Paneļdiskusija
S&I ikgadējā apmācību pārraide 2020. gadā
Otrdien, 2020. gada 9. jūnijā
Brālis Džeisons Vilards: Mēs sveicam jūs visus šajā paneļdiskusijā, lai kur jūs arī atrastos. Mani sauc Džeisons Vilards, un es kalpoju par Reliģijas semināru un institūtu administratora palīgu. Mēs ļoti priecājamies, ka šodien mums ir pievienojušies īpaši viesi: māsa Reina Aburto — otrā padomniece Palīdzības biedrības vispārējā prezidijā; māsa Mišela Krega — pirmā padomniece Jauno sieviešu vispārējā prezidijā; māsa Džila Džonsone — mūsu pilnvarotā eldera Pola V. Džonsona sieva; kā arī brālis Čads Vilkinsons un brālis Berts Vimpijs, kuri arī kalpo par S&I administratora palīgiem. Mēs pateicamies ikvienam no jums, ka šodien esat mums pievienojušies.
Šīs paneļdiskusijas mērķis ir apspriest dažus jautājumus, kas, kā mēs ceram, izrādīsies lietderīgi visdažādākajos apstākļos, cenšoties vēl efektīvāk svētīt jauniešus un pieaugušos jauniešus visā pasaulē. Gatavojoties šīsdienas diskusijai, mēs esam tiekušies pēc debesu palīdzības, un mēs aicinām tā rīkoties arī jūs.
Līdz ar to sāksim ar mūsu pirmo jautājumu. Šķiet, ka mums ir arvien vairāk un vairāk skolotāju, audzēkņu un ģimeņu, kas cieš no stresa, trauksmes, depresijas un citām emocionāla rakstura problēmām. Ko mēs varētu darīt, lai viņiem palīdzētu?
Māsa Reina I. Aburto: Es domāju, ka patiesībā mums katram ir vajadzīga kāda dziedināšana, taču man šķiet, ka mums ir svarīgi palīdzēt saviem audzēkņiem saprast, ka tad, ja viņiem ir grūti tikt galā ar savām emocijām, viņi nav traumēti, viņi nav defektīvi; emocijas ir daļa no mūsu dievišķās dabas. Tomēr, ja mēs pastāvīgi jūtamies noskumuši, tad mums, visdrīzāk, būtu jāvēršas pēc palīdzības. Tādēļ es ieteiktu sekot Glābēja piemēram. Viņš uzdeva jautājumus, kas ļāva cilvēkiem izpaust savas jūtas. Viņš ļāva cilvēkiem izpaust savas sāpes — piemēram, kad Viņš uzdeva jautājumus Martai un Marijai, kad Lācars bija miris. Arī ceļā uz Emavu Viņš runāja ar Saviem mācekļiem un uzdeva tiem jautājumus, ļaujot tiem paust savas bažas un sāpes par sava Glābēja zaudēšanu. Tāpat notika arī pie kapa ar Mariju Magdalēnu un tad, kad Viņš uzdeva jautājumus dažādiem cilvēkiem, lai ļautu tiem izpaust savas jūtas.
Es domāju, ka mums ir jārada tāda vide, kurā audzēkņi justos pietiekami droši, lai izpaustu savas jūtas (tas nav obligāti jādara klasē vai runājot citam ar citu), taču droši, lai izpaustu savas jūtas, — varbūt rakstiski, varbūt kādam ģimenes loceklim, varbūt kādam draugam un jo īpaši Debesu Tēvam. Mēs varam uzdot jautājumus, kas ļautu viņiem kaut kā pastāstīt par savām sajūtām. „Par ko jūs raizējaties, domājot par saviem draugiem, savu ģimeni?” „Kā mēs varētu cits citam palīdzēt?”
Es esmu pamanījusi — ja mēs lūdzam cilvēkiem dalīties idejās, atklāsmēs vai iedvesmā par to, kā citiem palīdzēt, viņi saņem šo iedvesmu, ja viņi pēc tās lūdz, un viņi var iet un palīdzēt. Tā nu, radot tādu vidi, kur cilvēki neizjūt apkārtējo nosodījumu, mēs viņiem šajā ziņā palīdzēsim, palīdzot saprast, ka nav nepareizu atbilžu, ka viņi var uzdot atklātus jautājumus un justies brīvi, un varētu droši pastāstīt par savām sajūtām. Un īpaši tad, ja viņiem ir kādas grūtības, mēs parādām, ka viņiem nav jātiek ar tām galā vienatnē; viņi var vērsties pie mūsu Debesu Tēva, mūsu Glābēja un cits pie cita. Un lai kā arī būtu, lai kas arī notiktu viņu dzīvē, ikviens no mums ir Dieva bērns, un mēs varam vērsties pie mūsu Debesu Tēva. Mēs visi esam brāļi un māsas, un varam vērsties cits pie cita. Mēs visi esam arī Kristus mācekļi, un mēs varam vērsties pie Viņa.
Brālis Berts Vimpijs: Es augsti vērtēju eldera Holanda teikto — ja atceraties, viņš to teica savā 2013. gada oktobra konferences uzrunā. Viņš runāja par savām personīgajām grūtībām, ko viņam reiz bija nācies pieredzēt saistībā ar depresiju. Un tad viņš teica šo: „Mums nevajadzētu vairāk kaunēties atzīt [savas garīgās veselības problēmas], nekā atzīt problēmas ar augstu asinsspiedienu vai pēkšņu ļaundabīgā audzēja parādīšanos.”1 Viņš teica, ka ir tikai normāli runāt par to, atzīt to, patiesībā pat dalīties ar to. Un tad es tiešām augstu vērtēju šīs trīs lietas, kurās viņš dalījās: „Nekad nezaudējiet ticību savam Tēvam debesīs. … Meklējiet padomu no tiem, kuriem ir jūsu garīgās labklājības atslēgas,” un tad, ja nepieciešams, „meklējiet padomu no cienījamiem cilvēkiem ar sertificētu apmācību, profesionālām iemaņām un labām vērtībām.”2
Es domāju, ka ne tikai mūsu studentiem, bet arī mūsu skolotājiem ir svarīgi zināt, ka ir tikai normāli izrādīt to un runāt par to, un saņemt nepieciešamo palīdzību. Vēl viena brīnišķīga lieta mūsu profesijā ir iespēja tikties ar personāldaļas pārstāvi, lai noskaidrotu, kādi ir pieejamie atbalsta pasākumi un iestādes, kur viņi var vērsties pēc palīdzības, un Baznīcas mājas lapa arī ir brīnišķīgs avots, kur meklēt materiālus.
Brālis Vilards: Brāli Vimpij, paldies jums par to. Nākamais jautājums saistās ar mūsu jauniešiem un pieaugušajiem jauniešiem un to, kā mēs varam palīdzēt viņiem saprast, kāpēc Baznīcai ir tik būtiska loma viņu dzīvē, kāpēc viņiem ir vajadzīga Baznīca un kāpēc Baznīcai ir vajadzīgi viņi.
Māsa Mišela Krega: Es domāju, ka šis ir ļoti svarīgs jautājums, un es patiešām uzskatu, ka mūsu jauniešiem un mūsu neprecētajiem, pieaugušajiem jauniešiem ir jāsajūt, ka piederība Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai nav tikai noteikumu saraksts, kur būtu jāatzīmē paveiktais. Tas ir kas vairāk par sarīkojumu pulciņu. Viņiem ir nepieciešams saprast, ka Jēzus Kristus evaņģēlija būtība ir mīlestība. Tā ir mīlestība uz Dievu, un tā ir mīlestība uz līdzcilvēkiem. Un, apgūstot evaņģēliju un dzīvojot pēc tā, viņi tik tiešām izzinās un sajutīs savu identitāti un dzīves mērķi.
Mūsdienās jaunieši atsaucas tādiem principiem kā mīlestība pret līdzcilvēkiem, palīdzēšana tiem, kuri ir sabiedrības atstumtie. Viņi vēlas kādu mērķi, un viņi vēlas padarīt pasauli labāku. Es ceru, viņi spēs saprast — ja viņi būs uzticīgi, tad Baznīcas organizācijas ietvaros viņiem būs daudz lielāka iespēja mainīt pasauli uz labu, nekā darbojoties jebkurā citā organizācijā.
Viena no lietām, kas man ļoti patīk, domājot par prezidentu Nelsonu un Baznīcas virzību, ir tas, ka tagad šāds uzsvars uz jauniešiem un neprecētajiem, pieaugušajiem jauniešiem, kā man zināms, tiek likts daudz lielākā mērā nekā jebkad iepriekš. Un mums, pieaugušajiem, ir jāatkāpjas, un mums ir jādod mūsu jauniešiem iespēja — vadīt, plānot, tiekties pēc atklāsmes un rīkoties saskaņā ar to. Mums ir jārespektē viņu saprāts, un mums ir jāmācās tas, kas viņiem ir mums mācāms. Mums viņi ir vajadzīgi nevis tādēļ, lai panāktu skaitlisku pieaugumu, bet gan tālab, ka pasaulei ir izmisīgi nepieciešams tas, ko viņi var dot. Un Baznīcas struktūra nodrošina līdzekļus šo vajadzību apmierināšanai, pievēršoties vienam cilvēkam pēc otra. Es ceru, ka viss, ko mūsu jaunieši un mūsu neprecētie, pieaugušie jaunieši mācās savās mājās, Baznīcā un seminārā un institūtā, iedvesmos viņus — likt lietā savu sirdi un savas rokas, lai mīloši palīdzētu līdzcilvēkiem un kalpotu tiem, ar ko viņi nonāk saskarē. Tālab, ka tas gluži dabiski izriet no mīlestības uz Jēzu Kristu un mīlestības uz līdzcilvēkiem.
Man šķiet, ka tik tiešām viss pašos pamatos ir balstīts uz Jēzu Kristu. Visam, ko mēs darām un mācām, būdami skolotāji un tie, kam ir mīloša saskare ar jauniešiem, neprecētajiem, pieaugušajiem jauniešiem un bērniem, vajadzētu stiprināt viņu liecību par Jēzus Kristus dzīvi, misiju un Izpirkšanu. Un tas patiesībā ir visa šī darba mērķis. Man šķiet — ja mēs to darīsim, viņi, cerams, sapratīs, ka šis ir Jēzus Kristus evaņģēlijs, šis ir Viņa evaņģēlijs, un šim evaņģēlijam piederīgie saņem varenas svētības, un, lai īstenotu šo darbu, esam nepieciešami mēs visi. Šis patiešām ir Viņa darbs.
Brālis Vilards: Tik labi teikts. Paldies. Brāli Vilkinson, vai jūs gribētu ko piebilst?
Brālis Čads Vilkinsons: Es pilnībā piekrītu tam, ko tikko teica māsa Krega. Kamēr viņa runāja, es tikai iedomājos par manis vadītajām institūta nodarbībām, kurās vairums jauniešu bija atgriezušies no misijas. Viņi sarunājās par vienu no lielākajām grūtībām, kas saistīta ar pielāgošanos dzīvei mājās, tas ir, ka viņi 18 mēnešus vai 2 gadus tik ļoti koncentrējās uz kādu citu, un, kad viņi pārbrauca mājās, viņi šķietami uztraucās tikai par sevi. Pasniedzot evaņģēliju savās nodarbībās, mēs varam izteikt viņiem tādus aicinājumus, kas ļautu apsvērt vai izpētīt dažus veidus, kā viņi varētu pievērsties apkārtējiem.
Brālis Vilards: Māsa Džonsone, vai jūs vēlētos ko piebilst?
Māsa Džila Džonsone: Prātojot par šo jautājumu, man ienāca prātā vēl kāda doma — par derību dāvāto spēcinājumu, ko mēs varam iegūt tikai tādā baznīcā, kur ir Dieva pilnvaras un spēks. Un mūsdienu pasaulē, kad uz jauniešiem tiek izdarīts tik liels spiediens, mēģinot atsvešināt tos no Baznīcas, mums būtu no jauna jāpievērš viņu uzmanība spēcinājumam, ko dāvā derību ievērošana. Šajā pasaulē mēs varam justies vieni un bezspēcīgi, cenšoties pārvarēt to, kas mūs piemeklē, — mūsu pārbaudījumus, mūsu kārdinājumus. Taču tām derībām, ko jūs varat rast vienīgi Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā un svētajās vietās, piemīt daudz lielāks spēks nekā jebkurai no minētajām ietekmēm. Un es patiešām domāju, ka tas ir kaut kas, ko Baznīca var nodrošināt. Mēs varam darīt to zināmu saviem audzēkņiem un dalīties liecībā par to, un ar savas dzīves piemēru parādīt viņiem, ka Baznīca nozīmē daudz vairāk par labiem darbiem. Derības dāvā spēku.
Brālis Vimpijs: Māsa Džonsone, es augstu vērtēju to komentāru. Sarunās ar pieaugušajiem jauniešiem viņi ir teikuši man aptuveni šādus vārdus: „Es varu justies tuvs Debesu Tēvam, arī neapmeklējot Baznīcu.” Un es esmu teicis: „Es piekrītu. Taču mans mērķis ir ne vien justies tuvam ar Debesu Tēvu, bet es vēlos kļūt tāds, kā Debesu Tēvs. Mans mērķis ir tikt paaugstinātam.” Un man šķiet, ka mums ir jāpalīdz visiem mūsu jauniešiem un jaunajiem pieaugušajiem paturēt prātā to, ka viņu laicīgās dzīves mērķis ir kļūt tādiem, kā viņu Debesu Tēvs. Tieši Baznīcā viņi var rast tās priesterības atslēgas, priekšrakstus un derības, kā teica māsa Džonsone. Tā ir Dieva valstība šeit, uz Zemes, un šeit viņi var iegūt kaut ko tādu, kas palīdzēs viņiem kļūt tādiem, kā Debesu Tēvs, ko viņi nevar iegūt nekur citur un nekā citādi.
Brālis Vilards: Tā tas tiešām ir. Ne tikai piedalīties kāda mērķa īstenošanā, bet, man šķiet, kā tika pieminēts mūsu pēdējā vispārējā konferencē, piedalīties „Kristus mērķa” īstenošanā. Un tas ir tas, ko nodrošina šīs derības. Tādēļ liels jums paldies par to. Kas ir dažas no tām mazajām un vienkāršajām lietiņām, ko mēs varam darīt, lai vairotu savu spēju — svētīt mūsu audzēkņus, mācot vēl spēkpilnāk, mācot patiesi pārsteidzošā veidā?
Brālis Vilkinsons: Man ļoti patīk tas jautājums. Mēs esam daudz runājuši, mācījuši un vingrinājušies dažādās prasmēs un metodēs, un dažādās lietās, un tas viss ir svarīgi. Taču ja mēs ieceļam sev skolotāju, ar to domājot Svēto Garu, kurš ir tas skolotājs; ja mēs ieceļam par savu skolotāju Svēto Garu un ieaicinām To mūsu nodarbībās, tad mēs varam izmantot šo spēku, šo pārsteidzošo mācīšanas veidu.
Reiz elders Džonsons mācīja man, ka Sātans, iespējams, nespēs panākt to, lai vairums S&I darbinieku vai citu cilvēku pārkāptu laulību vai neievērotu Gudrības vārdu, vai pastrādātu kaut ko ļoti sliktu, veicot smagus vai nopietnus pārkāpumus. Taču mēs varam pastrādāt nelielus pārkāpumus, kas laupa mums spēku. Var gadīties, ka viņš aicinās mūs žēloties vai, sēžot pie galda, runāt par citiem ļaunu, vai arī izsmiet vai pasmieties par kādu audzēkni, pastrādājot pavisam nelielas lietiņas, un, ja mēs tam ļausimies, mēs zaudēsim Svēto Garu, vai arī Svētais Gars nevarēs būt ar mums tik lielā mērā, kā tas varētu būt vai kā tam vajadzētu būt.
Es domāju par Ahanu Vecajā Derībā, kad viņiem tika pavēlēts, kad viņi devās kaujā pret Jēriku, neaiztikt neko nešķīstu — nekādas mantas vai dārgumus — no Jērikas. Bet Ahans to izdarīja, un neviens cits to nezināja. Un nākamajā cīņā pret Ajas pilsētu, kur šķita, ka uzvara jau ir rokā, viņi zaudēja, un 36 vīri zaudēja dzīvību.
Šeit parādās princips, ka tas, kā mēs rīkojamies, ir svarīgi. Tā nelielā frāze, ko mēs varētu pateikt, žēlošanās vai kurnēšana, vai jebkas cits, kas varētu liegt vēl spēkpilnāk ienākt mūsu dzīvē Svētajam Garam, tam visam ir nozīme. Un tas laupa spēku visai sistēmai. Tas ir kaut kas tāds, kam ir nozīme. Es vienkārši gribētu aicināt, lai mēs darītu šīs nelielās lietiņas. Pievērsiet uzmanību mazajām un vienkāršajām lietiņām, kas ieaicinās Svēto Garu vai palīdzēs mums pēc iespējas spēkpilnāk izjust šī Skolotāja ietekmi.
Brālis Vilards: Brāli Vimpij, vai jums ir kādi komentāri?
Brālis Vimpijs: Ja mēs tik tiešām balstāmies uz Glābēju, ja es par to domāju, sēžot un domājot par saviem audzēkņiem, un domājot par savām nodarbībām, ka es tik tiešām pievēršos Kristum. Es vēlos, lai mani audzēkņi zinātu par Viņa raksturiezīmēm un īpašībām. Tas sākas ar to, ja es koncentrējos uz Glābēju.
Tad, man šķiet, ka otra lieta ir tas, ka es tik tiešām pievēršos saviem audzēkņiem. Es augstu vērtēju eldera Bednāra teikto, ja atceraties, vadītāju bagātināšanas mācību sērijās viņš runāja par pieredzi ar savu dēlu, kad viņa dēls lūdza viņam palīdzību priesteru un Lauru meiteņu pasākuma plānošanā. Elders Bednārs viņam nolasīja Jēkaba gr. 1:5: „Jo ticības un lielo raižu dēļ mums patiesi bija pasludināts par mūsu tautu, kas ar to notiks.” Ja jūs atceraties šo stāstu, eldera Bednāra dēlam bija nepieciešams kāds laiciņš, lai beidzot saprastu, ka elders Bednārs grib teikt: „Kam ir jānotiek? Pirms tu plāno kādu pasākumu, sākumā padomā par to, kāda pieredze taviem audzēkņiem ir nepieciešama.” Sagatavojoties izmantojiet šādu pieeju un padomājiet: „Kāda pieredze audzēknim būtu nepieciešama?”
Tad, man šķiet, trešā lieta, kā minēja brālis Vilkinsons, ir apzināti ļaut Svētajam Garam pildīt Savu lomu un funkciju mūsu nodarbības laikā. Tas ir ļoti būtiski. Man šķiet, ka Evaņģēlija mācīšanas un apguves rokasgrāmatas sadaļa 2.1 ir lielisks materiāls, ko pārskatīt, tiešām aizdomājoties par Svētā Gara lomu un funkciju. Un vienkārši izpratne par to, ļaujot Svētajam Garam pildīt Savu lomu un funkciju nodarbības laikā, — tas ir ļoti, ļoti svarīgi.
Māsa Krega: Kaut kas vienkāršs, ko es esmu atklājusi, ir tas, ka, ja es mācot nesajūtu Gara klātbūtni, tad, daloties sirsnīgā liecībā par Jēzu Kristu un Debesu Tēvu, Svētais Gars iemājo. Tā ir Svētā Gara misija — liecināt par Jēzus Kristus un Debesu Tēva dievišķumu. Tādēļ, ja es dalīšos liecībā, vienkāršā liecībā, Gars to apliecinās.
Brālis Vilards: Mēs runājām par spēkpilnāku mācīšanu, vēl lielāku pievēršanos Kristum. Taču, ja mēs gribam vēl lielākā mērā pievērsties audzēkņiem, tad, ko skolotāji varētu darīt, lai viņu sagatavotā nodarbība vēl lielākā mērā atbilstu audzēkņu konkrētajām vajadzībām?
Māsa Džonsone: Pirmo reizi izlasot šo jautājumu, es sāku domāt par to, ko īsti nozīmē kalpošana audzēkņiem — vienam pēc otra. Vai tas nozīmē viņus īpaši iepazīt? Vai mēs varam viņus pazīt vienkārši personiski? Vai mums ir jāpavada ar viņiem laiks tā, lai viņus labāk iepazītu? Tad es iedomājos, ka skolotājam Oremā, kurš māca vairāk par 100 audzēkņiem, šajā jautājumā būtu nepieciešama atšķirīga pieeja. Personīgi iesaistīties visu šo studentu dzīvē būtu ļoti grūts uzdevums, salīdzinot ar skolotāju Frankfurtē, Vācijā, kuram ir seši studenti, ar kuriem viņš apmeklē Baznīcu un ir ciešās attiecībās ar dažām viņu ģimenēm. Man šķiet, būtu nomācoši uzskatīt, ka, esot par skolotāju, mūsu pienākums būtu veidot ar katru audzēkni personīgas attiecības, piemēram, viesojoties viņa ģimenē un apmeklējot viņa pasākumus. Viņiem ir tik daudz pasākumu, ka mēs varētu justies vienkārši paguruši.
Tādēļ es dalīšos dažās savās idejās par vajadzību izvērtēšanu. Es domāju, ka mums ir jāvaicā. Mums ir jāpavaicā audzēkņiem, kādas ir viņu vajadzības. Mums ir jāpavaicā citiem skolotājiem, ko viņi ir novērojuši tā paša vecuma un vecuma grupas studentos un kultūrā, tāpēc ka šī Baznīca ir globāla un pastāv daudz kultūras atšķirību. Taču pats svarīgākais — vaicājiet savam Tēvam Debesīs un paļaujieties uz Garu un mums dotajiem solījumiem, ka, ja mēs darīsim visu, ko varam, mēs tiksim svētīti ar nepieciešamo iedvesmu, lai iepazītu šos audzēkņus un saprastu, kas ir tas, ko mums vajadzētu viņiem mācīt. Šajā sarežģītajā pasaulē ar visiem tiem jaunajiem izaicinājumiem, kas skar jauniešus, mums ir pat vēl svarīgāk mācīt viņus mūsu Debesu Tēva vadībā.
Māsa Aburto: Man šķiet — ja mēs ar viņiem apspriedīsimies un zināsim par viņiem, mēs viņus labāk iepazīsim. Būtu svarīgi arī viņus novērot un sadzirdēt mājienus vai pamanīt tos mājienus, ko viņi mums dod. Viņu izteiktie komentāri vai to trūkums, vai arī jautājumi, ko viņi uzdod, ļauj mums viņus labāk iepazīt. Mēs pat varētu ļaut viņiem uzdot anonīmus jautājumus. Dažkārt viņi jūtas daudz brīvāk, lai uzdrīkstētos atklāt savas sirds domas, ja mēs nezinām, kurš to ir teicis. Noteikti arī sasaistiet apgūstamos principus un doktrīnas ar pašreiz notiekošo viņu dzīvē, nevis nākotnē, bet tieši tagad, lai viņi varētu redzēt sevi Svētajos Rakstos, lai viņi varētu redzēt sevi Israēla sapulcināšanā, lai viņi varētu redzēt sevi glābšanas un paaugstināšanas darbā. Un viņi arī var paraudzīties uz savu līdzšinējo dzīvi un atpazīt tos dzīves brīžus, kad Tas Kungs ir tos svētījis, lai viņi varētu atcerēties, kas viņi ir un ka Viņš allaž ir gatavs viņus svētīt. Palīdziet viņiem atklāt šīs sakarības. Un, lai to panāktu, jums ir jāzina, kas notiek viņu dzīvē.
Brālis Vilkinsons: Es domāju, ka abi šie komentāri ir absolūti izcili. Es esamu atklājis, ka pirmajā nodarbības dienā audzēkņi pat var rakstīt man vēstuli. Es nevēlos, lai viņi man stāstītu par saviem grēkiem vai ko tamlīdzīgu, bet gan pastāstītu man par sevi. Kas man par tevi ir jāzina, kas man palīdzētu visefektīvāk kalpot tev kā tavam skolotājam šajā semestrī vai šajā gadā? Pastāsti man par savu ģimeni, pastāsti man par savu darbu, pastāsti man par to, kādās aktivitātēs tu esi iesaistījies. Pastāsti man par to, ko tu sagaidi no šīm nodarbībām. Vai pat pasaki: „Man ir grūtības ar ticību” vai „Es kaut ko cenšos pārvarēt.” Tad es vienkārši uzņemu katra audzēkņa fotogrāfiju un piespraužu to viņa vēstulei. Lasot to vēstuli, es iepazīstu to studentu, un es paturu izlasīto prātā, kad gatavojos nodarbībai. Tie ir daži, varbūt tikai daži praktiski paņēmieni, kā panākt to, par ko mums mācīja māsa Džonsone un māsa Aburto.
Brālis Vilards: Mūsu nākamais jautājums saistās ar palīdzību mūsu skolotājiem. Kā lai mēs līdzsvarojam savu pienākumu par skaidru un patiesu doktrīnas mācīšanu, tajā pašā laikā mudinot audzēkņus, kam ir dažādi dzīves apstākļi un atšķirīga kultūra, pienācīgi dalīties savās domās un sajūtās? Ko jūs varētu teikt skolotājam, kurš cenšas panākt, lai audzēkņi sajustu, ka viņiem nodarbībās ir teikšana, ka viņi drīkst runāt, ka viņi drīkst dalīties savās domās un sajūtās, kas var atšķirties no tā, kas tiek iztirzāts nodarbībā, tajā pašā laikā mācot viņiem doktrīnu?
Brālis Vimpijs: Nodarbībās dažkārt ir grūti ieturēt šādu līdzsvaru. Man šķiet, ka mums būtu jāpatur prātā, ka mūsu pienākums ir mācīt patiesību, nevis kādu viedokli. Mūsu audzēkņiem ir jāzina, ka, ierodoties uz nodarbību, viņi dzirdēs patiesību. Tieši tādēļ mums ir jābalstās uz Svētajiem Rakstiem un praviešu vārdiem, lai, audzēkņiem ierodoties, tas būtu tas, kam mēs pievēršamies, un tas būtu tas, kur mēs rodam atbildes. Arī paturiet prātā mūsu mērķi, jo mūsu nolūks ir palīdzēt jauniešiem un pieaugušajiem jauniešiem izprast un paļauties uz Jēzus Kristus mācībām un Viņa īstenoto Izpirkšanu. Mums ir jāpalīdz saviem audzēkņiem iegūt izpratni.
Taču, man šķiet, mums būtu jāpatur prātā, ka arī mūsu audzēkņiem ir sava personīgā atbildība. Atcerieties, Mācības un Derību 50. nodaļā ir rakstīts, ka tad, kad mēs sludinām patiesības vārdu, mūsu audzēkņiem ir jāpieņem šis patiesības vārds. Viņiem ir jānāk uz nodarbību ar ticību. Tādējādi mūsu nodarbībai vajadzētu kļūt par kaut ko līdzīgu laboratorijai, kur audzēkņi ierodoties sajūt, ka tā ir vide, kur tiks mācīta patiesība, un tajā pašā laikā jūtas pietiekami droši, lai uzdotu savus jautājumus vai dalītos savā pieredzē vai savās bažās. Taču mūsu, skolotāju, galvenais nolūks ir palīdzēt saviem studentiem iemācīties mācīties — iemācīties, kā sajust Garu, kā šādā vidē mācīties pašiem, dalīties savās domās. Un, iespējams, tas pat novedīs pie mūsu diskusijas, vedinās mūs pie Svētajiem Rakstiem un praviešu vārdiem, kas palīdz noskaidrot patiesību, nevis tikai vispārējo nostāju vai to, kas tiek teikts mūsdienu pasaulē.
Pievērsīsimies tam, kas ir patiess. Padomājiet par garīgo zināšanu iegūšanas modeli. Ja mēs patiesi koncentrēsimies uz šo paraugu un palīdzēsim saviem audzēkņiem iemācīties, kā rīkoties ticībā un iegūt mūžīgo skatījumu, un meklēt atbildes dievišķi noteiktajos avotos, tad viņi ieradīsies uz nodarbību, lai mācītos patiesību, lai kļūtu līdzīgi savam Debesu Tēvam.
Kāds no mūsu reģiona direktoriem dalījās ar mani savā pieredzē. Viņš piedalījās nodarbībā, kur kāds pieaugušais jaunietis izteica viedokli, kas īsti nesakrita ar Baznīcas mācībām. Tad skolotājs atbildēja šādi. Viņš teica: „Kā tavs viedoklis pamatojas uz tavu personīgo liecību un sapratni par pestīšanas ieceri? Sāksim ar ticības skatījumu, ar to, ko tu zini, un to, ko tu esi sajutis. Parunāsim par to šajā skatījumā.” Un tad viņš teica, ka viņš ir redzējis, kā šis pieaugušais jaunietis saņem tūlītēju atklāsmi, jo viņi mēģināja rīkoties ticībā un paraudzīties uz to mūžīgajā skatījumā. Viņi runāja par to, ko viņi zina, ko viņi vēl nezina un kālab viņi vēlas pacensties to noskaidrot. Lai gan viņiem nebija visu atbilžu, tanī vidē viņi bija sanākuši kopā, lai izzinātu patiesību, un raudzījās uz to, rīkojoties ticībā un esot ticīgi, balstoties uz to, ko viņi jau zina.
Kā es varu palīdzēt jums apgūt to, kā mācīties un atrast atbildes, virzoties uz priekšu šādā kvalitātē? Man šķiet, ka dažkārt mums ir jābūt uzmanīgiem, jo dažkārt mēs neļaujam evaņģēlija principiem un mācībām mūs mainīt, tā vietā cenšoties mainīt evaņģēlija principus un mācības tā, lai tās atbilstu mūsu apstākļiem un situācijai. Ja mēs tik tiešām varētu teikt: „Debesu Tēvs, es vēlos kļūt tāds, kā Tu. Palīdzi man mācīties, kā evaņģēlija mācības un principi man palīdzēs,” šādā garā — „Man joprojām ir jautājumi un bažas, taču es patiesi vēlos zināt, kā ir patiesībā.” Man šķiet, ka, būdami skolotāji, mēs tik tiešām varam radīt šādu vidi ar to, kā mēs atbildam. Tajā pašā laikā palīdzot mūsu audzēkņiem vērsties pie Svētajiem Rakstiem un praviešiem, lai izzinātu patiesību, un palīdzot viņiem viņu centienos — noskaidrot un tik tiešām saprast, kāda ir patiesība. Tad es vēl teiktu — nenovērtējiet par zemu liecības un liecinieku spēku. „Katra patiesība pamatojas uz liecību no divu vai triju liecinieku mutes.”3 Uz Svētajiem Rakstiem, uz praviešu vārdiem un audzēkņu personīgo liecību par to, kas ir patiess. Un, kad Gars to apliecinās, mūsu jaunie cilvēki to sapratīs, un viņi apgūs to, kā mācīties pašiem un izzināt patiesību pašiem.
Brālis Vilards: Man ļoti patīk Nefija teiktais: „Es zinu, ka Viņš mīl Savus bērnus, tomēr es nezinu visu lietu nozīmi.”4 Nefijs dalījās savā liecībā par to, ko viņš zina, un tas ir nācis par lielu svētību mums visiem.
Brālis Vilkinsons: Man ienāca prātā doma par sievieti, kura bija pieķerta laulības pārkāpšanā, un par Glābēja piemēru. Viņš nekautrējās mācīt viņai patiesību. Viņš mācīja doktrīnu, sakot, ka viņa nerīkojās pareizi. Taču viņš to darīja tā, lai viņu pasargātu, radot drošu vidi, lai palīdzētu viņai gūt personīgu pieredzi.
Māsa Džonsone: Es domāju līdzīgi — ja audzēkņi vēl lielākā mērā sajutīs Glābēja mīlestību un Izpirkšanas spēku, tas būs daudz iedarbīgāk, nekā mācīšana par baušļiem un to pārkāpšanas sekām. Lai tas, ko viņi beigu beigās iegūst no nodarbības un mācību stundas, būtu apziņa, ka ir kāds, kurš viņus ļoti mīl, ka pastāv veids, kā piekļūt Izpirkšanas spēkam, ja mēs esam pieļāvuši kļūdas, ko pieļaus ikviens un ko pieļauj ikviens, ka ir tādas lietas, kurās mums vienkārši ir nepieciešama Izpirkšana. Lai tas pozitīvais no tā visa būtu tas, ko audzēknis paņem līdzi no nodarbības. Lai viņi sajūt, ka viņiem ir cerība. Un es domāju, ka tas viņiem šajā pasaulē tik tiešām ir nepieciešams.
Brālis Vilards: Paldies par šiem komentāriem. Patiesībā ar to saistās arī šis pēdējās jautājums: kā mēs varam palīdzēt jauniešiem sajust, ka viņi tik tiešām tiek ievēroti, ka viņu jautājumiem patiešām ir nozīme? Māsa Krega, vai jūs varētu ko piebilst?
Māsa Krega: Es domāju par jums labi zināmo rakstvietu Marka evaņģēlijā. Kāds bagāts, jauns priekšnieks bija uzrunājis Glābēju, prātojot, ko viņš varētu iesākt, lai iemantotu mūžīgo dzīvi. Un Glābējs minēja dažus baušļus, ko viņš jau ievēroja. Un tad, pirms lūgt, lai šis jaunais vīrietis paveic kaut ko ļoti, ļoti grūtu (un mums katram ir savas grūtības), man ļoti patīk 21. pants, kur „Jēzus, viņu uzlūkodams, iemīlēja viņu”.5 Es domāju, ka pati svarīgākā lieta, ko mēs varam darīt katrā saskarsmes reizē ar mūsu jauniešiem, ir palīdzēt viņiem justies mīlētiem. Es apzinos, ka tas ne vienmēr ir viegli un dažkārt tas mums prasīs lielus pūliņus un lūgšanas, lai mēs spētu paraudzīties tā, kā raugās Glābējs.
Vēl viena lieta, kas man nāk prātā, domājot par to, ir jautājumu izmantošanas spēks. Par to šodien šeit tika runāts, bet mums ir jāiemācās tik tiešām pieskaņoties saviem audzēkņiem un tiem, kurus mēs mācām, un uzdot labus jautājumus — jautājumus, kas ļaus mums izvērtēt to, kā viņi jūtas un ko viņi domā, un pēc tam mudināt viņus uzdot mums viņu patiesos jautājumus, nevis tikai tos jautājumus, kurus, viņuprāt, mēs vēlamies, lai viņi uzdotu. Tie ir jautājumi, kas dažkārt liek justies neērti un uz ko nav viegli atbildēt, un tas ir normāli. Tos nedrīkst ignorēt, jo, man šķiet, jau tas vien, ka viņiem ir šie grūti atbildamie jautājumi, norāda uz viņu ieinteresētību. Un mēs pavisam noteikti nevēlamies, lai viņi būtu pasīvi dalībnieki. Mēs gribam, lai viņi jautā. Mūsu darbs ir vedināt viņus pie atbilstošiem avotiem, un pats svarīgākais — pie Tā Kunga, lai viņi saņemtu personīgu atklāsmi un attiecīgi rīkotos. Un mums būtu jādara tas pats, radot paļāvības pilnu vidi, kur viņi jūtas droši, lai runātu par savu ticību un dažkārt arī par savām šaubām. Es domāju, ka, radot šādu vidi un patiesi respektējot viņus, viņu saprātu, viņu spējas, to, ko viņi var mums iemācīt, un to, ko viņi var sniegt, kad mēs dodam viņiem iespēju atsaukties pravieša un Jēzus Kristus aicinājumam un iesaistīties glābšanas un paaugstināšanas darbā, es domāju, viņi dabiski jutīsies pamanīti, sadzirdēti un vajadzīgi.
Māsa Aburto: Man šķiet, mums ir jābūt arī ļoti iejūtīgiem pret audzēkņiem, kuriem ir atšķirīgi dzīves apstākļi viņu personīgajā dzīvē un viņu ģimenē. Mums būtu jāpārliecinās, ka viņi jūtas iesaistīti, ka viņi jūtas kā daļa no šīs Baznīcas un šīs Kristus miesas, jo tādi esam mēs visi. Es jūtu, ka mums ir arī ļoti jāuzmanās attiecībā uz to, ko mēs viņiem sakām. Piemēram, daži studenti nedzīvo ar saviem vecākiem, tāpēc mēs varam teikt „tava ģimene” vai „tavi mīļie cilvēki”, tā vietā, lai teiktu „vecāki”. Man arī šķiet, ka tas, ka esam viegli ievainojami, palīdz viņiem saprast, ka mums visiem ir kaut kādas grūtības, ka mums visiem ir savas vājības. Tādēļ man šķiet — ja mēs palīdzēsim audzēkņiem justies kā daļai no šī mūsu kopīgā ceļojuma un saprast, ka neviens nav pilnīgs, viņi sajutīs, ka viņi ir svarīgi. Un arī, protams, ieklausīsimies viņos, ieklausīsimies viņu komentāros, ieklausīsimies viņu uzdotajos jautājumos. Ja viņi uzdod jautājumu, mums jāpārtrauc darīt to, ko darām, un jācenšas viņiem palīdzēt pašiem atrast atbildi, nevis obligāti sniegt viņiem atbildi, bet pašiem atrast atbildi Svētajos Rakstos caur lūgšanu un mūsdienu praviešu vārdos.
Māsa Džonsone: Es tikai gribētu teikt, ka šo jautājumu iztirzāšana ir likusi man padomāt par skolotājiem manā dzīvē un viņu lielo ietekmi uz manu dzīvi, kas ir apbrīnojami. Šo dažu dienu laikā, gatavojoties šai diskusijai, es esmu jutusies tik pateicīga, domājot par saviem skolotājiem, par viņu mīlestību, par viņu nodošanos Glābējam un par to, cik tam ir bijusi milzīga ietekme. Es esmu jutusies tik svarīga un tik būtiska, pateicoties viņiem un viņu mīlestībai uz Glābēju un mani. Es mūžam jutīšos pateicīga par visiem mūsu krietnajiem skolotājiem šajā Baznīcā. Tā ir bijusi vienkārši brīnišķīga pieredze — vēlreiz aizdomāties par viņu labestību.
Brālis Vilards: Galu galā izcila skolotāja piemērs ir ārkārtīgi iespaidīgs. Tas pasaka vairāk nekā šī paneļdiskusija vai mūžīgās runas par mācīšanu. Jums ir tikai jāpadomā par kādu skolotāju, kurš ir svētījis jūsu dzīvi, jāpadomā par kādu personu, kas ir palīdzējusi jums un kalpojusi jums, nākot par svētību jūsu dzīvē. Un es zinu, ka tas būs tas sprediķis, kas uzrunās jūs daudz ilgstošāk, nekā mēs to varētu šodien, mums atvēlētajā laikā. Paldies, ka mums to atgādinājāt.
Noslēdzot mūsu šīsdienas kopīgi pavadīto laiku, es tikai gribētu pateikties katram no jums šajā paneļdiskusijā par to, ko jūs esat mums mācījuši gan ar šīsdienas diskusijā teikto, gan, kas vēl svarīgāk, ar jūsu kristīgās dzīves piemēru. Jūs esat Jēzus Kristus mācekļi, un man šodien ir bijis tas gods pavadīt laiku ar katru no jums un mācīties no jums. Vēršoties pie mūsu auditorijas, kas klausās mūs visā pasaulē, es visu mūsu paneļdiskusijas dalībnieku vārdā saku: mēs jūs mīlam. Mēs pateicamies jums par tiem daudzajiem veidiem, kā jūs cenšaties svētīt Dieva bērnus. Es liecinu par to, ka Viņš dzīvo; šis ir Viņa darbs. Un es lūdzu par to, kaut Viņa bagātīgās svētības ieplūstu jūsu visu dzīvē, lai kur jūs atrastos! Jēzus Kristus Vārdā, āmen.