19. nodaļa: Mūsu apņemšanās pret Dievu
    Footnotes

    19. nodaļa

    Mūsu apņemšanās pret Dievu

    „Veiksmīgai dzīvei nepieciešama apņemšanās — pilnīga, dziļa, mūžam lolota apņemšanās ievērot principus, kuri, kā mēs zinām, ir patiesi Dieva dotajos baušļos.”

    No Hovarda V. Hantera dzīves

    Kad Hovards V. Hanters tika aicināts par Divpadsmit apustuļu kvoruma locekli, viņš pasludināja: „Es bez ierunām pieņemu šo, man izteikto, aicinājumu …, un es esmu gatavs ziedot savu dzīvi un visu, kas man ir, šim kalpošanas darbam.”1

    Elders Hanters dzīvoja uzticīgi savai apņēmībai. Pēc tam, kad viņš tika ordinēts par apustuli, viņš atgriezās Kalifornijā, lai izpildītu savus Baznīcas pienākumus un nokārtotu biznesa saistības, un gatavojās pārcelties uz Soltleiksitiju. Elderam un māsai Hanteriem bija grūti atstāt savu ģimeni un draugus Kalifornijā — un elderam Hanteram pamest savu jurista praksi. Beidzot savu advokāta karjeru, viņš rakstīja:

    „Šodien es pabeidzu lielāko daļu sava darba birojā. Gandrīz visas šā brīža lietas ir noslēgtas. Es biju viens pats savā birojā un apzinājos, ka mana juridiskā prakse tuvojās beigām. Es veicu pierakstus uz dažām mapēm un atstāju tās uz galda. … Izejot no biroja, man bija nelabi. Man patika mana juridiskā prakse, un tā bija bijusi mana dzīve daudzu gadu garumā, taču par spīti tam es esmu gandarīts un priecīgs atsaukties šim lielajam aicinājumam, kuru saņēmu Baznīcā.”2

    No personīgās pieredzes elders Hanters zināja, ka „pakļaut savu gribu mūsu Tēva gribai ne vienmēr ir viegli”.3 Neskatoties uz to, viņš zināja, cik svarīgi ir pilnībā pakļauties Dievam. Runājot par šo apņemšanos, viņš rakstīja: „Lielākā daļa cilvēku nesaprot, kāpēc mūsu ticībā ļaudis atsaucas aicinājumiem kalpot jeb apņemas atdot sevi visu. Es esmu pilnībā izbaudījis juridisko praksi, taču šis aicinājums, kuru esmu saņēmis, būs daudz svarīgāks par manas karjeras veidošanu vai naudas pelnīšanu.”4

    sievietes ar iepirkumu maisu

    Viens veids, kā mēs varam parādīt savu „visaptverošo apņemšanos” un „pilnīgu ziedošanos”, ir kalpot tiem, kam tas ir nepieciešams.

    Hovarda V. Hantera mācības

    1

    Mūsu Tēvs Debesīs pieprasa no mums visaptverošu apņemšanos, nevis tikai ieguldījumu.

    Kad es domāju par Dieva dotajām svētībām un Jēzus Kristus evaņģēlija skaistumu, es esmu pārliecināts, ka dzīves laikā mums tiek lūgts pretī dot noteiktu ieguldījumu — laika vai naudas, vai citu resursu ieguldījumu. Tas viss ir vērtīgs un nepieciešams, taču tas neaizstāj mūsu pilnīgo ziedošanos Dievam. Galu galā, tas, ko mūsu Tēvs Debesīs no mums pieprasīs, ir vairāk par ieguldījumu; tā ir visaptveroša apņemšanās, pilnīga ziedošanās, viss, kas mēs esam, un viss, kas mēs varam būt.

    Lūdzu saprotiet, ka es nerunāju tikai par apņemšanos pret Baznīcu un tās aktivitātēm, lai gan to vienmēr nepieciešams stiprināt. Nē, es runāju tieši par apņemšanos, kas atspoguļojas mūsu individuālajā uzvedībā, mūsu personīgajā taisnīgumā, mūsu uzticībā pret mājām, ģimeni un sabiedrību, kā arī pret Baznīcu. …

    Ļaujiet man īsi atsaukt atmiņā tikai vienu no brīnumainajiem piemēriem Svētajos Rakstos, kur trīs, nosacīti jauni, cilvēki pastāvēja par saviem principiem un saglabāja taisnīgumu, lai gan šķita acīmredzams, ka par to būs jāatdod sava dzīvība.

    Aptuveni 586 gadus pirms Kristus dzimšanas Nebukadnēcars, Bābeles ķēniņš, devās uz Jeruzālemes pilsētu un iekaroja to. Viņu tik ļoti iespaidoja Israēla bērnu īpašības un gudrība, ka dažus no tiem viņš lika atvest uz ķēniņa pili [Bābelē].

    Israēliešiem bija lielas grūtības, kad Nebukadnēcars izgatavoja zelta elku un pavēlēja visām Bābeles provincēm pielūgt to. Šo pavēli trīs jauni israēlieši — Sadraha, Mesaha un Abed-Nego — klusi atteicās pildīt. Ķēniņš bija „lielās dusmās” un pieprasīja tos atvest viņa priekšā. (Daniela 3:13.) Viņš tiem pavēstīja: ja tie noteiktā brīdī nemetīsies ceļos zelta tēla priekšā, „[tos] iemetīs tūlīt degošā ceplī”. Pēc tam ar zināmu pašapmierinātību viņš pajautāja: „Un kas būtu tāds dievs, kas jūs varētu izglābt no manas rokas?” [Daniela 3:15.]

    Trīs jaunie cilvēki pieklājīgi, taču nevilcinoties atbildēja:

    „Ja tā būtu,” viņi teica, „[ka tu draudi mums ar nāvi] mūsu Dievs, ko mēs godājam, var mūs izglābt no degoša cepļa, un Viņš mūs izglābs no tavas rokas, ak, ķēniņ.

    Bet, ja Viņš to arī nedarītu [ja kāda iemesla dēļ Viņš izvēlēsies neglābt mūs no uguns], tad tev būs zināt, ak, ķēniņ, ka mēs negodāsim tavus dievus un nepielūgsim to zelta tēlu, ko tu uzstatīji.” [Daniela 3:17–18.]

    Protams, Nebukadnēcars bija ārkārtīgi dusmīgs un pavēlēja, lai viens no cepļiem tiktu uzkarsēts septiņas reizes karstāks par parasto temperatūru. Pēc tam viņš pavēlēja, lai šie trīs varonīgie, jaunie vīrieši tiktu ar visām drēbēm iemesti ugunī. Patiesi, ķēniņš bija tik uzstājīgs un liesmas tik karstas, ka kareivji, kuriem bija jāmet ugunī Sadraha, Mesaha un Abed-Nego, nokrita beigti tā karstuma dēļ, kas izplatījās ap cepli.

    Un tad notika viens no tiem lielajiem brīnumiem, kas atbilstoši Dieva gribai pieejams ticīgajiem. Šie trīs jaunie vīrieši mierīgi stāvēja un staigāja ceplī, un nesadega. Patiesi, kad pārsteigtais ķēniņš vēlāk tos izsauca ārā no cepļa, viņu drānas bija neaptraipītas, uz sejas nebija nekādas apdeguma pēdas, nedz arī kāds mats no viņu galvas bija nokritis. No šiem drosmīgajiem, paļāvīgajiem, jaunajiem vīriešiem nenāca pat dūmu smaka.

    „Slavēts lai ir Sadraha, Mesaha un Abed-Nego Dievs,” teica ķēniņš, „kas … izglābis Savus kalpus, kuri paļāvās uz Viņu un netaupīja savu dzīvību, pārkāpdami ķēniņa pavēli, lai negodātu un nepielūgtu citu dievu kā vien savu Dievu!

    … Tad ķēniņš no jauna apstiprināja Sadrahu, Mesahu un Abed-Nego viņu augstajos amatos Bābeles valstī.” (Daniela 3:28, 30.)

    Spēja pastāvēt par saviem principiem, dzīvot neliekuļoti un uzticīgi savai pārliecībai — tas ir pats svarīgākais, tā ir atšķirība starp ieguldījumu un apņemšanos. Ziedošanās patiesam principam — mūsu personīgajā dzīvē, mūsu mājās un ģimenēs, un visās vietās, kur mēs satiekam un ietekmējam citus cilvēkus, — tieši šādu ziedošanos Dievs galu galā pieprasa no mums. …

    Veiksmīga dzīve, laba dzīve, taisnīga kristieša dzīve pieprasa vairāk par ieguldījumu, lai gan katrs ieguldījums ir vērtīgs. Galu gala tā prasa apņemšanos — pilnīgu, dziļu, mūžam lolotu apņemšanos ievērot principus, kuri, kā mēs zinām, ir patiesi Dieva dotajos baušļos. …

    Ja mēs būsim patiesi un uzticīgi mūsu principiem, apņēmušies dzīvot godīgu un taisnīgu dzīvi, tad neviens ķēniņš vai cīņa, vai degošs ceplis nevarēs likt mums piekāpties. Lai Dieva valstībai veiktos uz Zemes, kaut mēs stāvētu kā Viņa liecinieki „visos laikos un visās lietās, un visās vietās, lai [mēs] tādi varētu palikt līdz pat nāvei”. (Mosijas 18:9.)5

    2

    Esiet apņēmības pilni paklausīt Tam Kungam, neskatoties uz to, ko nolemj darīt citi.

    Kad Jozuam tika pavēlēts iznīcināt Jērikas pilsētu, kas bija [Israēla cilšu] priekšā, pilsētas lielie mūri stāvēja kā iespaidīga un fiziski nepārvarama barjera, kas kavēja israēliešu panākumus — vai vismaz tā tas izskatījās. Nezinot, kā to paveikt, taču, būdams pārliecināts līdz galam, Jozua izpildīja norādījumus, kurus viņam bija devis Tā Kunga vēstnesis. Viņa apņemšanās bija pilnīga paklausība. Viņš parūpējās, lai precīzi īstenotu visus dotos norādījumus, lai piepildītos Tā Kunga apsolījums. Bez šaubām, šie norādījumi šķita dīvaini, taču viņa ticība rezultātam mudināja viņu turpināt. Rezultāts, protams, bija vēl viens brīnums to brīnumu garajā sērijā, kurus piedzīvoja israēlieši, kad viņus daudzus gadus vadīja Mozus, Jozua un daudzi citi pravieši, kas bija apņēmušies ievērot baušļus un Tā Kunga norādījumus.

    Kad Jozua un viņa tauta tuvojās Jērikai, viņi precīzi ievēroja Tā Kunga norādījumus, un, atbilstoši Svētajos Rakstos pierakstītajam, „mūri sagruva, un karotāji iegāja pilsētā, katrs no savas vietas. Un, viņi [ieņēma pilsētu]”. (Jozuas 6:20.)

    Šis pieraksts vēsta, ka pēc tam, kad israēlieši bija atpūtušies no kara ar saviem ienaidniekiem, Jozua, kas bija kļuvis ļoti vecs, sasauca visu Israēlu kopā. Savā atvadu runā viņš tiem atgādināja, ka viņi bija guvuši uzvaru, jo Dievs bija cīnījies līdz ar viņiem, taču, ja viņi tagad pārstātu kalpot Tam Kungam un ievērot Viņa likumus, viņi tiktu iznīcināti. …

    Pēc tam šis dižais militārais un garīgais vadītājs mudināja viņus apņemties, un apņēmās arī pats kopā ar savu ģimeni: „Izvēlieties šodien paši sev, kam jūs kalposit; … bet es un mans nams — mēs kalposim Tam Kungam. (Jozuas 24:15.)

    Tas tad nu bija dižens visaptverošas apņemšanās izteikums, kuru cilvēks pauda Dieva priekšā; pravietis — Tā Kunga vēlmēm; cilvēks Jozua — Savam Dievam, kurš daudzkārt pirms tam bija viņu svētījis par viņa paklausību. Viņš israēliešiem pateica, ka neatkarīgi no tā, ko viņi nolems, viņš darīs to, kas, viņaprāt, ir pareizi. Viņš teica, ka viņa lēmumu kalpot Tam Kungam neietekmēja citu cilvēku lēmums; ka citu rīcības neietekmēs viņu; ka viņa apņemšanos pildīt Tā Kunga gribu nemainīs nekas, ko viņi vai kāds cits darīs. Jozua stingri kontrolēja savu rīcību, un viņa acis raudzījās uz Tā Kunga baušļiem. Viņš bija apņēmies paklausīt.6

    Ābrahāms un Īzāks

    „Tas Kungs noteikti bija ļoti apmierināts ar Ābrahāmu, kad … viņš rīkojās tieši tā, kā viņam bija norādīts, bez jautājumiem un bez svārstīšanās.”

    3

    Nolemiet tagad izvēlēties stingras paklausības ceļu.

    Pēc tam, kad, lasot un studējot Svētos Rakstus un praviešu vārdus, esam sapratuši evaņģēlija likumus, rodas dziļāka izpratne par to, kāpēc paklausību bieži dēvē par pirmo debesu likumu un kāpēc paklausība ir nepieciešama glābšanai. Tas mūs nostāda augstākā pārbaudījuma priekšā. Vai mēs esam gatavi būt pilnīgi paklausīgi Dieva likumam? Mūsu dzīvē pienāk brīdis, kad jāpieņem noteikts lēmums.7

    Neapšaubāmi, visvairāk par visu citu Tas Kungs mīl nelokāmu apņēmību paklausīt Viņa padomam. Neapšaubāmi, Vecās Derības dižo praviešu pieredzes ir pierakstītas, lai palīdzētu mums saprast, cik svarīgi ir izvēlēties stingras paklausības ceļu. Tas Kungs noteikti bija ļoti apmierināts ar Ābrahāmu, kad, saņēmis norādījumus upurēt savu vienīgo dēlu Īzāku, viņš rīkojās tieši tā, kā viņam bija norādīts, bez jautājumiem un bez svārstīšanās. Šajā ierakstā pausts, ko Dievs teica Ābrahāmam:

    „Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur par dedzināmo upuri uz kāda no kalniem, kuru Es tev norādīšu.” (1. Mozus 22:2.)

    Nākamajā pantā pausts vienkārši:

    „Un Ābrahāms no rīta posās ceļam; … paņēma …savu dēlu Īzāku; …un devās uz to vietu, kuru Dievs viņam bija norādījis.” (1. Mozus 22:3.)

    Pēc vairākiem gadiem, kad Rebekai jautāja, vai viņa ies kopā ar Ābrahāma kalpu un kļūs par Īzāka sievu, viņa, nešaubīgi zinot, ka kalpa misijai bija Tā kunga svētība, vienkārši teica: „Es iešu.” (1. Mozus 24:58.)

    Paaudzi vēlāk, kad Jēkabam bija pavēlēts atgriezties Kanaāna zemē, kas nozīmēja pamest visu, kā labā viņš bija strādājis daudzu gadu garumā, viņš pasauca Rahēli un Leu laukā pie saviem sīklopiem un paskaidroja, ko Tas Kungs bija teicis. Rahēles [un Leas] atbilde bija vienkārša un tieša, un tā norādīja uz viņu apņemšanos: „Tad nu dari visu, ko Dievs tev ir sacījis.” (1. Mozus 31:16.)

    Svētajos Rakstos mums ir doti piemēri, kā mums vajadzētu uztvert un novērtēt Tā Kunga baušļus. Ja mēs izvēlēsimies rīkoties tāpat kā Jozua, Ābrahāms, Rebeka, Rāhele [un Lea], tad mūsu atbilde būs vienkārša — iet un darīt to, ko Tas Kungs ir pavēlējis.

    Ir labi jau tagad pieņemt lēmumu kalpot Tam Kungam. Šajā (vispārējās konferences) rītā, kad dzīves sarežģījumi un kārdinājumi ir pabīdīti malā un kad mums ir laiks un lielāka tieksme raudzīties ar mūžības perspektīvu, mēs daudz skaidrāk varam novērtēt, kas mūsu dzīvē nesīs vislielāko laimi. Mums jānolemj tagad, rīta gaismā, kā mēs rīkosimies, kad pienāks nakts tumsa un kārdinājumu vētras.

    Es lūdzu, lai mums pietiktu spēka tagad nolemt darīt to, kas mums būtu jādara. Es lūdzu, lai mēs nolemtu kalpot Tam Kungam.8

    4

    Ar ticību vien nepietiek, mums ir arī jāpilda Debesu Tēva griba.

    Uzrunājot lielu ļaužu pulku, Skolotājs teica: „Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! — ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.” (Mateja 7:21.)

    Klausoties šajos vārdos, man šķiet, ka Tas Kungs saka: „Tikai tāpēc, ka cilvēks atzīst Manas pilnvaras vai tic Manai dievišķajai dabai, vai vienkārši pauž ticību Manām mācībām vai Izpirkšanas upurim, kuru Esmu veicis, nenozīmē, ka viņš ieies Manā debesu valstībā vai nonāks augstākajā paaugstināšanas pakāpē.” Netieši Viņš saka: „Ar ticību vien nepietiks.” Un tad Viņš papildina: „… bet tas, kas pilda Mana Tēva gribu”, ir tas, kurš strādā un nopūlas vīna dārzā, lai tas varētu nest labus augļus. …

    Visa daba, kas ir Dieva īpašums, šķiet, atspoguļo šo principu. Bite, kas neveic savu „darbu”, drīz tiks izdzīta no stropa. Vērojot čaklās skudras uz takām un ap skudru pūzni, mani iedvesmo fakts, ka tās ir darītājas, nevis tikai tic. Ar kladzināšanu vista neiegūst sēklas; tai ir jākasa zeme. Nekustīgs dīķis, kas aļģēm pieaudzis, zaļš, un pasivitātes dēļ tā ūdens virsma ir netīra, ir labvēlīga vide purva slimību attīstībai, taču tīrs kalna strauts, kas dedzīgi atrod savu ceļu starp akmeņiem, traucoties lejup pa kanjonu, ir aicinājums padzerties.

    Skolotāja vārdi par māju bez pamata man vēsta, ka cilvēkam nedrīkst būt sekls un ģeķīgs priekšstats, ka viņš ir pašpietiekams un pats var veidot savu dzīvi uz tāda pamata, kas izrādās viegls un patīkams [skat. Mateja 7:26–27.] Kamēr vien laikapstākļi ir labi, viņa muļķība var nebūt pamanāma; taču kādu dienu būs plūdi, kādas pēkšņas kaislības dubļainie ūdeņi, skarba, neparedzamu kārdinājumu straume. Ja viņa raksturam nav droša pamata, bet ir tikai vārdi, visa viņa morālā struktūra var sabrukt.9

    Jēkabs teica: „Tīra un neapgānīta kalpošana Dieva Tēva priekšā ir šī: pieskatīt bāriņus un atraitnes viņu bēdās, sevi no pasaules pasargāt neapgānītu” (Jēkaba v. 1:27).

    Citiem vārdiem sakot, reliģija ir kas vairāk par zināšanām par Dievu vai ticības apliecināšanu, un tā ir kas vairāk par teoloģiju. Reliģija ir Dieva vārda darīšana. Cita starpā tā nozīmē būt mūsu brāļu sargam. …

    Mēs varam reliģiozi pielūgt Sabata dienā, un mēs varam reliģiozi pildīt savus pienākumus pārējās sešās nedēļas dienās. … [Cik] nozīmīgi ir tas, lai visas mūsu domas, izteiktie vārdi, darbi, izturēšanās, attiecības ar tuvākajiem, biznesa darījumi un visas mūsu ikdienas rīcības būtu saskaņā ar mūsu reliģisko pārliecību. Pāvila vārdiem runājot: „Tāpēc, vai ēdat vai dzerat, visu to dariet Dievam par godu” (1. korintiešiem 10:31). Tādējādi, vai mēs varam izslēgt reliģiju no mūsu ikdienas gaitām un atstāt to tikai Sabata dienām? Ja mēs sekojam Pāvila padomam, atbilde, protams, ir nē.10

    5

    „Dzīvie Baznīcas locekļi” tiecas uz pilnīgu apņemšanos.

    Mācības un Derību priekšvārdā Tas Kungs atklāja, ka šī ir „[vienīgā] [patiesā] un [dzīvā] [baznīca] uz visas zemes virsmas”. Tad Viņš papildināja: „Ar kuru Es, Tas Kungs, esmu ļoti apmierināts, runājot uz baznīcu kopumā un nevis atsevišķi” (M&D 1:30). Tam mūsu prātā vajadzētu radīt jautājumu, kam ir mūžīga nozīme: „Mēs zinām, ka institucionāli šī ir patiesā un dzīvā Baznīca, bet vai es individuāli esmu patiesais un „dzīvais” Baznīcas loceklis?”

    … Ar jautājumu „Vai es esmu patiesais un „dzīvais” Baznīcas loceklis?” es domāju — vai es dziļi un pilnībā esmu nodevies ievērot tās derības, kuras esmu noslēdzis ar To Kungu? Vai es esmu visaptveroši apņēmies dzīvot saskaņā ar evaņģēliju un būt vārda darītājs, nevis tikai uzklausītājs? Vai es dzīvoju saskaņā ar savu reliģiju? Vai es palikšu uzticīgs? Vai es nelokāmi turos pretī Sātana kārdinājumiem? …

    Ja mēs apstiprinoši atbildam uz šo jautājumu — „Vai es esmu „dzīvais” Baznīcas loceklis?” —, tas apstiprina mūsu apņemšanos. Tas nozīmē, ka mēs tagad un vienmēr mīlēsim Dievu un savus tuvākos kā sevi pašu. Tas nozīmē, ka mūsu rīcība atspoguļos, kas mēs esam un kam mēs ticam. Tas nozīmē, ka mēs katru dienu esam kristieši, staigājot tā, kā Kristus vēlētos redzēt mūs staigājam.

    „Dzīvie” Baznīcas locekļi ir tie, kas tiecas uz pilnīgu apņemšanos. …

    „Dzīvie” Baznīcas locekļi apzinās savu pienākumu virzīties uz priekšu. Par pirmo soli viņu dzīvajā ceļojumā top kristīšanās. Tā ir zīme Dievam, eņģeļiem un debesīm, ka viņi ievēros Dieva gribu. …

    „Dzīvie” Baznīcas locekļi uzklausa Garu, kas paplašina viņu garīgo pasauli. Viņi nemitīgi meklē Tā vadību. Viņi lūdz pēc spēka un pārvar grūtības. Viņu sirdis nav vērstas uz šīs pasaules lietām, bet gan uz mūžību. Viņi neupurē savu garīgo atjaunošanos fiziska apmierinājuma dēļ.

    „Dzīvie” Baznīcas locekļi savā dzīvē Kristu liek pirmajā vietā, zinot, kas ir viņu dzīves un izaugsmes avots. Cilvēkam piemīt tendence likt sevi Visuma centrā un uzskatīt, ka citiem ir jāpiemērojas viņa iegribām, vajadzībām un vēlmēm. Tomēr daba negodā šādu maldīgu pieņēmumu. Centrālā loma dzīvē pieder Dievam. Tā vietā, lai lūgtu Viņu izpildīt mūsu vēlmes, mums vajadzētu nonākt saskaņā ar Viņa gribu un turpināt pilnveidoties kā „dzīvajiem” Baznīcas locekļiem. …

    „Dzīvie” Baznīcas locekļi tūlīt pēc pievēršanās pilda pavēli — stiprināt savus brāļus un māsas [skat. Lūkas 22:32]. Viņi dedzīgi dalās savā priekā ar citiem, un viņi nekad nezaudē šo vēlmi. …

    „Dzīvie” Baznīcas locekļi atzīst vajadzību savu ticību pārvērst rīcībā. Šie svētie dedzīgi iesaistās, lai īstenotu daudzus labus un cēlus darbus paši pēc savas brīvas gribas un piekrišanas [skat. M&D 58:27]. …

    „Dzīvie” Baznīcas locekļi mīl cits citu. Viņi apmeklē bāreņus un atraitnes viņu bēdās. Viņi saglabā sevi — pasaules neaptraipītus [skat. Jēkaba v. 1:27]. …

    Mums ir nelokāma pārliecība par izteikumu, ka šī ir dzīvā un patiesā Dieva dzīvā un patiesā Baznīca. Jautājums, uz kuru mums vēl ir jāatbild, ir: „Vai es esmu ziedojies un apņēmies, patiesais un „dzīvais” Baznīcas loceklis?”

    Kaut mēs stāvētu nelokāmi un būtu patiesi un „dzīvi” Baznīcas locekļi, un saņemtu apsolīto atlīdzību būt starp tiem, par kuriem runāts Mācībā un Derībās, „kas nākuši pie Ciānas kalna un pie dzīvā Dieva pilsētas, debesu vietas, vissvētāko no visām” (M&D 76:66).11

    Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

    Jautājumi

    • Pārskatiet prezidenta Hantera mācības par atšķirību starp „ieguldījumu” un „visaptverošu apņēmību” (1. sadaļa). Kā mainās mūsu dzīve, kad esam pilnībā nodevušies Tam Kungam? Kāda ietekme uz mums varētu būtu stāstam par Sadrahu, Mesahu un Abed-Nego?

    • Pārskatiet prezidenta Hantera pierakstu par Jozuu 2. sadaļā? Ko jūs varat mācīties no šī pieraksta par pilnīgu ziedošanos Dievam? Kā mēs varam pilnīgot apņēmību — paklausīt Dievam neatkarīgi no tā, ko dara citi? Kā mēs varam palīdzēt bērniem un jauniešiem pilnveidot šo apņēmību?

    • Kādi iespaidi jums rodas, pārskatot Svēto Rakstu stāstus 3. sadaļā? Kādi vēl piemēri par paklausību Svētajos Rakstos ir jūs ietekmējuši? Kāpēc, jūsuprāt, „Tas Kungs mīl … nelokāmu apņēmību paklausīt Viņa padomam”?

    • Pārdomājiet prezidenta Hantera mācības 4. sadaļā. Kāpēc „ar ticību vien nepietiks”? Kā Debesu Tēva gribas pildīšana palīdzēs mums sagatavoties grūtiem brīžiem? Kā mēs varam pielietot prezidenta Hantera mācības par dzīvi saskaņā ar evaņģēliju?

    • Pārskatiet visus prezidenta Hantera dotos „dzīvā Baznīcas locekļa” aprakstus 5. sadaļā. Kā mēs varam attīstīt šīs „dzīvā Baznīcas locekļa” īpašības? Pārdomājiet, kā jūs varētu būt labāks „patiesais un dzīvais Baznīcas loceklis”?

    Saistītās rakstvietas

    1. Samuēla 15:22–23; Psalmi 1:1–3; Jēkaba v. 2:14–26; 2. Nefija 32:9; Omnija 1:26; Mosijas 2:41; Almas 37:35–37; 3. Nefija 18:15, 18–20; M&D 58:26–29; 97:8; Ābrahāma 3:24–26

    Ieteikums skolotājam

    Kopā izlasiet vairākus citātus šajā nodaļā. Pēc katra citāta izlasīšanas palūdziet dalībniekiem dalīties Svēto Rakstu un savas dzīves piemēros, kas ilustrē citātā minētās mācības.

    Atsauces

    1. Skat. Conference Report, 1959. g. okt., 121. lpp.

    2. Skat. Eleanor Knowles, Howard W. Hunter (1994. g.), 153. lpp.

    3. „The Opening and Closing of Doors”, Ensign, 1987. g. nov., 54. lpp.

    4. Skat. Knowles, The Teachings of Howard W. Hunter, 151. lpp.

    5. „Standing As Witnesses of God”, Ensign, 1990. g. nov., 60.–62. lpp.

    6. „Commitments to God,” Ensign, 1982. g. nov., 57.–58. lpp.

    7. „Obedience” (uzruna Havaju salu apgabala konferencē, 1978. gada 18. jūnijā), 5, Baznīcas vēstures bibliotēka, Soltleiksitija.

    8. „Commitment to God”, 58. lpp.

    9. Skat. Conference Report, 1967.g. okt., 11., 12.–13. lpp.

    10. The Teachings of Howard W. Hunter, apkopojis Clyde J. Williams (1997. g.), 111.–112. lpp.

    11. „Am I a „Living” Member?” Ensign, 1987. g. nov., 16.–18. lpp.