17. nodaļa

Saistīšanas spēks un tempļa svētības

„Elija nāca, lai atjaunotu uz Zemes … priesterības spēka pilnību. Šai priesterībai pieder atslēgas, ar kuru palīdzību ir iespējams saistīt un aizzīmogot gan uz Zemes, gan debesīs visus priekšrakstus un principus, kas attiecas uz cilvēka glābšanu.”

No Džozefa Fīldinga Smita dzīves

1902. gadā Džozefs Fīldings Smits devās uz Masačūsetsas štatu, kur viņam izdevās atrast informāciju par saviem Smitu priekštečiem. Atrodoties tur, viņš satika ģenealogu Sidniju Pērliju. Pērlija kungs viņam teica: „Mans mērķis, ja iespējams, būtu sameklēt katra cilvēka pierakstus, kuri ieradās Eseksas apgabalā pirms 1700. gada.”

Prezidents Smits vēlāk stāstīja: „Es viņam teicu: „Pērlija kungs, jūs esat sev izvēlējies lielu darbu, vai ne?” Viņš atbildēja: „Jā, un es baiļojos, ka nekad to nepabeigšu.” Tad es viņam teicu: „Kāpēc jūs darāt šo darbu?” Viņš brīdi padomāja un izskatījās diezgan apmulsis, un tad atbildēja: „Es nezinu — kāpēc, taču es to sāku un nevaru pārtraukt.” Es teicu: „Es varu jums pateikt, kāpēc jūs to darāt un kāpēc nevarat to pārtraukt, taču, ja es jums to pateikšu, jūs man neticēsiet un smiesieties par mani.”

„Ak,” viņš teica, „es nezinu. Ja jūs varat man to pateikt, esmu pārliecināts, ka mani tas interesēs.” Tad es viņam atklāju pravietojumu par Eliju un par šī apsolījuma piepildījumu pravietim Džozefam Smitam un Oliveram Kauderijam 1836. gada 3. aprīlī Kērtlandes templī, un kā šis izpētes gars ir pārņēmis daudzus cilvēkus, un viņi ir piegriezuši savas sirdis mirušo meklēšanai, piepildot šo diženo solījumu, kam bija jānotiek pirms Otrās Atnākšanas, lai Zeme netiktu sista ar lāstu. Tagad bērni piegriež savas sirdis saviem tēviem, un mēs pildām priekšrakstu darbu par mirušajiem, lai viņi varētu gūt pestīšanu, kā arī privilēģiju ienākt Dieva valstībā, lai arī viņi ir miruši.

Kad es beidzu stāstīt, viņš pasmējās un teica: „Tas ir ļoti jauks stāsts, taču es tam neticu.” Tomēr viņš atzina: kaut kas viņam liek turpināt veikt šo izpēti, un viņš nevar to pārtraukt. Es esmu saticis daudzus citus, kas arī ir sākuši šo darbu un nevar to pārtraukt, vīriešus un sievietes, kas nav Baznīcas locekļi. Tādēļ mūsdienās ir tūkstošiem vīriešu un sieviešu, kas meklē mirušo pierakstus. Viņi nezina, kāpēc to dara, taču tā ir patiesība, ka mēs varam iegūt viņu apkopotos pierakstus un iet mūsu tempļos, un pildīt tempļa darbu par mūsu mirušajiem.”¹

Prezidents Smits mācīja, ka ģimenes vēsture ir kaut kas vairāk nekā tikai vārdu, datumu un vietu meklēšana un stāstu vākšana. Tā ir saistīta ar tempļa priekšrakstu veikšanu, kas vieno ģimenes uz mūžību, aizzīmogojot uzticīgus cilvēkus visās paaudzēs kā Dieva ģimenes locekļus. „Vecākiem ir jātiek aizzīmogotiem vienam ar otru, un bērniem ar vecākiem, lai viņi varētu iegūt celestiālās valstības svētības,” viņš teica. „Tādēļ mūsu glābšana un attīstība ir atkarīga no mūsu mirušo cienīgo senču glābšanas, ar kuriem mums ir jātiek savienotiem ģimenes saitēs. To var izdarīt vienīgi mūsu tempļos.”² Pirms Ogdenas, Jūtas, tempļa iesvētīšanas lūgšanas teikšanas viņš teica: „Es vēlos jums atgādināt, ka tad, kad mēs iesvētām namu Tam Kungam, tas, ko mēs patiesībā darām, ir sevis ziedošana kalpošanai Tam Kungam, noslēdzot derību, ka mēs izmantosim Viņa namu tā, kā Viņš to ir iecerējis.”³

Džozefa Fīldinga Smita mācības

Elija atjaunoja spēku aizzīmogot jeb saistīt gan uz Zemes, gan debesīs.

Maleahijs, pēdējais Vecās Derības pravietis, noslēdza savus pareģojumus ar šādiem vārdiem:

„Redzi, Es sūtīšu pie jums pravieti Ēliju, iekāms nāks Tā Kunga lielā un šausmu pilnā diena.

Viņam būs jāpiegriež tēvu sirdis bērniem un bērnu sirdis saviem tēviem, lai Man nebūtu jānāk un nebūtu jāapkrauj visa zeme ar Savu lāstu smagumu!” (Mal. 3:23–24.)

Tas šķiet ļoti atbilstoši, ka pēdējais no senajiem praviešiem izvēlējās noslēgt savus vārdus ar solījumu nākamajām paaudzēm un šajā solījumā pareģot par laiku, kad notiks pagātnes evaņģēlija laikmetu savienošana ar tiem, kas vēl nāks. …

Mums ir daudz skaidrāks Maleahija vārdu skaidrojums, ko deva nefijiešu pravietis Moronijs, kurš parādījās Džozefam Smitam 1823. gada 21. septembrī. Eņģelis Moronijs tos citēja šādi:

„Lūk, Es atklāšu jums priesterību, ar pravieša Elijas roku, pirms Tā Kunga lielās un šausmu pilnās dienas atnākšanas.

Un Viņš iedēstīs bērnu sirdīs solījumus, kas doti tēviem, un bērnu sirdis pievērsīsies saviem tēviem.

Ja tas tā nebūtu, visai zemei vajadzētu tikt pilnīgi iznīcinātai Viņa atnākšanā.” (M&D 2:1–3.)

Moronijs atklāja Džozefam Smitam, ka šis pareģojums pavisam drīz tiks piepildīts. Tas tika piepildīts aptuveni 12 gadus vēlāk — 1836. gada 3. aprīlī. Tajā dienā Elija parādījās Džozefam Smitam un Oliveram Kauderijam Kērtlandes templī un tur dāvāja viņiem … spēku saistīt jeb aizzīmogot uz Zemes un debesīs. Šīs priesterības atslēgas piederēja Elijam, kam Tas Kungs bija devis spēku gan pār elementiem, gan pār cilvēkiem, ar pilnvarām aizzīmogot uz laiku un mūžību pār taisnīgiem cilvēkiem visus priekšrakstus, kas attiecas uz glābšanas pilnību.⁴

Daži Baznīcas locekļi ir pārpratuši, domājot, ka Elija ieradās, lai nodotu atslēgas, kas pilnvaro kristības par mirušiem jeb mirušo glābšanu. Elijas atslēgu pilnvaras bija lielākas. Tās bija aizzīmogošanas atslēgas, un šīs aizzīmogošanas atslēgas attiecas uz dzīvajiem un ietver arī mirušos, kas ir gatavi nožēlot grēkus.⁵

Elija nāca, lai atjaunotu uz Zemes priesterības spēka pilnību, piešķirot to mirstīgiem praviešiem, kas bija pienācīgi Tā Kunga pilnvaroti. Šai priesterībai pieder atslēgas, ar kuru palīdzību ir iespējams saistīt un aizzīmogot uz Zemes un debesīs visus priekšrakstus un principus, kas attiecas uz cilvēka glābšanu, lai šie priekšraksti tādējādi kļūtu spēkā esoši Dieva celestiālajā valstībā. …

Tieši ar šo pilnvaru spēku tempļos priekšraksti tiek veikti gan dzīvajiem, gan mirušajiem. Tas ir spēks, kas vīrus un sievas vieno uz mūžību, kad viņi stājas laulībā saskaņā ar mūžīgo ieceri. Tās ir pilnvaras, ar kurām vecāki saņem tiesības būt par vecākiem saviem bērniem viscaur visai mūžībai, nevis tikai uz laiku, kas ģimeni dara mūžīgu Dieva Valstībā.⁶

Aizzīmogošanas pilnvaru atjaunošana izglābj pasauli no pilnīgas iznīcības Jēzus Kristus atnākšanas laikā.

Ja Elija nebūtu atnācis, mēs uzskatām, ka visu iepriekšējo laikmetu darbs būtu nederīgs, jo Tas Kungs teica, ka visa Zeme šādos apstākļos tiktu pilnīgi iznīcināta Viņa atnākšanā. Tādēļ Elijas misija bija bezgalīgi nozīmīga pasaulei. Tas nav jautājums tikai par kristīšanos par mirušajiem, bet arī par vecāku aizzīmogošanu un bērnu aizzīmogošanu ar vecākiem, lai varētu būt „vesela un pabeigta, un pilnīga savienību un atklāšanu, un atslēgu, un spēku, un godību savienošana” no laika gala līdz laiku beigām [skat. M&D 128:18]. Ja šī aizzīmogošanas spēka nebūtu uz Zemes, tad valdītu sajukums un kārtības vietā būtu nekārtība tajā dienā, kad Tas Kungs nāktu, un tas, protams, nevar notikt, jo Dieva valstībā viss tiek pārvaldīts un kontrolēts ar pilnīgiem likumiem.⁷

Kāpēc Zemei būtu jātiek iznīcinātai? Vienkārši tāpēc, ka, ja nebūs vienojošas saiknes starp tēviem un bērniem, kas ir darbs par mirušajiem, tad mēs visi tiksim noraidīti; viss Dieva darbs cietīs neveiksmi un tiks pilnīgi iznīcināts. Tāds stāvoklis, protams, nebūs.⁸

[Aizzīmogošanas] pilnvaru atjaunošana ir tas raugs, kas izglābj Zemi no pilnīgas iznīcības Jēzus Kristus atnākšanā. Kad mēs šo patiesību stingri un skaidri nostiprinām savos prātos, ir viegli saprast, ka tad, ja Kristus nāktu un uz Zemes nebūtu aizzīmogošanas spēka, būtu vienīgi sajukums un posts.⁹

Lai pilnībā sagatavotos glābšanai, mums ir jāsaņem tempļa priekšraksti caur aizzīmogošanas spēku.

Tas Kungs ir devis mums privilēģijas un svētības, un iespēju noslēgt derības un izpildīt priekšrakstus, kas attiecas uz mūsu glābšanu, papildus tām derībām un priekšrakstiem, kas tiek sludināti pasaulē, papildus ticības principam Tam Kungam, Jēzum Kristum, grēku nožēlošanas principam un kristības principam grēku atlaišanai, un roku uzlikšanas principam Svētā Gara dāvanas saņemšanai; un šos principus un derības nevar saņemt nekur citur — kā vien Dieva templī.¹⁰

Tempļa darbs ir tā savijies ar glābšanas ieceri, ka viens nevar pastāvēt bez otra. Citiem vārdiem, nekāda glābšana nav iespējama, kur nepastāv tempļa priekšraksti, kurus var izpildīt tikai templī.¹¹

Ir tūkstošiem Pēdējo dienu svēto, kas … ir gatavi apmeklēt sanāksmes, maksāt desmito tiesu un pildīt parastus pienākumus Baznīcā, taču nešķiet, ka viņi sajūt vai saprot to, cik nozīmīgi ir saņemt svētības Tā Kunga templī, kas viņiem nodrošinās paaugstināšanu. Tas ir pavisam dīvaini. Cilvēki, šķiet, ir apmierināti tikai ar šļūkšanu pa dzīvi un nevēlas izmantot viņiem dotās iespējas un saņemt nepieciešamās derības, kas viņus atvedīs atpakaļ Dieva klātbūtnē kā Viņa dēlus un meitas.¹²

Ja jūs vēlaties saņemt glābšanu pilnā mērā, tas ir, paaugstināšanu Dieva valstībā, … jums ir jādodas uz Tā Kunga templi un jāsaņem svēti priekšraksti, kas piederas tam namam un ko nevar saņemt nevienā citā vietā. Neviens vīrietis nesaņems mūžības un paaugstināšanas pilnību viens; neviena sieviete nesaņems šo svētību viena; taču vīrs un sieva, saņēmuši aizzīmogošanas spēku Tā Kunga templī, virzīsies tālāk uz paaugstināšanu un turpinās pilnveidoties, un kļūs tādi kā Tas Kungs. Un tāds ir cilvēku liktenis, to Tas Kungs vēlas dot Saviem bērniem.¹³

Piezīme: Lai lasītu dažus prezidenta Smita vārdus, ar kuriem viņš pauž cerību un solījumu uzticīgiem cilvēkiem, kuri nespēj saņemt visas tempļa svētības savas dzīves laikā, skatiet 18. nodaļu šajā grāmatā.

Pateicoties aizzīmogošanas spēkam, mēs varam izpildīt glābšanas priekšrakstus par cilvēkiem, kas ir miruši, nesaņemot šos priekšrakstus.

Kas ir šie tēvi, par kuriem runā Maleahijs, un kas ir šie bērni? Šie tēvi ir mūsu mirušie priekšteči, kas nomira, nesaņēmuši privilēģiju pieņemt evaņģēliju, taču kas saņēma solījumu, ka pienāks laiks, kad šī privilēģija viņiem tiks dāvāta. Šie bērni ir pašreiz dzīvojošie cilvēki, kas vāc ģenealoģisko informāciju un kas pilda aizstājošos priekšrakstus tempļos.¹⁴

Visi ģimenes locekļi var piedalīties ģimenes vēstures darbā.

Elija nāca ar aizzīmogošanas atslēgām, un šis spēks tika mums nodots, ar ko mēs varam sniegties pretī mirušajiem. Šis aizzīmogošanas spēks ietver tos mirušos, kas ir gatavi nožēlot grēkus un pieņemt evaņģēliju, kas nomira bez evaņģēlija zināšanām, tieši tāpat, kā tas sniedzas pretī dzīvajiem, kas nožēlo grēkus.¹⁵

Tas Kungs ir paziņojis, ka visiem Viņa gara bērniem, katrai dvēselei, kas ir dzīvojusi vai dzīvos uz Zemes, tiks dota godīga un taisnīga iespēja ticēt Viņa mūžīgajam evaņģēlijam un paklausīt tā likumiem. Tiem, kas pieņem evaņģēliju un dzīvo saskaņā ar tā likumiem, ieskaitot kristības un celestiālo laulību, būs mūžīgā dzīve.

Tas ir acīmredzams, ka līdz šim tikai neliela cilvēces daļa ir dzirdējusi atklātās patiesības vārdus no patiesajiem Tā Kunga kalpiem. Tā Kunga gudrībā un saskaņā ar Viņa taisnību visiem cilvēkiem tie būs jāizdzird. Pēteris teica:

„Jo tādēļ arī mirušiem ir prieka vēsts sludināta, lai tie kā cilvēki būtu tiesāti miesā, bet dievišķā veidā dzīvotu garā.” (1. Pētera 4:6.)

Tie, kam nebija iespējas dzirdēt glābšanas vēsti šajā dzīvē, taču kas būtu to pieņēmuši ar visu sirdi, ja viņiem šāda iespēja būtu dota, — viņi ir tie, kas to pieņems garu pasaulē; viņi ir tie, par kuriem mēs izpildīsim priekšrakstus tempļos; un viņi ir tie, kas šādā veidā kļūs par glābšanas un mūžīgās dzīves mantiniekiem kopā ar mums.¹⁶

Tēvu siržu piegriešana bērniem un bērnu siržu piegriešana tēviem ir glābšanas spēks mirušajiem, kas izpaužas aizstājošajā darbā, ko bērni var izpildīt par saviem tēviem, un šis darbs visādā ziņā ir pamatots un saskanīgs. Es esmu dzirdējis daudzas reizes no tiem, kas pretojas šim darbam, ka ir neiespējami cilvēkam būt cita cilvēka vietā. Tie, kas to apgalvo, nav ievērojuši, ka viss glābšanas darbs ir aizstājošs darbs, Jēzum Kristum stāvot kā samierinātājam, atpestot mūs no nāves, par ko mēs nebijām atbildīgi, un arī atpestot mūs no atbildības par saviem grēkiem, ar nosacījumu, ja mēs nožēlojam grēkus un pieņemam evaņģēliju. Viņš to izdarīja grandiozā bezgalīgā mērogā, un uz šī paša principa Viņš ir deleģējis pilnvaras Savas Baznīcas locekļiem rīkoties mirušo vietā, kas nespēj izpildīt glābšanas priekšrakstus paši sev.¹⁷

Es domāju, ka dažreiz mēs skatāmies uz mirušo glābšanas darbu diezgan šaurā nozīmē. Nepareizi ir domāt par cilvēkiem, par kuriem mēs pildām darbu Tā Kunga templī, kā par mirušiem cilvēkiem. Mums ir jādomā par viņiem kā par dzīviem cilvēkiem; un dzīvais pilnvarotais pārstāvis tikai pārstāv viņus svētību saņemšanā, ko viņiem vajadzēja saņemt un ko viņi būtu saņēmuši šajā dzīvē, ja būtu dzīvojuši evaņģēlija laikmetā. Tādēļ katrs mirušais cilvēks, par kuru tiek veikts darbs templī, tiek uzskatīts par dzīvu tajā laikā, kad priekšraksts tiek izpildīts.¹⁸

Mirušo glābšanas mācība ir viens no brīnišķīgākajiem, cilvēkam jebkad atklātajiem principiem. Tas ir veids, kā evaņģēlijs tiks piedāvāts visiem cilvēkiem. Tas uzsver to, ka Dievs neuzlūko cilvēka vaigu [skat. Apustuļu darbi 10:34]; ka ikviena dvēsele ir dārga Viņa acīs; un ka visi cilvēki patiesībā un īstenībā tiks tiesāti pēc saviem darbiem.

Es pateicos Tam Kungam, ka Viņš mums mūsdienās ir atjaunojis Savu mūžīgo evaņģēliju. Es pateicos Viņam par aizzīmogošanas spēku, ko uz Zemes atjaunoja pravietis Elija. Es pateicos Viņam par mūžīgo ģimeni, par mums doto privilēģiju tikt aizzīmogotiem Viņa svētajos tempļos, un par iespēju darīt pieejamas šīs aizzīmogošanas svētības mūsu priekštečiem, kas nomira bez evaņģēlija zināšanām.¹⁹

Ģimenes vēstures darbs un tempļa darbs mirušo labā ir mīlestības darbs.

Daudzas labas un pazemīgas dvēseles ir liegušas sev dzīves ērtības un dažreiz pat dzīves nepieciešamības, lai varētu sagatavot pierakstus un izpildīt darbu par saviem mirušajiem, lai glābšanas dāvana varētu tikt viņiem dāvāta. Šis mīlestības darbs neiznīks, jo visi tie, kas ir darbojušies šajā krietnajā lietā, atradīs savus dārgumus un bagātības Dieva celestiālajā valstībā. Liela būs viņu balva, jā, pat lielāka par to, ko mirstīgie spēj saprast.²⁰

Nav neviena cita darba, kas saistīts ar evaņģēliju un būtu nesavtīgāks par darbu Tā Kunga namā mūsu mirušo labā. Tie, kas strādā mirušo labā, negaida, ka saņems kādu pasaulīgu atlīdzību vai balvu. Vairāk par visu tas ir mīlestības darbs, kas iedzimst cilvēka sirdī caur uzticīgiem un pastāvīgiem pūliņiem šajos glābšanas priekšrakstos. Par to nav nekādu finanšu ienākumu, taču būs liels prieks debesīs ar tām dvēselēm, kurām būsim palīdzējuši iegūt glābšanu. Tas ir darbs, kas paplašina cilvēka dvēseli un uzskatus par viņa līdzcilvēku labklājību un iedēsta viņa sirdī mīlestību pret visiem mūsu Debesu Tēva bērniem. Neviens darbs nelīdzinās tempļa darbam mirušo labā, kas mācītu cilvēkam mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Jēzus tik ļoti mīlēja pasauli, ka bija gatavs atdot Sevi kā upuri par grēku, lai pasaule varētu tikt izglābta. Mums arī ir privilēģija, mazākā pakāpē, izrādīt savu lielo mīlestību pret Viņu un saviem līdzcilvēkiem, palīdzot viņiem iegūt evaņģēlija svētības, kuras tagad viņi nevar iegūt bez mūsu palīdzības.²¹

Veicot ģimenes vēstures darbu un tempļa darbu, mēs pilnveidojam ģimenes savienību no paaudzes paaudzē.

Mācība par mirušo glābšanu un tempļa darbu sniedz mums brīnišķīgu perspektīvu par ģimenes attiecību nepārtrauktību. To veicot, mēs mācāmies, ka ģimenes saites netiks sarautas, ka vīriem un sievām mūžīgi būs tiesības vienam uz otru un uz saviem bērniem līdz pēdējai paaudzei. Tomēr, lai saņemtu šīs privilēģijas, ir jātiek izpildītiem aizzīmogošanas priekšrakstiem mūsu Dieva templī. Visi līgumi, saistības, pienākumi un vienošanās, ko cilvēki ir noslēguši, reiz beigsies, taču pienākumi un vienošanās, kas noslēgtas Tā Kunga namā, ar nosacījumu, ka tās tiek uzticīgi ievērotas, pastāvēs mūžīgi [skat. M&D 132:7]. Šī mācība sniedz mums skaidrāku priekšstatu par Tā Kunga nolūkiem attiecībā uz Saviem bērniem. Tā parāda Viņa bagāto un neierobežoto žēlastību un mīlestību pret visiem, kas paklausa Viņu, jā, pat pret dumpīgajiem, jo Savā labestībā Viņš dāvās lielas svētības pat viņiem.²²

Jēzus Kristus evaņģēlijā mēs mācāmies, ka ģimenes savienība, ciktāl tā ir saistīta ar celestiālo paaugstināšanu, būs pilnīga. Ģimenes viena paaudze, kurā ir tēvs, māte un bērni, būs savienota ar tēvu, māti un bērniem nākamajā paaudzē, tā paplašinoties un izplatoties līdz laika galam.²³

Priesterības aizzīmogošanas spēks „vīrus un sievas vieno uz mūžību, kad viņi stājas laulībā saskaņā ar mūžīgo ieceri”.

Paaudžu savienošanai un apvienošanai no Ādama dienām līdz laika galam ir jānotiek. Ģimenes tiks savienotas un saistītas kopā — vecāki ar bērniem, bērni ar vecākiem, viena paaudze ar citu, līdz mēs tiksim savienoti kopā vienā lielā, diženā ģimenē, kuras priekšgalā būs mūsu tēvs Ādams, kur Tas Kungs viņu ir nolicis. Tātad mēs nevaram tikt izglābti un paaugstināti Dieva valstībā, ja vien mūsu sirdīs nav vēlmes darīt šo darbu, ciktāl tas ir mūsu spēkos, mūsu mirušo labā. Šī ir brīnišķīga mācība, kas balstās uz diženiem patiesības principiem, kas tika atklāti caur pravieti Džozefu Smitu. Mums būtu jāizmanto mums dotās priekšrocības un jāpierāda, ka esam cienīgi un pieņemami Tā Kunga acīs, lai mēs iegūtu šo paaugstināšanu paši un priecātos par to Dieva valstībā ar saviem radiniekiem un draugiem Pirmdzimtā Baznīcas svēto diženajā atkalapvienošanās sanāksmē, kurā būs tie, kas sevi turējuši tīrus un neaptraipītus no pasaules grēkiem.

Es lūdzu, Kungs, svētī mūs un dod mums vēlmi mūsu sirdīs no sirds pildīt un paaugstināt mūsu aicinājumu un kalpot Tev visā uzticībā visās šajās lietās.²⁴

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

Sadaļā „No Džozefa Fīldinga Smita dzīves” izlasiet prezidenta Smita padomu par to, „ko mēs patiesībā darām” tempļa iesvētīšanā. Ko mēs varam darīt, lai sekotu šim padomam?
Kā mācības 1. sadaļā attiecas uz mūsu pūliņiem palīdzēt saviem mirušajiem priekštečiem? Kā šīs mācības var attiekties uz mūsu attiecībām ar dzīvajiem ģimenes locekļiem?
Lasot 2. sadaļu, sameklējiet prezidenta Smita skaidrojumu, kādēļ aizzīmogošanas spēks „izglābj pasauli no pilnīgas iznīcības Jēzus Kristus atnākšanas laikā”. Ko tas māca par ģimeņu vietu glābšanas iecerē?
Kā tempļa darbs ir „savijies ar glābšanas ieceri”? (Skat. 3. sadaļu.) Kā šis princips var ietekmēt mūsu attieksmi pret tempļa darbu?
Prezidents Smits ieteica, ka tad, kad veicam tempļa darbu par mirušajiem, mums būtu jādomā par viņiem kā par dzīviem cilvēkiem (skat. 4. sadaļu). Ko tas jums nozīmē? Kā šī doma varētu ietekmēt to, kā jūs kalpojat templī?
Pārskatot 5. sadaļu, meklējiet svētības, kuras, pēc prezidenta Smita teiktā, nāks pie tiem, kas pilda ģimenes vēstures darbu. Kas jūsu pieredzē liecina par teiktā patiesumu?
Izstudējiet 6. sadaļu un iztēlojieties sevi, priecājoties kopā ar saviem priekštečiem „diženajā atkalapvienošanās sanāksmē”. Padomājiet, ko jūs varat darīt, lai sagatavotu sevi un savu ģimeni šai privilēģijai.

Saistītās Svēto Rakstu vietas

1. korintiešiem 15:29; M&D 95:8; 97:15–16; 128:16–19

Mācīšanas padoms

„Kad kāds audzēknis uzdod jautājumu, apsveriet iespēju aicināt citus uz to atbildēt, tā vietā, lai pats uz to atbildētu. Piemēram, jūs varētu teikt: „Tas ir interesants jautājums. Ko pārējie par to domā?” vai „Vai kāds var palīdzēt, atbildot uz šo jautājumu?”” (Teaching, No Greater Call [1999], 64.)