15. stunda: Jēzus Kristus ieviesa Svēto Vakarēdienu
15. stunda
Jēzus Kristus ieviesa Svēto Vakarēdienu
Ievads
„Dzīvais Kristus — apustuļu liecība” var lasīt: „[Jēzus Kristus] ieviesa Svēto Vakarēdienu kā atgādinājumu par diženo, Viņa veikto Izpirkšanas upuri” (Ensign vai Liahona, 2000. g. apr., 2. lpp.). Kad mēs pieņemam Svēto Vakarēdienu, mums tiek atgādināts, ka Glābējs asiņoja no katras poras un nomira mūsu dēļ; mēs arī atjaunojam savas derības ar To Kungu.
Papildu lasāmviela
Dallin H. Oaks, „Svētā Vakarēdiena sanāksme un Svētais Vakarēdiens” (vispārējās konferences runa), Ensign vai Liahona , 2008. g. nov., 17.–20. lpp.
Jeffrey R. Holland, „This Do in Remembrance of Me”, Ensign, 1995. g. nov., 67.–69. lpp.
Parādiet pievienoto attēlu vai citu attēlu, kas ataino Pēdējās vakariņas, un aiciniet kādu studentu paskaidrot, kas parādīts attēlā.
Pajautājiet studentiem:
Kā jūs justos, ja Pats Glābējs sagatavotu, svētītu un pasniegtu jums Vakarēdienu?
Palūdziet kādu studentu nolasīt Lūkas 22:15. Aiciniet audzēkņus stundas laikā pārdomāt, kāpēc Glābējs vēlējās pavadīt Pashā svētkus kopā ar Saviem apustuļiem.
Aiciniet kādu no studentiem nolasīt Mateja 26:26–28 un pārējiem lūdziet sekot līdzi. Definējiet vārdu liecība, paskaidrojot, ka šis vārds ir tulkots no grieķu valodas un nozīmē „derības” (jūs varat ieteikt studentiem uzrakstīt šo definīciju savu Svēto Rakstu lappuses malā). Pārrunājiet šādus jautājumus:
Ja Jēzus ieviesa jaunu liecību jeb derību, kādu derību tā aizvieto?
Tālāk sniegtā informācija jums sniegs ieskatu jeb kontekstu, kas būs noderīgs diskusijās. Senatnē, kad Jehova noslēdza Savas derības ar Israēla bērniem, Mozus tiem mācīja Jehovas vārdus un ļaudis noslēdza derību paklausīt šiem vārdiem. Tad Mozus upurēja dzīvnieku, ņēma šī dzīvnieka asinis un apslacīja ļaudis, sakot: „Redzi, šīs ir derības asinis, ko Tas Kungs ar jums ir slēdzis” (skat. 2. Mozus 24:3–8). Jēzus pieminēja Mozus izteikumu, kad Viņš mācīja, ka grasās ieviest jaunu derību ar Dieva bērniem, izliedams Savas asinis (gluži tāpat kā apslacīšana ar dzīvnieka asinīm simbolizēja Israēla bērnu Vecās Derības noslēgšanu ar Jehovu). Kad Jēzus Saviem apustuļiem pasniedza vīna kausu, Viņš simbolizēja vecās derības piepildījumu un jaunas derības ieviešanu (skat. Ebrejiem 9:12–15). Mozus likums (vecā derība) daudzējādā ziņā bija varens pravietojums par Mesiju. Jēzus Kristus bija šī pravietojuma piepildījums (skat. 2. Nefija 11:4; Jēkaba gr. 4:5; Almas 34:13–14), it īpaši tāpēc, ka ar Savu izpērkošo upuri Viņš sasniedza šī likuma galējo mērķi.
Kam asins upurēšana gan vecajā, gan jaunajā derībā liek pievērst mūsu uzmanību? (Jēzus Kristus Izpirkšanai un Viņa asins izliešanai, lai nomazgātu mūsu grēkus.)
Parādiet šo eldera Dalina H. Ouksa, Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļa, izteikumu un aiciniet kādu no studentiem to skaļi nolasīt:
Attēls
Elders Dalins H. Oukss
„Svētais Vakarēdiens ir priekšraksts, kas aizvietoja Mozus likuma asins upurēšanu un dedzināmos upurus, un līdz ar to nāca Glābēja apsolījums: „Un, kas nāk pie Manis ar salauztu sirdi un nožēlas pilnu garu, to Es kristīšu ar uguni un ar Svēto Garu” (3. Nefija 9:20).” („Sacramant Meeting and the Sacrament” (Svētā Vakarēdiena sanāksme un Svētais Vakarēdiens), Ensign vai Liahona, 2008. g. nov., 19. lpp.).
Kā jūs apkopotu tos patiesos principus par Pēdējām Vakariņām, kurus līdz šim esam pārrunājuši? (Kad studenti atbild, uzsveriet, ka Jēzus Kristus piepildīja veco derību un caur Svēto Vakarēdienu Viņš ieviesa jauno derību.)
Svētais Vakarēdiens palīdz mums atcerēties Glābēju
Sadaliet studentus pa pāriem. Aiciniet katru pāri izlasīt Lūkas 22:19–20 un 3. Nefija 18:7, 11. Palūdziet studentus atrast vēl vienu iemeslu (bez jaunās derības ieviešanas), kāpēc Glābējs ieviesa Svēto Vakarēdienu. Pārrunājiet šādus jautājumus:
Kāds bija iemesls, kādēļ Glābējs ieviesa Svēto Vakarēdienu? (Studentiem ir jāatrod šī patiesā mācība: Kad mēs pieņemam Svēto Vakarēdienu, mums jāatceras Glābējs.)
Kādēļ ir svarīgi īpaši censties atcerēties Glābēju, kad pieņemam Svēto Vakarēdienu?
Ja mēs nepieminam Glābēju un to, ko Viņš ir paveicis mūsu dēļ, kāda nozīme tad ir Svētajam Vakarēdienam?
Apsver iespēju katram studentam iedot kopiju no šī izdales materiāla, kurā ietvertas eldera Džefrijs R. Holanda, Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļa, runas daļas. Aiciniet studentus patstāvīgi izlasīt šo izdales materiālu. Pēc pietiekami ilga laika pārrunājiet šādus jautājumus:
Kādu padomu jūs dotu cilvēkam, kuram ir grūtības koncentrēties uz Glābēju un Viņa upuri Svētā Vakarēdiena pasniegšanas laikā? (Kad studenti sniedz savas atbildes, jūs varat norādīt: ja mēs meklējam iespējas domāt par Glābēja dzīvi un kalpošanu pārējās nedēļas laikā, būs vieglāk koncentrēties uz Viņu Svētā Vakarēdiena laikā svētdienā.)
Kādas svētības izpausmes esat sajutuši, kad centāties pieminēt Glābēju un Viņa Izpirkšanu, pieņemot Svēto Vakarēdienu?
Kāpēc nav gudri necienīgi pieņemt Svēto Vakarēdienu?
Var būt noderīgi dalīties ar šo eldera Džona H. Groberga, no Septiņdesmitajiem, izteikumu, kurš paskaidroja, ko nozīmē cienīgi pieņemt Svēto Vakarēdienu:
Attēls
Elders Džons H. Grobergs
„Ja mēs vēlamies pilnveidoties (tas nozīmē nožēlot grēkus) un priesterības vadītāji mums nav aizlieguši pieņemt Svētā Vakarēdienu, tad, manuprāt, mēs esam cienīgi. Ja tomēr mums nav vēlmes pilnveidoties, ja mums nav nolūka sekot Gara vadībai, mums ir jājautā: „Vai mēs esam cienīgi pieņemt Svēto Vakarēdienu, vai arī mēs izsmejam pašu Vakarēdiena būtību, kas ir līdzeklis personīgajai grēku nožēlai un pašpilnveidei?” („The Beauty and Importance of the Sacrament”, Ensign, 1989. g. maijs, 38. lpp.)
Kādas svētības saņem tie, kas cienīgi pieņem Svēto Vakarēdienu? (Skat. 3. Nefija 20:8–9.) (Pārliecinieties, ka studenti saprot: ja mēs ar lūgšanām un nožēlas pilnu garu pieņemam Svēto Vakarēdienu, mēs varam saņemt grēku piedošanu, gluži tāpat kā kristīšanās brīdī.)
Parādiet šo eldera Dalina H. Ouksa, Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļa, izteikumu un aiciniet kādu no studentiem to skaļi nolasīt:
Attēls
Elders Dalins H. Oukss
„Ja netiktu nodrošināts tas, ka pēc kristībām mēs turpmāk taptu attīrīti, mēs visi zaudētu garīgumu. Mēs nevaram iegūt Svētā Gara pavadību un Pēdējā tiesā mēs tiktu „[atmesti] uz visiem laikiem” (1. Nefija 10:21). Cik gan pateicīgi mēs esam, ka Tas Kungs ir nodrošinājis procesu, kurā katrs kristīts Viņa Baznīcas loceklis periodiski var tikt attīrīts no grēka netīrumiem! Šajā procesā Svētajam Vakarēdienam ir būtiska loma” („The Aaronic Priesthood and the Sacrament”, Ensign, 1998. g. nov., 38. lpp.).
Saskaņā ar eldera Ouksa teikto, kāpēc Svētais Vakarēdiens ir tik būtisks evaņģēlija priekšraksts?
Dalieties vēl vienā eldera Ouksa izteikumā:
Attēls
Elders Dalins H. Oukss
„Mums ir pavēlēts nožēlot savus grēkus un nākt pie Tā Kunga ar salauztu sirdi un nožēlas pilnu garu, un pieņemt Svēto Vakarēdienu saskaņā ar tā derībām. Kad mēs šādi atjaunojam savas kristību derības, Tas Kungs atjauno mūsu kristību attīrošo ietekmi. Tādējādi mēs topam tīri un Viņa Gars vienmēr var būt ar mums. To, ka tas ir svarīgi, nepārprotami apliecina Tā Kunga pavēle, lai mēs katru nedēļu pieņemtu Svēto Vakarēdienu (skat. M&D 59:8–9). („The Aaronic Priesthood and the Sacrament”, Ensign, 1998. g. nov., 38. lpp.)
Jūs varat paskaidrot, ka tad, kad mēs cienīgi pieņemam Svēto Vakarēdienu, mēs „atjaunojam” visas derības, kuras esam noslēguši ar To Kungu” (Delbert L. Stapley, no Conference Report, 1965. g. okt., 14. lpp., slīpraksts pievienots; skat. arī L. Tom Perry, „As Now We Take the Sacrament”, Ensing vai Liahona, 2006. g. maijs, 41. lpp.).
Palūdziet studentus pārskatīt Lūkas 22:15. Tad pajautājiet:
Ja kāds jums pajautātu, kāpēc, jūsuprāt, Jēzus tik ļoti vēlējās pavadīt Pashā svētkus kopā ar Saviem apustuļiem, kā jūs atbildētu? Ko jūs liecinātu?
Lieciniet, ka, atceroties Jēzu Kristu un Viņa Izpirkšanas upuri un cienīgi pieņemot Svēto Vakarēdienu, mēs atjaunojam savas derības ar Dievu. Mudiniet studentus pārdomāt, kā viņi individuāli var sniegt „salauztu sirdi un nožēlas pilnu garu”, kad viņi pieņem Svēto Vakarēdienu. Mudiniet Svētā Vakarēdiena pieņemšanu padarīt par regulāru garīgo pieredzi.
Dalins H. Oukss, „Sacrament Meeting and the Sacrament” (Svētā Vakarēdiena sanāksme un Svētais Vakarēdiens),Ensign vai Liahona , 2008. g. nov., 17.–20. lpp.
Teksta izlase no Džefrija R. Holanda runas „This Do in Remembrance of Me”
Attēls
Elders Džefrijs R. Holands
„Ja pieminēšana ir mūsu galvenais uzdevums, kas mums nāktu atmiņā, kad mums tiek pasniegti šie vienkāršie un vērtīgie simboli?
Mēs varētu atcerēties Glābēja pirmsmirstīgo dzīvi un visu, ko zinām par Viņa paveikto, kad Viņš bija dižais Jehova, debess un Zemes, un visu lietu, kas ir uz tām, Radītājs. Mēs varētu atcerēties, ka pat Lielajā Debesu padomē Viņš mūs mīlēja un bija brīnišķīgi stiprs, ka pat tur mēs triumfējām ar Kristus spēku un mūsu ticību Jēra asinīm (skat. Jāņa atkl. 12:10–11).
Mēs varētu atcerēties Viņa laicīgās piedzimšanas vienkāršo cēlumu. …
Mēs varētu atcerēties Kristus brīnumus un Viņa mācības, Viņa dziedināšanas un sniegto palīdzību. Mēs varētu atcerēties, ka Viņš deva redzi aklajam un dzirdi kurlajam, kustības tizlajam un kroplajam, un stīvajam. Tad dienās, kad mums šķiet, ka mūsu izaugsme ir apstājusies vai mūsu prieks un redzējums aptumšots, mēs varam virzīties uz priekšu ar nelokāmību Kristū. …
Mēs varētu atcerēties, ka, pat pildot tik nopietnu misiju, kas Viņam bija uzticēta, Glābējs rada prieku dzīvot; Viņš izbaudīja saskarsmi ar cilvēkiem un teica, lai Viņa mācekļi tur labu prātu. Viņš teica, ka mums par evaņģēliju ir jāpriecājas tikpat ļoti, cik cilvēks priecātos par liela dārguma atrašanu, kā par dārgu pērli, kas nolikta tieši mūsu durvju priekšā. …
Mēs varētu atcerēties, ka Kristus Savus mācekļus dēvēja par draugiem. …
Mēs varētu — un mums vajadzētu — atcerēties visu to brīnišķīgo, kas ir mūsu dzīvē, un to, ka „visas lietas, kas ir labas, nāk no Kristus” (Moronija 7:24). …
Reizēm mums būs iemesls atcerēties, cik nelaipni pret Viņu izturējās, visus noliegumus, kurus Viņš pieredzēja, un netaisnību — ak, kādu netaisnību — Viņš izcieta. Un, kad arī mēs savā dzīvē saskaramies ar to pašu, mēs varam atcerēties, ka Kristus tika visādi pārbaudīts, taču Viņš nebija noskumis; Viņš bija sarežģītās situācijās, taču nebija izmisis; Viņš tika vajāts, taču nebija pamests; Viņš tika nogāzts, taču nebija iznīcināts (skat. 2. korintiešiem 4:8–9).
Kad piedzīvojam šādus grūtus brīžus, mēs varam atcerēties, ka Jēzum bija jāpazemojas, lai Viņš varētu pacelties tam pāri, un ka Viņš izcieta visas veida sāpes un ciešanas, un kārdinājumus, lai Viņš varētu būt pilns žēlastības un zinātu, kā palīdzēt Saviem ļaudīm viņu nepilnībās (skat. M&D 88:6; Almas 7:11–12).
Viņš ir blakus visiem, kas nav stabili vai klūp, lai mūs balstītu un stiprinātu. Galu galā Viņš ir klāt, lai mūs glābtu, un par to visu Viņš atdeva Savu dzīvību. …
… To visu mēs varētu atcerēties, kad, ceļos nometušies, jaunie priesteri aicina mūs vienmēr atcerēties Kristu” (Ensign, 1995. g. nov., 67.–69. lpp.).