Viss ir atkarīgs no skolotājiem
S&I ikgadējā apmācību pārraide
2020. gada 9. jūnijs, otrdiena
Paldies tev, mīļais, ka man palūdzi dalīties liecībā.
Kad es pirmo reizi uzzināju par Baznīcu, man bija apmēram deviņi gadi. Un astoņus gadus es lūdzu savam tēvam atļauju kristīties, un viņš vienmēr atteica. Viņš teica, ka es esmu par jaunu, lai pieņemtu tik svarīgu lēmumu, un ka man vajag viņam pierādīt, ka tas ir kaut kas, ko es patiešām vēlos.
Lai gan es nebiju Baznīcas locekle, es pabeidzu ikdienas semināru, kas ilga četrus gadus. Semināra nodarbības tika mācītas baznīcā plkst. 6.00 no rīta katru dienu. Mans tētis man atļāva turp doties tikai ar nosacījumu, ka skolotājs man atbrauks pakaļ. Par laimi, man bija brīnišķīgs skolotājs, kurš katru dienu plkst. 5.30 bija klāt, lai mani aizvestu uz semināru. Tētis mani modināja katru rītu plkst. 5.00. Pēc tam es saģērbos un gaidīju skolotāju. Man vienmēr ļoti nāca miegs, un es pie sevis sacīju: „Lūdzu, nenāc! Lūdzu, nenāc!” Bet viņš vienmēr atnāca. Par laimi, viņš vienmēr atnāca.
Es jūtos tik svētīta un pateicīga par savu uzcītīgo semināra skolotāju, kurš vienkārši varēja atmest man ar roku. Taču viņš to nedarīja.”
Pēc trīsdesmit gadiem man bija iespēja kādu laiku mācīt semināru savai meitai mājās. Viņa togad nevarēja apmeklēt semināru Baznīcā skolas mācību grafika dēļ. Viņa bija ļoti enerģiska meitene un nebija sajūsmā par to, ka viņai būs mierīgi jāsēd 45 minūtes, it sevišķi kad es biju viņas skolotāja. Tāpēc es nolēmu sagatavot unikālas nodarbības un izturēties pret savu meitu tā, it kā viņa būtu pati labākā semināra studente, pat ja viņa bija vienīgā. Tā gada beigās viņa bija laimīga, viņa juta mūsu Debesu Tēva mīlestību pret viņu, un arī es to jutu.
Brāļi un māsas, tāpat kā mana meita, arī es zinu, ka Dieva vārds var mainīt mūsu prātu, attieksmi un to, kā mēs saredzam sevi un citus.
Es vēlētos noslēgt savu liecību ar brīnišķīgu prezidenta Henrija B. Airinga izteikumu:
„Jūs, brīnišķīgie skolotāji, jau pieliekat lielas pūles un uzupurējaties, sagatavojoties mācīt Dieva vārdu, mācot studentus un rūpējoties par tiem. … Tagad jūs varat likt lietā arī savu ticību, lai vēl vairāk jūsu studentu pieņemtu tādus lēmumus, kas viņiem liktu patiesi pievērsties evaņģēlijam.”1
Par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.