„Lec upē!”
Elvins Džeroms Leiseda
Pampanga, Filipīnas
Gerija Alfonso ilustrācija
Kādudien vecmāmiņa palūdza, lai es aiznesu savai tantei viņas pagatavoto ēdienu. Bija karsta sestdienas pēcpusdiena, un man bija padomā daudz citu lietu, ko es varētu darīt tā vietā, lai izpildītu vecmāmiņas doto uzdevumu. Es teicu, lai viņa palūdz to kādam no maniem brālēniem vai māsīcām, bet viņa uzstāja, ka tas ir jāizdara tieši man.
Kad bija pagājusi kāda stunda, es sāku apjaust, ka man tomēr vajadzētu izpildīt vecmāmiņas lūgumu. Es paņēmu ēdienu un devos uz savas tantes mājām. Tās atradās tālu, un pēc ierašanās es neplānoju uzkavēties pārāk ilgi.
Es uzgāju savu tanti ar viņas piecu mēnešu veco bērniņu guļam šūpuļtīklā, kas karājās starp diviem mango kokiem. Šie koki auga pie upes, kas atradās aiz mājas. Es devos tuvāk, lai atdotu ēdienu. Pēkšņi šūpuļtīkla virves pārtrūka. Mana tante kopā ar bērniņu ievēlās upē. Mani pārņēma bailes. Es nemācēju peldēt, un līdzās nebija neviena, kas varētu palīdzēt. Es nezināju, ko iesākt.
Taču es tūliņ pat izdzirdēju Gara balsi, kas teica: „Lec upē!”
Es nekavējoties un neaizdomājoties ielecu upē. Par laimi, es dažu sekunžu laikā uzgāju bērniņu, un mana tante spēja izkļūt no ūdens pati saviem spēkiem. Iznākot no ūdens ar bērniņu rokās, es nespēju noticēt notikušajam. Es biju ielēcis upē, nemākot peldēt, taču, pateicoties tam, ka es ieklausījos Svētajā Garā, mēs ar manu mazo brālēnu tikām paglābti no noslīkšanas.
Es sapratu, cik svarīgi ir atpazīt un ieklausīties Dieva norādījumos un iedvesmā, ko Viņš mums dāvā caur Svēto Garu. Es esmu pateicīgs, ka beigu beigās tomēr izdarīju to, ko man lūdza vecmāmiņa, un aiznesu ēdienu savai tantei. Es zinu, ka mums ir jāpieliek pūliņi, lai mēs varētu sajust garīgos pamudinājumus un kļūt par Dieva rokām, palīdzot Viņa bērniem.