6. nodaļa

Svētā Vakarēdiena nozīmīgums

„Šo simbolu pieņemšana ir viens no vissvētākajiem un svētīgākajiem priekšrakstiem Baznīcā.”

No Džozefa Fīldinga Smita dzīves

1929. gada 5. oktobrī, pēc 19 gadus ilgas kalpošanas par apustuli, elders Džozefs Fīldings Smits Soltleikas Tabernaklā uzrunāja cilvēkus 39. Vispārējā konferencē. Viņš teica: „Es vēlos dalīties dažās pārdomās par Svēto Vakarēdienu, precīzāk attiecībā uz tām Baznīcas sanāksmēm, kas ar atklāsmi, ar Tā Kunga pavēli ir īpaši izveidotas šo simbolu, kas pārstāv Jēzus Kristus miesu un asinis, pieņemšanai.” Šīs tēmas ievadam viņš dalījās savās domās par Svēto Vakarēdienu:

„Es uzskatu, ka Svētā Vakarēdiena sanāksme ir vissvētākā, vissvētīgākā no visām Baznīcas sanāksmēm. Kad es domāju par to, kā Glābējs un Viņa apustuļi sapulcējās kopā tajā neaizmirstamajā vakarā, kad Viņš ieviesa Svēto Vakarēdienu, kad es domāju par šo svinīgo notikumu, manu sirdi piepilda izbrīns, un es jūtos dziļi aizkustināts. Es šo sapulci uzskatu par vienu no vissvinīgākajām un brīnišķīgākajām kopš laiku iesākuma.

Šajā sapulcē Glābējs viņiem mācīja par Savu drīzo upuri, kuru tie savā apmulsumā nevarēja saprast. Viņš tiem skaidri pastāstīja par Savu nāvi, par to, ka Viņa asinis tiks izlietas, un tas tika pateikts tieši Viņa agonijas brīdī — par pasaules grēkiem. Tas bija ļoti svinīgs brīdis, tajā tika ieviests Svētais Vakarēdiens, un mācekļiem tika pavēlēts bieži sapulcēties kopā un pieminēt Jēzus Kristus nāvi un ciešanas, jo Viņa upuris bija pasaules izpirkšanai.

Viņš gatavojās uzņemties atbildību par parāda apmaksu, kas pasaulē ienāca caur krišanu, lai cilvēki varētu tikt izpirkti no nāves un elles. Viņš bija mācījis ļaudīm, ka Viņš tiks paaugstināts, lai aicinātu visus cilvēkus pie Sevis, un ka visi, kas nožēlos grēkus un ticēs Viņam, ievērojot Viņa baušļus, necietīs, jo Viņš uzņemsies viņu grēkus.”¹

„To darait Mani pieminēdami!” (Lūkas 22:19.)

Džozefa Fīldinga Smita mācības

Tas Kungs mums ir pavēlējis bieži sanākt kopā, lai pieņemtu Svēto Vakarēdienu.

Šo simbolu [maizes un ūdens] pieņemšana veido vienu no vissvētākajiem un svētīgākajiem priekšrakstiem Baznīcā, priekšrakstu, kas ir aizstājis Lieldienu jēra nogalināšanu un ēšanu, kas [simbolizēja] mūsu Pestītāja upuri uz krusta. … Kopš iziešanas no Ēģiptes līdz mūsu Pestītāja krustā sišanai israēliešiem bija pavēlēts katru gadu noteiktā laikā svinēt svētkus. Svinīgajā vakarā, pirms krustā sišanas, Tas Kungs mainīja šo priekšrakstu un tā vietā ieviesa Svēto Vakarēdienu. Mums ir ticis pavēlēts bieži sanākt kopā, ne tikai vienu reizi gadā, un doties uz lūgšanu namu, un tur atcerēties mūsu Pestītāju, un noslēgt ar Viņu derības, bieži pieņemot šo svēto priekšrakstu.²

Cilvēks, kurš nedēļu pēc nedēļas un mēnesi pēc mēneša nepiedalās Svētā Vakarēdiena sanāksmē, ja viņu nekas neattur no piedalīšanās tajā, nav uzticīgs patiesībai. Viņš to nemīl. Ja viņš to mīlētu, viņš piedalītos, lai pieņemtu šos simbolus: tikai nelielu maizes kumosiņu, mazu ūdens kausiņu. Viņš vēlētos to darīt, lai parādītu savu mīlestību pret patiesību un savu uzticīgo kalpošanu Dieva Dēlam.³

Mēs esam tikuši aicināti atcerēties šo lielo notikumu [Jēzus Kristus Izpirkšanu] un nemitīgi paturēt to prātā. Šim nolūkam mēs esam aicināti sapulcēties kopā reizi nedēļā, lai pieņemtu šos simbolus, liecinot, ka mēs atceramies mūsu Kungu, ka mēs esam gatavi pieņemt Viņa vārdu un ka mēs ievērosim Viņa baušļus. Šo derību mēs esam aicināti atjaunot katru nedēļu, un mēs nevaram saglabāt Tā Kunga Garu, ja mēs pastāvīgi nepakļaujamies šai pavēlei. Ja mēs mīlam To Kungu, mēs piedalīsimies šajās sanāksmēs ar pielūgsmi un lūgšanām, atceroties To Kungu un derības, kas mums ir jāatjauno katru nedēļu caur šo Svēto Vakarēdienu, kā Viņš mums to ir pieprasījis.⁴

Mēs pieņemam Svēto Vakarēdienu, atceroties Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu.

Baznīcas locekļu pienākums ir staigāt pazemībā un ticībā — zināšanās un izpratnē par Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu. … Man ir sajūta, es gribētu kļūdīties, bet es nedomāju, ka kļūdos, ka procentuāli ļoti, ļoti liela Baznīcas locekļu daļa neaptver, ko nozīmē ēst nelielu maizes kumosu, dzert mazu ūdens kausiņu, pieminot mūsu Glābēja Jēzus Kristus asins izliešanu un Viņa upuri pie krusta.

Ļaujiet man pievērst uzmanību [maizes] svētīšanas lūgšanai. Es to nolasīšu pazemīgi, lai mēs saprastu, kas tajā teikts:

„Ak Dievs, Mūžīgais Tēvs, mēs lūdzam Tevi, Tava Dēla Jēzus Kristus Vārdā, svētīt un svētu padarīt šo maizi visām tām dvēselēm, kuras no tās ņem, lai viņi varētu ēst, atceroties Tava Dēla miesu, un liecināt Tev, ak Dievs, Mūžīgais Tēvs, ka viņi ir ar mieru pieņemt Tava Dēla Vārdu un vienmēr atcerēties Viņu, un pildīt Viņa baušļus, kurus Viņš tiem ir devis; lai Viņa Gars varētu vienmēr būt ar viņiem. Āmen.” [M&D 20:77.] …

Ēst — atceroties Viņu. Vai tas nozīmē, ka man tikai vajadzētu atcerēties, ka pirms gandrīz 2000 gadiem ļauni cilvēki satvēra Viņu, piesēja Viņu pie krusta, izdzina caur Viņa rokām un Viņa pēdām naglas un atstāju Viņu tur nomirstam? Man tam ir daudz dziļākā nozīme. Atcerēties Viņu — kāpēc Viņš bija pie krusta? Ko [es] iegūstu no tā, ka Viņš bija pie krusta? Ko Viņš izcieta pie krusta, lai es varētu tikt pestīts jeb atbrīvots no saviem grēkiem?

Tad nu dabiski cilvēks varētu nodomāt: Viņa rokās un pēdās tika iedzītas naglas, un Viņš bija pienaglots pie krusta, līdz nomira. … Ko vēl Viņš izcieta? Es domāju, ka tieši to lielākā daļa no mums nesaskata. Es esmu pārliecināts, ka Viņa lielākās ciešanas nebija naglu iedzīšana Viņa rokās un kājās un piesišana pie krusta, lai cik mokoši un briesmīgi tas arī nebūtu. Viņš nesa vēl vienu nastu, kas bija daudz nozīmīgāka un spēcīgāka. Kā? Mēs to skaidri nesaprotam, bet man ir nojausma par to.⁵

Es domāju, ka nav neviena, kas kādreiz nebūtu izdarījis ko nepareizu un kas to nebūtu nožēlojis un nebūtu vēlējies, kaut viņš to nebūtu darījis. Tad mūsu sirdsapziņa mūsu šausta, un mēs esam jutušies ļoti, ļoti nožēlojami. Vai esat kādreiz ko tādu pieredzējuši? Es esmu. … Bet šeit mums ir Dieva Dēls, kas nes manu un jūsu pārkāpumu nastu. … Viņa lielākās mokas nebija naglas Viņa rokās un pēdās, lai cik smagi arī tas būtu, bet prāta mokas tādā veidā, kas nav mums izprotams. Taču Viņš nesa šo nastu — mūsu nastu. Es tai kaut ko pieliku; jūs arī. Un tāpat arī visi pārējie. Viņš to uzņēmās, lai samaksātu cenu, lai es varētu izbēgt, — lai jūs varētu izbēgt, — no soda ar nosacījumu, ka mēs pieņemsim Viņa evaņģēliju un būsim patiesi un uzticīgi tam.

Lūk, par to es cenšos domāt. To es atceros — ārkārtīgi sāpīgo agoniju, kad Viņš piesauca Tēvu Savā lūgšanā, lai ļauj šim biķerim iet garām. Viņš nelūdz tikai atpestīšanu no naglu iedzīšanas Savās rokās vai Savās pēdās, Viņam bija daudz smagākas mokas par to visu kopā — man neizprotamā veidā.⁶

Nav iespējams vājiem mirstīgiem, un mēs visi esam vāji, pilnībā aptvert Dieva Dēla ciešanu apjomu. Mēs nevaram aptvert to cenu, kas Viņam bija jāsamaksā. Pravietim Džozefam Smitam Viņš teica:

„Jo lūk, Es, Dievs, esmu izcietis tās par visiem, lai viņi varētu neciest, ja tie nožēlos grēkus; bet, ja viņi nenožēlos grēkus, viņiem nāksies ciest tāpat kā Man; šīs ciešanas lika Man, tieši Dievam, lielākajam no visiem, trīcēt aiz sāpēm un asiņot katrā porā, un ciest gan miesā, gan garā — un gribēju, lai Es varētu nedzert to rūgto biķeri, un izvairīties — tomēr, gods lai ir Tēvam, un Es baudīju to un pabeidzu Savus sagatavošanas darbus cilvēku bērniem.” [M&D 19:16–19.]

Tomēr mēs varam spēt uzzināt un aptvert, ka šī Viņa upura ārkārtīgi sāpīgā agonija ir mums nesusi vislielākās svētības, kādas ir iespējams dot. Vēl vairāk — mēs esam spējīgi aptvert, ka šīs ārkārtīgās ciešanas, kas bija pāri mirstīga cilvēka spējām to paveikt vai izturēt, — Viņš tās uzņēmās lielās Tēva un Dēla mīlestības dēļ pret cilvēci. …

… Ja vien mēs pilnībā novērtētu tās daudzās svētības, ko mums ir devusi pestīšana, kas paveikta mūsu dēļ, nebūtu nekā tāda, ko Tas Kungs mums varētu lūgt un ko mēs nebūtu dedzīgi un gatavi darīt.⁷

Es esmu pārliecināts, ja mēs spētu iztēloties, kā es to esmu mēģinājis daudzas reizes, šo svinīgo notikumu, kad Glābējs satikās ar Saviem apustuļiem; ja mēs varētu redzēt viņus sapulcējušos, To Kungu Savās skumjās, ciešot par pasaules grēkiem, bēdājoties par vienu no Saviem apustuļiem, kas Viņu gatavojās nodot, tomēr mācot šos vienpadsmit vīrus, kuri Viņu mīlēja, un noslēdzot derības ar tiem, es esmu pārliecināts, mēs savās sirdīs justu, ka mēs nekad Viņu nepamestu. Ja mēs varētu redzēt viņus sapulcējušos un varētu aptvert mūsu Kungam uzkrautās nastas smagumu, kā viņi pēc vakariņām un garīgās dziesmas dziedāšanas iziet ārā, kā Tas Kungs tiek nodots, mocīts un apsmiets, kā mācekļi To pamet Viņa ciešanu drūmākajā brīdī, — ja mēs varētu to visu saprast, lai cik nepilnīga arī būtu mūsu izpratne, un tā tam ir jābūt, es esmu pārliecināts, mani brāļi un māsas, mēs uz mūžu vēlētos staigāt patiesības gaismā. Ja mēs varētu redzēt, kā cilvēku Glābējs cieš dārzā un pie krusta, un varētu pilnībā aptvert visu, ko tas mums nozīmēja, mēs vēlētos ievērot Viņa baušļus un mēs mīlētu To Kungu, mūsu Dievu, ar visu sirdi, spēku, prātu un izturību un kalpotu Viņam Jēzus Kristus vārdā.⁸

Tas ir mūsu pienākums — rūpīgi pārdomāt tās derības, kuras mēs noslēdzam, pieņemot Svēto Vakarēdienu.

Es vēlos, lai mēs varētu likt Baznīcas locekļiem daudz skaidrāk saprast tās derības, kuras viņi noslēdz, pieņemot Svēto Vakarēdienu mūsu Svētā Vakarēdiena sanāksmēs.⁹

Es esmu redzējis, kā divi Baznīcas locekļi sēž kopā [Svētā Vakar-ēdiena sanāksmē], uzsāk sarunu, pārtraucot to tikai uz tik īsu brīdi, kamēr tiek skaitītas ūdens vai maizes svētīšanas lūgšana, tad atkal atsāk savu sarunu. … Man tas šķiet šokējoši, un es esmu pārliecināts — tāpat tas ir Tam Kungam.¹⁰

Tas ir mūsu pienākums — rūpīgi un apdomīgi pārdomāt [Svētā Vakarēdiena] lūgšanu būtību, kad dzirdam tās mūsu sanāksmēs. Katru reizi pieņemot šos simbolus, mēs noslēdzam četras svarīgas derības, un šo simbolu pieņemšana ir zīme, ka mēs apņemamies pilnībā uzņemties pienākumus, un tādā veidā tie attiecas arī uz mums. Šie ir tie pienākumi:

1. Mēs ēdam, pieminot Jēzus Kristus miesu, apsolot, ka mēs vienmēr atcerēsimies Viņa ievainoto ķermeni, kas tika nonāvēts pie krusta.

2. Mēs dzeram, pieminot tās asinis, kas tika izlietas par pasaules grēkiem, kas izpirka Ādama pārkāpumu un kas atbrīvo mūs no mūsu pašu grēkiem, ar nosacījumu, ka mēs patiesi tos nožēlojam.

3. Mēs noslēdzam derību, ka mēs būsim gatavi uzņemties Dēla vārdu un vienmēr Viņu atcerēties. Ievērojot šo derību, mēs apsolām, ka tiksim saukti Viņa vārdā un nekad nedarīsim neko tādu, kas apkaunotu vai nestu negodu šim vārdam.

4. Mēs noslēdzam derību, ka ievērosim Viņa baušļus, kurus Viņš mums ir devis; nevis vienu bausli, bet ka mēs būsim gatavi „dzīvot ar katru vārdu, kas nāk no Dieva mutes”. [M&D 84:44.]

Ja mēs to darīsim, mums ir apsolīta pastāvīga Svētā Gara vadība, un, ja mēs to nedarīsim, mums nebūs šīs vadības.¹¹

Es jums vēlos uzdot dažus jautājumus, un es, protams, uzrunāju visus Baznīcas locekļus. Vai jūs domājat, ka cilvēks, kas ienāk Svētā Vakarēdienā sanāksmē lūgšanu, pazemības un pielūgsmes garā un kurš pieņem šos simbolus, kas simbolizē Jēzus Kristus miesu un asinis, apzināti pārkāps Tā Kunga baušļus? Ja cilvēks pilnībā apzinās, ko nozīmē pieņemt Svēto Vakarēdienu, ka viņš noslēdz derības uzņemties Jēzus Kristus vārdu un vienmēr Viņu atcerēties un ievērot Viņa baušļus, un ja šī derība ir atjaunota nedēļu pēc nedēļas, — vai jūs domājat, ka tāds cilvēks nemaksās savu desmito tiesu? Vai jūs domājat, ka tāds cilvēks neievēros Sabata dienu vai pārkāps Gudrības vārdu? Vai jūs domājat, ka viņš pārstās būt lūgšanu pilns un ka viņš nepildīs savus kvoruma pienākumus un citus pienākumus Baznīcā? Kad cilvēks zina, ko nozīmē noslēgt šādu derību ar To Kungu un svēto priekšā nedēļu pēc nedēļas, man šķiet, ka tāda rīcība kā šo svēto principu un pienākumu neievērošana nav iespējama.¹²

„Tas ir mūsu pienākums — rūpīgi un apdomīgi pārdomāt [Svētā Vakarēdiena] lūgšanu būtību, kad mēs tās dzirdam.”

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

Sadaļā „No Džozefa Fīldinga Smita dzīves” prezidents Smits dalās savās domās par laiku, kad Glābējs ieviesa Svēto Vakarēdienu. Kāpēc šis notikums ir jums nozīmīgs?
Studējot 1. sadaļu, apsveriet, cik svarīgi ir apmeklēt Svētā Vakarēdiena sanāksmi katru nedēļu. Kā jūs varat sevi sagatavot Svētā Vakarēdiena sanāksmei? Ko var darīt vecāki, lai palīdzētu saviem bērniem sagatavoties?
Kādas prezidenta Smita domas par Svētā Vakarēdiena pieņemšanu ir jūs iedvesmojušas? (Skat. 2. sadaļu.) Ko mēs varam darīt, lai, pieņemot Svēto Vakarēdienu, atcerētos Glābēju un Viņa Izpirkšanu?
Pievērsiet uzmanību derībām, kas uzskaitītas 3. sadaļā. Klusām pārdomājiet, ko jūs domājat par šīm derībām. Kā šīs derības ietekmē jūsu dzīvi?

Saistītās Svēto Rakstu vietas

Mateja 26:26–29; 1. korintiešiem 11:23–29; 3. Nefija 18:1–13; Mormona 9:29; Moronija 4 –5; M&D 20:75–79; 59:9–12

Mācīšanas padoms

„Dodiet stundas dalībniekiem uzdevumu (individuāli vai mazās grupās) nolasīt izraudzītos citātus nodaļas beigās. Aiciniet dalībniekus nodaļā meklēt mācības, kas ir saistītas ar jautājumiem. Tad aiciniet viņus dalīties savās domās un ieskatos ar pārējo grupu (no šīs grāmatas vii lpp.).