1 Un tad ķēniņš Benjamīns domāja, ka būtu lietderīgi pēc tam, kad viņš bija beidzis runāt uz tautu, ka viņš pierakstītu visu to vārdus, kas bija stājušies derībā ar Dievu turēt Viņa pavēles.

2 Un notika, ka nebija nevienas dvēseles, kā vien mazi bērni, kas nebūtu stājusies derībā un nebūtu uzņēmusies Kristus Vārdu.

3 Un vēl notika, kad ķēniņš Benjamīns bija pabeidzis visas šīs lietas un iesvētījis savu dēlu Mosiju būt par valdnieku un par ķēniņu pār savu tautu, un nodevis viņam visas ķēniņvalsts lietas, un arī bija nozīmējis priesterus, kas mācītu ļaudis, lai tādējādi tie varētu dzirdēt un zināt Dieva pavēles, un mudinātu viņus atcerēties to zvērestu, kuru tie bija devuši, viņš atlaida ļaužu pulku, un tie atgriezās katrs ar savu ģimeni savās pašu mājās.

4 Un Mosija iesāka valdīt sava tēva vietā. Un viņš sāka valdīt trīsdesmit gadu vecumā, kas kopumā bija apmēram četri simti un septiņdesmit seši gadi no tā laika, kad Lehijs pameta Jeruzālemi.

5 Un ķēniņš Benjamīns dzīvoja vēl trīs gadus, un viņš nomira.

6 Un notika, ka ķēniņš Mosija staigāja Tā Kunga ceļus un ievēroja Viņa tiesas un Viņa likumus, un turēja Viņa pavēles visās lietās, ko Viņš pavēlēja tam.

7 Un ķēniņš Mosija lika savai tautai, lai viņi apstrādātu zemi. Un viņš arī pats apstrādāja zemi, lai tādējādi viņš nekļūtu par apgrūtinājumu savai tautai, lai viņš varētu darīt tā, kā viņa tēvs bija darījis visās lietās. Un nebija strīdu visā viņa tautā trīs gadu garumā.