Mēs neesam nākuši tik tālu, lai tiktu tikai tik tālu
S&I ikgadējā apmācību pārraide 2020. gadā
2020. gada 9. jūnijs, otrdiena
Ir brīnišķīgi, ka varam būt kopā. Mēs ceram, ka jums un jūsu ģimenēm klājas labi. Šī gada gaitā mēs esam atzīmējuši Pirmās vīzijas 200. gadskārtu. Es esmu pateicīgs par Džozefu Smitu un viņa ticības piemēru un vēlmi uzzināt patiesību, un es esmu pateicīgs, ka mūsu Debesu Tēvs un Viņa Dēls, Jēzus Kristus, mīlēja mūs pietiekami stipri, lai atbildētu uz Džozefa pazemīgo lūgšanu. Mēs esam sajutuši, cik spēkpilni ir dzirdētie vārdi: „Cildinām vīru, kas ar Jehovu tikās.”1 Es vienīgi piebildīšu: cildinām Jehovu par to, ka Viņš no jauna sazinājās ar cilvēci. Es esmu ļoti pateicīgs par to, ko Džozefs Smits pieredzēja Svētajā birzī.
Pēc savas vīzijas Džozefs atgriezās mājās, kur, satiekot savu māti, teica: „Viss kārtībā, … es esmu uzzinājis [pats personīgi].”2 Mūsu audzēkņiem ir jārīkojas pēc šīs pašas metodes, ko Džozefs izmantoja savos patiesības meklējumos. Un, gluži kā Džozefa pieredzētais palīdzēja viņam uzzināt visu pašam personīgi, mēs ceram, ka arī mūsu audzēkņi paši personīgi uzzinās to, ka Debesu Tēvs viņus pazīst un mīl, ka Jēzus ir Kristus un ka Viņš vada šo Baznīcu šajās pēdējās dienās.
Mēs jau kopš semināra un institūta pirmsākumiem esam daudz runājuši par mācīšanu un mācīšanos. Sākot ar „Plānoto kursu” un beidzot ar „Pasniegšanas un apguves pamatiem”, — šie iedvesmotie norādījumi, ko mēs esam saņēmuši, ir palīdzējuši mums efektīvi mācīt atjaunoto evaņģēliju, kā tas ir skaidrots Svētajos Rakstos un praviešu mācībās, darot to ar Svētā Gara spēku. Mums nekad nevajadzētu novirzīties no šīm pamatmācībām. Taču mums nevajadzētu arī baidīties apgūt kaut ko jaunu un padziļināt savu izpratni par to, kā visefektīvāk palīdzēt mūsu audzēkņiem mācīties pašiem.
Es esmu pateicīgs par mūsu progresu. Savā ziņā man šķiet, it kā mēs visi kopīgi kāptu kalnā. Mēs nebūtu tikuši tik tālu bez pagātnes pieredzes un atklāsmēm, taču mums nekad nevajadzētu kļūt pašapmierinātiem un pārstāt virzīties uz augšu. Prātā nāk frāze, ko elders Džefrijs R. Holands teica pēdējā vispārējā konferencē: „[Mēs] nenācām tik tālu, lai nokļūtu tikai tik tālu,” [Džūdita Mahlangu (vairākstabu konference pie Johannesburgas Dienvidāfrikā, 2019. g. 10. nov.), citāts no Sydney Walker, „Elder Holland Visits Southeast Africa during ‘Remarkable Time of Growth’”, Church News, 2019. g. 27. nov., thechurchnews.com].3 Kāpjot kalnā, mēs esam tikuši pusceļā, un Tas Kungs ir gatavs dot mums vēl vairāk.
Tāpēc elders Kims B. Klārks ir aicinājis mūs padomāt ne vien par to, ko un kā mēs mācām, bet arī par to, kā mēs varētu vairāk pievērsties katram atsevišķam audzēknim, kā arī mācību procesam un tā rezultātiem. Viņš aicināja, lai mēs sev pavaicātu: „Kāda mācību pieredze maniem audzēkņiem ir nepieciešama, lai vairotu savu spēju un kapacitāti — mācīties padziļināti?” Apvienojot mūsu ievērības cienīgo vēsturi ar jaunākajiem norādījumiem, mēs varētu sev pavaicāt: „Ko mēs varam darīt, lai vēl lielākā mērā balstītos uz Kristu un pievērstos saviem audzēkņiem?”
Elders Deivids A. Bednārs parādīja izcilu piemēru tam, ko nozīmē pievēršanās audzēkņiem, uzstājoties pēdējā pārraidē „Vakars ar Augstāko pilnvaroto”. Bija uzskatāmi redzams, ka viņa nolūks bija nevis kaut ko pastāstīt, bet gan panākt, lai mēs kaut ko iemācītos. Viņš uzdeva jautājumus, vēroja un ieklausījās, lai pārliecinātos, ka esam sapratuši. Viņš arī mācīja mums par savu pasniegšanas pieeju, sakot: „Tā vietā, lai domātu: „Ko es viņiem teikšu?”, uzmanība būtu jāvērš uz „Ko es viņiem jautāšu?”. Un ne tikai „Ko es viņiem jautāšu?”, bet arī „Ko es aicināšu viņus darīt?”4
Slavenais profesors un rabīns Džeikobs Njūsners (Jacob Neusener) ir teicis: „Izcili skolotāji nemāca. Viņi palīdz audzēkņiem mācīties.” Starp efektīvu mācīšanu un mācīšanos pavisam noteikti pastāv simbiotiska saikne. Taču man šķiet, ka doktora Njūsnera apgalvojums norāda uz to, ka mums vajadzētu paplašināt savu izpratni par efektīvu mācīšanu, vairāk pievēršoties nevis mūsu teiktajam, bet gan tam, lai palīdzētu saviem audzēkņiem gūt mācību pieredzi, kas vedina mācīties. Mūsu gadījumā tas nozīmē, ka mēs palīdzam saviem audzēkņiem sajust, kā Svētais Gars liecina par patiesību un to, ka Dievs tos mīl. Tas nozīmē, ka mēs veidojam tādu vidi, kur viņi jūtas pietiekami droši, lai uzdotu jautājumus, izzinātu patiesību, pamanītu doktrināras sakarības, uzklausītu savu vienaudžu liecības, kā arī izvērtētu un izteiktu savas personīgās domas, sajūtas un iespaidus par apgūstamo patiesību. Tas nozīmē, ka mēs palīdzam viņiem gūt pieredzi, kas iedvesmo tos dzīvot pēc evaņģēlija — ar izpratni par to, kā rīkoties ticībā, mācīties no savām kļūdām un ar cerību Kristū mēģināt vēlreiz. Tas ir tas veids, kā viņi mācīsies paši.
Lai vēl skaidrāk saprastu, kāda mācību pieredze ir nepieciešama mūsu audzēkņiem, esot kopā ar mums, mēs nolēmām, ka vislabāk būtu pavaicāt to viņiem pašiem. Pētnieku grupa runāja ar tūkstošiem jauniešu no četriem kontinentiem. Viņi tikās gan ar tiem, kuri apmeklē nodarbības, gan ar daudziem, kuri šobrīd nav tām pieteikušies. Cenšoties apkopot apjomīgo informācijas klāstu, mēs esam sagrupējuši saņemtās atbildes trīs kategorijās.
Pirmo no šīm kategorijām mēs esam nodēvējuši par „Pievēršanos”. Jaunieši un pieaugušie jaunieši atklāja mums, ka viņi vēlas un viņiem ir nepieciešama tāda mācību pieredze, kas palīdzētu tiem sajust Dieva mīlestību un stiprinātu savas attiecības ar Viņu. Viņi vēlas stiprināt savu ticību un liecību par Jēzu Kristu un Viņa atjaunoto evaņģēliju. Tas, protams, ir tieši tas, ko mēs viņiem vēlam.
Labā ziņa ir tāda, ka minētais pētījums parāda, ka mūsu nodarbības palīdz to īstenot. Tie, kuri pastāvīgi apmeklē nodarbības un iesaistās mācību procesā, ievērojami stiprina savu liecību un vairo savu ticību Jēzum Kristum. Tas ir viens no daudzajiem iemesliem, kāpēc mēs vēlamies aicināt uz dalību nodarbībās vēl vairāk jauniešu. Mācoties kopā ar jums, viņu ticība un liecība stiprinās.
Paldies jums par visu, ko jūs darāt, lai palīdzētu viņiem padziļināt savu pievēršanos. Mēs esam panākuši ievērojamu progresu, nododoties tādu principu pasniegšanai, kas palīdz mūsu audzēkņiem mācīties padziļināti. Un es ticu, ka vēl aizvien ir daudz kā tāda, ko Tas Kungs vēlas mums mācīt, ja vien mēs lūgsim Viņa norādījumus. Apsvērdami dažādas iespējas, vai jūs ar lūgšanu padomāsiet par to, kāda mācību pieredze jūsu audzēkņiem ir nepieciešama, lai vairotu savu spēju un kapacitāti — izprast Debesu Tēva ieceri un Jēzus Kristus mācības, un īstenoto Izpirkšanu? Padomājiet, kā jūs varētu palīdzēt viņiem tiekties pēc Svētā Gara ietekmes, atpazīt un rīkoties saskaņā ar ticību, nožēlot grēkus un noslēgt un ievērot svētās derības. Galu galā mēs ceram, ka viņu pieredzes viņiem palīdzēs iepazīt un iemīlēt Jēzu Kristu un palīdzēs tiekties uz to, lai līdzinātos Viņam.
Otro kategoriju, ko mēs esam izveidojuši, uzklausot aptaujas dalībniekus, mēs nodēvējām par „Atbilstību personīgās garīgās izaugsmes sekmēšanai”. Aptaujātie izteicās, ka viņiem nodarbības šķiet noderīgas tad, ja skolotāji apzinās un novērtē audzēkņu atšķirīgos dzīves apstākļus un izcelsmi, pielāgojot mācību pieredzi atbilstoši viņu individuālajām vajadzībām. Viņi izteica vajadzību pēc vietas, kur viņi var atklāti uzdot jautājumus par doktrīnu, Baznīcas vēsturi un sociālajām problēmām, kas viņiem ir svarīgas. Viņi nevēlas par to strīdēties. Viņi vēlas uzdot vaļsirdīgus jautājumus, un viņiem ir nepieciešama droša, ticības un atklātības pilna vide, kurā tos izzināt. Viņiem ir vajadzīgs, lai skolotāji atbildētu uz viņu jautājumiem ne vien ar ticību, bet arī ar vaļsirdību un iecietību. Vēl viņi vēlas apgūt, kā mācīties un kļūt garīgi pašpaļāvīgākiem. Viņi vēlas attīstīt iemaņas, kas palīdzētu analizēt jēdzienus un palūkoties uz tiem mūžīgā skatījuma ietvaros. Viņi vēlas, lai viņiem palīdzētu kļūt pārliecinātākiem par savu spēju — izskaidrot citiem evaņģēlija principus un Baznīcas noteikumus. Un viņi vēlas attīstīt tādas iemaņas, kas palīdzētu tiem izmantot evaņģēlija principus ikdienas grūtību pārvarēšanā.
Tas, ko audzēkņi mums atklāja, runājot par savām vēlmēm un vajadzībām, sasaucas ar to, uz ko mums pagājušajā gadā norādīja elders Džefrijs R. Holands. Viņš mums atgādināja, ka „students nav kā trauks, kas jāpiepilda; students ir kā uguns, kas jāiekveldina”.5
Mūsu kā skolotāju uzdevums ir palīdzēt studentiem izkopt vēlmi mācīties, saņemt personīgu atklāsmi un atklāt, saprast un dzīvot saskaņā ar iegūto patiesību. Tā nav vienīgi to zināšanu nodošana, ko mēs esam ieguvuši caur savām personīgajām studijām vai pieredzi. Un mums ir jāpatur prātā, ka tas, kas mums šķiet noderīgi, mūsu audzēkņiem viņu atšķirīgajā dzīves periodā, iespējams, nešķiet tik būtiski. Tādēļ mums tik tiešām viņos ir jāieklausās, esot vērīgiem un lūdzot pēc izpratnes.
Diemžēl, daudziem jauniešiem un pieaugušajiem jauniešiem, it īpaši tiem, kuri neapmeklē nodarbības, šķiet, ka tās nav pietiekami atbilstošas viņu vajadzībām. Viņi uzskata, ka mums daudz vairāk rūp sagatavotā materiāla pasniegšana, nevis viņu reālās vajadzības. Viņi norāda, ka savās nodarbībās mēs pārāk bieži runājam par ideāliem, tā vietā, lai pietiekami izvērtētu viņu reālos dzīves apstākļus un izskatītu viņu jautājumus.
Piemēram, iedomāsimies, ka institūta skolotāja runā par celestiālās laulības doktrīnu, uzskatot, ka šī tēma ir ļoti atbilstoša neprecēto, pieaugušo jauniešu vajadzībām. Nodarbības dalībnieki jau ir ieguvuši pārliecību par tempļa laulības nozīmi, taču dažiem no viņiem trūkst pārliecības par to, kā piemērot šo mācību savā dzīvē. Dažiem, kuri nāk no izjukušām ģimenēm, ir bail un viņi nav pārliecināti, vai spēs izveidot veiksmīgu laulību. Citi nodarbībā prāto, vai viņi ir pietiekami finansiāli nodrošināti, lai atļautos precēties un audzināt bērnus. Citi, iespējams, šaubās, vai viņiem maz radīsies šāda iespēja. Citi cīnās ar homoseksuālām tieksmēm un šaubās par savu iederību Baznīcā. Nodarbība noris, kā plānots, bet tajā nepaveras iespējas jēgpilnai audzēkņu iesaistei. Skolotāja uzskata, ka, pateicoties izskatāmajai tēmai, viņai ir izdevies uzrunāt audzēkņus, atbilstoši viņu vajadzībām. Taču patiesībā, lai gan viņa ir mācījusi doktrīnu, viņa nav darījusi to tā, lai izzinātu audzēkņu šaubas, pievērstos viņu vajadzībām un sasaistītu mācīto ar viņu reālo dzīvi. Viņa ir palaidusi garām iespēju — palīdzēt viņiem izprast minētās doktrīnas nozīmi viņu konkrētajos apstākļos.
Skolotāja, kurai rūp savu audzēkņu garīgā pilnveide, būs ar mieru pievērsties audzēkņiem, atbilstoši viņu reālajām vajadzībām. Viņa dāvās tiem cerību un palīdzēs saprast, kā dzīvošana pēc evaņģēlija var viņus svētīt un palīdzēt pilnveidoties, tiecoties uz viņu augstāko mērķu sasniegšanu. Viņa palīdzēs tiem iegūt pārliecību par to, ka Svētajos Rakstos un pēdējo dienu praviešu mācībās tik tiešām ir rodamas atbildes uz viņu dvēseles būtiskākajiem jautājumiem.
Lai palīdzētu saviem audzēkņiem izprast evaņģēlija nozīmi un saistību ar viņu dzīvi, vai jūs lūgsiet un domāsiet par to, kā pamudināt audzēkņus uz vaļsirdīgu jautājumu uzdošanu un dalīšanos savās atziņās un skatījumā? Viņiem ir nepieciešams paļauties uz to, ka jūs tos pazīstat un saprotat un ka jūs esat ar mieru pielāgoties viņu vajadzībām. Nodrošiniet viņiem tādu mācību pieredzi, kas iedvesmo tos ik dienu studēt Svētos Rakstus un mudina vērsties pie Svētajiem Rakstiem un mūsdienu praviešu mācībām. Palīdziet viņiem apgūt prasmes un paraugus, kas nepieciešami garīgo zināšanu iegūšanai, lai viņi varētu mācīties paši.
Trešā kategorija, pie kuras mēs nonācām, uzklausot mūsu audzēkņus — it īpaši tos, kuri neapmeklē mūsu nodarbības, — norāda uz to, ka viņiem ir vēlme un vajadzība pēc tā, lai mēs palīdzētu tiem justies piederīgiem. Piederības izjūta rodas, veidojot attiecības un saikni ar mūsu Debesu Tēvu, ar skolotāju un pārējiem nodarbības dalībniekiem. Piederības izjūta veidojas vidē, kur ikviens jūtas aicināts, atbalstīts, vajadzīgs un novērtēts. Piederības izjūta vairojas arī tad, ja audzēkņi sajūt, ka viņi līdzdarbojas kāda būtiska mērķa sasniegšanā.
Es vēlreiz vēlos jums pateikties. Es ļoti novērtēju jūsu atsaucīgo attieksmi pret mācībām „Saredzēt katru” un jūsu personīgos centienus — palīdzēt katram audzēknim justiem mīlētam un cienītam. Mums ir jāturpina šie centieni, jo liela daļa no tiem, kuri šobrīd nav pieteikušies nodarbībām, joprojām šeit jūtas neiederīgi. Daudzi no viņiem ir paziņojuši, ka semināra un institūta nodarbības ir paredzētas tikai tiem, kurus tie uzskata par nevainojamiem pēdējo dienu svētajiem, kam nekad nav bijis problēmu vai jautājumu. Šī maldīgā priekšstata dēļ viņi uzskata, ka šeit neiederas. Dažiem pat šķiet — ja viņi uzdos kādu vaļsirdīgu jautājumu vai dalīsies savā izjustajā skatījumā, viņi tiks nosodīti vai vairs netiks uzskatīti par uzticīgiem. Viņi arī teica, ka pastāv lielāka iespējamība, ka apmeklēs nodarbības, ja tajās jutīsies aicināts ikviens — neatkarīgi no viņa iekšējās pārliecības vai ārējā izskata.
Nesen brālis Linfords ievēroja kādu jaunu sievieti, kura stāvēja pie kādas no mūsu ēkām. Viņš ar viņu iepazinās un pavaicāja, vai viņa ir pieteikusies nodarbībām. Viņa atbildēja, ka viņa ir Baznīcas locekle un zina par institūtu, taču to neapmeklē. Viņa piebilda: „Ja jūs mani pazītu un jums būtu zināma mana pagātne, jūs saprastu, ka es šeit neesmu piederīga. Es te neiederētos.” Par laimi, šī jaunā sieviete pieņēma brāļa Linforda uzaicinājumu ienākt, un viņu sirsnīgi uzņēma. Viņa iesaistījās nodarbībās un sāka tās apmeklēt. Bet es esmu prātojis, cik daudzi simti, pat tūkstoši ir tādu jauno cilvēku, kuri ir stāvējuši pie mūsu ēkām un kuriem ir bijis vajadzīgs tieši tas, kas tiek piedāvāts mūsu nodarbībās, bet viņi ir jutušies nobijušies par to, ka šeit neiederas?
Ne vien viņiem ir vajadzīgs tas, ko mēs piedāvājam, arī mums viņi ir vajadzīgi. Skolotāji, kuri sekmē piederības izjūtas veidošanos, tik tiešām apzinās, ka ikviens audzēknis var sniegt savu pienesumu, kas palīdzēs radīt labāku nodarbību.
Es redzēju šādu brīnišķīgu piemēru, iepazīstot kādu jaunieti brāļa Andrē nodarbībā. Maikls veselības apsvērumu dēļ bija pirmslaicīgi pārradies mājās no misijas. Gatavojoties atgriezties misijā, viņu notrieca automašīna, viņš guva vairākus kaulu lūzumus un ilgu laiku pavadīja slimnīcā. Izrakstoties no slimnīcas, viņš bija atmetis ar roku savam sapnim par misijas pabeigšanu. Viņš nodevās ekstrēmiem sporta veidiem un atsvešinājās no Baznīcas. Kādudien, būdams viens, viņš nolēma pāriet pāri kanjonam pa garu virvi, noturot līdzsvaru bez drošības trosēm. Pabeidzis šo pāreju, viņš jau gatavojās iegavilēties un to nosvinēt, taču tad palūkojās lejup un atskārta, ka kritiena gadījumā būtu zaudējis dzīvību.
Tobrīd viņš iedomājās par savu māti un jaunāko māsu, un to, cik satriektas viņas justos, ja viņš būtu nomiris. Pēc tam viņš aizdomājās par Glābēju un visu, ko Viņš bija paveicis viņa labā, un viņa sirdi piepildīja Svētais Gars. Viņš nokāpa no klints un sāka savu ceļu uz atgriešanos Baznīcā. Viņš apbrīnojamā veidā bija sapratis, cik liela ir Glābēja žēlastība, mīlestība un spēja mūs atpestīt.
Pēc kāda laika, uzturoties pludmalē, Maikls atcerējās, ka pirms misijas viņš apmeklēja institūtu. Viņš pameta pludmali un taisnā ceļā devās uz institūta ēku, ierodoties tur pāris minūtes pirms nodarbības sākuma. Tobrīd brālis Andrē vēl nezināja lielāko daļu no tā, ko es jums tikko pastāstīju. Taču viņš zināja, ka Maiklam šeit ir jābūt un ka viņš var sniegt ievērojamu pienesumu. Brālis Andrē aicināja Maiklu palikt, taču Maiklam šķita, ka pārējie viņu, visticamāk, nepieņems. Viņš bija ieradies peldbiksēs un bezpiedurkņu krekliņā, kas atklāja no plaukstu locītavām līdz pat pleciem tetovējumiem klātas rokas. Viņš teica, ka labprātāk gribētu apģērbties un pirms nodarbības uzvilkt kreklu ar garām piedurknēm. Brālis Andrē viņam atbildēja: „Neviens to pat nepamanīs.” Maikls palika. Taču, ienākot klasē, neviens no audzēkņiem neapsēdās viņam līdzās. Pēc svētbrīža brālis Andrē uzaicināja Maiklu iznākt klases priekšā un iepazīstināja viņu ar pārējiem. Viņš pateica audzēkņiem, ka mīlot Maiklu, ka Maikls var sniegt lielu pienesumu un ka viņam ir laba sirds. Tad viņš pavaicāja Maiklam, vai viņš varētu dalīties savā liecībā. Maikls ar asarām acīs stāstīja par Dieva mīlestību, Viņa laipnību, iejūtību un vēlmi piedot. Ikviens no mums, kurš todien tur atradās, bija svētīts ar Maikla liecību.
Brālis Andrē ievēroja Maiklā kaut ko tādu, ko citi, iespējams, neredzēja. Būdams skolotājs, viņš novērtē audzēkņu atšķirīgo izcelsmi un dzīves apstākļus un saprot, ka ikviens var sniegt kādu pienesumu. Tādēļ viņš rada tādu mācību pieredzi, kas ļauj viņa audzēkņiem smelties spēku citam no cita un savas kopīgās vēlmes — iemantot Glābēja dāvāto mieru, dziedināšanu un labvēlību. Vēl vienu spilgtu iespaidu es guvu pēc nodarbības, vērojot, kā vairāki audzēkņi pulcējas ap Maiklu, lai sasveicinātos ar viņu un pārliecinātos, ka viņš zina, ka ir šeit vajadzīgs.
Kā jau minēju iepriekš, piederības izjūta rodas arī no līdzdarbošanās kāda būtiska mērķa sasniegšanā. Mūsu audzēkņi vēlas iesaistīties humānajā darbā un palīdzēt citiem pacelties līdz cilvēka cienīgam, līdztiesīgam un iespēju pilnam dzīves līmenim. Parasti viņi nesasaista to, ko viņi apgūst, un viņiem dotās iespējas ar šādu mērķi. Un, kaut arī dižākais darbs uz Zemes ir Kristus darbs un Israēla sapulcināšana abpus priekškaram, vairums no viņiem nesasaista seminārā un institūtā gūtās pieredzes ar šo mērķi.
Vai jūs padomāsiet par to, kā jūs varētu mainīt savu pasniegšanas veidu, savstarpējo saskarsmi un savu klases iekārtojumu tā, lai radītu aicinošāku vidi visiem Debesu Tēva bērniem? Dažreiz jūs pat varētu uzvilkt zilu kreklu. Bet, vēl svarīgāk, vai jūs lūgsiet un meklēsiet iespējas nodrošināt tādas pieredzes, kas palīdz audzēkņiem sajust Debesu Tēva mīlestību un atpazīt savu dievišķo identitāti un potenciālu? Palīdziet viņiem saprast, ka jums viņi rūp un ka jūs apzināties viņu individuālo vērtību. Palīdziet viņiem sadraudzēties ar pārējiem nodarbības dalībniekiem, lai viņi justos drošībā un justos vajadzīgi. Pamudiniet viņus iesaistīties Kristus darbā, palīdzot citiem virzīties uz priekšu pa derību ceļu. Ja jūs sekmēsiet šādas pieredzes gūšanu, viņi apzināsies, ka ir šeit piederīgi.
Es saprotu, ka mēs nespēsim darīt to visu katru dienu. Taču mēs varam padomāt par saviem audzēkņiem, gatavojoties nodarbībām, mācot tos un sarunājoties ar viņiem. Neatkarīgi no tā, vai jūs pasniedzat semināra vai institūta nodarbības, mācāt klātienē vai tiešsaistē, agri no rīta vai vēlu vakaros, — minēto principu iedzīvināšana svētīs jūsu audzēkņus un palīdzēs nodrošināt tādu mācību pieredzi, kāda viņiem ir vajadzīga.
Tik daudz laba jau tiek darīts, un labākais vēl ir priekšā. Paturiet prātā, ka mēs neesam nākuši tik tālu, lai tiktu tikai tik tālu. Es zinu — ja mēs sirsnīgi tieksimies pēc atklāsmes, Tas Kungs palīdzēs mums saprast, kā svētīt Viņa bērnus. Individuāli vai kolektīvi — Viņš ir gatavs mums palīdzēt, lai mēs nodrošinātu audzēkņiem tādu mācību pieredzi, kas padziļina viņu pievēršanos, sekmē viņu personīgo garīgo izaugsmi un palīdz justies piederīgiem. Viņš ir gatavs dot mums vēl vairāk. Kaut mēs turpinātu vērsties pie Viņa ticībā, lai saprastu, kā palīdzēt saviem audzēkņiem patiešām mācīties pašiem! Par to es lūdzu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.