Ābrahāma 2
    Footnotes

    2. nodaļa

    Ābrahāms pamet Ūru, lai dotos uz Kānaāna zemi—Jehova parādās viņam Hāranā—Visas evaņģēlija svētības tiek apsolītas viņa pēcnācējiem un caur viņa pēcnācējiem visiem—Viņš iet uz Kānaāna zemi un uz Ēģipti.

    1 Tad nu Dievs Tas Kungs lika badam kļūt smagam Ūras zemē tiktāl, ka aHārans, mans brālis, nomira; bet bTera, mans tēvs, vēl dzīvoja kaldeju Ūras zemē.

    2 Un notika ka es, Ābrahāms, ņēmu aSāraju par sievu, un bNahors, mans brālis, ņēma Milku par sievu, kura bija Hārana meita.

    3 Tad nu Tas Kungs bija asacījis uz mani: Ābrahām, ej prom no savas zemes un no saviem radiem, un no sava tēva nama uz zemi, ko Es tev parādīšu.

    4 Tādēļ es pametu kaldeju aŪras zemi, lai dotos uz Kānaāna zemi; un es ņēmu Latu, mana brāļa dēlu, un viņa sievu, un Sāraju, manu sievu; un arī mans btēvs sekoja man uz zemi, ko mēs nosaucām par Hāranu.

    5 Un bads rimās; un mans tēvs palika Hāranā un dzīvoja tur, tā kā tur bija daudz ganāmpulku Hāranā; un mans tēvs atkal pievērsās savai aelku pielūgšanai, tādēļ viņš palika Hāranā.

    6 Bet es, Ābrahāms, un aLats, mana brāļa dēls, lūdzām To Kungu, un Tas Kungs man bparādījās un sacīja uz mani: Celies un ņem Latu sev līdzi; jo Es esmu nodomājis ņemt tevi prom no Hāranas un darīt no tevis kalpotāju, lai nestu Manu cVārdu svešā dzemē, kuru Es došu taviem pēcnācējiem pēc tevis par mūžīgu īpašumu, kad viņi uzklausīs Manu balsi.

    7 Jo Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs; Es mītu debesīs; zeme ir Manu akāju pamesls; Es izstiepju Savu roku pār jūru un tā paklausa Manai balsij; Es lieku vējam un ugunij būt par Maniem bkara ratiem; Es saku kalniem—Ejiet prom no šejienes—un lūk, tie tiek paņemti prom ar viesuli vienā acumirklī, pēkšņi.

    8 Mans Vārds ir aJehova un Es bzinu galu kopš sākuma; tādēļ Mana roka būs pār tevi.

    9 Un Es darīšu tevi par lielu tautu un Es asvētīšu tevi pārmēru, un darīšu tavu vārdu dižu starp visām tautām, un tu būsi par svētību saviem pēcnācējiem pēc tevis, ka savās rokās tie nesīs šo kalpošanu un bpriesterību visām tautām;

    10 un Es svētīšu viņus caur tavu vārdu; jo visi, kas pieņems šo aevaņģēliju, tiks saukti pēc tava vārda un tiks uzskatīti par taviem bpēcnācējiem, un celsies un svētīs tevi kā savu ctēvu;

    11 un Es asvētīšu tos, kas svētī tevi, un nolādēšu tos, kas nolād tevi; un tevī (tas ir, tavā priesterībā) un tavos bpēcnācējos (tas ir, tavā priesterībā), jo Es dodu tev solījumu, ka šīs ctiesības turpināsies tevī un tavos pēcnācējos pēc tevis (precīzāk sakot, burtiskajos pēcnācējos jeb tava ķermeņa pēcnācējos) tiks visas zemes ģimenes svētītas, tieši ar evaņģēlija svētībām, kas ir glābšanas, patiesi mūžīgās dzīves, svētības.

    12 Tad nu pēc tam, kad Tas Kungs bija pārstājis runāt ar Mani un attālinājis Savu vaigu no manis, es sacīju savā sirdī: Tavs kalps Tevi nopietni ir ameklējis, tagad es esmu atradis Tevi;

    13 Tu sūtīji Savu eņģeli, lai aatbrīvotu mani no Elkenaha dieviem, un es darīšu labi, uzklausot Tavu balsi, tādēļ lai Tavs kalps ceļas un dodas prom mierā.

    14 Tā es, Ābrahāms, devos prom, kā Tas Kungs bija man teicis, un Lats ar mani; un es, Ābrahāms, biju asešdesmit un divus gadus vecs, kad es devos prom no Hāranas.

    15 Un es ņēmu aSāraju, kuru es ņēmu par sievu, kad es biju bŪrā Kaldejā, un Latu, mana brāļa dēlu, un visu mūsu mantību, ko mēs bijām savākuši, un dvēseles, ko mēs bijām ciemantojuši Hāranā, un iznācām pa ceļu uz dKānaāna zemi, un dzīvojām teltīs, kad mēs gājām savu ceļu;

    16 tādēļ mūžība bija mūsu aizsargs un mūsu aklints, un mūsu glābšana, kad mēs ceļojām no Hāranas pa Jeršonas ceļu, lai nonāktu Kānaāna zemē.

    17 Tad nu es, Ābrahāms, uzcēlu aaltāri Jeršonas zemē un upurēju Tam Kungam, un lūdzu, lai bbads varētu tikt novērsts no mana tēva nama, lai viņi varētu neaiziet bojā.

    18 Un tad mēs gājām no Jeršonas caur zemi uz vietu Sihema, tā atradās Mamres līdzenumos, un mēs jau gandrīz bijām nonākuši akānaāniešu zemes robežās, un es pienesu bupuri Mamres līdzenumos, un sirsnīgi piesaucu To Kungu tāpēc, ka mēs jau bijām gandrīz ienākuši šīs elkus pielūdzošās tautas zemē.

    19 Un Tas Kungs parādījās Man, atbildot uz manām lūgšanām, un sacīja uz mani: Taviem pēcnācējiem Es došu šo azemi.

    20 Un es, Ābrahāms, cēlos no altāra vietas, kurš bija uzcelts Tam Kungam, un pārcēlos no turienes uz kalnu austrumos no aBēteles un uzslēju savu telti tur, Bētele uz rietumiem un bAja uz austrumiem; un tur es uzcēlu citu altāri Tam Kungam un catkal piesaucu Tā Kunga Vārdu.

    21 Un es, Ābrahāms, ceļoju, turpinādams iet uz dienvidiem; un tur turpinājās bads tai zemē; un es, Ābrahāms, nolēmu doties lejup uz Ēģipti, lai uzturētos tur, jo bads kļuva ļoti smags.

    22 Un notika, kad Es nonācu netālu lai ieietu Ēģiptē, Tas Kungs sacīja uz mani: Lūk, aSāraja, tava sieva, ir ļoti skaista izskata sieva;

    23 tādēļ notiks, kad ēģiptieši viņu ieraudzīs, tie sacīs—Viņa ir tava sieva; un tie nogalinās tevi, bet tie saglabās viņu dzīvu; tādēļ skaties, lai tu darītu šādā veidā:

    24 Lai viņa saka ēģiptiešiem, ka viņa ir tava māsa un tava dvēsele dzīvos.

    25 Un notika, ka es, Ābrahāms, pastāstīju Sārajai, savai sievai, visu, ko Tas Kungs bija man sacījis—Tādēļ saki tiem, es lūdzu tevi, ka tu esi mana māsa, lai viss būtu labi ar mani tevis dēļ, un mana dvēsele dzīvos dēļ tevis.