Finišēt ar joprojām degošu lāpu
    Footnotes

    Augstākā prezidija vēstījums

    Finišēt ar joprojām degošu lāpu

    Comstock/Stockbyte/Thinkstock fotogrāfija

    Antīkajā Grieķijā skrējēji sacentās stafetē, kuru sauca par lampadedromia.1 Šajā skrējienā skrējēji savās rokās nesa lāpu un nodeva to nākamajam skrējējam, līdz kamēr pēdējais komandas dalībnieks šķērsoja finiša līniju.

    Balvu piešķīra nevis tai komandai, kas skrēja visātrāk, bet gan tai komandai, kas pirmā sasniedza finiša līniju ar joprojām degošu lāpu.

    Šajā stāstā slēpjas dziļa mācība, ko māca gan seno laiku, gan mūsdienu pravieši: ir svarīgi sākt skrējienu, bet vēl svarīgāk ir tas, lai mēs to pabeigtu ar joprojām degošu lāpu.

    Salamans skrējienu sāka strauji

    Dižais ķēniņš Salamans ir piemērs tam, kā sākt skrējienu strauji. Kad viņš bija jauns, viņš „mīlēja To Kungu un staigāja sava tēva Dāvida ceļus” (1. Ķēniņu 3:3). Dievs bija apmierināts ar viņu un teica: „Saki man, ko lai Es tev dodu?” (1. Ķēniņu 3:5.)

    Tā vietā, lai lūgtu bagātības un ilgu mūžu, Salamans lūdza „gaišu sirdsprātu, lai viņš varētu būt soģis pār [Dieva] tautu un lai varētu atšķirt labu un ļaunu” (1. Ķēniņu 3:9).

    Tas Tam Kungam patika tik ļoti, ka Viņš svētīja Salamanu ne tikai ar gudrību, bet arī ar neizmērojamu bagātību un ilgu mūžu.

    Lai arī Salamans patiešām bija ļoti gudrs un paveica daudz diža, viņš nefinišēja strauji. Skumji, bet vēlāk savā dzīvē „Salamans darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, un viņš nesekoja Tam Kungam” (1. Ķēniņu 11:6).

    Pabeigt pašiem savu skrējienu

    Cik reizes mēs esam kaut ko uzsākuši un nepabeiguši to līdz galam? Diētas? Vingrošanas programmas? Apņemšanos lasīt Svētos Rakstus katru dienu? Lēmumu — būt labākiem Jēzus Kristus mācekļiem?

    Cik bieži janvārī mēs nosolāmies kaut ko izdarīt un pildām šo solījumu ar dedzīgu apņemšanos dažas dienas, nedēļas vai pat dažus mēnešus, taču tad atklājam, ka oktobrī mūsu apņemšanās degsme ir gandrīz jau nodzisusi?

    Kādu dienu es ieraudzīju jocīgu bildi, kurā bija attēlots suns, kas gulēja blakus papīra gabalam, ko tas bija sadriskājis. Uz papīra gabala bija rakstīts: „Apliecība par izietu suņu paklausības apmācību”.

    Dažreiz mēs esam tādi paši kā šis suns.

    Mums ir labi nodomi, mēs uzsākam strauji; mēs gribam parādīt sevi no vislabākās puses. Taču beigās mēs pametam savas apņemšanās — sadriskātas un aizmirstas.

    Tas ir cilvēka dabā — paklupt, ciest neveiksmi un dažreiz vēlēties pamest skrējienu. Taču mēs kā Jēzus Kristus mācekļi esam apņēmušies ne tikai uzsākt skrējienu, bet arī to pabeigt, — un pabeigt to ar spoži degošu lāpu. Glābējs apsolīja Saviem mācekļiem: „Bet, kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts” (Mateja 24:13).

    Ļaujiet man pārfrazēt solījumu, ko Glābējs deva mūsdienās: „Ja mēs turēsim Viņa baušļus un finišēsim ar degošu lāpu, mums būs mūžīgā dzīve, kas ir lielākā no visām Dieva dāvanām” (skat. M&D 14:7; skat. arī 2. Nefija 31:20).

    Gaisma, kas nekad nenodziest

    Dažreiz pēc tam, kad mēs esam paklupuši, cietuši neveiksmi vai pat padevušies, mēs zaudējam drosmi un noticam tam, ka mūsu gaisma ir izdzisusi un skrējiens ir zaudēts. Bet es liecinu, ka Kristus gaisma nevar izdzist. Tā spīd tumšākajā naktī un palīdz mums atgūt apņemšanos, ja vien mēs savu sirdi pievēršam Viņam (skat. 1. Ķēniņu 8:58).

    Nav svarīgi, cik bieži vai cik dziļi mēs krītam, — Kristus gaisma vienmēr deg spoži. Un pat vistumšākajā naktī, ja mēs tikai centīsimies sekot Viņam, Viņa gaisma kliedēs tumsu un dos mūsu dvēselei atkal spēku Viņam sekot.

    Mācekļa skrējiens nav sprints, tas ir maratons. Un nav lielas nozīmes tam, cik ātri mēs progresējam. Patiesībā, vienīgais veids, kā mēs varam zaudēt skrējienā, — padodoties kārdinājumiem vai izstājoties.

    Kamēr vien mēs turpinām celties un virzīties pretī mūsu Glābējam, mēs uzvarēsim skrējienu ar spoži degošu lāpu.

    Jo lāpas uzmanības centrā neesam mēs vai tas, ko mēs darām.

    Tās uzmanības centrā ir pasaules Glābējs.

    Un tā ir Gaisma, ko nekad nevarēs aptumšot. Tā ir Gaisma, kas iznīcina tumsu, dziedē mūsu brūces un kvēlo pat dziļākajās bēdās un lielākajā nelaimē.

    Tā ir Gaisma, kas ir augstāka par visu saprašanu.

    Lai katrs no mums pabeigtu ceļu, kuru mēs esam uzsākuši. Un ar mūsu Glābēja un Pestītāja, Jēzus Kristus, palīdzību mēs pabeigsim to ar prieku un ar joprojām degošām lāpām.

    Atsauce

    1. Harpers Dictionary of Classical Antiquities (1898), „Lampadedromia”, www.perseus.tufts.edu/hopper. Pausēnijs apraksta citu lāpu skrējienu, kurā lāpas nesēji, iespējams, katrs no savas cilts, nenodeva savu lāpu tālāk. Taču tāpat kā lampadedromia skrējienā, uzvarētājs bija tas, kurš pirmais sasniedza finišu ar degošu lāpu.