11. nodaļa: Patiess diženums
    Footnotes

    11. nodaļa

    Patiess diženums

    „Pastāvīgu pūļu veltīšana ikdienas mazo darbu veikšanai vada uz patiesu diženumu.”

    No Hovarda V. Hantera dzīves

    Prezidents Hovards V. Hanters mācīja, ka patiess diženums nenāk no pasaulīgiem panākumiem, bet no „tūkstošiem mazu … kalpošanas un uzupurēšanās darbiņu, kas ir par pamatu savas dzīves atdošanai jeb zaudēšanai citu un Tā Kunga labā”.1 Prezidents Hanters dzīvoja savu dzīvi saskaņā ar šo mācību. Tā vietā, lai tiektos būt uzmanības centrā un meklētu citu uzslavas, viņš katru dienu kalpoja un uzupurējās citu labā, kas bieži palika nepamanīts.

    Viens piemērs prezidenta Hantera nosacīti neievērotajai kalpošanai bija viņa rūpes par savu sievu, kuras veselība pasliktinājās viņas desmit pēdējo dzīves gadu laikā. 1970–to gadu sākumā Klēra Hantera sāka izjust galvassāpes un atmiņas zudumus. Vēlāk viņai bija vairākas mazas triekas, kas apgrūtināja runāšanu un roku kustības. Kad viņai bija nepieciešama pastāvīga aprūpe, prezidents Hanters rūpējās par viņu, cik vien spēja, tajā pašā laikā turpinot pildīt savus apustuļa pienākumus. Viņš sarunāja kādu, kas par Klēru rūpējās pa dienu, taču viņš rūpējās par viņu pa nakti.

    1981. gadā asinsizplūdums smadzenēs atņēma Klērai spēju runāt un staigāt. Tomēr prezidents Hanters dažreiz palīdzēja viņai piecelties no ratiņkrēsla un stipri viņu turēja, lai viņi varētu padejot, kā viņi to bija darījuši pirms daudziem gadiem.

    Pēc tam, kad Klērai bija otrs asinsizplūdums smadzenēs, ārsti uzstāja, lai viņa tiktu ievietota aprūpes centrā, un viņa tur palika 18 pēdējos savas dzīves mēnešus. Tajā laikā prezidents Hanters katru dienu apmeklēja viņu, izņemot tad, kad atradās izbraukumos, veicot Baznīcas pienākumus. Kad viņš atgriezās mājās, viņš no lidostas pa tiešo devās pie viņas. Viņa lielākoties atradās vai nu dziļā miegā, vai neatpazina viņu, taču viņš turpināja stāstīt viņai, ka mīl viņu, un rūpēties par viņas labsajūtu.

    Elders Džeimss E. Fausts no Divpadsmito kvoruma vēlāk teica, ka prezidenta Hantera „maigās rūpes par savu sievu Klēru vairāk nekā 10 gadu garumā, kamēr viņa slimoja, bija viscēlsirdīgākā mīlestība, ko vīrietis parādījis sievietei, kādu daudzi no mums jebkad ir redzējuši savā dzīvē”.2

    Pēc prezidenta Hantera nāves viņa biogrāfijā, žurnālā Ensign, bija citētas viņa mācības par patiesu diženumu un rezumēts, kā tās bija noteikušas viņa dzīvi:

    „Lai arī dziļi iesakņojusies pieticība liegtu viņam jebkad izdarīt šādu salīdzinājumu, prezidents Hanters piepildīja savu diženuma definīciju. Viņa diženums izpaudās tādos viņa dzīves brīžos, kas bija tālu no uzmanības centra, kad viņš izdarīja izšķirošas izvēles — strādāt cītīgi, mēģināt vēlreiz pēc piedzīvotās neveiksmes un palīdzēt saviem līdzcilvēkiem. Šīs īpašības atspoguļojās viņa ievērojamajās spējās gūt panākumus tik dažādās jomās, kā mūzika, jurisprudence, uzņēmējdarbība, starptautiskās attiecības, galdnieka amats un, vairāk par visu, — esot „godīg[s] un uzticīg[s] [Tā Kunga] kalps” [Mateja 25:21]. …

    Četrpadsmitajam Baznīcas prezidentam Tā Kunga nodomu pildīšana nāca tik nesavtīgi un dabiski kā tad, kad viņš bija skolnieks, jauns tēvs, uzticīgs bīskaps un nenogurstošs apustulis. Tā Kunga vīna dārzs, kā to redzēja Hovards V. Hanters, prasa nepārtrauktu kopšanu, un viss, ko viņa Skolotājs prasīja no viņa, bija būt „godīg[am] un uzticīg[am] kalp[am]”. To prezidents Hanters izpildīja ar patiesu diženumu, pastāvīgi vēršot uzmanību uz Glābēja piemēru, kuram viņš kalpoja līdz galam.”3

    Hovards un Klēra Hanteri

    Hovards un Klēra Hanteri

    Hovarda V. Hantera mācības

    1

    Diženuma definīcija, ko sniedz pasaule, bieži ir maldinoša un var iedvest domu par kaitīgiem salīdzinājumiem.

    Daudzi pēdējo dienu svētie ir laimīgi un izbauda dzīves sniegtās iespējas. Tomēr mani māc bažas, ka daži no mums nav laimīgi. Daži no mums jūtas tā, it kā nesasniegtu no mums gaidītos ideālus. Es it īpaši bažījos par tiem, kuri ir dzīvojuši taisnīgi, taču domā — tā kā viņi nav sasnieguši pasaulē vai Baznīcā to, ko ir sasnieguši citi, — ka viņi ir cietuši neveiksmi. Katrs no mums vēlas sasniegt zināmu diženuma līmeni šajā dzīvē. Un kādēļ gan ne? Kāds reiz teica, ka katrā no mums mīt spēcīgas jūtas, kas liek mums vēlēties atgriezties debesu mājās. (Skat. Ebr. 11:13–16; M&D 45:11–14.)

    Apziņa par to, kas mēs esam un par ko varam kļūt, pārliecina mūs, ka ar Dievu nekas nav neiespējams. No brīža, kad uzzinām, ka Jēzus vēlas, lai mēs būtu mirdzoši saulstariņi, līdz brīdim, kad pilnīgāk apgūstam evaņģēlija pamatprincipus, mums tiek mācīts tiekties uz pilnību. Tādēļ mums nav nekas jauns runāt par sasniegumu nozīmīgumu. Grūtības rodas tad, kad pasaules uzpūstās gaidas sagroza diženuma definīciju.

    Kas ir patiess diženums? Kas cilvēku padara diženu?

    Mēs dzīvojam pasaulē, kas, liekas, pielūdz sava veida diženumu un rada sava veida varoņus. Nesenā pētījumā par jauniešiem vecumā no astoņpadsmit līdz divdesmit četriem gadiem tika atklāts, ka mūsdienu jaunatne dod priekšroku „stipriem cilvēkiem, tādiem, kas rīkojas paši, bez citu palīdzības, kas uzvar ārkārtīgi smagos apstākļos”. 1950–ajos gados šo varoņu starpā bija Vinstons Čērčils, Alberts Šveicers, prezidents Harijs Trūmens, karaliene Elizabete un Helēna Kellere — neredzīga un nedzirdīga rakstniece un lektore. Tās bija personas, kas — vai nu palīdzēja veidot vēsturi, vai bija ievērojamas ar savu iedvesmojošo dzīvi. Mūsdienās daudzi pirmā desmitnieka varoņi ir filmu zvaigznes un citi izklaides jomas pārstāvji, kas liecina par mūsu attieksmes maiņu. (Skat. U.S. News & World Report, 1985. g. 22. apr., 44.–48. lpp.)

    Tā ir taisnība, ka pasaules varoņi ilgi nepaliek sabiedrības prātos; tomēr arī nekad netrūkst čempionu un augstu sasniegumu guvēju. Gandrīz katru dienu mēs dzirdam par to, kā sportisti pārspēj rekordus, zinātnieki izgudro brīnišķīgas, jaunas ierīces, mehānismus un procesus un ārsti izglābj dzīvību arvien jaunos veidos. Mēs pastāvīgi saskaramies ar izcili apdāvinātiem mūziķiem un citiem izklaides jomas darbiniekiem, un ar neparasti talantīgiem māksliniekiem, arhitektiem un celtniekiem. Žurnāli, reklāmu afišas un televīzijas reklāmas bombardē mūs ar attēliem, kuros redzami cilvēki ar perfektiem zobiem un nevainojamiem vaibstiem, kas valkā elegantu apģērbu un nodarbojas ar to, ar ko „veiksmīgi” cilvēki nodarbojas.

    Tā kā mēs pastāvīgi esam pakļauti tam, ko pasaule uzskata par diženumu, ir saprotams, ka mēs salīdzinām to, kādi esam mēs un kādi ir citi — vai kādi viņi mums šķiet —, kā arī to, kas ir mums un kas ir citiem. Lai arī tā ir taisnība, ka salīdzināšana var būt noderīga un var mūs motivēt paveikt daudz laba un uzlabot savu dzīvi, mēs bieži atļaujam netaisnīgiem un nepareiziem salīdzinājumiem sagraut savu laimi, liekot mums justies nepiepildītiem, nepiemērotiem vai neveiksmīgiem. Dažreiz šo sajūtu dēļ mēs tiekam maldināti un kavējamies pārdomās pie savām neveiksmēm, tajā pašā laikā ignorējot tos savas dzīves aspektus, kuros var būt patiesa diženuma elementi.4

    vīrietis palīdz sievietei gados

    „Patiess diženums [veidojas no] tūkstošiem mazu kalpošanas un uzupurēšanās darbiņu un uzdevumu, kas ir par pamatu savas dzīves atdošanai jeb zaudēšanai citu un Tā Kunga labā.”

    2

    Pastāvīgu pūļu veltīšana ikdienas mazo darbu veikšanai vada uz patiesu diženumu.

    1905. gadā prezidents Džozefs F. Smits izteica šo dziļdomīgo apgalvojumu par patiesu diženumu:

    „Tas, ko mēs saucam par ārkārtēju, ievērojamu vai neparastu, var ieiet vēsturē, taču tas neveido reālo dzīvi.

    Galu galā patiess diženums ir darīt labi parastos dzīves pienākumus, ko Dievs ir lēmis visai cilvēcei. Būt veiksmīgam tēvam vai veiksmīgai mātei ir dižāk, nekā būt veiksmīgam ģenerālim vai veiksmīgam valstsvīram.” (Juvenile Instructor, 1905. g. 15. dec., 752. lpp.)

    Šis apgalvojums raisa jautājumu: Ko Dievs ir lēmis visai cilvēcei kā „parastos dzīves pienākumus”? Tie noteikti sevī ietver to, kas mūs padara par labiem tēviem vai labām mātēm, labiem dēliem vai labām meitām, labiem studentiem vai labiem istabas biedriem, vai labiem kaimiņiem.

    … Pastāvīgu pūļu veltīšana ikdienas mazo darbu veikšanai vada uz patiesu diženumu. It īpaši tie ir tūkstošiem mazu kalpošanas un uzupurēšanās darbiņu un uzdevumu, kas ir par pamatu savas dzīves atdošanai jeb zaudēšanai citu un Tā Kunga labā. Tie ietver zināšanu gūšanu par mūsu Tēvu Debesīs un evaņģēliju. Tie arī ietver citu cilvēku iepazīstināšanu ar ticību un viņu ievešanu Viņa valstības sadraudzībā. Šīs lietas parasti nesaņem pasaules uzmanību vai slavinājumu.5

    3

    Pravietis Džozefs ik dienas kalpoja citiem un rūpējās par viņiem.

    Džozefu Smitu parasti neatceras kā ģenerāli, mēru, arhitektu, redaktoru vai prezidenta kandidātu. Mēs viņu atceramies kā Atjaunošanas pravieti — kā cilvēku, kurš bija ziedojies Dieva mīlestībai un Viņa darba sekmēšanai. Pravietis Džozefs bija kristietis katru dienu. Viņš pievērsa uzmanību mazām lietām, ik dienas kalpojot citiem un rūpējoties par viņiem. Būdams 13 gadus vecs, Līmans O. Litlfīlds kopā ar Ciānas nometni devās uz Misūri. Vēlāk viņš pastāstīja šo notikumu par mazu, tomēr personīgi nozīmīgu kalpošanas rīcību no pravieša dzīves:

    „Ceļojums bija ārkārtīgi grūts visiem, un fiziskās ciešanas kopā ar zināšanām par vajāšanām, ko pārcieta mūsu brāļi, kurus mēs devāmies atbalstīt grūtā brīdī, lika man kādu dienu iegrimt grūtsirdībā. Kad nometne gatavojās doties ceļā, es noguris un nomākts sēdēju ceļa malā. Pravietis bija visaizņemtākais cilvēks nometnē; un tomēr, kad viņš ieraudzīja mani, viņš novērsās no citiem steidzamajiem pienākumiem, lai pateiktu mierinošu vārdu bērnam. Uzlicis roku man uz galvas, viņš teica: „Vai tev šeit nav vietas, manu zēn? Ja nav, tad mums viena ir jāatbrīvo.” Šis atgadījums atstāja uz mani tādu iespaidu, kas pēc ilga laika un vēl lielākām dzīves rūpēm nav pagaisis no manas atmiņas.” (Džordžs K. Kenons, Life of Joseph Smith the Prophet, Salt Lake City: Deseret Book Co., 1986. g., 344. lpp.)

    Kādā citā reizē, kad Ilinoisas gubernators Karlins kā policistu vienību sūtīja šerifu Tomasu Kingu no Adamsas apgabala un vairākus citus, lai aizturētu pravieti un nodotu viņu Misūri gubernatora Bogsa sūtņiem, šerifs Kings ļoti smagi saslima. Navū pilsētā pravietis uzņēma šerifu savās mājās un kopa viņu kā brāli četras dienas. (Turpat, 372. lpp.) Maza, laipna un tomēr zīmīga kalpošanas rīcība pravietim nebija retums.

    Rakstot par [pravieša Džozefa Smita] veikala atvēršanu Navū, elders Džordžs K. Kenons atzīmēja:

    „Pravietis pats nevilcinājās ar tirdzniecības un ražošanas darbu veikšanu; evaņģēlijs, ko viņš sludināja, attiecās gan uz laicīgo glābšanu, gan garīgo paaugstināšanu; un viņš bija gatavs veikt savu daļu roku darba. To viņš darīja bez jebkādām domām par personīgā labuma gūšanu.” (Turpat, 385. lpp.)

    Kādā vēstulē pravietis rakstīja:

    „[Sarkano ķieģeļu veikals Navū] ir pilns līdz malām, un es esmu stāvējis pie letes visu dienu, bez pārtraukuma izsniegdams preces tā, kā jūs vēl neesat redzējuši nevienu pārdevēju to darām, lai palīdzētu tiem, kas bija spiesti iztikt bez ierastajām Ziemassvētku un Jaunā gada pusdienām, jo viņiem trūka mazliet cukura, sīrupa, rozīņu utt.; un arī lai iepriecinātu pats sevi, jo man patīk sagaidīt svētus un būt par kalpu visiem, cerībā, ka es varētu tikt paaugstināts Tā Kunga noliktajā laikā.” (Turpat, 386. lpp.)

    Par šo skatu Džordžs K. Kenons piebilda:

    „Tas ir apbrīnojams skats! Tā Kunga izraudzīts vīrs Viņa Baznīcas pamatu ielikšanai un šīs Baznīcas pravietis un prezidents priecājas un lepojas ar to, ka sagaida savus brāļus un māsas kā kalps. … Džozefa mūžā nebija nevienas dienas, kad viņš nebija sajutis, ka kalpo Dievam un saņem Jēzus Kristus labvēlību, izrādot laipnību un uzmanību „vienam no šiem vismazākajiem”.” (Turpat, 386. lpp.)6

    Džozefs Smits palīdz vecam vīram

    „Pravietis Džozefs bija kristietis katru dienu. Viņš pievērsa uzmanību mazām lietām, ik dienas kalpojot citiem un rūpējoties par viņiem.”

    4

    Patiess diženums nāk no neatlaidības dzīves grūtībās un kalpošanas tādos veidos, kas bieži paliek nepamanīti.

    Patiess diženums lielā mērā ir meklējams veiksmīgā elderu kvoruma sekretāra vai Palīdzības biedrības skolotājas darbā, vai mīlošā kaimiņā, vai draugā, kas ir gatavs uzklausīt. Darīt to labāko, kad saskaramies ar ikdienas dzīves grūtībām — un, iespējams, kad varam ciest neveiksmi, — un turpināt pastāvēt un būt neatlaidīgiem nebeidzamajās dzīves grūtībās, kad šīs grūtības un uzdevumi veicina citu progresu un laimi un paša mūžīgo glābšanu, — tas ir patiess diženums.

    Mēs visi vēlamies sasniegt zināmu diženuma līmeni šajā dzīvē. Daudzi jau ir sasnieguši diženas lietas; citi pašlaik cenšas kļūt diženi. Ļaujiet man mudināt jūs uz sasniegumiem, un tajā pašā laikā atcerieties, kas jūs esat. Neļaujiet, lai jūs pārņem ilūzijas par gaistošo, pasaulīgo diženumu. Daudzi cilvēki pazaudē savu dvēseli šādos kārdinājumos. Jūsu labo vārdu nav vērts pārdot — ne par kādu cenu! Patiess diženums nozīmē palikt uzticīgam — „Tai ticībai, kura vecākiem dārga ir, Tai patiesībai, kuras dēļ bij’ tik daudziem mirt”. (Garīgās dziesmas, 2013. g., nr. 161.)

    Es esmu pārliecināts, ka starp mums ir daudz dižu, neievērotu un aizmirstu varoņu. Es runāju par tiem no jums, kas klusi un pastāvīgi darāt to, kas jums būtu jādara. Es runāju par tiem, kas vienmēr ir pieejami, lai kalpotu, un ir gatavi kalpot. Es domāju par mātes neparasto drosmi, kura stundu pēc stundas, dienu un nakti paliek ar slimu bērnu un kopj viņu, kamēr viņas vīrs ir darbā vai studijās. Es iekļauju arī tos, kas brīvprātīgi nodod asinis vai veic brīvprātīgu darbu ar veciem cilvēkiem. Es domāju tos no jums, kas uzticīgi pilda savus priesterības un Baznīcas pienākumus, un studentus, kas bieži sūta vēstules uz mājām, lai pateiktos saviem vecākiem par viņu mīlestību un atbalstu.

    Es arī runāju par tiem, kas iedveš citos ticību un vēlmi dzīvot pēc evaņģēlija, — tiem, kas aktīvi darbojas, lai veidotu un pārveidotu citu cilvēku dzīvi fiziski, sociāli un garīgi. Es domāju tos, kas ir godīgi, laipni un čakli savā ikdienas darbā, taču kas arī ir Skolotāja kalpi un Viņa avju gani.

    Es arī nevēlos neņemt vērā pasaules dižos sasniegumus, kas ir devuši mums tik daudz iespēju un kas sniedz kultūras līmeni, kārtību un sajūsmu mūsu dzīvē. Es tikai ierosinu, lai mēs mēģinātu pievērst lielāku uzmanību dzīvē tam, kam būs vislielākā vērtība. Jūs atcerēsieties, ka Glābējs teica: „Lielākais jūsu starpā lai ir jūsu kalps.” (Mat. 23:11.)7

    5

    Patiess diženums prasa pastāvīgas, mazas un dažreiz vienkāršas darbības ilgā laika posmā.

    Katrs no mums ir redzējis, kā cilvēki pēkšņi kļūst bagāti vai veiksmīgi — gandrīz vienā acumirklī. Taču es uzskatu: lai arī šādi panākumi varētu nākt pie dažiem cilvēkiem bez ilgstošas piepūles, nav tādas lietas kā acumirklīgs diženums. Patiesa diženuma sasniegšana ir ilgs process. Tas var sevī ietvert arī nejaušas neveiksmes. Gala rezultātu ne vienmēr var skaidri redzēt, taču šķiet, ka vienmēr ir nepieciešamas regulāras, pastāvīgas, mazas un dažreiz vienkāršas, un ikdienišķas darbības ilgā laikā posmā. Mums būtu jāatceras Tā Kunga teiktais: „No mazām lietām rodas tas, kas ir liels.” (M&D 64:33.)

    Patiess diženums nekad nav nejaušs notikums vai vienreizējas pūles, vai vienreizējs sasniegums. Lai cilvēks kļūtu dižens, viņam ir jāpilnveido savs raksturs. Nepieciešams pieņemt daudzus pareizus lēmumus ikdienas izvēlēs starp labo un ļauno, par ko runāja elders Boids K. Pekers, kad teica: „Gadu gaitā šīs mazās izvēles tiks savāktas vienkopus un skaidri parādīs mūsu vērtību.” (Ensign, 1980. g. nov., 21. lpp.) Šīs izvēles arī skaidri parādīs, kādi mēs esam.8

    6

    Ikdienišķiem darbiem parasti ir vispozitīvākā ietekme uz citiem.

    Kad izvērtējam savu dzīvi, ir svarīgi, lai mēs ņemtu vērā ne tikai savus sasniegumus, bet arī apstākļus, kādos esam darbojušies. Mēs katrs esam atšķirīgs un unikāls; mums katram ir bijis atšķirīgs sākuma punkts dzīves sacīkstēs; mums katram ir unikāls talantu un prasmju sajaukums; un mums katram ir savs izaicinājumu un ierobežojumu komplekts, ar ko nopūlēties. Tādēļ mūsu vērtējumam par sevi un saviem sasniegumiem nevajadzētu balstīties tikai uz mūsu veikuma apjomu un daudzumu; tam arī vajadzētu iekļaut pastāvošos apstākļus un ietekmi, kāda mūsu pūliņiem ir bijusi uz citiem.

    Tieši šis pēdējais pašvērtējuma aspekts — mūsu dzīves ietekme uz citu cilvēku dzīvi — palīdzēs mums saprast, kāpēc dažs parasts, vienkāršs dzīves darbs būtu tik augstu vērtējams. Bieži vien tieši ikdienišķajiem uzdevumiem, ko mēs veicam, ir vispozitīvākā ietekme uz citu cilvēku dzīvi, salīdzinājumā ar to, ko pasaule tik bieži uzskata par diženumu.9

    7

    Darot to, ko Dievs ir noteicis par svarīgu, mēs virzīsimies uz patiesu diženumu.

    Man šķiet, ka tāds diženums, pēc kāda mūsu Tēvs Debesīs vēlas, lai mēs tiektos, ir sasniedzams visiem, kas dzīvo saskaņā ar evaņģēliju. Mums ir neierobežoti daudz iespēju darīt daudzās vienkāršās un necilās lietas, kas galu galā padarīs mūs diženus. Tiem, kas ir veltījuši savu dzīvi kalpošanai un upuru nešanai savas ģimenes, citu un Tā Kunga labā, vislabākais padoms ir — vienkārši turpināt darīt to, ko viņi jau dara.

    Tiem, kas sekmē Tā Kunga darbu tik daudzos neuzkrītošos, taču zīmīgos veidos, tiem, kas ir zemes sāls un pasaules stiprums, un katras tautas mugurkauls — jums mēs vienkārši vēlamies paust savu apbrīnu. Ja jūs pastāvēsiet līdz galam un ja jūs būsiet drosmīgi Jēzus liecībā, jūs sasniegsiet patiesu diženumu un kādu dienu dzīvosiet mūsu Debesu Tēva klātbūtnē.

    Kā teica prezidents Džozefs F. Smits: „Nemēģināsim aizvietot īstu dzīvi ar mākslotu.” (Juvenile Instructor, 1905. g. 15. dec., 753. lpp.) Atcerēsimies, ka darot toa, ko Dievs ir noteicis par svarīgu, vajadzīgu un nepieciešamu, pat ja pasaule to varētu uzskatīt par nesvarīgu vai nenozīmīgu, — galu galā jūs sasniegsiet patiesu diženumu.

    Mums būtu jācenšas atcerēties apustuļa Pāvila vārdus, it sevišķi tad, ja neesam apmierināti ar savu dzīvi un jūtamies, ka neesam sasnieguši kaut kāda veida diženumu. Viņš rakstīja:

    „Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu, mūžīgu godību,

    ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais — mūžīgs.” (2. kor. 4:17–18.)

    Mazās lietas ir nozīmīgas. Mēs atceramies nevis farizeja ziedoto, bet gan atraitnes artavas, nevis filistiešu armijas spēku un varenību, bet gan Dāvida drosmi un pārliecību.

    Nekad nezaudēsim drosmi, darot tos ikdienas darbus, ko Dievs ir noteicis par „cilvēka parastajiem pienākumiem”.10

    Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

    Jautājumi

    • Kāpēc mēs dažreiz apjūkam attiecībā par to, kas ir patiess diženums? (Skat. 1. sadaļu.) Kāpēc pasaules dotā diženuma definīcija liek dažiem cilvēkiem justies nepiepildītiem un nelaimīgiem?

    • Kā patiesa diženuma definīcija, ko devis prezidents Hanters, atšķiras no pasaules definīcijas? (Skat. 2. sadaļu.) Kā šī patiesā diženuma definīcija var palīdzēt jums jūsu dzīvē? Apdomājiet dažas konkrētas „mazās lietas”, kam būtu labi veltīt vairāk laika un uzmanības.

    • Kādu iespaidu uz jums atstāj Džozefa Smita mazie kalpošanas darbi, kas aprakstīti 3. sadaļā? Kādi mazi kalpošanas darbi ir svētījuši jūs?

    • Pārskatiet piemērus 4. sadaļā tam, kas ir patiess diženums. Kā jūs esat redzējuši cilvēkus šādi izrādām patiesu diženumu?

    • Ko mēs varam mācīties no izlasītā 5. sadaļā par to, kā sasniegt patiesu diženumu?

    • Kādus piemērus tu esi redzējis tam, kā „ikdienišķie[m] uzdevumi[em], ko mēs veicam, … ir vispozitīvākā ietekme uz citu cilvēku dzīvi”? (Skat. 6. sadaļu.)

    • Apdomājiet prezidenta Hantera mācības 7. sadaļā. Kā kalpošana un uzupurēšanās vada uz patiesu diženumu? Kā tas, ka esam „drosmīgi Jēzus liecībā”, palīdz mums sasniegt patiesu diženumu?

    Saistītās rakstvietas

    1. Samuēla 16:7; 1. Timotejam 4:12; Mosijas 2:17; Almas 17:24–25; 37:6; Moronija 10:32; M&D 12:8; 59:23; 76:5–6; 88:125

    Ieteikums skolotājam

    „Kad jūs ar lūgšanu gatavojaties mācīt, jūs varat tikt vadīti uzsvērt noteiktus principus. Jūs varat gūt sapratni par to, kā vislabāk izklāstīt noteiktas idejas. Jūs varat atklāt paraugus, stundas ar uzskates līdzekļiem un iedvesmojošus stāstus vienkāršās dzīves aktivitātēs. Jūs varat sajust iedvesmu uzaicināt kādu konkrētu cilvēku, lai viņš palīdzētu ar stundas pasniegšanu. Jūs varat atcerēties kādu personīgo pieredzi, kurā varat dalīties” (Teaching, No Greater Call [1999], 48. lpp.).

    Atsauces

    1. „What Is True Greatness?” Ensign, 1987. g. sept., 71. lpp.

    2. Džeimss E. Fausts, „Howard W. Hunter: Man of God”, Ensign, 1995. g. apr., 28. lpp.

    3. „President Howard W. Hunter: The Lord’s ‘Good and Faithful Servant’”, Ensign, 1995. g. apr., 9., 16. lpp.

    4. „What Is True Greatness?” 70. lpp.

    5. „What Is True Greatness?” 70.–71. lpp.

    6. „What Is True Greatness?” 71. lpp.

    7. „What Is True Greatness?” 71.–72. lpp.

    8. „What Is True Greatness?” 72. lpp.

    9. „What Is True Greatness?” 72. lpp.

    10. „What Is True Greatness?” 72. lpp.