojot?

    • Kā „slavas spozme” var mūs apdraudēt? (Skat. 4. sadaļu.) Ko tu vari mācīties no Nefija piemēra attiecībā uz to, kā „turpināt pievērsties pašam svarīgākajam”?

    • Pārskati Dž. Rūbena Klārka, jaunākā, stāstu 5. sadaļā. Kādu iespaidu uz tevi atstāj prezidenta Klārka attieksme un teiktais? Padomā, kā tu atbildētu uz jautājumu: „Kādēļ es kalpoju?” Kā mēs varam izkopt attieksmi — darīt labāko, ko varam, neatkarīgi no tā, kādā amatā kalpojam?

    • 6. sadaļā prezidents Hanters piemin Tā Kunga solījumu, ka „tie, kuri zaudē savu dzīvi kalpošanā citiem, atradīs sevi” (skat. Mateja 10:39; 16:25). Ko tas nozīmē? Kā tu esi pārliecinājies, ka tā ir patiesība? Kā kalpošana ir palīdzējusi tev justies laimīgam?

    Saistītās rakstvietas

    Mateja 6:2–7, 24; 20:25–28; Jēkaba v. 1:27; M&D 76:5–7; 121:34–37.

    Ieteikumi studijām

    „Dalies apgūtajā. Tādējādi tavas domas kļūs skaidrākas un tev būs vieglāk paturēt prātā apgūto.” (Teaching, No Greater Call [1999. g.], 17. lpp.)

    Atsauces

    1. Neal A. Maxwell, „Meek and Lowly” (Brigama Janga universitātes svētbrīdis, 1986. g. 21. okt.), 8. lpp.; speeches.byu.edu.

    2. Thomas S. Monson, „President Howard W. Hunter: A Man for All Seasons”, Ensign, 1995. g. apr., 31. lpp.

    3. James E. Faust, „Howard W. Hunter: Man of God”, Ensign, 1995. g. apr., 27. lpp.

    4. Jon M. Huntsman Sr., „A Remarkable and Selfless Life”, Ensign, 1995. g. apr., 24. lpp.

    5. „No Less Serviceable”, Ensign, 1992. g. apr., 64.–65. lpp.

    6. „No Less Serviceable”, 65. lpp.

    7. „No Less Serviceable”, 65.–66. lpp.

    8. „No Less Serviceable”, 66. lpp.

    9. „No Less Serviceable”, 66.–67. lpp.

    10. The Teachings of Howard W. Hunter, apkopojis Clyde J. Williams (1997. g.), 267. lpp.

    11. „No Less Serviceable”, 67. lpp.