20. nodaļa

Mīlestība un rūpes par visiem mūsu Tēva bērniem

„Es domāju: ja visi cilvēki zinātu un saprastu, kas viņi ir, un apzinātos savu dievišķo izcelsmi, … viņi cits pret citu izturētos laipni un veidotu tuvas attiecības, kas savukārt mainītu visu viņu dzīvesveidu un nostiprinātu uz Zemes mieru.”

No Džozefa Fīldinga Smita dzīves

Džozefs Fīldings Smits, jaunākais, un Džons Dž. Stjuarts ir novērojuši: „Džozefa Fīldinga Smita patiesā būtība vislabāk atklājas dažādās ikdienišķās situācijās.” Lai atspoguļotu šādas „ikdienišķas situācijas”, viņi dalījās trīs piemēros:

„Kādu dienu kāds 12 gadus vecs zēns bija pirmoreiz dzīvē klātienē ieradies uz Baznīcas konferenci Mormoņu Tabernaklā, tempļa skvērā, un, priecājoties par savu līdzdalību, viņš bija ieradies agrāk, lai nodrošinātu sev sēdvietu pēc iespējas tuvāk kancelei. … Tieši pirms sanāksmes sākšanās, kad visas vietas tabernaklā jau bija aizņemtas, vietu ierādītājs palūdza zēnu palaist savā vietā Amerikas Savienoto Valstu senatoru, kurš bija ieradies pēdējā brīdī. Zēns paklausīgi piekrita un neapmierināts, apmulsis un asarās stāvēja sēdvietu ejā.” Prezidents Fīldings Smits „pamanīja jaunieti un pamāja viņam, lai viņš nāk uz [paaugstinājuma]. Kad zēns pastāstīja, kas bija noticis, prezidents teica: „Vietu ierādītājam nebija tiesību šādi rīkoties. Taču tu vari sēdēt šeit, kopā ar mani,” un zēns palika sēdēt kopā ar viņu starp Baznīcas apustuļiem.

Kādu dienu, kad viņš intervēja vairākus jauniešus, kuri devās pildīt divu gadu Baznīcas misijas aicinājumu, [viņš] pamanīja kādu jaunieti no laukiem, kurš bija nozīmēts kalpot Kanādas austrumos. „Dēls, tur taču ir auksti. Vai tev ir labi silts mētelis? Nē, kungs, man nav.” Viņš aizveda jaunieti uz pāri ielai esošo veikalu un nopirka viņam vissiltāko pieejamo mēteli.

Dienā, kad viņu konferencē atbalstīja par Baznīcas prezidentu, pēc sapulces cauri pūlim izdevās izspraukties kādai jaunai meitenītei, kura vēlējās paspiest viņa roku. Šī rīcība viņu tik ļoti aizkustināja, ka viņš pieliecās un paņēma šo bērnu savās rokās. Viņš uzzināja, ka meitenītes vārds ir Venera Hobsa, … kurai drīz paliks četri gadi. Veneru viņas dzimšanas dienā pārsteidza tālsarunas zvans — viņai bija piezvanījis Džozefs Fīldings Smits un viņa sieva, lai Venerai nodziedātu dzimšanas dienas apsveikuma dziesmu.”¹

Šādas laipnības izpausmes nebija reti, atsevišķi notikumi, bet gan daļa no dzīvesveida. Prezidents Smits bija „ļoti labsirdīgs un līdzjūtīgs vīrietis. Savā dzīvē viņš nepārtraukti ir sniedzis palīdzību trūcīgajiem, mierinājis tos, kuriem ir nepieciešams mierinājums, devis padomu tiem, kuri ir apmulsuši, un rādījis tādu žēlsirdības paraugu, kas atspoguļo tīro Kristus mīlestību. [Moronija 7:47.]”²

Džozefa Fīldinga Smita mācības

Zinot, ka Dievs ir visu cilvēku Tēvs, mēs vēlamies mīlēt un svētīt cits citu.

Es domāju: ja visi cilvēki zinātu un saprastu, kas viņi ir, un apzinātos savu dievišķo izcelsmi un savu mūžīgo potenciālu, kas ir daļa no viņu mantojuma, viņi cits pret citu izturētos laipni un veidotu tuvas attiecības, kas savukārt mainītu visu viņu dzīvesveidu un nostiprinātu uz Zemes mieru.

Mēs cilvēku uzskatām par augstāko vērtību un esam pārliecināti par viņa dievišķo izcelsmi. Mūsu ticības pamatā ir mācība, ka Dievs ir mūsu Tēvs un ka mēs esam Viņa bērni, un visi cilvēki ir vienas mūžīgas ģimenes brāļi un māsas.

Mēs bijām kopā ar Viņu kā daļa no Viņa ģimenes, pirms tika likti šīs Zemes pamati, un Viņš noteica un izveidoja pestīšanas ieceri, pateicoties kurai, mēs ieguvām privilēģiju attīstīties un pilnveidoties, ko mēs arī šobrīd cenšamies darīt.

Dievs, kuru mēs pielūdzam, ir godpilna Būtne, kurā mājo viss spēks un pilnība, un Viņš ir radījis cilvēkus pēc Sava tēla un līdzības — ar tām rakstura iezīmēm un īpašībām, kādas ir Viņā.

Tādēļ mūsu pārliecība par cilvēka vērtību un viņa sūtības nolūku ir būtisks mūsu doktrīnas un dzīvesveida aspekts. Mūsu Kunga mācības pamatā „pirmais un augstākais bauslis” ir: „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta”; un, otrs bauslis tam līdzīgs: „Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.” (Skat. Mateja 22:37–39.)

Tādēļ, ka Dievs ir mūsu Tēvs, mēs gluži dabiski vēlamies mīlēt un kalpot Viņam, un būt cienīgi Viņa ģimenes locekļi. Mēs jūtam, ka darīt Viņa gribu, turēt Viņa baušļus un dzīvot saskaņā ar Viņa evaņģēlija mācībām ir mūsu pienākums. Viss no pieminētā ir būtiski patiesas pielūgšanas aspekti.

Tādēļ, ka visi vīrieši ir mūsu brāļi, mēs vēlamies viņus mīlēt, svētīt un būt sadraudzībā ar viņiem — un arī šo mēs uzskatām par būtisku patiesas pielūgšanas aspektu.

Tādēļ viss, ko mēs Baznīcā darām, izriet no dievišķā likuma, proti, ka mums ir jāmīl un jāpielūdz Dievs, un jākalpo līdzcilvēkiem.

Tas nav pārsteidzoši, ka mūsu Baznīcai un cilvēkiem patiesi rūp visu mūsu Tēva bērnu labklājība. Mēs vēlamies, lai viņi baudītu laicīgo un garīgo labklājību, gluži tāpat kā mēs. Mēs lūdzam par viņiem, tāpat kā mēs lūdzam par sevi, un mēs cenšamies dzīvot tā, lai viņi, redzot mūsu labos darbus, vēlētos godāt mūsu Tēvu, kas ir debesīs. [Skat. Mateja 5:16.]³

„Bet Pēteris sacīja: Sudraba un zelta man nav; bet, kas man ir, to es tev dodu: nacarieša Jēzus Kristus Vārdā — staigā” (Ap. d. 3:6).

Baznīcā mīlot un atbalstot citam citu, mēs veicinām pasaulē visu labo.

„Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles.” [Jāņa 14:15.]

Skolotājs teica šos vārdus Saviem apustuļiem tikai dažas stundas pirms Savas nāves, kad bija sapulcējies kopā ar viņiem uz Pashā mielastu un deva tiem pēdējos norādījumus pirms Savām gaidāmajām ciešanām par pasaules grēkiem. Toreiz un īsi pirms šiem izteikumiem Viņš runāja par šo pašu tēmu, sakot:

„Bērniņi, Es vēl mazu brīdi esmu pie jums. Jūs Mani meklēsit, bet, kā Es jūdiem esmu sacījis, tā arī jums tagad saku: kurp Es eimu, jūs Man nevarat sekot. Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu.” [Jāņa 13:33–34.] …

… Mēs neesam tikai draugi — mēs esam brāļi un māsas, Dieva bērni, kas ir aizgājuši jeb pametuši pasauli, lai noslēgtu derības, ievērotu Viņa likumus un dzīvotu saskaņā ar visiem norādījumiem, kurus esam saņēmuši caur iedvesmu. Mums ir pavēlēts mīlēt citam citu. Tas Kungs teica: „Jaunu bausli,” taču, tāpat kā daudzi citi baušļi, arī šis ir tik sens kā mūžība. Šis bauslis ir pastāvējis visos laikos un vienmēr ir bijis būtisks, lai saņemtu glābšanu, tomēr, neskatoties uz to, tas vienmēr ir jauns. Tas nekad nenoveco, jo tas ir patiess.⁴

Es uzskatu, ka tas ir mūsu svēts pienākumus — mīlēt citam citu, paļauties citam uz citu, ticēt cits citam, un tas ir mūsu pienākums — nepievērst uzmanību cits cita nepilnībām un vājībām, tās izceļot savās acīs vai arī pasaules priekšā. Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā mums nevajadzētu meklēt vainu, apmelot un ļauni runāt citam par citu. Mums vajadzētu būt uzticīgiem cits citam un katram mūsu reliģijas principam un neapskaust citam citu. Mums nevajadzētu būt greizsirdīgiem citam uz citu, nedz arī dusmoties citam uz citu, un mūsu sirdīs nedrīkst mājot sajūta, ka nespējam piedot cits citam izdarītos pārkāpumus. Dieva bērnu sirdīs nevajadzētu būt aizvainojuma ne pret vienu cilvēku, vienalga, lai arī kas viņš būtu. …

… Mums nevajadzētu turēt sevī šādas sajūtas citam pret citu, bet vajadzētu tiekties piedot un mīlēt citam citu kā savus brāļus un māsas. Katram no mums vajadzētu atcerēties pašiem savus trūkumus un vājības un censties tos izlabot. Mēs vēl neesam kļuvuši par pilnīgām būtnēm, un ir maz ticams, ka mums tas izdosies šajā dzīvē, taču ar Svētā Gara palīdzību mēs varam būt vienoti un spējam pārvarēt savus grēkus un nepilnības. Ja mēs tā rīkosimies un vienlaikus godāsim visus Tā Kunga baušļus, mēs pasaulē veicināsim visu labo, mēs uzveiksim un pārvarēsim visu ļauno un visu, kas nostāsies pret patiesību, un uz zemes virsas īstenosim taisnīgumu. Evaņģēlijs turpinās izplatīties, un cilvēki pasaulē jutīs Ciānas iedzīvotāju ietekmi, un tas viņus vairāk pamudinās nožēlot savus grēkus un pieņemt patiesību.⁵

Kalpojot mēs izrādām mīlestību pret saviem līdzcilvēkiem.

Mūsu Glābējs nāca pasaulē, lai mācītu mums mīlēt citam citu, un Viņš Savu lielo mīlestību pret mums parādīja, pieredzot neizsakāmās ciešanas un nāvi, lai mēs varētu dzīvot, tādēļ — vai arī mums nevajadzētu izrādīt mīlestību pret saviem līdzcilvēkiem kalpošanā? …

Mums ir jākalpo citiem cilvēkiem. Mums ir jāpasniedz izpalīdzīga roka nelaimē nonākušajiem, tiem, kuri nav dzirdējuši patiesību un atrodas garīgā tumsā, trūcīgajiem un apspiestajiem. Vai mēs dzīvojam velti? Apdomāsim dzejnieka Vila L. Tompsona dzejas vārdus:

„Vai gan tuvākam šodien es kalpoju?
Vai ko labu es paveicu?
Ja vien nesteidzu iet
Kādam atbalstu sniegt,
tad velti es dzīvoju.” [Hymns, nr. 223.]6                        

Palīdzot citiem, mēs izrādām savu mīlestību pret viņiem.

Mums ir jākalpo visiem pasaules iedzīvotājiem, mums ir jāveicina miers, cerība, laime un laicīga un mūžīga glābšana visiem mūsu Tēva bērniem. … Cik vien ir manos spēkos pārliecināt, es mudinu visus cilvēkus pievērsties citu vajadzībām un svētīt visus mūsu Tēva bērnus.⁷

Mums ir jānovērtē un jāmīl cilvēki tādi, kādi tie ir.

Kad es biju zēns, mums bija zirgs, vārdā Džūnija. Tas bija viens no visintelektuālākajiem dzīvniekiem, ko es jebkad biju sastapis. Savās spējās tas gandrīz līdzinājās cilvēkam. Es nevarēju noturēt to ieslēgtu stallī, jo tas nepārtraukti atraisīja ar siksnu auklām aizdarītās staļļa durvis. Es esmu mēģinājis pie durvju roktura nostiprināto siksnu pārmest pāri augšējam stabam, taču tas bez īpašām grūtībām izkļuva no staļļa ar deguna un zobu palīdzību. Atvērusi durvis, Džūnija devās pagalmā.

Pagalmā atradās ūdenskrāns, kuru mēs izmantojām, lai padzirdītu savus dzīvniekus. Džūnija ar zobiem atgrieza krānu un ūdeni atstāja tekot. Mans tēvs bija neapmierināts ar mani, jo es nespēju zirgu noturēt stallī. Tas nekad nebēga prom, tas vienkārši atgrieza ūdenskrānu un tad pastaigājās pa pagalmu vai pa zāli, vai pa dārzu. Kad es nakts vidū izdzirdēju krāna tecēšanu, es zināju, ka man ir jāceļas augšā un jādodas aizgriezt krānu, un no jauna jāieslēdz Džūnija.

Mans tēvs izteicās, ka rodas iespaids, ka zirgs ir gudrāks par mani. Kādu dienu tēvs nolēma pats to ieslēgt tā, lai tas nevarētu izkļūt no staļļa. Viņš paņēma siksnu, kuru parasti metām ap stabu, un apsēja to ap stabu un arī zem pārliktņa, un tad teica: „Jaunā lēdija, paskatīsimies, kā tev tagad izdosies izkļūt!” Mēs ar tēvu devāmies prom no staļļa un sākām doties atpakaļ uz mājām un, pirms mēs tur nokļuvām, — Džūnija jau bija ārā no staļļa. Viņa devās pie krāna un to atkal atgrieza.

Es ieminējos, ka, iespējams, šobrīd viņa ir gudrāka par mums abiem. Mums nekādi neizdevās noturēt Džūniju staļļa sienās. Taču tas nenozīmē, ka viņa bija slikts zirgs, jo tā nebija. Tēvs negrasījās viņu pārdot vai apmainīt, jo viņā bija ļoti daudz citu labu īpašību, kas līdzsvaroja šo nelielo trūkumu.

Viņa prata veikli izkļūt no staļļa, un zirgs bija uzticams un uz to varēja paļauties, kad bija nepieciešams vilkt mūsu ratus. Tas bija svarīgi, jo māte bija licencēta vecmāte. Kad viņa kaut kur ielejā saņem izsaukumu uz dzemdībām, un parasti tas notiek nakts vidū, man ir jāpieceļas, no staļļa jāpaņem lukturis un jāpiesien Džūnija pie ratiem.

Tajā laikā man bija tikai aptuveni desmit vai vienpadsmit gadu, un mūsu zirgam vajadzēja būt pietiekami maigam un arī pietiekami stipram, lai varētu mūs izvadāt pa visu ieleju. Tomēr es nekad nevarēju saprast vienu lietu — kāpēc lielākā daļa zīdaiņu piedzima tieši naktīs un tik daudzi no viņiem ziemā?!

Bieži vien es gaidīju māti ratos, un tad bija patīkami būt vecās un maigās Džūnijas sabiedrībā. Šī pieredze ar šo zirgu man bija ļoti noderīga, jo tā man palīdzēja iemācīties dzīvē novērtēt viņu tādu, kāda viņa ir. Viņa bija brīnišķīgs zirgs, kurai bija tikai daži slikti ieradumi. Ar cilvēkiem ir visai līdzīgi. Neviens no mums nav pilnīgs, taču katrs no mums cenšas par tādu kļūt, lai līdzinātos mūsu Tēvam debesīs. Mums ir jānovērtē un jāmīl cilvēki tādi, kādi tie ir.

Varbūt jums der to atcerēties, kad jūs vērtējat savus vecākus vai pasniedzējus, vai bīskapijas un staba vadītājus, vai draugus un citus brāļus un māsas. Es vienmēr esmu paturējis prātā šo mācību principu — saskatīt cilvēkos labo un neapstāties savos centienos palīdzēt pārvarēt vienu vai divus sliktus ieradumus. …

Es agri savā dzīvē iemācījos mīlēt un netiesāt citus, vienmēr cenšoties pārvarēt pats savas vājības.⁸

Kad mēs mīlam To Kungu no visas savas sirdis un savus tuvākos kā sevi pašu, mēs dzīvojam saskaņā ar vissvētāko likumu.

„Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.

Šis ir augstākais un pirmais bauslis.

Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.

Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.” (Mateja 22:37–40.)

Citiem vārdiem sakot, viss, kas ir ticis atklāts cilvēces glābšanai no mūsu laika pirmsākumiem, ir pakārtots, iekļauts un daļa no šiem diviem augstākajiem baušļiem. Ja mēs mīlam To Kungu ar visu savu sirdi, ar visu dvēseli un ar visu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu, tad vairāk mēs neko nevaram vēlēties. Tad mūsu dzīve būs pilnīgā saskaņā ar visiem svētajiem likumiem. Ja mēs izvēlētos dzīvot saskaņā ar šiem diviem augstākajiem baušļiem — un galu galā mums tas ir jādara, lai mēs būtu cienīgi dzīvot Dieva klātbūtnē, tad ļaunums, skaudīgums, godkāre, alkatība, asinsizliešana un visa veida grēki izzustu no zemes virsas. Tad pienāktu mūžīgā miera un laimes laikmets. Tā būtu brīnišķīga dzīve! Mēs esam svētīti ar pietiekamām zināšanām, lai saprastu, ka šāda dzīve ir vislabākā, jo tas ļautu Dievam valdīt pār visiem un cilvēki dzīvotu pilnīgā vienotībā.

… Vai mēs varam sacīt, ka mīlam To Kungu ar visu dvēseli? Vai mēs varam sacīt, ka mēs gādājam par savu tuvāko labklājību tikpat daudz kā par savu?⁹

Mīlēsim To Kungu, jo tas ir visa pamats. Tas ir pirmais bauslis, un otrs bauslis — mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu — ir tam līdzīgs, un, kad mēs to darām, mēs izpildām likuma prasības, un galu galā visas likuma prasības tiks apmierinātas.¹⁰

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

Apdomājiet tās „ikdienišķās situācijas”, kurās prezidents Džozefs Fīldings Smits kalpoja citu labā (skat. „No Džozefa Fīldinga Smita dzīves”). Ko mēs varam darīt, lai mūsu dzīvē īstenotu līdzīgu laipnības paraugu?
Kā mācības 1. sadaļā var mums palīdzēt būt laipniem un mīlošiem pret apkārtējiem?
Kā jūs iespaido prezidenta Smita padoms 2. sadaļā? Kādēļ, pēc jūsu domām, mēs būsim par „labā virzītājspēku pasaulē”, ja ņemsim vērā šo padomu?
Ko Jēzus Kristus ir izdarījis, lai „mācītu mums mīlēt citam citu”? (Skat. 3. sadaļu.) Kā mēs varam sekot Viņa piemēram?
Pārrunājiet stāstu par zirgu Džūniju (skat. 4. sadaļu). Kādēļ, pēc jūsu domām, ir svarīgi „novērtēt un mīlēt cilvēkus tādus, kādi tie ir”? Ko mēs varam darīt, lai citos saskatītu labo pat tad, ja mēs cenšamies viņiem palīdzēt pārvarēt sliktus ieradumus?
Ko jums nozīmē turēt baušļus Mateja 22:37–40? (Dažus piemērus skat. 5. sadaļā.) Kāpēc, turot šos baušļus, mēs dzīvojam „saskaņā ar visiem svētajiem likumiem”?

Saistītās Svēto Rakstu vietas

Ap. d. 17:28–29; Romiešiem 8:16–17; 1. Jāņa 4:18–21; Mosijas 2:17; 18:8–10; Moronija 7:45–48

Mācīšanas padoms

Apsveriet iespēju lūgt dalībniekiem izlasīt nodaļas apakšvirsrakstus un izvēlēties viņiem vai viņu ģimenei nozīmīgu evaņģēlija principu. Aiciniet viņus studēt prezidenta Smita mācības konkrētajā sadaļā, ieskaitot jautājumus, kuri attiecas uz tematu un kuri ir iekļauti nodaļas beigās. Tad aiciniet nodarbības dalībniekus dalīties tajā, ko viņi ir mācījušies.