Matnogas semināra video

S&I ikgadējā apmācību pārraide 2020. gadā

Ričards Manahans: Matnoga ir viens no Sorsogonas reģiona apgabaliem. Tā ir vieta Luzonā, no kuras var nokļūt Visajas reģionā. Līdzīgi kā Matnoga ir vārti miljoniem ceļotāju no Luzonas uz Visaju un otrādi, arī seminārs ir vārti semināra studentiem uz labākām iespējām dzīvē.

Alekss Kastidadess: Mani sauc Alekss Kastidadess, es esmu semināra skolotājs un jaunais Matnogas draudzes prezidents. Es vēlos visiem darīt zināmu to, ka 2012. gadā semināra programmu uzsāka 22 studenti un līdz pat šim gadam šis skaits ir tikai audzis. Mūsu studentu skaits katru gadu turpina palielināties tāpat, kā to studentu skaits, kuri semināru pabeidz.

Ričards Manahans: Un tā tas turpinās; no 55 studentiem līdz 110 studentiem uz šo brīdi. Īsāk sakot, viņi seminārā ir iesaistījuši 100% studentu. Viņi ir spējuši iesaistīt visus potenciālos semināra studentus. Tā tas bija 2015., 2016., 2017., 2018. un 2019. gadā — visos gados tika iesaistīti gandrīz 100% studentu, jo viņi tic, ka seminārs patiešām var izmainīt viņu dzīvi.

Edilberto Gabelo: Mani sauc Edilberto Gabelo, es esmu no Matnogas draudzes. Pirms sešiem gadiem es tiku aicināts par draudzes prezidentu. Es pārskatīju mūsu BLIS, mūsu Baznīcas locekļu pierakstus. Es atradu sarakstu ar jauniešiem, kuri bija potenciālie semināra studenti. Mums bija daudzas problēmas, jo neviens semināram nepievērsa uzmanību. Es intervēju misionārus, kuri bija atgriezušies no misijas. Pirmais bija brālis Alekss. Es saņēmu viņa atbalstu.

Ričards Manahans: Semināra pasniegšanai tika ieteikts šis brālis un māsa. Brālis Alekss Kastidadess un māsa Mārdžija. Tieši ar to viss sākās, jo es redzēju, ka viņi mīl šo programmu.

Alekss Kastidadess: Jaunieši iepriekš nevarēja apmeklēt semināru, pat ne institūtu. Tas galvenokārt bija tāpēc, ka viņu ģimenes locekļi nebija Baznīcas locekļi. Otrkārt, tas bija tāpēc, ka viņi dzīvoja tālu no Baznīcas.

Mārdžija Adionga: Kad es kļuvu par skolotāju, es nesapratu, ko īsti nozīmē šis semināra skolotājas aicinājums. Bija ļoti grūti uzsākt programmu, jo īpaši tāpēc, ka jaunieši bija jāiedrošina. Viņi tolaik bija ļoti atturīgi.

Edilberto Gabelo: Man bija nepieciešama Svētā Gara ietekme. Tas nozīmēja, ka man bija jālūdz Dieva vadība, lai jaunieši atklātos, kā arī viņu vecāku sirdis taptu mīkstinātas, lai viņi apņemtos un vēlētos viņus atbalstīt.

Alekss Kastidadess: Tolaik, būdams semināra skolotājs, es piedalījos padomes sapulcē ar draudzes prezidiju un visiem Baznīcas vadītājiem, un tajā mēs pārrunājām, ko mums vajadzētu darīt vispirms. Kāds misionārs ieteica, ka visai draudzei vajadzētu gavēt, lai palīdzētu tiem, kuri bija nomaldījušies.

Ričards Manahans: Mēs uzreiz cits citam piekritām. Mums bija viens mērķis — viņiem palīdzēt —, jo Baznīcas prioritāte ir no sirds aicināt pēc iespējas vairāk potenciālo semināra studentu. Un tieši to mēs darījām. Mēs patiešām devāmies un viņus visus apmeklējām. Iesaistījām, iesaistījām, iesaistījām un tad lūdzām aktīvajiem semināra studentiem mums palīdzēt ar iesaistīšanu.

Stefānija Pantone: Pēc stundām mēs cits citu sagaidām pie skolas vārtiem, tā ir vieta, kur mēs satiekamies, lai kopīgi dotos uz semināra nodarbību.

Alekss Kastidadess: Es šajā draudzē pasniedzu rīta semināra nodarbības. Es ceļos plkst. 3.00 naktī, lai dotos uz Baznīcu, kur plkst. 5.00 no rīta notiek semināra nodarbības. Man Baznīcā ir jābūt pirms studentiem, lai es varētu sagatavot materiālus, ko mēs izmantosim seminārā. Pēc semināra es uzreiz dodos uz darbu. Lai no Baznīcas nokļūtu līdz darbam, man ir nepieciešamas divas stundas. Sākumā man bija ļoti grūti. Pēc tam, pēcpusdienā, man līdz plkst. 17.00 ir jābūt atpakaļ Matnogas Baznīcas ēkā, lai atkal mācītu semināru. Ja es Matnogā nonāku pirms plkst. 15.00 un ja man vēl ir laiks, es apmeklēju savus semināra studentus un viņu vecākus. Citiem vārdiem sakot, es gandrīz katru dienu dodos apmeklēt savus semināra studentus uz mājām.

Mārdžija Adionga: Viņš tika aicināts par ikdienas semināra skolotāju, bet es par mājmācības skolotāju. Bija grūti koncentrēties uz jauniešiem, īpaši tiem, kuri dzīvo tālu — ne vien metru, bet vairāku kilometru attālumā no Baznīcas. Viņi ir jāapmeklē mājās, lai viņi varētu piedalīties semināra programmā. Tagad man ir 23 mājmācības studenti, un es viņus, vienu pēc otra, apmeklēju katru nedēļu.

Ričards Manahans: Mēs nedrīkstam novērtēt par zemu neviena cilvēka potenciālu. Es uz viņiem lūkojos kā uz ļoti dārgiem Dieva dēliem un meitām. Es patiesi esmu pārliecināts, ka šī programma var mainīt viņu dzīvi. Tieši tāpēc mēs tik dedzīgi tai nododamies. Šogad misijā devās 12 no šiem jauniešiem, un vēlāk dosies arī citi.

Mārdžija Adionga: Vadītāji dara daudzas lietas, piemēram, rīko jauniešiem pasākumus, lai viņi varētu sadraudzēties cits ar citu, un tajā pašā laikā vadītāji arī stāsta par semināra programmu.

Ērika Villarīla: Seminārs mani patiešām ir svētījis, jo tas ir stiprinājis manu ticību, palīdzējis būt stiprai un palīdzējis paļauties uz Tā Kunga spēku.

Arnolds Kariso: Apmeklējot semināru, es gatavoju sevi misijai.

Mārdžija Adionga: Es esmu patiešām laimīga! Es redzu, ka dažiem jauniešiem ir vajadzīgas rūpes, — es esmu arī māte un vēlos, lai viņi justos mīlēti. Ikreiz, kad kāds students nevar apmeklēt nodarbību, es jūtos nelaimīga, jo zinu, ka ir kāda problēma. Es vēlos ar viņiem sazināties un uzzināt, kas ir noticis. Tāpēc, pat ja viņi dzīvo tālu, es daru visu iespējamo, lai viņus apmeklētu un parādītu, ka viņi ir svarīgi un īpaši.

Ričards Manahans: Kā jau es teicu, es nebūtu pārsteigts, ja kādu dienu daudzi no šiem jauniešiem kļūs par Baznīcas vadītājiem šajā reģionā vai apgabalā.

Dalībnieki:

Ričards ManahansSemināra un institūta koordinators

Alekss KastidadessSemināra skolotājs

Edilberto GabeloBijušais draudzes prezidents

Mārdžija AdiongaSemināra mājmācības skolotāja

Stefānija PantoneSemināra studente

Ērika VillarīlaSemināra studente

Arnolds KarisoSemināra students