Telefona zvans tieši laikā
Autors dzīvo Taičungā, Taivānā.
Kad augu, es neticēju Dieva esamībai. Manā dzīvē bija daudz nemiera, un drūmākajās dienās es biju tik izmisis, ka vēlējos pārtraukt savu dzīvi. Tieši tad pie manām durvīm pieklauvēja misionāri. Evaņģēlijs bija tieši tas, kas man bija nepieciešams; mani pie tā vilka kā ar magnētu.
Pēc pievienošanās Baznīcai manas grūtības nebeidzās, taču es biju spējīgs stāties pretī pretinieka ietekmei. Pirmo reizi mūžā es sajutu, kas ir laime.
Tomēr depresija tik viegli neatlaida savu tvērienu. Kādā brīdī es biju gatavs atkal padoties. Tobrīd piezvanīja bīskapa sieva — māsa Tinga. Viņa teica, ka viņai bijusi sajūta, ka vajag man piezvanīt. Viņa pajautāja, kā man iet. Es viņai atklāju savu dvēseli. Man viņa bija kā Dieva sūtīts eņģelis.
Šis atgadījums deva man spēku. Mana ticība tika stiprināta. Es jutu, ka varu uzveikt nāvi. Es sajutu atvieglojumu, kā teikts Almas 36:2–3:
„Viņi bija jūgā un neviens tos nevarēja atbrīvot, izņemot … Dievu. …
Tas, kas uzticēsies Dievam, tiks atbalstīts savos pārdzīvojumos un savās grūtībās, un savās ciešanās, un tiks paaugstināts pēdējā dienā.”
Man vēl joprojām ir grūtības, taču mani vēlreiz tik viegli neuzveiks. Dievs mani ir atbalstījis visās manās grūtībās un raizēs. Viņš mani ir izglābis no garīgā cietuma un gūsta, pat no nāves. Viņš ir mans Glābējs.