4. nodaļa

Ģimenes stiprināšana un pasargāšana

„Tas Kungs vēlas stiprināt un pasargāt ģimenes vienību.”

No Džozefa Fīldinga Smita dzīves

Prezidents Džozefs Fīldings Smits ir teicis: „Ģimene ir vissvarīgākā vienība laikā un mūžībā.”¹ Nekur citur viņš to nemācīja tik skaidri kā savās paša mājās, rādot mīloša vīra, tēva un vectēva piemēru. Neskatoties uz savu lielo aizņemtību, veicot apustuļa pienākumus, viņš vienmēr atvēlēja laiku savai ģimenei, „tai atlīdzinot par dienām, kad nebija mājās, izrādot divtik lielu mīlestību pēc atgriešanās no prombūtnes”.²

Prezidenta Smita otrajai sievai Etelai reiz tika izteikts lūgums: „Vai tu mums pastāstīsi kaut ko par vīrieti, kuru tu pazīsti?” Apzinoties, ka daudzi Baznīcas locekļi raudzījās uz viņas vīru kā uz pārāk stingru, viņa atbildēja:

„Jūs man lūdzāt, lai pastāstu par vīrieti, kuru es pazīstu. Es bieži esmu domājusi par to, ka tad, kad viņa vairs nebūs, cilvēki teiks: „Viņš ir ļoti labs cilvēks, sirsnīgs, paklausīgs utt.” Par viņu spriedīs pēc redzētā sabiedrībā, taču tas vīrietis, ko cilvēki pazīst, ir ļoti atšķirīgs no tā vīrieša, kuru pazīstu es. Vīrietis, kuru es pazīstu, ir laipns, mīlošs vīrs un tēvs, kuram vislielākā dzīves vēlme ir darīt savu ģimeni laimīgu, un, to darot, viņš pilnībā aizmirst sevi. Viņš ir vīrietis, kurš iemidzina satrauktu bērnu, kurš mazajiem stāsta vakara pasaciņas, kurš nekad nav pārāk noguris vai pārāk aizņemts, lai pavadītu vēlās stundas vai agri no rīta celtos, lai palīdzētu vecākajiem bērniem veikt sarežģītus skolas uzdevumus. Kad piemeklē slimība, vīrietis, kuru es pazīstu, uzmanīgi pieskata sasirgušo un rūpējas par viņu. Viņi sauc savu tēvu, jo jūt, ka viņa klātbūtne ir kā universāllīdzeklis pret viņu nedienām. Tās ir viņa rokas, kas apklāj ievainojumus, viņa rokas ir tās, kas sniedz iedrošinājumu cietējam, viņa balss, kas maigi izlabo bērnu pieļautās kļūdas, līdz bērni, cenšoties iepriecināt tēvu, ir laimīgi. …

Vīrietis, kuru es pazīstu, ir nesavtīgs, apdomīgs, rūpīgs, līdzjūtīgs, viņš nesūdzas un dara visu, kas ir viņa spēkos, lai saviem mīļajiem dzīvē sagādātu vislielāko prieku. Tāds ir vīrietis, kuru es pazīstu.”³

Prezidenta Smita bērni piemēros ilustrē tēva pūliņus stiprināt un aizsargāt savu ģimeni, un „sagādāt viņiem dzīvē vislielāko prieku”. Džozefa Fīldinga Smita biogrāfijas līdzautori, Džozefs Fīldings Smits, jaunākais, un Džons Dž. Stjuarts, iekļāva šādas atmiņas: „Bērni bija sajūsmā, kad viņi redzēja savu tēvu uzvelkam priekšautu un cepam daudz pīrāgu. Viens no viņa iecienītākajiem bija žāvētu augļu pīrāgs. Viņam bija sava pildījuma pagatavošanas recepte. Taču viņš gatavoja arī citus pīrāgus: ābolu, ķiršu, persiku un ķirbja. Viņa pīrāgu gatavošanas nodarbē bija iesaistīta visa ģimene, jo bērniem vajadzēja atnest dažādas lietas, lai palīdzētu sagādāt nepieciešamos palīgrīkus un sastāvdaļas. Patīkamais aromāts, pīrāgiem cepoties lielajā krāsnī, veicināja ģimenes prieku un nepacietību, gaidot, kad pīrāgi būs gatavi. Pīrāgus uzmanīja, lai tos neizņemtu ārā no krāsns par ātru vai par vēlu. Pa to laiku Etela gatavoja mājas saldējumu, un bērni uz maiņām grieza saldējuma gatavošanas mehānisma kloķi.”⁴

Duglass A. Smits teica, ka viņam ar tēvu bija „lieliskas attiecības”. Viņš stāstīja par dažādām kopā veiktām nodarbēm: „Laiku pa laikam mēs boksējāmies vai vismaz izlikāmies, ka boksējamies. Es viņu pārāk cienīju, lai iesistu viņam, un viņš mani pārāk mīlēja, lai iesistu man. Tā bija tāda boksēšanās ar iedomātu pretinieku. Mēs mēdzām spēlēt šahu, un es priecājos, kad es varēju viņu uzveikt. Es tagad atskatos un domāju — iespējams, ka zaudēt bija viņa nolūks.”⁵

Amēlija Smita Makonkija atceras: „Būt slimam bija gandrīz kā izprieca, jo viņš mums pievērsa ļoti īpašu uzmanību. Viņš mūs izklaidēja, atskaņojot labu mūziku uz vecā Edisona skaņuplašu atskaņotāja. Mums par prieku viņš dejoja mūzikas pavadījumā jeb soļoja pa istabu un pat mēģināja dziedāt. Viņš mums atnesa skaistus, lielus, saldus apelsīnus un apsēdās uz gultas malas, lai tos nomizotu, un tad pa vienai šķēlītei deva tos mums. Viņš mums stāstīja stāstus par savu bērnību vai par to, kā par viņu rūpējās viņa tēvs, kad viņš bija slims. Kad tas bija nepieciešams, viņš iedeva mums svētību.”⁶ Amēlija arī atklāja sava tēva metodi, ar kuras palīdzību viņš disciplinēja savus bērnus: „Ja kādam no mums bija nepieciešams mainīt uzvedības paradumus, viņš vienkārši uzlika savas rokas mums uz pleciem un, skatoties mums acīs, ar sāpēm savā sejas izteiksmē teica: „Es gribētu, lai mani bērniņi uzvedas labi.” Neviena pļauka vai kāds cits sods nevarētu būt iedarbīgāks.”⁷

Prezidents Smits pret saviem mazbērniem izturējās ar tādu pašu mīlestību un uzmanību kā pret saviem bērniem. Viņa mazdēls Hots V. Brūsters, jaunākais, pastāstīja par laiku, kad viņam kā misionāram, kurš kalpoja Nīderlandē, atļāva apmeklēt Londonas Anglijas Tempļa iesvētību ceremoniju 1958. gadā. Kad viņš un citi misionāri iegāja sanāksmes telpā, viņa vectēvs viņu pamanīja. Hots vēlāk atceras notikušo: „Bez jebkādas vilcināšanās viņš piecēlās no sava krēsla un pamāja ar rokām, aicinot mani pie viņa. Tajā brīdī es raudzījos nevis uz Džozefu Fīldingu Smitu, Divpadsmit apustuļu padomes prezidentu, bet uz vectēvu, kurš bija ieraudzījis vienu no saviem mazbērniem, kuru viņš ļoti mīl. Es nekavējoties pametu savu grupu un steidzos uz paaugstinājuma, kur viņš mani apskāva un noskūpstīja visu cilvēku priekšā. Tas ir bijis viens no svētākajiem un neaizmirstamākajiem brīžiem manā dzīvē.”⁸

Džozefa Fīldinga Smita mācības

Ģimene ir vissvarīgākā vienība laikā un mūžībā.

Es vēlos atgādināt par to, cik ģimenes vienība ir svarīga mūsu Debesu Tēva visaptverošajā plānā. Patiesībā Baznīca ir izveidota un pastāv, lai palīdzētu ģimenēm un tās locekļiem sasniegt paaugstināšanu.

Ģimenes vienotība un ģimenes uzticība evaņģēlijam ir tik būtiska, ka ienaidnieks ir pievērsis lielu savas uzmanības daļu, lai mūsu sabiedrībā iznīcinātu ģimenes. Ģimenēm uzbrūk daudz dažādos veidos, cenšoties iznīcināt tās godprātīgumu, kas ir visa labā un cēlā pamats šajā dzīvē. … Aborta likuma liberalizācija visapkārt pasaulē liecina par nevērīgu izturēšanos pret dzīvības svētumu. Ģimenes izjūk nelegālo narkotiku lietošanas un legālu narkotiku ļaunprātīgas izmantošanas rezultātā. Jauniešu pieaugošā necieņa pret autoritātēm parasti sākas ar necieņas izrādīšanu un nepaklausību mājās. …

Laikā, kad ļaunie spēki uzbrūk cilvēkam, cenšoties atraut viņus no ģimenes saknēm, ir būtiski, lai Pēdējo dienu svēto vecāki saglabātu un stiprinātu savas ģimenes. Iespējams, ka ir daži ļoti stipri cilvēki, kas spēj pastāvēt bez ģimenes atbalsta, taču lielākam vairumam no mums ir nepieciešama mīlestība, apmācība un izpratne, ko parasti izrāda tie, kam patiesi rūp.⁹

Ir dažas vecas patiesības, kas paliks par tādām tik ilgi, cik vien pasaule pastāvēs, un tās nemainīs nekāds attīstības līmenis. Viena no tādām ir ģimene — vienība, kurā ir tēvs, māte un bērni, Baznīcā ģimene ir pamats visam; vēl cita patiesība — grēki, kas apgāna šķīstu un veselīgu ģimenes dzīvi, ir tie, kas no visiem pārējiem grēkiem galu galā radīs visnopietnākās sekas tajās valstīs, kurās šie grēki tiek veikti. …

Daudz svarīgāks jautājums par nodarbošanos vai cilvēku bagātību ir jautājums par to, kā cilvēki uzvedas savās ģimenēs. Galvenais, lai būtu pilnvērtīgas ģimenes un to locekļi cits pret citu veiktu savus pienākumus. Visas pārējās lietas ir mazāk svarīgas.¹⁰

„Ģimene ir evaņģēlija centrā; evaņģēlijs ir jāpielieto ģimenē.”

Mājas, kur valda taisnīgums, ir neaizvietojamas. Pasaulē, iespējams, pastāv citi uzskati, taču tā ir un tā tam ir jābūt Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā. Ģimene ir Dieva valstības vienība.¹¹

Ģimene ir vissvarīgākā vienība laikā un mūžībā. … Tas Kungs vēlas stiprināt un pasargāt ģimenes vienību. Mēs lūdzam tēvus uzņemties viņiem piešķirto atbildību un būt par ģimenes galvu. Mēs aicinām mātes stiprināt un atbalstīt savus vīrus, un būt par gaismu saviem bērniem.¹²

Ģimene ir evaņģēlija centrā; evaņģēlijs ir jāpielieto ģimenē. Tieši ģimenēs mēs saņemam savu lielāko un pašu svarīgāko apmācību, pirms tiecamies radīt paši savas mūžīgās ģimenes vienības, kas līdzinās Dieva, mūsu Tēva, ģimenei.¹³

Tas Kungs izveidoja ģimeni, lai tā pastāvētu mūžīgi.

Mēs esam mācījušies, ka laulības ir mūžīgs princips, kas bija noteikts pirms pasaules radīšanas un ieviests šeit, uz Zemes, vēl pirms tajā ienāca nāve. Mūsu pirmajiem vecākiem pavēlēja vairoties un piepildīt Zemi. No tā dabiski izriet, ka bija paredzēts, lai ģimenes vienība būtu mūžīga. Zemei sagatavotajā plānā iekļautie likumi, kas vada celestiālo pasauli, kļuva par pamatu. Tā Kunga darbs un godība ir „īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi”. [Mozus 1:39.] Vienīgais veids, kā to var īstenot, — caur laulībām un ģimeni, un patiesībā šī ir mūžīgā kārtība starp paaugstinātajiem, un tāda ir bijusi pasaulēs bez gala.¹⁴

Evaņģēlija plāns, kas nosaka, kā cilvēkiem būtu jādzīvo uz Zemes, ir līdzīgs tam likumam, kas valda Dieva valstībā. Vai ir iespējams iedomāties lielāku bēdu avotu par domu: kāds ir atstāts mūžīgā pasaulē bez piederības tēvam, mātei un bērniem? Doma par valsti bez ģimenes vienības kā tās pamata, kur visi tās iedzīvotāji ir salīdzinoši sveši cits citam un kur neeksistē dabiska pieķeršanās, kur grupas nav ģimenes saišu vienotas, ir baisa. Šāds stāvoklis var novest tikai pie viena — anarhijas un valsts sabrukuma. Vai nav saprātīgi pieņemt, ka tas pats attiecas arī uz Dieva valstību? Ja Dieva valstībā nebūtu ģimenes saišu vienotības un visi, sievietes un vīrieši, būtu „eņģeļi” bez izveidotas radniecības, kā daudzi cilvēki tic, vai šādā vietā būtu laime, vai to varētu saukt par debesīm?¹⁵

Pāri dodas uz Tā Kunga templi, lai tiktu saistīti jeb salaulāti uz laiku un uz visu mūžību. Bērni, kuri piedzimst šādā savienībā, ir piesaistīti savam tēvam un mātei ne tikai laicīgajā dzīvē, bet visā mūžībā, un tie kļūst par Dieva ģimenes locekļiem debesīs un virs zemes, kā to ir apliecinājis Pāvils [skat. Efeziešiem 3:14–15], un šāda ģimenes uzbūve nekad netiks izjaukta. …

… Šiem piedzimušajiem bērniem ir tiesības uz tēva un mātes klātbūtni, un tēvam un mātei ir pienākums sava Mūžīgā Tēva priekšā būt uzticīgiem viens otram un audzināt savus bērnus gaismā un patiesībā, lai viņi nākamajās mūžībās varētu būt vienota ģimene un kā daļa no lielās Dieva ģimenes.¹⁶

Pēdējo dienu svētajiem vajadzētu atcerēties, ka pēc nāves ārpus celestiālās valstības ģimenes vienības nepastāv. Šī savienība ir domāta tiem, kas labprātīgi dzīvo saskaņā ar visām derībām un veic katru pienākumu, kurus mēs esam aicināti izpildīt šajā pagaidu uzturēšanās vietā, šeit — laicīgajā dzīvē.¹⁷

Dieva valstība būs viena liela ģimene. Mēs saucam sevi par brāļiem un māsām. Ja mēs nožēlosim grēkus un turēsim baušļus, pateicoties Jēzus Kristus evaņģēlijam, mēs patiešām kļūsim par Jēzus Kristus līdzmantiniekiem [skat. Romiešiem 8:16–17], Dieva dēliem un meitām, kas saņems svētību pilnību Viņa valstībā.¹⁸

Cerība uz mūžīgo dzīvi, ieskaitot ģimenes locekļu apvienošanu augšāmcelšanās laikā, piepilda manu sirdi ar lielāku mīlestību un pieķeršanos katram ģimenes loceklim. Vīri, kuriem ir šāda cerība, tiecas mīlēt savas sievas ar lielāku un svētāku mīlestību, un sievas līdzīgi tiecas vairāk mīlēt savus vīrus. Vecāku sirsnīgās jūtas un rūpes par saviem bērniem pastiprinās, tie kļūst tuvāki, un tos saista tādas mīlestības un laimes saites, kuras nevar pārraut.¹⁹

Mēs stiprinām un pasargājam savas ģimenes, kad kopā pavadām laiku, mīlam cits citu un kopā dzīvojam saskaņā ar evaņģēliju.

Galvenais Pēdējo dienu svēto mājās ir nodrošināt to, lai ikkatrs ģimenes loceklis pūlas radīt gaisotni un apstākļus, kuros visi var tiekties uz pilnību. Vecākiem tas nozīmē laika un enerģijas ziedošanu, kas ir daudz lielāka par vienkāršu savu bērnu fizisko nepieciešamību nodrošināšanu. Bērniem tas nozīmē kontrolēt savu dabisko tieksmi būt savtīgiem.

Vai jūs pavadāt tikpat daudz laika ģimenē un mājās, cik jūs to darāt, lai gūtu panākumus sabiedrībā un darbā? Vai jūs atvēlat vislabākos radošuma pūliņus svarīgākajai sabiedrības vienībai — ģimenei? Vai arī jūsu attiecības ar ģimeni ir tikai rutinētas, neauglīgas dzīves sastāvdaļa? Lai sasniegtu ģimenes paaugstināšanu, vecākiem un bērniem ir jāliek atbildība par ģimeni pirmajā vietā.²⁰

„Baznīca ir izveidota un pastāv, lai palīdzētu ģimenēm un tās locekļiem sasniegt paaugstināšanu.”

Mājas … ir darbnīca, kur veidojas cilvēka personība, un veids, kā raksturs attīstīsies, būs atkarīgs no attiecībām, kādas ir starp vecākiem un bērniem. Lai varētu uzskatīt, ka mājās viss ir kārtībā, tajās ir jāvalda pareizi veidotām attiecībām starp vecākiem un bērniem. Vai tās tādas ir vai nav, ir atkarīgs no abām pusēm — vecākiem un bērniem, taisnība, taču daudz vairāk no vecākiem. Viņiem ir jādara viss, kas ir viņu spēkos.²¹

„Nu ej taču prom un atstāj mani vienu, man nav laika ar tevi noņemties,” teica steidzīga, nepacietīga māte savai trīsgadīgajai meitai, kura centās palīdzēt izdarīt kādu saimniecības darbu. … Vēlme palīdzēt parasti ir iedzimta katrā bērnā, un vecākiem nav tiesību par to sūdzēties. Veicot ikdienas mājsaimniecības darbus, nekad nebūtu jāpiedzīvo garlaicība, ja visi piedalītos darba veikšanā, turklāt, kopā veicot darbu, izveidojas mīļas un draudzīgas attiecības.

Ja man būtu jānosauc viena īpašība, kas, manuprāt, mums kā vecākiem pietrūkst visvairāk, tad tā būtu spēja ar līdzjūtību izprast savus bērnus. Esiet kopā ar bērniem, centieties viņus izprast. … Apziniet visu, kas saista jūsu bērnu interesi, esiet draudzīgi pret viņiem.²²

Mēs esam centušies palīdzēt vecākiem saprast, ka ir nepieciešams pievērst vairāk uzmanības saviem bērniem, nedaudz vairāk evaņģēlija gara viņu mājās, nedaudz vairāk vienotības un nedaudz vairāk ticības; nedaudz vairāk garīguma un reliģiskas atbildības no tēvu puses, arī no mātēm, vairāk evaņģēlija mācīšanas mājās.²³

Vecākiem, kas ir Baznīcā, mēs sakām: mīliet cits citu ar visu savu sirdi. Dzīvojiet saskaņā ar baušļiem un evaņģēliju. Audziniet savus bērnus gaismā un patiesībā, māciet viņiem evaņģēlija glābjošās patiesības un padariet savas mājas par debesīm uz Zemes, par vietu, kur Tā Kunga Gars var mājot un kur taisnīgums valda katra ģimenes locekļa sirdī.²⁴

Es lūdzu, lai mūsu Debesu Tēvs dod mums visiem spēku, lai sasniegtu savu patieso potenciālu. Es lūdzu, lai Viņa Gars ir Baznīcas locekļu mājās, lai tajās valdītu mīlestība un saskaņa. Lai mūsu Tēvs pasargā un ceļ godā ģimenes.²⁵

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

Lasot pārstāstus „No Džozefa Fīldinga Smita dzīves”, domājiet par to, kā prezidenta Smita piemērs var būt par paraugu jūsu dzīvē. Ko jūs varat darīt labāk, lai stiprinātu ģimenes attiecības?
Domājiet par ģimenes svarīgumu kontekstā ar 1. sadaļas izklāstu. Ko jūs darāt, lai nostiprinātu savu ģimeni pret pasaules negatīvo ietekmi?
Prezidents Smits runāja par „cerību uz mūžīgo dzīvi, ieskaitot ģimenes locekļu apvienošanu augšāmcelšanās laikā” (2. sadaļa). Kā šīs cerības esamība ietekmē jūsu saskarsmi ar ģimenes locekļiem?
3. sadaļā prezidents Smits uzdod trīs patiesi dziļus jautājumus. Atbildiet uz šiem jautājumiem savā prātā. Lasot šo sadaļu, apdomājiet, ko jūs varētu mainīt savā dzīvē, lai veicinātu patīkamāku gaisotni savās mājās.

Saistītās Svēto Rakstu vietas

Salamana Pamācības 22:6; 1. Nefija 8:37; M&D 88:119; 93:40–50; skat. arī „Ģimene — Vēstījums pasaulei”

Mācīšanas padoms

„Palūdziet dalībniekiem izvēlēties vienu sadaļu [no nodaļas] un klusi to izlasīt. Aiciniet viņus pulcēties divu vai trīs cilvēku grupās, kas izvēlējušies to pašu sadaļu, un pārrunāt to, ko viņi ir mācījušies” (no šīs grāmatas vii lpp.).