22. nodaļa

Evaņģēlija mācīšana

„Mācīšanas mērķis … [ir] kļūt par darbarīku Tā Kunga rokās, mainot cilvēka sirdi.”

No Hovarda V. Hantera dzīves

1972. gada aprīļa vispārējā konferencē elders Hovards V. Hanters, kas tajā laikā bija Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, bija viens no pēdējiem runātājiem kādā no sesijām. Viņš bija sagatavojis runu, taču nepietika laika, lai viņš varētu to norunāt. „Ņemot vērā, cik ir pulkstenis,” elders Hanters teica, „es salocīju sagatavotos pierakstus un ieliku tos kabatā. Tomēr veltiet man mazu brīdi, lai es varētu dalīties kādā notikumā, kas uz mani atstāja lielu iespaidu, kad vēl biju mazs zēns. Tas man ienāca prātā, kad tika pieminēts, ka šajā pēcpusdienā kopā ar mums ir daudz cilvēku, kas uzcītīgi māca mūsu jauniešus.

Tas notika agri no rīta, kādā vasaras dienā. Es stāvēju pie loga. Aizkari mani šķīra no divām mazām radībām, kas atradās uz mūsu mauriņa. Viena no tām bija liels putns, un otra bija mazs putniņš, kas, acīmredzami, tikko izlidojis no ligzdas. Es redzēju, kā lielais putns lec pa mauriņu, tad uzsit ar kājiņām pa zemi un paceļ savu galvu. Viņš izvilka no mauriņa lielu, resnu tārpu un lecot atgriezās. Mazais putns plaši atvēra savu knābīti, taču lielais putns norija tārpu.

Tad es ieraudzīju, ka lielais putns uzlaižas uz koka. Viņš kādu brīdi knābāja mizu un atgriezās ar lielu vaboli savā mutē. Mazais putns plaši atvēra savu knābīti, taču lielais putns norija vaboli. Atskanēja protesta čiepstēšana.

Lielais putns aizlaidās, un es to vairāk neredzēju, taču es vēroju mazo putnu. Pēc brīža mazais putns lēkāja pa mauriņu, iecirta savas kājas, pacēla savu galvu un no mauriņa izvilka lielu, resnu tārpu.

Lai Dievs svētī tos labos cilvēkus, kas māca mūsu bērnus un jauniešus!”

Vēlāk eldera Hantera īsais vēstījums tika publicēts ar virsrakstu „Skolotājs”.¹

Prezidents Hovards V. Hanters bieži uzsvēra, cik svarīga Baznīcā ir laba mācīšana. Viņš prezentēja principus — piemēram, cik svarīgi ir mācīt ar piemēru, kas tika atspoguļots stāstā par putniem, — kas varēja palīdzēt skolotājiem kļūt efektīvākiem, svētot to cilvēku dzīves, kurus viņi māca. Viņš bieži uzrunāja bērnu un jauniešu skolotājus, lai palīdzētu viņiem saprast viņu svēto pienākumu pret jauno paaudzi. Vienā no šiem gadījumiem viņš teica:

„Savā priekšā es tagad redzu dažus no Zemes izraudzītajiem gariem. … Es cenšos iztēloties, kā ikviens no jums [skolotājiem] strādā savā uzdevumā. Es domāju, kādus augļus nesīs jūsu darbs. Vai dažos augļos būs iemetušies kaitēkļi, jo jūs nebūsiet sagatavojuši jeb apstrādājuši to augsni, kas bija jums uzticēta; vai arī visa zeme būs sagatavota, lai tā dotu maksimāli daudz labu augļu?

Jūsu bīskapijās un stabos … mīt daudzi mūsu Tēva bērni. Līdzīgi jums, viņi ir izredzēti Tēva acīs, taču, atšķirībā no jums, daudzi ir nepieredzējuši un jauni evaņģēlijā. Jūsu atbildība pret viņiem tiešām ir liela. Viņu dzīves ir veidojamas, viegli maināmas, ietekmējamas un viegli vadāmas, ja vien jūs varat iegūt viņu uzticību un sirdis. Jūs esat viņu „gani”. Jums viņi jāved uz „zaļām ganībām”. …

Cik liels izaicinājums, līksms uzdevums un svēts pienākums jums tagad ir! … Cik apdomīgiem, cik taktiskiem, cik laipniem, cik maigiem, cik šķīstiem sirdī, cik ļoti jums jāiemanto Tā nesavtīgā mīlestība, kas piemita Tam Kungam, cik pazemīgiem, cik lūgšanu pilniem jums jābūt, domājot par sava darba atjaunošanu, lai pabarotu jērus tā, kā Tas Kungs jums ir licis!”²

Bērnu mācīšana Baznīcā atbalsta vecāku mācīto savās mājās.

Hovarda V. Hantera mācības

Palīdziet citiem attīstīt paļāvību uz Svētajiem Rakstiem.

Es jūs stingri mudinu lietot Svētos Rakstus, kad mācāt, un darīt visu, kas ir jūsu spēkos, lai studentiem palīdzētu tos lietot un lai viņi justos ērti, tos lietojot. Es vēlētos, lai mūsu jaunieši paļautos uz Svētajiem Rakstiem, un es gribētu, lai jūs šo frāzi tulkotu divējādi.

… Vispirms mēs vēlamies, lai studenti paļautos uz Svēto Rakstu spēku un patiesībām, paļautos uz to, ka viņu Debesu Tēvs patiešām runā ar viņiem caur Svētajiem Rakstiem, un paļautos, ka viņi var vērsties pie Svētajiem Rakstiem un atrast atbildes uz savām problēmām un lūgšanām. Es vēlos, lai jūs saviem studentiem sniegtu šādu pārliecību, un jūs to varat izdarīt, ja ik dienu, ik stundu parādāt, ka paši tieši tā paļaujaties uz Svētajiem Rakstiem. Parādiet viņiem, ka paši jūtat paļāvību, ka Svētajos Rakstos ir atbildes uz visām — patiesi lielāko daļu — dzīves problēmām. Tāpēc, kad jūs viņus mācāt, māciet no Svētajiem Rakstiem.

[Otra] frāzes „paļāvība uz Svētajiem Rakstiem” nozīme ir mācīt studentiem pamatdarbus tik pamatīgi, lai viņi droši tajos orientētos, mācītos būtiskās rakstvietas, sprediķus un pantus, kas tajos ietverti. Mēs gribētu cerēt, ka neviens jūsu students neizies no klases nobijies, samulsis vai nokaunējies par to, ka nespēj atrast nepieciešamo palīdzību, jo pietiekami labi nepārzina Svētos Rakstus, lai atrastu pareizās rakstvietas. Sniedziet šiem jaunajiem cilvēkiem pietiekamu pieredzi, iepazīstot Bībeli, Mormona Grāmatu, Mācību un Derības un Dārgo Pērli, lai viņi varētu sajust abus paļāvības veidus, kurus es tikko pieminēju.

Es bieži esmu domājis, ka mūsu jaunie cilvēki Baznīcā būtu ļoti līdzīgi citiem jauniešiem ārpus Baznīcas, ja viņi prasmīgi nepārvaldītu pamatdarbus. Jūs visi atceraties tos pantus, kurus pravietis Džozefs rakstīja sava ieslodzījuma laikā Libertī cietumā. Cita starpā viņš rakstīja: „Jo tur ir vēl daudzi uz zemes starp visām sektām, grupām un nosaukumiem, kuri ir cilvēku smalkās viltības, ar ko tie gaida, lai piekrāptu, apžilbināti, un kuri ir atturēti no patiesības tāpēc, ka viņi nezina, kur to atrast” (M&D 123:12, uzsvērums pievienots).

Kā [skolotājiem] Baznīcā, mums ir liela atbildība pārliecināties, lai mūsu Baznīcas locekļi, mūsu jaunieši neiekristu šajā nelaimīgo kategorijā, kuri ir apžilbināti; lai viņi, būdami labi, jauki, cienīgi jaunie vīrieši un jaunās sievietes, nebūtu šķirti no Svēto Rakstu patiesajām mācībām tāpēc, ka viņi nezina, kur tās atrast, un tāpēc, ka viņiem nav pietiekamas pārliecības, kā lietot pamatdarbus.³

Mācīt ar Garu.

Sagatavojieties un dzīvojiet tā, lai mācot ar jums vienmēr būtu Tā Kunga Gars. Mūsu pasaulē ir tik daudz kā tāda, kas traucē sajust Garu, un tik daudz kā tāda, kas kavē iegūt Garu. Mums ir jādara viss iespējamais šo jauno cilvēku labā, kuri ir apkārt valdošā pasaulīguma ietekmēti un ierobežoti. Mums ir jādara viss iespējamais, lai ļautu viņiem sajust jauko, pārliecinošo Tā Kunga Gara klātbūtni. …

Vienā no pamata atklāsmēm, kas saņemta šajā evaņģēlija atklāšanā, Tas Kungs teica: „Gars tiks dots jums caur ticības lūgšanu; un, ja jūs nesaņemsit Garu, jūs nemācīsit.” (M&D 42:14)

Es domāju, šis pants nozīmē ne tikai to, ka mums nevajadzētu mācīt bez Gara, bet arī ka mēs patiesībā nevaram mācīt bez tā. Nav iespējams mācīties par garīgām lietām bez norādošās un pārliecinošās Tā Kunga Gara klātbūtnes. Šķiet, tam piekrīt arī Džozefs Smits: „Visiem ir jāsludina evaņģēlijs ar Svētā Gara spēku un ietekmi, un neviens cilvēks nevar sludināt evaņģēliju bez Svētā Gara” [Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits (2010), 330. lpp.]

… Mani satrauc tas, ka reizēm spēcīgas emocijas vai asaru liešana tiek pielīdzinātas Svētā Gara klātbūtnei. Protams, Tā Kunga Gars var izraisīt spēcīgu emocionālo pacēlumu, tai skaitā arī asaras, taču šādas ārējas izpausmes nevajadzētu uzskatīt par apliecinājumu Svētā Gara klātbūtnei.

Gadu gaitā es esmu vērojis daudzus manus brāļus, un mēs kopā esam dalījušies dažās retās un vārdos neizsakāmās, garīgās pieredzēs. Šīs pieredzes ir bijušas atšķirīgas, katra savā ziņā īpaša, un asaras šādos svētos brīžos var būt un var arī nebūt. Ļoti bieži tās ir, taču dažkārt šādās pieredzēs valda pilnīgs klusums. Un citreiz tās pavada prieks. Tās vienmēr pavada liela patiesības, sirds atklāsmes izpausme.

Lai saviem studentiem sniegtu garīgu pieredzi, atklājiet viņiem evaņģēlija patiesības, mācot tās ar spēku. Lai tas notiek dabiski, un, kad tas notiks, iespējams, būs asaras, taču, iespējams, arī nē. Ja tas, ko jūs sakāt, ir patiesība, un jūs to sakāt neviltoti un ar patiesu nolūku, tad šie studenti jutīs patiesības garu, kas viņiem tiek mācīts, un atpazīs to iedvesmu un atklāsmi, kas ienākusi viņu sirdīs. Tā mēs veidojam ticību. Tā mēs stiprinām liecības — ar Dieva vārda spēku, kas mācīts neviltoti un ar pārliecību.

Meklējiet patiesību, uzklausiet mācību un ļaujiet Gara izpausmei nākt visās tās daudzveidīgajās un dažādajās formās. Saglabājiet stiprus principus; māciet ar šķīstu sirdi. Tad Gars piesātinās jūsu prātu un sirdi un ikviena jūsu studenta prātu un sirdi.⁴

Aiciniet studentus tieši meklēt Dievu Tēvu un Jēzu Kristu.

Es esmu pārliecināts, ka jūs saredzat iespējamās briesmas, … ka studenti kļūst lojāli jums, nevis evaņģēlijam. … Tieši šī iemesla dēļ jums ir jāaicina studentus pašiem iedziļināties Svētajos Rakstos, nevis tikai jādod viņiem sava interpretācija un stāstījums par tiem. Tieši tādēļ jums ir jāaicina savus studentus sajust Tā Kunga Garu, nevis tikai jāsniedz viņiem savas pārdomas par to. Galu galā tādēļ jums ir jāaicina savus studentus tieši pie Kristus, nevis tikai pie tā, kas māca Viņa mācības, lai cik prasmīgs skolotājs viņš arī būtu. Jūs nebūsiet vienmēr pieejams saviem studentiem. …

Mūsu lielākais uzdevums ir ielikt pamatu savos studentos, kas var būt kopā ar viņiem dzīves gaitā, norādīt uz Viņu, kas viņus mīl un var vadīt tur, kur neviens no mums nedosies. Lūdzu pārliecinieties, ka jūsu studenti ir lojāli Svētajiem Rakstiem un Tam Kungam, un atjaunotās Baznīcas mācībām. Norādiet viņiem uz Dievu Tēvu un Viņa Vienpiedzimušo Dēlu, Jēzu Kristu, un uz patiesās Baznīcas vadību. … Sniedziet viņiem dāvanas, kas viņiem palīdzēs, kad viņiem būs jāpastāv pašiem par sevi. Kad jūs tā darīsiet, visa Baznīca tiks svētīta — paaudzēs.⁵

„Cik vien jūsu spēkos, centieties domāt par katru studentu [individuāli], lai ļautu viņiem sajust ko personīgu un īpašu jūsu, viņu skolotāja, rūpēs.”

Centieties uzrunāt katru individuāli.

Mani vienmēr ir iespaidojis, ka Tas Kungs uzlūko mūs katru personīgi, individuāli. Baznīcā mēs daudz ko darām grupās, un mums ir nepieciešamas dažāda lieluma organizācijas, kas ļautu mums labi pārvaldīt Baznīcu, taču daudz kas svarīgs — vissvarīgākais — tiek paveiktas individuāli. Mēs svētām bērniņus pa vienam, pat tad, ja viņi ir dvīņi vai trīnīši. Mēs kristām un konfirmējam bērnus pa vienam. Mēs individuāli pieņemam Svēto Vakarēdienu, tiekam ordinēti priesterībā vai izejam tempļa piekšrakstus — kā viens cilvēks, kas veido attiecības ar mūsu Debesu Tēvu. Šajās pieredzēs mums līdzās var būt citi cilvēki, tāpat kā ir citi cilvēki klasē, taču debesīm svarīgs ir katrs individuāli, ikviens cilvēks.

Kad Kristus parādījās nefijiešiem, Viņš teica:

„Piecelieties un nāciet pie Manis, lai jūs varētu likt savas rokas Manos sānos, un arī lai jūs varētu pataustīt naglu rētas Manās rokās un Manās kājās. …

Un notika, ka ļaužu pulks gāja un lika savas rokas Viņa sānos, un taustīja naglu rētas Viņa rokās un Viņa kājās; un to viņi darīja, iedami viens aiz otra, līdz viņi visi bija izgājuši un redzējuši ar savām acīm, un pataustījuši ar savām rokām, un droši zināja un liecināja, ka tas ir Viņš, par kuru bija rakstījuši pravieši, ka Tam jānāk” (3. Nefija 11:14–15; uzsvērums pievienots).

Tas prasīja laiku, taču bija svarīgi, lai ikviens individuāli piedzīvotu šo pieredzi, lai katrai acij un katram roku pārim būtu šī apstiprinošā, personīgā liecība. Vēlāk gluži tāpat Kristus rīkojās ar nefijiešu bērniem. „Viņš ņēma viņu bērniņus, vienu pēc otra, un svētīja tos, un lūdza Tēvu par tiem” (3. Nefija 17:21; uzsvērums pievienots).

Būs grūti sniegt visu to personīgo uzmanību, kuru daži no jūsu studentiem vēlas un kas viņiem ir nepieciešama, taču centieties, cik vien spējat, domāt par katru studentu [individuāli], lai ļautu viņiem sajust ko personīgu un īpašu jūsu, viņu skolotāja, rūpēs. Lūdziet, lai uzzinātu, kāda palīdzība katram studentam ir nepieciešama, un palieciet jutīgi pret šiem pamudinājumiem, kad tos saņemat. … Atcerieties, ka vislabāk mācīšana notiek aci pret aci, un bieži vien tas notiek ārpus klases telpas. …

Cenšoties mācīt katru studentu individuāli, jūs visticamāk atklāsiet, ka dažiem studentiem neveicas tikpat labi kā citiem un daži vispār neapmeklē stundas. Pievērsiet īpašu uzmanību šādiem studentiem, pielieciet papildu pūles, lai aicinātu un palīdzētu pazudušajai avij atgriezties ganāmpulkā. „Atcerieties — dvēseļu vērtība ir liela Dieva acīs” (M&D 18:10). Glābējs par ikvienu no mums ir samaksājis neaprēķināmu cenu, un mūsu pienākums ir palīdzēt Viņam Viņa darbā. Mums ir svarīgi pārliecināties, ka Izpirkšanas dāvana ir pasniegta katram jaunajam vīrietim vai jaunajai sievietei, par kuru esam atbildīgi. Jūsu gadījumā tas nozīmē likt viņiem būt maksimāli aktīviem jūsu stundās.

Pievērsiet īpašu uzmanību tiem, kuriem ir grūtības, un meklējiet pazudušo avi tik ilgi, cik vien nepieciešams. Pastkartīte, telefona zvans vai, iespējams, privāts apmeklējums mājās daudzos gadījumos var nest brīnišķīgus rezultātus. Īpaša uzmanība jaunietim, kas tikai sācis noklīst no ceļa, vēlāk var ietaupīt daudzas stundas — patiesi, daudzus gadus — pūļu, cenšoties no jauna padarīt šo cilvēku aktīvu. Dariet, visu, ko varat, lai spēcinātu stipro un noturētu tos, kam zūd interese.⁶

Māciet ar savu piemēru.

Ir ļoti nepieciešams, lai mēs [būdami skolotāji] parādām atbilstošu piemēru, esam uzcītīgi un modri savā dzīvē, turam svētu Sabata dienu, godājam bīskapijas, staba un Baznīcas vadību. No mūsu lūpām nedrīkst nākt nekas nepieklājīgs, kas kādam bērnam dotu tiesības vai privilēģiju darīt sliktu. Protams, ja mēs sakām vai darām ko nepareizu, tad bērniem ir tiesības mums sekot.

Piemēra ietekme ir daudz spēcīgāka nekā pamācība. Tas, kas vēlas citus pārliecināt darīt labu, tam pašam jādara labais. Ir taisnība, ka tas, kurš pielieto labas pamācības tāpēc, ka tās ir labas, un neļauj, lai to ietekmē citu netaisnīgās rīcības, tiks daudz bagātīgāk atalgots nekā tas, kurš runā, taču nerīkojas. … Bērniem ir nosliece atdarināt tos, kam viņi uzticas. Jo lielāka viņu paļāvība, jo atvērtāki viņi ir ietekmei gan uz labu, gan uz ļaunu. Ikviens labs svētais godā neviltotu labvēlību, lai kur tā būtu saskatāma, un centīsies atdarināt visus labos piemērus.⁷

Diža skolotāja formula ir ne tikai dzīve saskaņā ar Tā Kunga baušļiem un Tā Kunga baušļu aizstāvēšana, bet arī iegūt mācīšanas garu caur lūgšanu. Kad mēs iegūstam šo garu un ievērojam Tā Kunga baušļus, staigājot paklausībā Viņa priekšā, tad mainīsies to cilvēku dzīves, kurus mēs mācīsim, un viņi būs motivēti dzīvot taisnīguma dzīvi.⁸

Katram skolotājam ir jābūt personīgai liecībai, ka Dievs dzīvo, par Jēzus Kristus dievišķo misiju un ka Tēvs un Dēls tiešām parādījās Džozefam Smitam. Viņam ne tikai jābūt šīm zināšanām un liecībai, bet viņam arī dedzīgi un bez šaubīšanās jāpauž sava pārliecība tiem, kas nāk mācīties.⁹

Efektīva evaņģēlija mācīšana noved līdz „cilvēka dvēseles pārmaiņai”.

Būt par darbarīku Tā Kunga rokās, lai palīdzētu studentiem piedzīvot brīnumainas sirds pārmaiņas.

Kad skolotājs rīkojas tā, kā Tas Kungs to ir paredzējis, notiek liels brīnums. Šodien Baznīcas brīnums nav dziedināšana, kas notiek diezgan bieži, ne tas, ka klibais staigās, aklais redzēs, kurlais dzirdēs un slimais tiks piecelts. Lielais Baznīcas un Dieva valstības brīnums mūsdienās un mūsu laikā ir cilvēka dvēseles pārmaiņas. Apmeklējot Baznīcas stabus un misijas, tieši to mēs redzam — cilvēka dvēseles pārmaiņu tāpēc, ka kāds viņam ir mācījis patiesības principus.

Tā pasludināja Alma, savās dienās mācot savus ļaudis, kad viņš teica: „Un tagad lūk, es vaicāju jums, mani baznīcas brāļi, vai jūs esat garīgi dzimuši no Dieva? Vai jūs savā izskatā tiecaties pēc līdzības Viņam? Vai jūs esat piedzīvojuši šo vareno pārmaiņu savās sirdīs?” (Almas 5:14.) Tas ir mācīšanas mērķis. Tāpēc mēs tik smagi strādājam, meklējam Garu un sagatavojam savus prātus ar labām lietām, kā pavēlējis Tas Kungs, lai mēs varētu būt darbarīki Tā Kunga rokās, mainot cilvēka sirdi. Mūsu mērķis ir iedēstīt bērnu sirdīs vēlmi būt labiem, vēlmi būt taisnīgiem, vēlmi ievērot Tā Kunga baušļus, vēlmi staigāt pazemīgi Viņa priekšā. Ja mēs varam būt darbarīki Tā Kunga rokās, lai īstenotu šo cilvēku bērnu siržu vareno pārmaiņu, tad mēs kā skolotāji esam paveikuši lielu brīnumu. Un patiesi, tas ir brīnums. Mēs nesaprotam, kā Tas Kungs maina cilvēku sirdis, taču Viņš to dara. …

Es jums liecinu par Gara atjaunojošo spēku Baznīcas locekļu dzīvē. Es jums lūdzu … nepagurstoši strādāt taisnīgumā un svētumā Tā Kunga priekšā, lai paveiktu jums uzdoto uzdevumu.”¹⁰

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

Piezīme: Jūs varat pārrunāt dotos jautājumus tā, it kā jūs būtu vecāki, kas māca savus bērnus.

Prezidents Hanters mudināja skolotājus palīdzēt studentiem iegūt „paļāvību uz Svētajiem Rakstiem” (1. sadaļa). Kad Svētie Raksti ir palīdzējuši jūsu pašu dzīvē? Kad jūs esat atraduši atbildes uz saviem jautājumiem Svētajos Rakstos? Kā mēs varam palīdzēt citiem, tajā skaitā saviem mājiniekiem, iemācīties mīlēt Svētos Rakstus un gūt labumu no to spēka?
Ko mēs varam uzzināt par mācīšanu ar Garu 2. sadaļā? Kādas pieredzes jums ir bijušas, kad esat mācījuši un mācījušies ar Garu? Ko jūs varat darīt, lai labāk mācītu ar Garu?
Kā skolotājs var palīdzēt studentiem būt lojāliem Svētajiem Rakstiem un evaņģēlijam, nevis sev? (Skat. 3. sadaļu.) Kā skolotājs var palīdzēt norādīt studentiem uz Debesu Tēvu un Jēzu Kristu? Kā skolotājs var palīdzēt studentiem būt stipriem evaņģēlijā, lai viņi varētu palikt stipri, „kad būs jāpastāv pašiem”?
Pārdomājiet prezidenta Hantera mācības par to, cik svarīgs ir katrs cilvēks (skat. 4. sadaļu). Kā jūs varat palīdzēt tiem, kurus jūs mācat, veidot liecību, ka Dievs zina un mīl katru individuāli? Padomājiet, kā jūs, būdams skolotājs, varat uzrunāt katru savu studentu individuāli.
Prezidents Hanters uzsvēra, cik svarīgi ir mācīt ar piemēru (skat. 5. sadaļu). Kāpēc mūsu piemērs ir spēcīgāks par mūsu vārdiem? Kā jūs ir svētījis kāds skolotājs, kurš ir bijis labs piemērs? Kā vecāku piemēri māca viņu bērnus?
Kad jūs, būdami gan skolotāji, gan studenti, esat piedzīvojoši to „lielo brīnumu”, kuru prezidents Hanters apraksta 6. sadaļā? Padomājiet par dažiem skolotājiem, kuriem ir bijusi laba ietekme jūsu dzīvē. Kas viņu personībā atstāja uz jums šo lielo iespaidu? Kā mēs varam mācīt evaņģēliju ar lielāku spēku — vai tas būtu mājās, klasē vai citos apstākļos?

Saistītās rakstvietas

Jāņa 21:15–17; 1. korintiešiem 12:28; 2. Timotejam 3:14–17; 2. Nefija 33:1; Almas 17:2–3; 31:5; M&D 11:21–22; 50:17–22; 88:77–80

Ieteikums skolotājam

Uz dažādām papīra lapām uzrakstiet jautājumus, kas doti nodaļas beigās, vai arī citus jautājumus, kas attiecas uz stundas tēmu. Aiciniet stundas locekļus izvēlēties vienu jautājumu un izpētīt nodaļu, lai atrastu mācības, kas palīdz atbildēt uz šo jautājumu. Aiciniet viņus pastāstīt, ko viņi ir iemācījušies.