Mācības un Derību 121.–123. nodaļa satur vēstījumu jeb vēstuli, kuru pravietis Džozefs Smits sūtīja Baznīcai 1839. gada 20. martā. Džozefs Smits nodiktēja šo vēstuli, kamēr viņš un daži viņa biedri bija ieslodzīti Libertī cietumā. Šajā vēstulē pravietis iekļāva dažas no savām lūgšanām, kurās viņš lūdza Tam Kungam svētīt viņu un viņa biedrus, un visus svētos, kas cieta viņu ienaidnieku dēļ. Turklāt viņš iekļāva šo lūgšanu atbildes.
Aiciniet studentus iedomāties, ka kāda draudzene vai kādas no mīļajiem piedzīvo grūtības. Viņa jums atklāj, ka viņa nesaprot, kāpēc viņa piedzīvo šādas nelaimes, un ka viņa jūt, ka Dievs ir viņu pametis.
Ko jūs teiktu savai draudzenei? Ko jūs darītu, ja jūs būtu tie, kam būtu jāpiedzīvo visas šīs nelaimes?
Paskaidrojiet, ka Tas Kungs deva padomu un mierināja Džozefu Smitu šajā grūtajā periodā. Iedrošiniet audzēkņus, lasot Mācības un Derību 121.–123. nod., meklēt veidus, kā Tā Kunga padoms un mierinājums var palīdzēt tikt galā ar pārbaudījumiem.
Paskaidrojiet, ka 1838. gada 31. oktobrī Džordžs Hinkls, Baznīcas loceklis un pulkvedis Misūri štata zemessardzē, nodeva Džozefu Smitu. Hinkls teica Džozefam Smitam, ka tie Misūri zemessardzes locekļi, kas uzbruka svētajiem Misūri štata Fārvestā, vēlējās tikties, lai aprunātos par to, kā atrisināt nesaskaņas mierīgā ceļā. Kad Džozefs un citi Baznīcas vadītāji ieradās uz tikšanos, zemessardze ar spēku tos apcietināja kā kara gūstekņus. Visu turpmāko mēnesi Džozefs Smits un pārējie sagūstītie tika pakļauti vardarbībai un apvainojumiem, jo ienaidnieki viņus turēja vairākos cietumos Independencē, Misūri, un Ričmondā, Misūri. Gaidot tiesas sēdi, kas balstījās uz nepatiesām apsūdzībām un bez pienācīga tiesas procesa, 1. decembrī Džozefs Smits un citi Baznīcas vadītāji tika aizvesti uz cietumu, kas atradās Libertī, Misūri štatā.
Turpmāko mēnešu laikā pravietis, viņa brālis Hairams, Aleksandrs Makrejs, Laimens Vaits un Keilebs Boldvins tika skarbas ziemas apstākļos turēti Libertī cietuma pazemes telpās. Sidnijs Rigdons kādu brīdi pavadīja kopā ar viņiem, līdz tiesnesis apstiprināja viņa atbrīvošanu 1839. gada janvāra beigās. Baidoties no ienaidnieku draudiem, brālis Rigdons nepameta cietumu līdz pat februāra sākumam.
Lai palīdzētu audzēkņiem saprast, cik nežēlīgi bija apstākļi, kādus pārcieta pravietis un viņa draugi Libertī cietumā, jūs varētu ar līmlentes vai kā cita palīdzību iezīmēt uz grīdas kvadrātu, kas ir 14x14 pēdu liels (4,3x4,3 m). Paskaidrojiet, ka šī bija cietuma kameras aptuvenā grīdas platība. Griesti bija aptuveni 6 līdz 6,5 pēdu augsti (aptuveni 1,8 līdz 2 metri).
Jūs varētu arī ierosināt, lai studenti apskatās Libertī cietuma fotogrāfiju viņu Svētajos Rakstos (skat. Baznīcas vēstures fotogrāfijas, 12. fotogrāfija, „Libertī cietums”). Mudiniet audzēkņus iedomāties, kā tas būtu, ja viņi būtu ieslodzīti tādā mazā telpā ar 4 vai 5 citiem vīriem un pavadītu tur aptuveni 4 ziemas mēnešus. Caur diviem maziem, restotiem logiem tikpat kā neiespīdēja gaisma, un otrpus tiem cilvēki izsmēja un apvainoja ieslodzītos. Cietumnieki gulēja uz netīras salmu grīdas. Viņu nabadzīgais iekārtojums iekļāva spaini dabiskajām vajadzībām. Kādu laiku Džozefam nebija segas, kas bija vienīgais cietumnieku glābiņš no aukstuma. Ēdiens reizēm tika saindēts, bet citkārt tas bija tik pretīgs, ka viņi to varēja ieēst tikai liela izsalkuma mākti. Pie viņiem reti kad ielaida apmeklētājus, un viņi ļoti cieta, dzirdot par svēto ciešanām, kuri ziemas vidū tika atvesti no Misūri.
Kādas jūtas un domas jums būtu, ja jūs atrastos Džozefa vietā?
Paskaidrojiet, ka Mācības un Derību 121.–123. nodaļa satur pravieša vēstules fragmentus svētajiem, kas tika rakstīta viņa ieslodzījuma Libertī cietumā beigu periodā. Vēstule ietvēra dažas no Džozefa lūgsnām Tam Kungam.
Aiciniet dažus studentus pēc kārtas nolasīt Mācības un Derību 121:1–6. Mudiniet klasi meklēt jautājumus un lūgumus, kurus pravietis izteica Tam Kungam. (Lai palīdzētu audzēkņiem saprast 1. un 4. pantu, jūs varētu tiem paskaidrot, ka telts ir ēka vai kāda cita būve, kas dod patvērumu.)
Kādus jautājumus un lūgumus jūs atradāt? Kas vēl atstāja iespaidu uz jums šajos pantos?
Paskaidrojiet, ka dažas no Tā Kunga atbildēm uz Džozefa Smita lūgšanām ir atrodamas Mācības un Derību 121:7–25 un 122:1–9. Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 121:7–10. Mudiniet pārējos sekot līdzi, meklējot principus, kas varētu palīdzēt Džozefam Smitam un viņa biedriem viņu ieslodzījuma laikā Libertī cietumā. Aiciniet studentus ierakstīt mācības un principus, kurus viņi iemācījās šajos pantos, savās pierakstu kladēs vai studiju dienasgrāmatās.
Pēc pietiekami ilga laika aiciniet studentus dalīties ar mācībām un principiem, kurus viņi ir atraduši. Pierakstiet viņu atbildes uz tāfeles. Tālāk sniegtie principi ir trīs no tiem, kurus viņi varētu būt atraduši.
Kad mēs vēršamies pie Tā Kunga bēdu un likstu brīžos, mēs varam saņemt Viņa mieru.
Ja mēs tiekam labi galā ar grūtībām savā mirstīgajā dzīvē, Dievs svētīs mūs tagad un mūžībās.
Grūtību brīžos mēs varam atrast mierinājumu īstu draugu atbalstā.
Sadaliet visus pa pāriem un aiciniet viņus apspriest tālāk sniegtos jautājumus. Uzdodiet pa vienam jautājumam, atļaujot pietiekami daudz laika diskusijai.
Ar ko atšķiras „izturēt pārbaudījumu” no „labi izturēt pārbaudījumu”?
Vai ir kāds, kuru jūs pazīstat, kas ir piemērs tam, kā labi izturēt pārbaudījumu?
Iedrošiniet dažus no audzēkņiem dalīties ar pārējiem tajā, par ko tie diskutēja ar saviem pāriniekiem.
Tas Kungs teica, ka Džozefa Smita bēdas un likstas būs „tikai mazu brītiņu” (M&D 121:7). Ko tas, jūsuprāt, nozīmē? Kā šī perspektīva mums var palīdzēt, lai labi izturētu mūsu pārbaudījumus?
Dodiet audzēkņiem iespēju dalīties pieredzē par reizēm, kad viņi ir saņēmuši Glābēja mieru grūtību brīžos.
Uz tāfeles uzrakstiet šādu jautājumu: Kurš meklēs padomu un svētības caur pravieti Džozefu Smitu?
Aiciniet audzēkņus meklēt atbildes, klusībā lasot Mācības un Derību 122:1–4. Pēc pietiekami ilga laika aiciniet viņus apdomāt, vai 2.–3. pants tos raksturo.
Kādā veidā mēs vēl joprojām saņemam padomu no Džozefa Smita? Kādas pilnvaras un svētības mēs saņemam, pateicoties viņam?
Kādus solījumus Tas Kungs deva Džozefam Smitam?
Aiciniet trīs studentus pēc kārtas skaļi izlasīt Mācības un Derību 122:5–7. Lūdziet pārējos sekot līdzi un pievērst uzmanību principam, ko Tas Kungs mācīja Džozefam Smitam par grūtībām, kuras viņš un citi viņa biedri pieredzēja.
Saskaņā ar 7. pantu, ko pozitīvu var sniegt bēdas un likstas? (Kamēr audzēkņi atbild uz šo jautājumu, uz tāfeles uzrakstiet šādu principu: Nelaimes var dot mums pieredzi un nākt mums par labu.)
Uzaiciniet, lai kāds no studentiem nolasa, ko teicis elders Džozefs B. Virtlins no Divpadsmit apustuļu kvoruma. Lūdziet, lai pārējie audzēkņi ieklausās tajā, kā nelaimes var nākt mums par labu.
Attēls
Elders Džozefs B. Virtlins
„Kad esat likstu skarti, jūs, iespējams, jūtaties atstumti. Jūs nokarat savu galvu un vaicājat — kāpēc es?
Tomēr grūtības agrāk vai vēlāk piemeklē katru no mums. Agrāk vai vēlāk mums visiem ir jāpiedzīvo skumjas. Neviens nav izņēmums. …
Mācīšanās tikt pāri vilšanās brīžiem, ciešanām un bēdām ir daļa no mūsu ikdienas dzīves uzdevumiem. Lai arī šie brīži bieži var būt grūti panesami, tās ir pieredzes, kas padziļina mūsu izpratni, nostiprina mūsu raksturu un palielina mūsu līdzjūtību pret citiem” („Lai kas arī notiktu, mīli to”, Ensign vai Liahona, 2008. g. nov., 27. lpp.).
Ko elders Virtlins teica par to, kā mūsu grūtās dzīves pieredzes var mums kalpot?
Aiciniet audzēkņus ierakstīt viņu pierakstu kladēs vai studiju dienasgrāmatās par to, kā kāds pārbaudījums viņiem ir devis pieredzi un tā savukārt ir nākusi viņiem par labu. Dodiet viņiem laiku un pēc tam aiciniet, lai daži pastāsta, ko pierakstījuši.
Aiciniet kādu studentu nākt pie tāfeles un pierakstīt studentu atbildes. Lūdziet viņu uzzīmēt horizontālu līniju — aptuveni trešdaļu no tāfeles apakšmalas. Tad mudiniet audzēkņus nosaukt sarežģītas situācijas, kādas piedzīvo cilvēki. Palūdziet studentam pierakstīt studentu atbildes virs līnijas.
Pēc tam, kad audzēkņiem ir bijis pietiekami daudz laika, lai izveidotu sarakstu, pajautājiet, vai viņi ir kādreiz dzirdējuši kādu sakām: „Neviens nesaprot, kam man šobrīd nākas iet cauri.” Aiciniet viņus pie sevis izlasīt Mācības un Derību 122:8, meklējot, ko Tas Kungs varētu sniegt kā atbildi uz šo komentāru. Kamēr viņi sniedz savas atbildes, lūdziet studentu, kas atrodas pie tāfeles, uzrakstīt vārdu Jēzus Kristus zem līnijas, kas uzvilkta uz tāfeles.
Ko, jūsuprāt, nozīmē, ka Glābējs „pazemojās zem tā visa”? (Pirms studentiem ir iespēja atbildēt, jūs varētu viņus mudināt izlasīt 2. Nefija 9:20–21, Almas 7:11 un Mācības un Derību 88:5–6. Audzēkņi var sniegt atbildes saviem vārdiem, bet viņiem vajadzētu noteikt šādu mācību: Glābējs izcieta visu cilvēku sāpes un ciešanas.)
Kā, jūsuprāt, šis patiesais princips palīdzēja Džozefam Smitam un viņa biedriem Libertī cietumā?
Lai palīdzētu audzēkņiem labāk saprast šo mācību, aiciniet kādu no audzēkņiem izlasīt, ko elders Virtlins ir teicis:
Attēls
Elders Džozefs B. Virtlins
„Tā kā Jēzus Kristus ārkārtīgi cieta, viņš saprot mūsu ciešanas. Viņš saprot mūsu skumjas. Mēs piedzīvojam grūtības, lai mēs arī varētu kļūt žēlsirdīgāki un saprotošāki pret citiem.
Atcerieties diženos Glābēja vārdus pravietim Džozefam Smitam, kad viņš un viņa biedri cieta nomācošajā Libertī cietuma tumsā. …
… Džozefs rada mierinājumu šajos vārdos, un arī mēs to varam” („Lai kas arī notiktu, mīli to”, 27. lpp.).
Kā jūsu pieredzes ar „smagām lietām” ir mudinājušas jūs kļūt žēlsirdīgākiem un saprotošākiem pret citiem cilvēkiem?
Mudiniet studentus pie sevis izlasīt Mācības un Derību 122:9 un apdomāt, kā šis pants sasaistās ar pravieša Džozefa Smita dzīvi un kalpošanu.
Kā, pēc jūsu domām, Mācības un Derību 122:9 saistās ar jums? Kā šis pants var jūs spēcināt grūtībās?
Paskaidrojiet, ka drīz pēc tam, kad šī vēstule tika uzrakstīta, Tas Kungs pavēra ceļu, lai Džozefs un viņa biedri varētu apvienoties ar svētajiem Ilinoisas štatā. Lieciniet, ka Dievs bija kopā ar Savu kalpu Džozefu Smitu visas Džozefa dzīves laikā. Palīdziet audzēkņiem izprast: ja mēs paliksim uzticīgi grūtību laikā, Dievs būs kopā arī ar mums. Noslēgumā dalieties liecībā, kurā Džozefs Smits dalījās savas dzīves noslēgumā: „Visuvarenais Dievs ir mans vairogs, un ko gan cilvēks var padarīt, ja Dievs ir mans draugs?” (Skat. History of the Church, 5:259.)
„Pravietis Džozefs Smits un viņa biedri (Hairams Smits, Laimens Vaits, Kalebs Boldvins un Aleksands Makrejs, un kādu laiku arī Sidnijs Rigdons) ārkārtīgi cieta ieslodzījumā, gaidot tiesu, kas bija balstīta nepatiesos apvainojumos: „Daudzas necilvēcības tika uzkrautas viņiem, kamēr viņi tur atradās. Nepietiekams un nepiemērots ēdiens bija viņu dienišķā deva, dažkārt tikai Tā Kunga iedvesma paglāba viņus no saindēta ēdiena, no kura daži nevarēja izvairīties. [Aleksandrs Makrejs teica: „Mēs nevarējām to ieēst, līdz mēs nebijām to spiesti darīt bada dēļ” (B.H. Roberts, A Comprehensive History of the Church, 1:521).]
„Cietuma kamerā nebija guļvietu, tāpēc mēs bijām spiesti uzkrāt spēkus un gulēt uz salmu gultām, kas atradās uz cietajām dēļu un akmens grīdām. Viņiem tika [atļauts] ļoti neliels kontakts ar ārpasauli, esot cietuma kamerā, it īpaši viņu pirmajā ieslodzījuma mēnesī. Un šie notikumi norisinājās ļoti svarīgā laikā pēdējo dienu svētajiem, jo vajāšanas bija sasniegušas savu visu laiku augstāko punktu, un viņiem bija ļoti nepieciešams savs pravietis, kas tos vadītu” [Alvin R. Dyer, The Refiner’s Fire, 2. izd., [1968. g.], 276. lpp.].
„Laiku pa laikam viņus bija atļauts apciemot draugiem un sūtīt, un saņemt vēstules. Laikā no 1839. gada 20. marta līdz 25. martam pravietis Džozefs nodiktēja garu ziņojumu, kuru parakstīja visi ieslodzītie (patiesībā bija divas vēstules, lai gan pravietis uzsvēra, ka otrā ir pirmās turpinājums). Prezidents Džozefs Fīldings Smits izteicās šādi par šo ziņojumu: „Šī ir viena no diženākajām vēstulēm, kas jebkad ir tikusi cilvēku roku rakstīta. Patiesībā tā bija pazemīgas iedvesmas rezultāts. Šī ir lūgšana, pravietojums un atbilde, kas saņemta ar atklāsmi no Tā Kunga. Neviena cita, kā vien cildena dvēsele, kas pildīta ar Kristus mīlestības garu, nevarētu uzrakstīt šādu vēstuli. Ņemot vērā [viņu ciešanas], nav nekāds brīnums, ka pravietis savās dvēseles ciešanās sauca pēc palīdzības. Tomēr savā dedzīgajā lūgumā viņš pauda līdzcietību un mīlestību pret savu tuvāko.” (Church History and Modern Revelation 2 sēj. [1953. g.], 2:176.)
„121.–123. nodaļa ir fragmenti no šīs ziņas un tika iekļauti 1876. gada Mācības un Derību izdevumā. Mācības un Derību izdevums, kas ietvēra šīs trīs nodaļas, tika pasludināts par Svētajiem Rakstiem 1880. gada oktobra Baznīcas konferences laikā” (Doctrine and Covenants Student Manual, 2. izd [Baznīcas izglītības sistēmas rokasgrāmata, 2001. g.], 295.–296. lpp.).
Pirms Džozefs Smits tika ieslodzīts Libertī cietumā, viņš un daži citi Baznīcas vadītāji, tajā skaitā Pārlijs P. Prets, tika netaisni apcietināti Misūri štata Ričmondā. Kamēr viņi atradās cietumā Ričmondā, viņi dzirdēja, kā cietuma sargi riebīgā valodā apraksta briesmīgas laupīšanas un slepkavības, kas bija paveiktas pret pēdējo dienu svētajiem. Pārlijs P. Prets atcerējās, ka pēc tam, kad viņi bija spiesti to noklausīties, Džozefs atbildēja:
Attēls
Pārlijs P. Prets
„Pēkšņi [Džozefs] piecēlās kājās un pērkona balsī jeb līdzīgi rēcošam lauvam runāja un teica, cik atminos, šādus vārdus:
„„KLUSU, jūs elles bedres nezvēri. Jēzus Kristus Vārdā es norāju jūs un pavēlu būt klusiem; es nedzīvošu nevienu mirkli, lai paciestu šādas runas. Izbeidziet šādas runas, vai jūs vai es miršu ŠAJĀ ACUMIRKLĪ!””
Sargi „lūdza viņam piedošanu un klusēja līdz nākamajai sargu maiņai.” Pārlijs vēlāk atcerējās šo pieredzi: „Es esmu redzējis tieslietu ministrus … Anglijas augstākajās tiesās, es esmu pieredzējis Kongresa svinīgo sēdi, kuras laikā tiek ieviesti likumi tautām; … taču tādu cieņu un varenību es esmu redzējis tikai vienreiz, kad viņš stāvēja iekalts važās pusnaktī, tumša Misūri ciematiņa cietumā” (Autobiography of Parley P. Pratt, red. Parley P. Pratt Jr. [1938. g.], 211. lpp., skat. arī 210. lpp.).
Atsaucoties uz Mācības un Derību 121.–122. nodaļu, elders Orsons F. Vitnejs, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, mācīja par vienu no iemesliem, kādēļ mēs piedzīvojam likstas:
Attēls
Elders Orsons F. Vitnijs
„Tas ir mūsu attīstībai, mūsu attīrīšanai, mūsu izaugsmei, mūsu izglītošanai un mūsu virzīšanai uz priekšu — cīnīties ar nežēlīgajiem bēdu un nelaimju viļņiem, un mēs visi kļūsim spēcīgāki un labāki, kad mēs būsim pārcietuši palus un nostājušies viņā krastā” („A Lesson from the Book of Job”, Improvement Era, 1918. g. nov., 6. lpp.).