7. nodaļa

Džozefs un Hairams Smiti — Jēzus Kristus liecinieki

„Mēs paceļam savas balsis pateicībā par pravieša Džozefa Smita un patriarha Hairama Smita dzīvi un kalpošanu un par citu praviešu un apustuļu, un taisnīgu vīriešu, un sieviešu dzīvi un kalpošanu, kas ir turpinājuši to darbu, ko viņi iesāka.”

No Džozefa Fīldinga Smita dzīves

Kopš agras jaunības Džozefs Fīldings Smits zināja, ka viņa ģimenei bija īpaša saikne ar pravieti Džozefu Smitu. Viņu iedvesmoja viņa vectēva Hairama Smita paraugs, kurš bija pravieša Džozefa vecākais brālis un uzticams draugs. Hairams uzticīgi kalpoja kā vadītājs Baznīcā līdzās savam brālim. Viņš arī palīdzēja izdot Mormona Grāmatu un tika aicināts par vienu no grāmatas Astoņiem lieciniekiem. 1844. gada 27. jūnijā Džozefs un Hairams nomira mocekļa nāvē Kārtidžā, Ilinoisā, aizzīmogodami savas liecības par Glābēju un Viņa evaņģēliju. „Dzīvē viņi nebija šķirti, un nāvē viņi netika atdalīti!” (M&D 135:3.)

Džozefs Fīldings Smits nepazina savus vecvecākus no tēva puses. Viņa vectēvs Hairams bija miris mocekļa nāvē ilgu laiku pirms Džozefa Fīldinga piedzimšanas. Hairama sieva Mērija Fīldinga Smita arī nomira jauna. Džozefs Fīldings Smits teica: „Es nepazinu savu vecmammu Mēriju Fīldingu Smitu. Es par to vienmēr esmu sajutis nožēlu, jo viņa bija viena no cildenākajām sievietēm, kas jebkad dzīvojusi, taču es pazinu viņas labo māsu, manu tanti Mersiju Tomsoni, un zēna gados es bieži apciemoju viņu viņas mājās un klausījos viņā, kad viņa man stāstīja stāstus par pravieti Džozefu Smitu, un, ak, cik ļoti pateicīgs es esmu par šo pieredzi.”¹

Džozefs Fīldings Smits mācījās arī no sava tēva, Džozefa F. Smita, piemēra, kurš personīgi pazina pravieti Džozefu Smitu. Par savu tēvu Džozefs Fīldings Smits teica: „Viņa liecībā nebija ne vismazāko šaubu vai neskaidrības. Jo īpaši tas tā bija, kad viņš runāja par mūsu Glābēja dievišķumu vai pravieša Džozefa Smita misiju.”²

Šie paraugi un mācības veicināja to, ka Džozefs Fīldings Smits ieguva liecību par atjaunoto evaņģēliju savā bērnībā. „Es neatceros tādu laiku, kad nebūtu ticējis mūsu Kunga un Glābēja, Jēzus Kristus, misijai vai pravieša Džozefa Smita misijai,”³ viņš vēlāk teica. Kad viņš mācīja evaņģēliju, viņš dažreiz pauda savu liecību ģimeniskā izpausmē: „Vai es mīlu pravieti Džozefu Smitu? Jā, tāpat kā mans tēvs viņu mīlēja pirms manis. Es viņu mīlu tāpēc, ka viņš bija Dieva kalps, un tāpēc, ka viņš atjaunoja evaņģēliju, un priekšrocību un svētību dēļ, ko esmu ieguvis es un mana ģimene, un jūs, un jūsu ģimenes, pateicoties svētībām, kas tika dāvātas šim vīram un tiem, kas darbojās kopā ar viņu.”⁴

Lai arī prezidents Smits bija pateicīgs par savas ģimenes mācībām un mantojumu, viņam bija sava, personīga liecība. Viņš teica: „Es vienmēr esmu bijis ļoti pateicīgs par liecību, kas pie manis nākusi caur Tā Kunga Garu, ka Džozefs Smits, Dieva pravietis, tika aicināts būt evaņģēlija pilnības atklāšanas laikmeta priekšgalā.”⁵ Kādā citā reizē viņš liecināja: „Man ir zināšanas, pateicoties Dieva dāvanai, ka Džozefs Smits 1820. gadā tiešām redzēja Tēvu un Dēlu; ka Tēvs stādīja priekšā Savu Dēlu; ka Dēls runāja ar viņu, jautāja viņam, ko viņš vēlējās zināt, un deva viņam padomu; pateica viņam, kas viņam jādara, dodot solījumu, ka galu galā tiks atklātas citas zināšanas un ka evaņģēlija pilnība, kas toreiz nebija atrodama uz Zemes, tiks atjaunota.” Tad viņš dalījās pārliecībā, ka visi cilvēki var saņemt šo pašu liecību: „Katrai dvēselei uz visas Zemes virsmas, kurai ir vēlēšanās to zināt, ir šī privilēģija, jo katra dvēsele, kas pazemosies un pazemības dziļumos, un ticībā, esot ar nožēlas pilnu garu, nāks Tā Kunga priekšā, saņems šīs zināšanas tikpat noteikti, kā Viņš dzīvo.”⁶

Džozefa Fīldinga Smita mācības

Ir šādas divas visnozīmīgākās tēmas: Jēzus Kristus ir Dieva Dēls, un Džozefs Smits bija pravietis.

Mēs saskatām saikni starp Jēzu Kristu un Džozefu Smitu. Kristus ir Tas Kungs; Viņš nesa Izpirkšanas upuri; Viņš ir augšāmcelšanās un dzīvība; caur Viņu visi cilvēki tiks uzcelti nemirstībā, turklāt tie, kas tic un paklausa Viņa likumiem, iemantos arī mūžīgo dzīvi.

Džozefs Smits bija pravietis, aicināts šajās pēdējās dienās, lai caur atklāsmi saņemtu evaņģēlija glābjošās patiesības un būtu likumīgs kalpotājs, saņēmis spēku no augšienes evaņģēlija priekšrakstu pildīšanai.

Tā kā šīs patiesības, kas caur viņu ir atklātas, ir tieši tās patiesības, kas izplatīsies katrā tautā pirms Otrās Atnākšanas, nav nekāds brīnums, ka Moronijs teica Džozefam Smitam, ka viņa „vārds būs par laba un ļauna atziņu starp visām tautām, ciltīm un valodām, jeb ka visas tautas to minēs gan ar labu, gan ļaunu”. [Džozefs Smits — Vēsture 1:33.]

Nav arī nekāds brīnums, ka vēlāk Tas Kungs bija sacījis pravietim: „Zemes gali vaicās pēc tava vārda, un muļķi izsmies tevi, un elle plosīsies pret tevi;

kamēr sirdsšķīstie un gudrie, un cēlie, un tikumīgie meklēs padomu un pilnvaras, un svētības pastāvīgi no tavas rokas.” (M&D 122:1–2.)

Zemes gali tagad sāk vaicāt pēc Džozefa Smita vārda, un daudzi cilvēki daudzās tautās priecājas evaņģēlijā, kas tika atjaunots ar viņa palīdzību.

Kopš šī evaņģēlija laikmeta sākuma, Jēzus liecība, kā tā tika atklāta Džozefam Smitam, tiek sludināta Amerikas Savienotajās Valstīs, Kanādā, Lielbritānijā, lielākajā daļā Eiropas un Klusā okeāna salās.

Pēdējos gados šis darbs ir gandrīz neticamā veidā izplatījies Meksikā, Centrālamerikas valstīs un Dienvidamerikā.

Un Āzija tagad [1971. gads] tiek atvērta evaņģēlija vēstij tādā veidā, kas pārspēj jebko agrāk notikušu. Baznīca tiek nodibināta Japānā un Korejā, Taivānā un Honkongā, un mēs sākam darboties Taizemē, Singapūrā un Indonēzijā.

Un pienāks diena, Tā Kunga gudrībā, kad citas tautas, kas tagad ir slēgtas patiesības vēstij, atvērs mums savas durvis, un Israēla elderi ies un pastāstīs sirdī godīgajiem šajās tautās par Kristu un Viņa valstības evaņģēliju, kas ir nācis uz Zemes mūsu dienās caur pravieti Džozefu Smitu.⁷

Džozefs Smits ir zināšanu atklājējs par Kristu un glābšanu pasaulei šajās dienās un šajā paaudzē.⁸

Manā prātā vienmēr ir divas pašas nozīmīgākās tēmas: Jēzus Kristus ir Dieva Dēls, kas tika sists krustā par pasaules grēkiem; Džozefs Smits bija pravietis, aicināts un nozīmēts, lai iesāktu evaņģēlija pilnības atklāšanas laikmetu. Šis ir mans vēstījums pasaulei.⁹

Tas Kungs aicināja Džozefu Smitu būt šī diženā evaņģēlija laikmeta priekšgalā.

Džozefs Smits … nāca un svētu vēstnešu vadībā ielika Dieva valstības pamatus, kā arī sāka šo brīnišķo darbu un brīnumu, lai pasaule būtu gatava Tā Kunga atnākšanai.¹⁰

„Džozefs Smits bija pravietis, aicināts un nozīmēts, lai iesāktu evaņģēlija pilnības atklāšanas laikmetu.”

Es zinu, ka mūsu Tēvs debesīs aicināja un nozīmēja viņu [Džozefu Smitu]; ka viņš saņēma atklāsmi un vadību no Dieva Dēla, kas nāktu par labu un būtu par svētību visiem cilvēkiem, ja viņi to pieņemtu.¹¹

Man nav nekādu šaubu, ka Tas Kungs aicināja pravieti Džozefu Smitu un deva viņam atklāsmi, baušļus, atvēra viņam debesis un lūdza viņu būt šī diženā evaņģēlija laikmeta priekšgalā. Mani pilnīgi pārliecina tas, ka savā jaunībā, kad viņš devās lūgt Dievu, viņš redzēja Dievu Tēvu un Viņa Dēlu, Jēzu Kristu, un stāvēja Viņu klātbūtnē; man nav nekādu šaubu — es zinu, ka tā ir patiesība. Es zinu, ka vēlāk viņu apmeklēja Moronijs, ka viņš saņēma Ārona priesterību no Jāņa Kristītāja rokām, Melhisedeka priesterību no Pētera, Jēkaba un Jāņa rokām un ka Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca pēc dievišķas pavēles tika organizēta 1830. gada 6. aprīlī.¹²

Izvēloties pārstāvi šī brīnumainā darba, kam drīz bija jāsākas starp cilvēku bērniem, priekšgalā [skat. M&D 4:1], Tas Kungs neizvēlējās kādu, kas būtu lietpratīgs pasaulīgās mācībās un tradīcijās. Viņa ceļi nav cilvēku ceļi, un Viņa domas nav cilvēku domas [skat. Jesajas 55:8]. Tādam cilvēkam, kas būtu mācīts pasaulīgā gudrībā, būtu pārāk daudz kas jāaizmirst no iemācītajām cilvēku tradīcijām un filozofijām. Savā lielajā gudrībā Tas Kungs izvēlējās vienkāršu bērnu — četrpadsmitgadīgu zēnu. Šim jaunietim Tas Kungs atklāja evaņģēlija pilnību, ko pasaule nebūtu pieņēmusi neticības dēļ. Saņemot debesu vadību vairāku gadu garumā, jo viņu apmācīja vēstneši, kas bija sūtīti no Tā Kunga klātbūtnes, — šis jaunais cilvēks, Džozefs Smits, bija sagatavots, lai vadītu evaņģēlija atjaunošanas darbu un Dieva Valstības uzcelšanu.¹³

Tas Kungs teica, ka šī paaudze saņems Viņa vārdu caur pravieti Džozefu Smitu.

Katrā laikmetā, kad evaņģēlijs ir uz Zemes, tam ir jātiek atklātam Tā Kunga praviešiem, un viņiem ir jābūt aicinātiem par likumīgiem kalpotājiem, lai pildītu priekšrakstus un vadītu to izpildi savu līdzcilvēku glābšanai.

Džozefs Smits ir pravietis, kuru Tas Kungs aicināja mūsdienās, lai atjaunotu glābšanas patiesības un dotu viņam atslēgas un spēkus šo glābjošo patiesību pārvaldīšanai.

Viņam Tas Kungs teica: „… šī paaudze saņems Manu vārdu caur tevi.” (M&D 5:10.) Un tad, atsaucoties uz evaņģēliju, kas tika atjaunots caur Džozefu Smitu, Tas Kungs teica: „Šis Valstības evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām, un tad nāks gals, jeb ļauno iznīcināšana.” [Džozefs Smits — Mateja evaņģēlijs 1:31.]¹⁴

Tagad es saku,

ka Džozefs Smits ir tas cilvēks, uz kuru visiem cilvēkiem mūsdienās ir jāskatās, lai uzzinātu patiesību par Kristu un Viņa evaņģēliju;

ka noliktajā laikā šī pravieša vārds būs zināms katrā Zemes nostūrī un starp visām tautām;

ka godīgie sirdī pieņems viņu kā pravieti un pielūgs to Kungu, kuru viņš atklāja;

ka baznīca, kuru viņš organizēja pēc dievišķas pavēles, plaukst, jo tā seko atklāsmēm, kuras nākušas caur viņu;

un ka visi, kas tic Džozefa Smita mācībām un rīkojas saskaņā ar tām, iegūs zināšanas, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls, kurš tika sists krustā par pasaules grēkiem.

Tādā pašā veidā, kā es zinu, ka Jēzus ir Kristus — un tas ir ar atklāsmi no Svētā Gara — es zinu, ka Džozefs Smits ir un bija, un mūžīgi būs Dieva pravietis. …

Liecības un pateicības garā es [dalos] šajos iedvesmotajos vārdos no Mācības un Derībām: „Tā Kunga Pravietis un Gaišreģis Džozefs Smits ir izdarījis vairāk cilvēku glābšanai šai pasaulē, kā jebkurš cits cilvēks, kas jebkad tanī ir dzīvojis, izņemot tikai Jēzu.” (M&D 135:3.)¹⁵

Džozefs Smits un viņa brālis Hairams bija vienoti dzīvē un nāvē.

Es esmu pateicīgs par mūžīgās patiesības atjaunošanu šajā beidzamajā evaņģēlija laikmetā; par pravieša Džozefa Smita un mana vectēva, patriarha Hairama Smita, misiju un kalpošanu; un par to, ka Dieva valstības atslēgas ir atkal nodotas cilvēkam uz Zemes.¹⁶

Džozefs un Hairams Smiti: „Dzīvē viņi nebija šķirti, un nāvē viņi netika atdalīti!” ( M&D 135:3).

„Un vēl, patiesi Es saku tev, svētīts ir Mans kalps Hairams Smits; jo Es, Tas Kungs, mīlu viņu dēļ viņa sirds godaprāta, un tāpēc, ka viņš mīl to, kas ir pareizs Manā priekšā — saka Tas Kungs.” [M&D 124:15.]

Kurš gan nebūtu laimīgs, saņemot šādu cieņas un uzticēšanās apliecinājumu un uzslavu, turklāt, kad tā nāk no Tā Kunga? Hairams Smits bija viens no pirmajiem, kas tika kristīts šajā evaņģēlija laikmetā. Visas savas dzīves laikā viņš stāvēja līdzās savam brālim Džozefam un stiprināja, un iedrošināja viņu ar ticību un uzticamu mīlestību. Hairams bija cilvēks ar brīnišķīgu un maigu sirdi. Viņam piemita dziļa pazemība, un viņš mīlēja savu brāli vairāk nekā savu dzīvību. Tas ir pausts viņa nāvē, kurā viņš ieguva mocekļa kroni. Viņš bija bezbailīgs, aizstāvot patiesību. Patiesi, viņš „[mīlēja] to, kas ir pareizs”.

Hairams Smits piedzima 1800. gada 9. februārī un bija gandrīz sešus gadus vecāks par pravieti. Nebija tāda pagodinājuma, ko saņēma Džozefs Smits, ko zināmā mērā nebūtu saņēmis arī Hairams, kurš priecājās ar savu brāli par visām svētībām, ko Tas Kungs dāvāja viņa brālim. Tādu pat brālīgu mīlestību pravietis Džozefs izrādīja savam brālim Hairamam. Viņi kopā izgāja cauri tām pašām bēdām un tiem pašiem priekiem. Vienādas vajāšanas piemeklēja viņus abus. Viņi kopā bija tajos pašos pazemes cietumos evaņģēlija dēļ, un, kad laiks pienāca viņu liecību aizzīmogošanai, viņi kopā mira mocekļa nāvē. „Dzīvē viņi nebija šķirti, un nāvē viņi netika atdalīti!” [M&D 135:3.] …

Šis ir pelnīts cieņas apliecinājums no pravieša: „Brāli Hairam, cik gan tev ir uzticīga sirds! Ak, lai Mūžīgais Jehova dāvā tev mūžīgas svētības atlīdzībā par tām rūpēm, ar kādām tu rūpējies par manu dvēseli! Ak, cik daudz bēdu mēs kopā esam izcietuši; un atkal mēs atrodam sevi iekaltus nežēlīgas apspiešanas važās. Hairam, tavs vārds būs rakstīts Tā Kunga Likumu grāmatā, lai tie, kas nāks pēc tevis, varētu uz to skatīties un lai viņi varētu veidot savu dzīvi pēc taviem darbiem.”

Un vēl pravietis teica: „Es varētu lūgt savā sirdī, lai visi mani brāļi būtu tādi kā mans mīļotais brālis Hairams, kam piemīt jēra maigums un Ījaba godprātīgums, un, īsumā sakot, Kristus lēnprātība un pazemība, un es viņu mīlu ar tādu mīlestību, kas ir stiprāka par nāvi, jo man nekad nav bijis nepieciešams viņu norāt, ne arī viņam mani.”¹⁷

Džozefs un Hairams Smiti aizzīmogoja savas liecības ar savām asinīm.

Mans vectēvs, patriarhs Hairams Smits, tika aicināts turēt šī evaņģēlija laikmeta atslēgas kopā ar pravieti Džozefu Smitu, savu jaunāko brāli. Tas Kungs teica, ka ikviena lieta tiks pamatota ar liecību no divu liecinieku mutes [skat. 2. korintiešiem 13:1]. …

Džozefs Smits nebūtu spējis darboties viens, jo tad viņa darbs nebūtu izdevies, tāpat kā Glābēja darbs prasīja vēl viena liecinieka apstiprinājumu, un kurš gan varētu liecināt par Kristu, ja ne Viņa Tēvs? [Skat. Jāņa 8:12–18.] Un tādēļ Tas Kungs aicināja vēl vienu vīru, lai viņš stāvētu līdzās Džozefam Smitam un turētu glābšanas atslēgas šajā evaņģēlija laikmetā kā vēl viens liecinieks kopā ar Džozefu. …

… [Hairams] tika aicināts ne tikai par Baznīcas patriarhu, kas bija viņa pirmdzimtības tiesības, bet arī tajā pašā laikā Tas Kungs viņam teica:

„Un no šī laika turpmāk Es nozīmēju viņu, lai viņš varētu būt pravietis un gaišreģis, un atklājējs Manai baznīcai, tāpat kā Mans kalps Džozefs;

lai viņš varētu rīkoties saskaņoti arī ar Manu kalpu Džozefu, un lai viņš pieņemtu padomu no Mana kalpa Džozefa, kurš rādīs viņam tās atslēgas, ar kurām viņš var lūgt un saņemt, un tiks kronēts ar to pašu svētību un godību, un slavu, un priesterību, un priesterības dāvanām, kas kādreiz tika dotas viņam, kas bija Mans kalps Olivers Kauderijs;

lai Mans kalps Hairams varētu liecināt par tām lietām, ko Es viņam rādīšu, lai viņa vārds varētu būt svētā piemiņā no paaudzes uz paaudzi mūžīgi mūžos.” [M&D 124:94–96.]

Saskaņā ar šo aicinājumu un pavēli, pravietis Džozefs Smits piešķīra Hairamam Smitam visas priesterības atslēgas, pilnvaras un dāvanas, kas viņam pašam bija un kuras agrāk bija Oliveram Kauderijam. Tas Kungs arī atklāja Hairamam Smitam visu, kas bija nepieciešams, lai padarītu viņu pilnībā un pilnā mērā par liecinieku kopā ar savu brāli Džozefu, esot par pravieti, gaišreģi un atklājēju, un Baznīcas prezidentu, un lai viņš stāvētu laikā un visā mūžībā šī evaņģēlija laikmeta priekšgalā kopā ar savu brāli Džozefu, būdams Jēzus Kristus liecinieks.¹⁸

Kopā ar savu brāli, manu vectēvu, patriarhu Hairamu Smitu, viņš [Džozefs Smits] aizzīmogoja savu liecību ar savām asinīm Kārtidžas cietumā. Un es, pie viena, vēlos būt darbarīks Tā Kunga rokās, lai Zemes galiem darītu zināmu, ka glābšana atkal ir pieejama, jo Tas Kungs mūsu dienās ir cēlis varenu gaišreģi, lai vēlreiz nodibinātu Savu valstību uz Zemes.¹⁹

Džozefs un Hairams Smiti kopīgi aizzīmogoja savas liecības ar savām asinīm.

Mēs paceļam savas balsis pateicībā par pravieša Džozefa Smita un patriarha Hairama Smita dzīvi un kalpošanu un par citu praviešu un apustuļu, un taisnīgu vīriešu, un sieviešu dzīvi un kalpošanu, kas ir turpinājuši to darbu, ko viņi iesāka.²⁰

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

Prezidents Smits pastāstīja par ģimenes locekļiem, kuri viņa bērnībā palīdzēja viņam veidot liecību par Džozefa Smita misiju (skat. „No Džozefa Fīldinga Smita dzīves”). Ko mēs varam darīt, lai palīdzētu bērniem iegūt liecību par pravieša Džozefa Smita misiju?
Kā Jēzus Kristus Vārds un Džozefa Smita vārds ir saistīti? (Skat. 1. sadaļu.) Kā pravieša Džozefa Smita kalpošana ir ietekmējusi jūsu liecību par Glābēju un Viņa evaņģēliju?
Apdomājiet prezidenta Smita novērojumus par to, ka Tas Kungs aicināja Džozefu Smitu, nevis „kādu, kas būtu lietpratīgs pasaulīgās mācībās un tradīcijās” (2. sadaļa). Kā šāda sapratne var mums palīdzēt, kad jūtamies nepiemēroti savu pienākumu pildīšanai?
3. sadaļā prezidents Smits citē Mācības un Derību 5:10 un 135:3. Kā jūs izskaidrotu šos pantus kādam, kam ir sveša Džozefa Smita misija?
Ko jūs varat mācīties no attiecībām starp Džozefu Smitu un viņa brāli Hairamu? (Skat. 4. sadaļu.)
Kādas ir jūsu sajūtas, kad domājat par to, ka Džozefs un Hairams Smiti aizzīmogoja savas liecības ar savām asinīm? (Skat. 5. sadaļu.) Kā mēs varam godāt viņu upuri?

Saistītās Svēto Rakstu vietas

Džozefa Smita tulkojums, 1. Mozus 50:30–31; 2. Nefija 3:5–15; M&D 11:11–26; 76:22–24; 135

Mācīšanas padoms

Viens veids, kā veicināt cītīgu mācīšanos, ir uzmanīgi klausīties, kad kāds uzdod jautājumu vai izsaka savas domas. „Klausīšanās ir mīlestības izpausme. Tā bieži vien prasa uzupurēšanos. Kad mēs patiesi ieklausāmies citos, mēs bieži atsakāmies no tā, ko gribam teikt, lai ļautu citiem izteikties” ( Teaching, No Greater Call [1999],66).