Censties kļūt
S&I ikgadējā apmācību pārraide 2020. gadā
Otrdien, 2020. gada 9. jūnijā
Elders Ulisess Soaress: Mani dārgie brāļi un māsas, lai arī kur jūs atrastos, mums ar sievu ir patiess gods būt šodien kopā ar jums. Es jums nododu Augstākā prezidija un Divpadsmit apustuļu kvoruma sveicienus un mīlestības apliecinājumus. Prezidents Nelsons jums personīgi sūta vislabākos vēlējumus. Viņš mums vienmēr lūdz nodot savas labākās domas un mīlestību tiem, kurus satiekam. Viņš patiesi novērtē, ka jūs kalpojat Dieva bērniem.
Mani dārgie kolēģi, pirms mēs turpinām, es vēlētos personīgi un no sirds jums pateikties par jūsu ievērojamo kalpošanu semināros un institūtos. Jums ir tas gods — mācīt un palīdzēt jaunajai paaudzei iet pa Glābēja pēdām pretī mūžībai. Jūs mācāt dažus no Dieva viscildenākajiem gariem, kuri ir tikuši pataupīti, lai nāktu uz Zemes šajā vēstures periodā. Mūsu dārgais pravietis, prezidents Nelsons, atsaucas uz šiem cildenajiem gariem kā uz Dieva labāko komandu, Viņa vislabākajiem spēlētājiem, varoņiem, tiem, kuri piedalīsies šajā pēdējā, dižajā sapulcināšanas pasākumā — Israēla sapulcināšanā.1 Šī lieliskā komanda var paveikt neiespējamo un palīdzēt veidot visas cilvēces likteni.2
Šajā īpašajā sanāksmē man pievienosies mana dārgā sieva, Rozanna. Viņa ir bijusi manas dzīves gaisma pēdējos 39 gadus. Patiecoties viņas labestībai un brīnišķīgajam piemēram, viņa mūsu ģimenē ir motivējošs spēks, kas ikvienam palīdz vairāk līdzināties Kristum. Mēs ar Rozannu esam saņēmuši svētības, kas mūsu dzīvēs ir ienākušas, pateicoties tam, ka mēs pielietojām mācības, ko jaunībā apguvām no ļoti uzticīgiem semināra un institūta skolotājiem. Viņu ticības pilnajai kalpošanai bija milzīga ietekme uz mūsu dzīvi, kad mēs spērām pirmos soļus Jēzus Kristus evaņģēlijā. Šie uzticīgie skolotāji mums palīdzēja veidot mūsu dzīves saskaņā ar Jēzus Kristus evaņģēlija principiem un mūs vadīja, kad centāmies iet pa ceļu, pa kuru mēs varam atgriezties pie mūsu Debesu Tēva. Es vēlos aicināt savu mīļoto dalīties izjūtās par to, kā seminārs un institūts viņu svētīja, kad viņa pievērsās Baznīcai un centās attīstīt Kristum piemītošās īpašības. Vai tu padalīsies savās domās, mīļā?
Māsa Rozanna Soaresa: Paldies tev, mīļais, ka man palūdzi dalīties liecībā.
Kad es pirmo reizi uzzināju par Baznīcu, man bija apmēram deviņi gadi. Un astoņus gadus es lūdzu savam tēvam atļauju kristīties, un viņš vienmēr atteica. Viņš teica, ka es esmu par jaunu, lai pieņemtu tik svarīgu lēmumu, un ka man vajag viņam pierādīt, ka tas ir kaut kas, ko es patiešām vēlos.
Lai gan es nebiju Baznīcas locekle, es pabeidzu ikdienas semināru, kas ilga četrus gadus. Semināra nodarbības tika mācītas Baznīcā plkst. 6.00 no rīta katru dienu. Mans tētis man atļāva turp doties tikai ar nosacījumu, ka skolotājs man atbrauks pakaļ. Par laimi, man bija brīnišķīgs skolotājs, kurš katru dienu plkst. 5.30 bija klāt, lai mani aizvestu uz semināru. Tētis mani modināja katru rītu plkst. 5.00. Pēc tam es saģērbos un gaidīju skolotāju. Man vienmēr ļoti nāca miegs, un es pie sevis sacīju: „Lūdzu, nenāc! Lūdzu, nenāc!” Bet viņš vienmēr atnāca. Par laimi, viņš vienmēr atnāca.
Es jūtos tik svētīta un pateicīga par savu uzcītīgo semināra skolotāju, kurš vienkārši varēja atmest man ar roku. Taču viņš to nedarīja.”
Pēc trīsdesmit gadiem man bija iespēja kādu laiku mācīt semināru savai meitai mājās. Viņa togad nevarēja apmeklēt semināru Baznīcā skolas mācību grafika dēļ. Viņa bija ļoti enerģiska meitene un nebija sajūsmā par to, ka viņai būs mierīgi jāsēd 45 minūtes, it sevišķi kad es biju viņas skolotāja. Tāpēc es nolēmu sagatavot unikālas nodarbības un izturēties pret savu meitu tā, it kā viņa būtu pati labākā semināra studente, pat ja viņa bija vienīgā. Tā gada beigās viņa bija laimīga, viņa juta mūsu Debesu Tēva mīlestību pret viņu, un arī es to jutu.
Brāļi un māsas, tāpat kā mana meita, arī es zinu, ka Dieva vārds var mainīt mūsu prātu, attieksmi un to, kā mēs saredzam sevi un citus.
Es vēlētos noslēgt savu liecību ar brīnišķīgu prezidenta Henrija B. Airinga izteikumu:
„Jūs, brīnišķīgie skolotāji, jau pieliekat lielas pūles un uzupurējaties, sagatavojoties mācīt Dieva vārdu, mācot studentus un rūpējoties par tiem. … Tagad jūs varat likt lietā arī savu ticību, lai vēl vairāk jūsu studentu pieņemtu tādus lēmumus, kas viņiem liktu patiesi pievērsties evaņģēlijam.”3
Par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.
Elders Soaress: Paldies, mīļā, par šiem jaukajiem vārdiem. Viņa ir brīnišķīga, vai ne?
Es ceru, ka jūs nenovērtējat par zemu savu spēju ietekmēt un pārliecināt mūsu jauniešus tiekties pēc taisnīguma viņu dzīvē. Kā mēdza teikt mūsu dārgais prezidents Pekers, viņi aug ienaidnieka teritorijā. Caur jūsu uzticīgo kalpošanu, viņus mācot, viņi var izaugt ticībā un paļāvībā un kļūt garīgi nesatricināmi. Viņi var iemācīties tikt galā ar kārdinājumiem un tos pārvarēt.
Mani dārgie brāļi un māsas, semināra un institūta programmas ir viens no nozīmīgākajiem Baznīcas stabilitātes un spēka veicinātājiem. Es jums apliecinu, ka Tā Kunga darbs un godība ir īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi4, kas ir iespējams, patiecoties jūsu vērtīgajam darbam — kalpošanai Viņam un Viņa bērniem. Tāpēc manam un jūsu galvenajam mērķim vienmēr ir jābūt mūsu Debesu Tēva bērnu glābšanai un paaugstināšanai.
Brīnišķīgajā rokasgrāmatā skolotājiem un reliģijas semināru un institūtu vadītājiem Evaņģēlija mācīšana un mācīšanās mēs varam atrast šo iespaidīgo izteikumu: „Mūsu mērķis ir palīdzēt jauniešiem un jaunajiem pieaugušajiem izprast un paļauties uz Jēzus Kristus mācībām un Izpirkšanu, sagatavoties tempļa svētībām un sagatavot sevi, savu ģimeni un citus mūžīgajai dzīvei kopā ar Debesu Tēvu.”5
Šis izteikums saskan ar to, kas ir teikts Vispārējā rokasgrāmatā: kalpošana Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā: „Reliģijas semināri un institūti (S&I) palīdz vecākiem un Baznīcas vadītājiem vairot jauniešu un jauno pieaugušo ticību Jēzum Kristum un Viņa atjaunotajam evaņģēlijam.”6
Viens no lielākajiem izaicinājumiem, ar ko mēs — šajā brīnišķīgajā dvēseļu glābšanas darbā iesaistītie — saskaramies, ir uzdevums kļūt — tas nozīmē augt jeb kļūt par tādu mācekli, par kādu Tas Kungs vēlas, lai mēs kļūtu. Tad Tas Kungs mums ļaus ietekmēt mūsu mācīto cilvēku dzīves, viņiem uzsākot ceļu uz mūžīgo dzīvi. Šis jēdziens kļūt ir pilnībā saistīts ar vienu no trīs elementiem, kas ir nepieciešami, lai sasniegtu Viņa mērķi, kā tas ir aprakstīts rokasgrāmatā Evaņģēlija mācīšana un mācīšanās: „Mēs dzīvojam saskaņā ar Jēzus Kristus evaņģēliju un tiecamies pēc Gara klātbūtnes. Mūsu uzvedība un attiecības ar citiem cilvēkiem mājās, nodarbībās un sabiedrībā ir priekšzīmīgas. Mēs pastāvīgi cenšamies pilnveidot savu sniegumu, zināšanas, attieksmi un raksturu.”7
Apustulis Pāvils mums deva padomu par to, cik svarīgi ir sasniegt tādu pašu diženuma pilnības mēru, kāds bija Kristum. Savā vēstulē efeziešiem viņš rakstīja:
„Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem,
lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu,
līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru.”8
Mums ir jāuzdod svarīgs jautājums — kā mēs varam sasniegt Kristus diženuma pilnības mēru ar mūsu kalpošanu, cenšoties citiem palīdzēt izdarīt to pašu? Šajā ziņā Jēzus Kristus evaņģēlijs mums sniedz palīdzību. Cenšoties atbildēt uz šo jautājumu, kopīgi apdomāsim dažus principus.
Pirmais un galvenais princips ir vienmēr sekot Skolotājam, Jēzum Kristum. Dedzīgi atspoguļojot Jēzu Kristu mūsu uzvedībā, vārdos un rīcībā, mēs palielināsim mūsu spēju ietekmēt un pārliecināt citus sagatavoties un kļūt mūžīgās dzīves cienīgiem ar viņu Tēvu Debesīs. To darot, mēs varam palīdzēt jauniešiem iemācīties mīlēt To Kungu, jo tas, ko viņi mīlēs, noteiks to, pēc kā viņi tieksies. Tas, pēc kā viņi tieksies, noteiks to, ko viņi domās un darīs. Tas, ko viņi domās un darīs, noteiks to, par ko viņi kļūs.
Mēs ar jums pārstāvam pasaulē Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu. Viss, ko mēs darām un sakām, atspoguļo Baznīcas tēlu, tās patiesos principus un, galu galā, arī Glābēju. Cenšoties arvien labāk izprast un dzīvot saskaņā ar evaņģēliju, mums vajadzētu vēl lielākas pūles pielikt tam, lai mēs kļūtu līdzīgāki Jēzum Kristum. Prezidents Dalins H. Oukss mācīja:
„Jēzus Kristus evaņģēlijs ir iecere, saskaņā ar kuru mēs varam kļūt tādi, kādiem būtu jākļūst Dieva bērniem. Šis nevainojamais un pilnīgais stāvoklis tiks sasniegts, pateicoties nemitīgai derību, priekšrakstu un rīcību virknei, pareizu izvēļu sakopojumam un pastāvīgai grēku nožēlai.”9
Es nesen runāju ar dažiem saviem semināra un institūta klasesbiedriem no Brazīlijas, kur es uzaugu. Mani pārsteidza tas, ko viņi teica par viņu — Kristum līdzīgo — skolotāju ietekmi uz viņu dzīvi brīžos, kad viņiem bija jāpieņem svarīgi lēmumi. Noklausīsimies, ko viņi teica.
Māsa Bareto: Labi, centīšos atcerēties savu jaunību. Nu, es domāju — vispār es nedomāju, es esmu pārliecināta —, ka visiem lēmumiem un visam, uz ko es esmu cerējusi un par ko esmu sapņojusi, ir bijis stingrs pamats, pateicoties tam, ka es studēju evaņģēliju. Un jo īpaši labi es atceros semināru. Es biju ļoti jauna — seminārs šeit, Brazīlijā, tikai sākās —, un es joprojām atceros savus ļoti labos, uzticīgos skolotājus un to, kā es sāku mīlēt Glābēju. Un, manuprāt, liecība, ko es guvu, kad biju semināra studente, ir attīstījusies un augusi, ļoti augusi, un es esmu, kas esmu, patiecoties tam laikam, tām mācībām, tiem skolotājiem un lēmumiem, ko pieņēmu.
Māsa Silva: Es domāju, ka manā gadījumā tā bija skolotāja, kurai tolaik bija ļoti liela nozīme, jo es tad biju jaunpievērstā, un viņa tik ļoti palīdzēja man saprast tos principus un kā tos pielietot dzīvē, un kā tiekties pēc Jēzum Kristum piemītošajām īpašībām — tādām kā pacietība, zināšanu gūšana, paklausība dzīvajiem praviešiem. Tas viss man toreiz palīdzēja attīstīt spējas uzklausīt Svēto Garu, Gara čukstus. Tas man ļoti palīdzēja, jo es biju nesen ticībai pievērstā. Tā bija skolotāja. Viņai bija lielas zināšanas, un viņa arī palīdzēja daudziem studentiem izkopt zināšanas. Viņa atbildēja uz mūsu jautājumiem un tamlīdzīgi. Tas man palīdzēja iegūt liecību un palikt stiprai evaņģēlijā.
Elders Gonsalvess: Tiklīdz es tiku kristīts un pirmo reizi iegāju Baznīcā, mani tajā nekavējoties iesaistīja jaunieši un semināra skolotāja. Viņa mani aicināja pievienoties klasei. Nodarbību kurss jau bija sācies, tāpēc man vajadzēja pasteigties un izpildīt vairākus uzdevumus, lai es tajā gadā varētu saņemt sertifikātu. Es neko neiemācījos, izpildot tos uzdevumus, taču es iemācījos iesaistīties, un tā iesaistīšanās bija būtiska. Šī iesaiste bija svarīga, lai es varētu sajust vēlmi uzzināt vairāk par Svētajiem Rakstiem, par kuriem es nekad iepriekš nebiju domājis un kurus vēl nesapratu. Pēc šī aizraujošā sākuma prieks par dalību seminārā kļuva par daļu no manas dzīves. Tas kļuva par normu, un es izjutu vēlmi uzzināt vairāk par Svētajiem Rakstiem un pielietot apgūto, kas šķita ļoti patiess un ārkārtīgi svētīja jauniešu dzīves, ko varēja redzēt pēc tā, kā viņi rīkojās. Atskatoties uz šo laiku, es atminos, ka jauniešu rīcība man lika saskatīt ko tādu, kas ir patiess.
Elders Soaress: Apustuļa Pāvila vēstule Timotejam mums atgādina kādu svarīgu padomu, kas mums ir jāņem vērā, lai patiešām mudinātu citus darīt labu: „Topi tu par paraugu ticīgajiem vārdos un dzīvē, mīlestībā, ticībā un šķīstībā.”10
Otrais princips, ko es vēlētos pieminēt, ir patiesības mācīšana ar drosmi un skaidrību. Mēs ar jums esam aicināti mācīt Jēzus Kristus evaņģēliju. Mēs nedrīkstam mācīt paši savas idejas vai filozofiju, pat sajaukumā ar Svētajiem Rakstiem. Evaņģēlijs ir „Dieva spēks, kas pestī”,11 un mēs varam tikt glābti vienīgi caur Jēzu Kristu un Viņa evaņģēliju. Ar Svētā Gara vadību un palīdzību mums ir jāmāca evaņģēlija principi, kas ir atrodami Baznīcas pamatrakstos un arī mūsdienu praviešu un apustuļu vārdos. Mums ir jākļūst par patiesības paudējiem un jāmāca patiesība ar tādu skaidrību, ka studenti to nesajauks ar pasaules filozofijām. Man ļoti patīk lasīt, cik skaisti Alma ir aprakstījis Dieva vārda spēku cilvēku sirdīs un to, kā tas dabiskā veidā stiprina ticību. Kopā izlasīsim Almas 32:42:
„Un dēļ jūsu uzcītības un jūsu ticības, un jūsu pacietības, kopjot vārdu, lai tas varētu iesakņoties jūsos, lūk, ar laiku jūs plūksit tā augļus, kas ir paši dārgākie, kas ir saldāki par visu saldo un kas ir baltāki par visu balto, jā, un tīrāki par visu, kas ir tīrs; un jūs mielosities ar šiem augļiem, līdz jūs būsit paēduši, ka jūs nebūsit nedz izsalkuši, nedz izslāpuši.”
Brāļi un māsas, šī brīnišķīgā rakstvieta ataino patiesības spēku, ko mūsu jaunieši var sajust savās sirdīs un kas viņus var pārliecināt dzīvē darīt labu. Lūdzu, atcerieties, ka efektīva mācīšana ir pamatu pamats vadībai Baznīcā. Mūžīgā dzīve pienāks tikai tad, kad vīrieši un sievietes tiks mācīti tik efektīvi, ka viņi mainīs un disciplinēs savu dzīvi. Viņi nevar tikt piespiesti būt taisnīgi vai ieiet debesīs. Viņi ir jāvada, un tas nozīmē, ka viņiem ir jātiek efektīvi apmācītiem.12
Pagājušajā aprīļa vispārējā konferencē prezidents Rasels M. Nelsons mācīja par „Jēzus Kristus evaņģēlija pilnības atjaunošanu: Divsimtgades vēstījumu pasaulei”. Šī vēstījuma noslēgumā viņš visai Baznīcai deva uzdevumu to izstudēt un gremdēties pārdomās par tajā ietvertajām patiesībām, kā arī apdomāt, kādu ietekmi tās ir atstājušas uz mūsu dzīvēm. Es domāju, ka mūsu pienākums sniedzas tālāk par šo uzdevumu. Mēs ar jums esam daļa no cilvēku grupas, kam ir dots uzdevums — iedvest šajā vēstījumā ietverto, iedvesmoto patiesību mūsu jauniešu un jauno pieaugušo sirdīs. Savā ziņā semināra un institūta skolotāji ir 15 praviešu, gaišreģu un atklājēju turpinājums, jo viņiem ir jāpasludina šī patiesība jauniešiem, lai viņus sagatavotu dzīvei ļoti mulsinošā pasaulē. Man ar jums ir ārkārtīgi svarīgs pienākums — padarīt šī vēstījuma svētības par viņu dzīves realitāti. Mēs visi zinām, ka mēs dzīvojam pārbaudījumu pilnā laikā. Cilvēki visā pasaulē turpina aizmirst Debesu Tēva un Jēzus Kristus nozīmi un lomu savā dzīvē un zaudē redzējumu par savu dievišķo dabu. Aizvien vairāk pasaulīgu filozofiju ieņem Jēzus Kristus evaņģēlija svētās un pilnīgās patiesības vietu cilvēku sirdīs. Man ar jums ir lieliska iespēja būt par instrumentu Tā Kunga rokās, lai svētītu mūsu jauniešus un viņu sirdīs iedvestu patiesību, kas skaidri un spēkpilni tika paziņota šajā vēstījumā.
Ļaujiet man dalīties ar jums dažos citos komentāros, ko mani mīļie draugi izteica par to, kā patiesība, mācīta ar skaidrību un drosmi, ļāva viņiem no sirds pieņemt Jēzus Kristus evaņģēliju.
Elders Silva: Pirmā lieta, kas man nāk prātā, ir skolotāju piemērs, jo tas ir tas avots, uz kuru mēs skatāmies, un vēlamies viņiem līdzināties. Es vienmēr domāju: „Vai tiešām man kādu dienu varētu būt tāda ģimene? Vai es tiešām kādu dienu darīšu šīs lietas?” Daži no doktrīnas, īpaši tās, kas galvenokārt tiek mācīta caur piemēru, mērķiem ir, kā tiek teikts — mums ir jāpieņem doktrīna un tā jāpielāgo mūsu situācijai un apstākļiem. Es to centos izdarīt vislabākajā iespējamajā veidā, atbilstoši savām spējām, lai es patiesi varētu būt labāks katru dienu un spētu izdarīt vislabākās izvēles — kā es to paveicu šeit, izdarot savu vislabāko izvēli, izvēloties savu sievu, kas bija viena no lietām, kas man arī palīdzēja.
Māsa Bareto: Es vienmēr raudzījos uz saviem skolotājiem kā uz piemēriem. Es joprojām atceros vienu no viņām. Viņa bija ļoti jauna, vēl nebija precējusies. Viņa bija atgriezusies no misijas, un, kad viņa mūs mācīja, es uz viņu skatījos un domāju: „Es vēlos būt tāda, kā viņa. Es vēlos viņai līdzināties,” jo viņa līdzinājās Glābējam. Viņa mūs ļoti mīlēja, un ik reizi, kad viņa mūs mācīja, es jutu viņas mīlestību un nodošanos tam, ko viņa darīja. Viena no lietām, kas, manuprāt, manā dzīvē ir svarīga, ir tas, ka es nebiju pievērstā, taču man bija savs pievēršanās laiks. Es piedzimu ģimenē, kas jau bija Baznīcā, tāpēc, runājot par mūsu pievēršanās stāstiem, mans nedaudz atšķīrās, jo es neatceros laiku, kad man būtu bijušas šaubas par Baznīcu un evaņģēliju vai kad es tam nebūtu ticējusi. Tas viss man likās ļoti dabiski. Bet, manuprāt, pienāk laiks, kad tev ir jāsaprot, vai tu patiešām tam tici, un man šis laiks bija seminārs un institūts, īpaši seminārs. Atceroties un domājot par šo laiku, es varu teikt, ka tas man bija ļoti nozīmīgs, jo man bija jāsaprot, kāpēc es esmu Baznīcā, — vai es tai patiešām ticu, vai man patiešām ir liecība par evaņģēliju un Jēzu Kristu. Un, pateicoties tam laikam, es tagad esmu tieši tāda, kāda esmu.
Māsa Gonsalvesa: Pirmkārt, tas, ka mums ir skolotāji un vadītāji, nenozīmē, ka viņi ir nevainojami, taču mēs vēlamies būt tādi, kā viņi, vēlamies, lai mums ir tādas pašas ģimenes, un vēlamies sekot viņu piemēram, saprast tās pašas lietas, iegūt tās pašas zināšanas. Man bija vairāki vadītāji, kuri uz mani atstāja iespaidu un bija par piemēru, tā ka es teicu: „Kad es izaugšu, es būšu tāda, kā viņi.” Tas man vienmēr lika pieņemt dzīvē pareizus lēmumus. Un es, soli pa solim, virzījos uz priekšu. Kā elders Bednārs teica par pievēršanos — tas nenotiek uzreiz; tas notiek soli pa solim, — mainās mūsu sirds, domas un uzvedība, ja mēs vienmēr koncentrējamies uz Dieva gribu. Pirmkārt, Dieva griba, un tad šie skolotāji man palīdzēja saprast Svētos Rakstus un iemācīties tos iemīlēt. Tie kļuva par daļu no manas dzīves. Es centos pieņemt pareizus lēmumus saskaņā ar Dieva gribu.
Elders Soaress: Vēl viens princips, ko es šodien vēlētos pieminēt, ir mums dotais uzdevums — mācīt studentus ar Garu. Jūs un es, mēs esam Tā Kunga uzdevumā. Mēs esam Viņa pārstāvji; mēs esam pilnvaroti un mums ir uzdots pārstāvēt Viņu un rīkoties Viņa vārdā. Mums, Viņa pārstāvjiem, pienākas Viņa palīdzība. No mums, protams, tiek sagaidīts, ka mēs uzcītīgi sagatavosimies katrai nodarbībai, izkopsim dažādas mācīšanas metodes un uzzināsim, kā palīdzēt mūsu studentiem pielietot viņu rīcības brīvību, lai viņi rīkotos taisnīgi. Tomēr ir acīmredzams, ka, lai mēs varētu saņemt Tā Kunga palīdzību caur Svēto Garu mūsu mācītajās stundās, mums ir jādzīvo tā, lai mēs to varētu saņemt.
Uzrunājot Baznīcas skolotājus, Augstākais prezidijs teica: „Svarīgākā jūsu kalpošanas daļa būs jūsu pašu ikdienas garīgā sagatavošanās, tai skaitā lūgšanas, Svēto Rakstu studēšana un baušļu ievērošana. Mēs jūs mudinām nodoties dzīvei saskaņā ar evaņģēliju, dzīvojot to vēl mērķtiecīgāk nekā jebkad agrāk.”13 Tad mēs varēsim lūgt Tā Kunga palīdzību, un Viņš mūs svētīs ar Savu Garu, lai mēs zinātu, ko darīt. Lūdzu, vienmēr atcerieties, ka mācīšana ar Garu mums palīdz mācīt nodarbības dalībniekus tā, lai viņi spētu labāk saprast evaņģēlija principus un būtu motivēti tos pielietot savā dzīvē: „Tādēļ tas, kas sludina, un tas, kas saņem, saprot viens otru, un abi iedvesmojas un priecājas kopā.”14 Varbūt es lieki atkārtošos, bet es jums apliecinu, ka mūsu studenti var saprast mūžīgo patiesību vienīgi caur Garu, ja viņi tiek mācīti ar šo Garu.
Man ļoti patīk, kā Nefijs izskaidroja šo skaisto mācību: „Un tagad es, Nefijs, nevaru rakstīt visu, kas tika mācīts manas tautas vidū; es arī neesmu tik varens rakstībā, kā runā; jo, kad cilvēks runā ar Svētā Gara spēku, Svētā Gara spēks nes sacīto cilvēku bērnu sirdīs.”15 Cik gan svarīga loma ir Garam, mūs mācot un iedvešot patiesību cilvēku bērnu sirdīs!
Mani dārgie brāļi un māsas, mēs varam būt ļoti daiļrunīgi un spēt labi uzstāties publikas priekšā, bet, ja mums nebūs Gara, mūsu prasmes nekam nederēs. Prezidents Rasels M. Nelsons nesen mācīja, ka „nekad vēl nav bijis lielākas nepieciešamības izprast to, kā [mūs] uzrunā Gars”. Viņš piebilda, ka „Dievības ietvaros Svētais Gars ir vēstnesis. Tas pievērsīs [mūsu] prātu tam, par ko Tēvs un Dēls vēlas, lai [mēs] domātu. Tas ir Mierinātājs. Viņš dāvās [mūsu] sirdij miera izjūtu. Viņš liecinās par patiesību un apstiprinās to, kas ir patiess, kad [mēs dzirdēsim un lasīsim] Tā Kunga vārdus.”16
Ceturtais princips, ko es vēlētos pieminēt, ir mācīšana no visas sirds. Ir skolotāji, kuri prot veidot elegantus, noslīpētus teikumus, viņi ir iespaidīgi, un viņos ir patīkami klausīties. Taču skolotāji ar pārliecinošām idejām, kuri runā no visas sirds, ir tie, kuri patiešām mūs var iedvesmot rīkoties saskaņā ar apgūto. Daži no šiem skolotājiem, iespējams, nerunā pārāk izsmalcināti, taču, kad studenti viņos klausās, viņi tiem atver acis, lai viņi labāk izprastu mācību. Šādi skolotāji var iesēt viņu sirdīs un prātos vēlmi, kas ietekmēs un pārliecinās studentus meklēt labo un tiekties pēc paaugstināšanas. Manu dzīvi visvairāk ir iespaidojuši tie skolotāji, kuri mani mācīja no sirds. Viņi nebija paši prasmīgākie attiecībā uz mācību metodēm, taču viņi spēja runāt no sirds uz sirdi. Viņu ietekmei nebija tik liels sakars ar mehānisku sekošanu ieteiktajam nodarbības plānam vai izglītības teorijām, bet gan ar patiesām rūpēm, sirsnību, aizrautību un pārliecību. Kā teicis amerikāņu rakstnieks un pedagogs Pārkers Palmers: „Labiem skolotājiem piemīt spēja izveidot saikni. … Saikne, ko radījuši labi skolotāji, netiek izveidota, pateicoties viņu mācību metodēm, bet gan viņu sirdīm — kas nozīmē sirdi tās senajā izpratnē, kas ir vieta, kur saplūst cilvēka intelekts, emocijas un gars.”17
Mūsu Kungs Jēzus Kristus bija šī principa nevainojams piemērs. Viņš ne tikai atstāja fiziskas pēdas jūras krasta smiltīs, bet arī iegravēja Savas garīgās mācības visu to cilvēku sirdīs un dzīvēs, kurus Viņš mācīja. Viņš tā laika mācekļiem un arī mums saka: „Tu seko Man!”18
Noklausīsimies manu klasesbiedru un draugu pēdējos komentārus. Šķiet, ka es jūs ar viņiem vēl neesmu iepazīstinājis. Šie trīs pāri ir Glausija un Reinaldo Bareto, Luselija un Mauro Gonsalvesi un Sēlija Marija un Ramilfo Silvas. Lielāko daļu no šiem cilvēkiem es pazīstu kopš bērnības. Es esmu viņus vērojis viņu dzīves laikā un mācījies no viņu taisnīgajiem piemēriem. Viņi ir bijuši uzticīgi, izturīgi un apzinīgi Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi, kuri ir uzaudzinājuši savus bērnus evaņģēlijā un no sirds veikuši tos pienākumus, ko Tas Kungs viņiem ir uzticējis.
Elders Bareto: Es savā dzīvē esmu redzējis ļoti labus piemērus, ko rādīja semināra un institūta profesori un skolotāji, kā arī semināra un institūta koordinatori un direktori. Kopš tiem laikiem mums ar viņiem ir ļoti draudzīgas attiecības. Es esmu ļoti pateicīgs par viņiem un viņu piemēru. Viņi ir bijuši arī ļoti labi draugi. Es vienmēr jutos tā, ka varēju droši ar viņiem runāt par jebko. Viņi sniedza man norādījumus, viņi mācīja mani, mācīja evaņģēliju, un viņu piemērs bija brīnišķīgs. Viņi uz mani atstāja lielu ietekmi.
Māsa Gonsalvesa: Es esmu ļoti pateicīga par evaņģēliju un par iespēju uzaudzināt tajā savus bērnus, kā arī tagad redzēt visus šī darba augļus, sākot no jaunības gadiem. Es atceros kādu reizi, kad es tempļa iesvētīšanas brīdī atrados tā priekšā; man bija tas gods dziedāt kopā ar prezidentu Kimbalu. Māsa Lobo bija mūsu diriģente. Nebija daudz to, kuri varēja ieiet celestiālajā istabā, un tas, ka es templī varēju sajust, ka viss, ko es tur biju mācījusies, viss, ko es biju mācījusies savā jaunībā, bija tā vērts, man patiešām lika vēlēties turpināt doties pretī mūžībai. Visam dzīvē ir kāds mērķis, un mans mērķis ir atgriezties pie Debesu Tēva kopā ar savu ģimeni un draugiem.
Elders Silva: Es vispirms jūtos pateicīgs par tiem drosmīgajiem skolotājiem, tiem cilvēkiem, kuri brīvprātīgi ir ziedojuši un turpina ziedot savu laiku, lai sagatavotos mācīšanai. Es nespēju izteikt to, cik labu ietekmi skolotāji var atstāt un atstāj uz saviem studentiem. Dažkārt mēs to saprotam tikai pēc daudziem gadiem. Taču viņi patiešām dara to, kas ir pareizi, un paliek uz šī ceļa. Es par to esmu patiešām pateicīgs. Man ir liecība, ka Džozefs Smits bija Dieva pravietis. Man ir bijušas pieredzes, kuru dēļ es nevaru noliegt, ka Džozefs Smits ir Dieva pravietis. Mormona Grāmata ir Dieva vārds. Šodien mums ir pravietis, kurš mūs vada un saņem atklāsmes, un es zinu, ka Jēzus Kristus aktīvi vada Baznīcu. Tās ir manas domas, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.
Elders Soaress: Paldies, mani dārgie draugi. Lai Tas Kungs jūs visus svētī, kad jūs turpināt būt par labu paraugu tam, ko iemācījāties jaunībā, un turpināt formulēt Jēzus Kristus evaņģēliju citu cilvēku sirdī.
Pēdējais un ļoti svarīgs princips, ar ko es vēlējos dalīties, ir liecināšana par to, ko zinām. Mani dārgie evaņģēlija domubiedri, jūsu spēcīgās liecības uz visiem laikiem izmainīs jūsu studentu dzīves. Tieši tas notika ar katru no mums vai mūsu priekštečiem, dzirdot, kā misionāri dalās savās liecībās. Stipra liecība, kas saņemta caur Svētā Gara spēku, ir nemainīgs veiksmīgas dzīves spēks un sniedz mieru, mierinājumu un pārliecību. Tā rada pārliecību, ka, pastāvīgi paklausot Glābēja mācībām, dzīve būs skaista, nākotne — droša un mēs varēsim pārvarēt grūtības, kas šķērsos mūsu dzīves ceļu. Jūsu spēcīgās liecības sniegs atbalstu jūsu studentu ticībai un palīdzēs viņiem attīstīt pašiem savu liecību par evaņģēliju. Viņu liecība būs viens no pīlāriem, kas viņiem palīdzēs atpazīt Kristus dievišķā Izpirkšanas upura spēku viņu pašu dzīvēs. Kad viņi rīkosies saskaņā ar savu liecību taisnīgumā, es jums galvoju, ka tā kļūs par vairogu pret ienaidnieka mēģinājumiem vājināt viņu ticību un iedvest neticību viņu prātos viņu dzīves laikā. Šis pamats viņiem sniegs drosmi nešaubīgi paziņot visai pasaulei, ka evaņģēlijs ir patiess.
Sākumskolas dziesmā ir teikts: „Man Debesīs ir Tēvs, Viņš mani ļoti mīl. Man Svētais Gars to pavēsta, Jo tā ir taisnība, Jo tā ir taisnība.”19
Paturot šo prātā, es šodien vēlētos noslēgt savu runu, daloties ar jums savā liecībā — liecībā, kas ir veidojusies rindiņu pēc rindiņas un kas turpina augt, kamēr es pastāvīgi un ar patiesu sirdi studēju, lai vēl pilnīgāk izprastu Dieva vārdu. Šīs liecības sēklu manā sirdī iesēja brīnišķīgi misionāri, kuri manā bērnībā mācīja manu ģimeni. Pēc tam to loloja mani uzticīgie vecāki, kuri mani mācīja ar savu piemēru un nodošanos Tam Kungam. Galu galā šīs liecības sēkla uzplauka, kad es klausījos savu apbrīnojamo semināra skolotāju mācībās un jau bērnībā sajutu iedvesmu dzīvot saskaņā ar tām.
Es zinu, ka Jēzus ir Kristus. Es zinu, ka Viņš dzīvo. Es zinu, ka Viņš cieta par maniem grēkiem, tika augšāmcelts un sniedza man iespēju mainīt savu uzvedību. Es zinu, ka Viņš aizmirsa Sevi manis dēļ. Viņš novērsās no savām vēlmēm un darīja tieši to, ko Tēvs Viņam lūdza. Pat ārkārtīgo ciešanu brīdī Viņš noliedza Sevi un darīja to, ko Tēvs Viņam lūdza.
Es zinu, ka mūsu Debesu Tēvs dzīvo un uzklausa mūsu lūgšanas. Es jums liecinu, ka Viņš saprot sāpes. Es zinu, ka šī ir patiesā Jēzus Kristus Baznīca uz Zemes. Tas Kungs patiesi iesāka Sava evaņģēlija un priesterības atjaunošanu caur pravieti Džozefu Smitu. Es mīlu savu Glābēju un Debesu Tēvu un ar prieku Viņiem kalpoju. Es esmu centies izrādīt mīlestību savam dārgajam Kungam, savas dzīves laikā kalpojot Dieva bērniem. Mani dārgie brāļi un māsas, es esmu ļoti pateicīgs saviem semināra un institūta skolotājiem, kuri nenogurstoši mani ietekmēja ar savu uzticīgo un mīlošo kalpošanu Tam Kungam. Viss sākās tajā laikā, un es par to esmu ļoti pateicīgs.
Es jūs mīlu, brāļi un māsas. Es ļoti priecājos, ka man šodien bija iespēja būt kopā ar jums. Paldies jums par visu, ko darāt Tam Kungam un Viņa ļaudīm uz Zemes. To es saku Jēzus Kristus Vārdā, āmen.