Mēs nekad neesam vieni
    Footnotes

    Mēs nekad neesam vieni

    Kādudien, atskatoties uz savu dzīvi un atsaucot atmiņā grūtos brīžus, jūs sapratīsiet, ka Viņš vienmēr ir bijis jums līdzās.

    Manas dārgās māsas, Gars, ko šeit šovakar jūtam, liecina par jūsu spēku, ziedošanos un labestību. Citējot Skolotāju: „Jūs esat zemes sāls. … Jūs esat pasaules gaišums.”1

    Domājot par šo iespēju jūs uzrunāt, es atcerējos, cik ļoti mana dārgā sieva Frensisa bija iemīļojusi Palīdzības biedrību. Savas dzīves laikā viņa kalpoja daudzos Palīdzības biedrības amatos. Kad mums abiem bija tikai 31, mani aicināja par Kanādas misijas prezidentu. Trīs gadu laikā, kamēr pildījām šo uzdevumu, Frensisa prezidēja pār visām Palīdzības biedrībām mūsu plašajā teritorijā, kurā ietilpa Ontārio un Kvebekas provinces. Pildot šo aicinājumu un vēlāk arī daudzus citus aicinājumus mūsu pašu bīskapijas Palīdzības biedrībā, viņa noslēdza dažas no ciešākajām draudzībām viņas mūžā. Viņa bija uzticīga mūsu Debesu Tēva meita, mana mīļotā dzīvesbiedre un mans dārgākais draugs. Es nespēju izteikt, cik ļoti man viņas pietrūkst!

    Arī es esmu iemīļojis Palīdzības biedrību. Es liecinu jums, ka tās organizēšana bija iedvesmota un ka tai ir ļoti svarīga loma Tā Kunga baznīcā šeit, uz Zemes. Nav iespējams uzskatīt visu to labo, kas ir nācis no šīs organizācijas, un visus tos, kas, pateicoties tai, tikuši svētīti.

    Palīdzības biedrībā ietilpst daudz un dažādas sievietes. Jūsu vidū ir neprecētas sievietes — gan studējošas, gan strādājošas —, kuras bauda pilnvērtīgu un piepildītu dzīvi. Dažas no jums ir aizņemtas māmiņas, kuras audzina bērnus. Dažas no jums ir šķīrušās vai kļuvušas par atraitnēm un pūlas uzaudzināt bērnus bez vīra un bērnu tēva palīdzības. Dažām bērni jau ir pieauguši, taču jūs esat atklājušas, ka viņiem vēl arvien nepieciešama jūsu palīdzība. Daudzām no jums ir novecojuši vecāki, kuriem ir nepieciešama mīloša gādība, ko spējat nodrošināt vienīgi jūs.

    Lai arī cik veci mēs būtu, mums visiem ir savi pārbaudījumu un grūtību brīži. Lai arī katram no mums tie ir atšķirīgi, tomēr tie ir visiem.

    Daudzas no grūtībām, ar kurām saskaramies, rodas tādēļ, ka dzīvojam šinī laicīgajā pasaulē, kur mīt visdažādākie cilvēki. Dažreiz mēs izmisuma dzīti jautājam: „Kā gan es varu paturēt acīs celestiālo pasauli, ejot caur šo telestiālo pasauli?”

    Būs brīži, kad jums būs jāstaigā pa ērkšķainu un grūtību pilnu taku. Var gadīties, ka brīžam jūs jutīsieties nošķirtas — pat izolētas — no visu labo dāvanu Devēja. Jūs raizējaties, ka esat vienas. Ticību pārmāc bailes.

    Es lūdzu, lai, attopoties šādā situācijā, jūs atcerētos par lūgšanu. Man ļoti patīk, kā par lūgšanu izteicies prezidents Ezra Tafts Bensons. Viņš teica:

    „Visā savas dzīves garumā augstāk par gandrīz jebkuru citu padomu, kuru esmu … saņēmis, esmu vērtējis ieteikumu paļauties uz lūgšanu. Lūgšana ir kļuvusi par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu — par enkuru, pastāvīgu spēka avotu un dievišķu lietu izziņas pamatu. …

    … Kaut arī ceļā gadās neveiksmes, mēs varam rast mierinājumu lūgšanā, jo Dievs dāvā mieru mūsu dvēselei. Šis miers, šis rāmais gars, ir lielākā svētība mūsu dzīvē.”2

    Apustulis Pāvils pamācīja:

    „Jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā.

    Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.”3

    Kāds brīnišķīgs apsolījums! Miers ir tā lieta, ko mēs meklējam un pēc kā ilgojamies.

    Mēs netikām sūtīti uz šo Zemi, lai būtu šeit vieni. Mums visiem ir pieejams apbrīnojams spēka un mierinājuma avots. Viņš, kurš pazīst mūs labāk nekā mēs paši, Viņš, kurš redz kopainu un jau no paša sākuma zina, kā viss beigsies, ir apliecinājis, ka būs mums līdzās, lai sniegtu palīdzību, ja vien to lūgsim. Mums ir dots apsolījums: „Lūdziet vienmēr un esiet ticīgi, un visas lietas strādās kopā jūsu labumam.”4

    Raidot savas lūgšanas uz debesīm, paturēsim prātā vārdus, kurus mums mācīja Glābējs. Mokoties agonijā Ģetzemanē un pie krusta, Viņš lūdza Tēvam: „Ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!”5 Lai arī cik grūti tas mums dažkārt nāktos, arī mums ir jāpaļaujas uz Debesu Tēvu, saprotot, ka Viņš zina vislabāk, kā, kad un kādā veidā sniegt to palīdzību, kuru mēs meklējam.

    Man ir ļoti dārgi šie dzejnieka vārdi:

    Nav skaidrs man, kā notiek tas,

    Bet uzklausa Dievs lūgšanas.

    Kā Rakstos varam lasīt mēs —

    Viņš lūgsnām vienmēr atbildēs.

    Kad iegūšu es to, kas lūgts?

    Vai tas pēc mana prāta būs?

    Es nezinu, bet gaidīšu,

    Jo lūgto vienmēr saņemšu.

    Par manu prātu pārāka

    Ir Dieva griba varenā.

    Es zinu — dos Viņš mīloši

    Man svētīgāko atbildi.6

    Lūgšana, protams, nav domāta tikai grūtiem brīžiem. Svētajos Rakstos mums vairākkārt ieteikts „lūgt vienmēr”7 un pastāvīgi glabāt sirdī lūgšanu.8 Kādā iemīļotā un labi zināmā dziesmā izskan jautājums, kuru mums vajadzētu uzdot sev ik dienas: „Vai tu neaizmirsi lūgt?”9

    Reizē ar lūgšanu, kura palīdz mums tikt galā ar dzīvi šajā nereti sarežģītajā pasaulē, jāmin Svēto Rakstu studēšana. Es raugos uz patiesajiem un iedvesmotajiem vārdiem, kas atrodami mūsu četros pamatdarbos, kā uz vērtīgiem dārgumiem. Man nekad neapnīk tos lasīt. Kad vien es studēju Svētos Rakstus, es jūtos garīgi pacilāts. Šie svētie patiesības un mīlestības vārdi vada manu dzīvi un rāda mūžīgās pilnveides ceļu.

    Lasot un gremdējoties pārdomās par Svētajiem Rakstiem, mēs sajūtam maigos Svētā Gara čukstus mūsu dvēselēm. Mēs varam rast atbildes uz saviem jautājumiem. Mēs uzzinām par svētībām, kas iegūstamas, ievērojot Dieva baušļus. Mēs iegūstam nesatricināmu liecību par mūsu Debesu Tēvu, mūsu Glābēju, Jēzu Kristu, un Viņu mīlestību pret mums. Apvienojot Rakstu studēšanu ar lūgšanām, mēs varam pārliecināties, ka Jēzus Kristus evaņģēlijs ir patiess.

    Prezidents Gordons B. Hinklijs teica: „Kaut Tas Kungs svētītu katru no mums, lai mēs varētu baudīt Viņa svētos [vārdus] un gūt no [tiem] spēku, mieru [un] zināšanas, „kas ir [augstākas] par visu saprašanu” (Filipiešiem 4:7)!”10

    Ja mēs neaizmirsīsim par lūgšanu un veltīsim laiku Svēto Rakstu studēšanai, mūsu dzīve būs nesalīdzināmi svētītāka un mūsu slogi tiks atviegloti.

    Ļaujiet man dalīties stāstā par to, kā mūsu Debesu Tēvs atbildēja uz kādas sievietes dedzīgajām lūgšanām un sniedza viņai mieru un pārliecību, ko viņa tik izmisīgi meklēja.

    Tifānijas grūtības sākās pagājušogad, kad viņa uzņēma savās mājās ciemiņus, kuri ieradās uz Pateicības dienu un tad atkal uz Ziemassvētkiem. Viņas vīrs bija pabeidzis medicīnas studijas un jau otro gadu veica rezidentūru medicīnā. Garo darba dienu dēļ viņš nevarēja palīdzēt viņai tik lielā mērā, cik viņi abi to vēlētos, un tā nu uz Tifānijas pleciem, papildus rūpēm par četriem mazajiem bērniem, gūlās vairums pienākumu, kas jāpaveic svētku laikā. Jau tā jūtoties pārslogota, viņa vēl uzzināja, ka kādam no viņas mīļajiem cilvēkiem diagnosticēts vēzis. Stresa un rūpju dēļ viņa jutās ārkārtīgi nomākta un ieslīdēja bezcerībā un depresijā. Viņa vērsās pēc medicīniskas palīdzības, taču nekas nemainījās. Viņai zuda apetīte, un viņa sāka zaudēt svaru, ko trauslās uzbūves dēļ nevarēja atļauties. Viņa meklēja mieru, lasot Svētos Rakstus, un lūdza pēc glābiņa no drūmajām sajūtām, kas viņu pārņēmušas. Negūstot cerēto mieru un palīdzību, Tifānijai sāka šķist, ka Dievs ir viņu pametis. Ģimene un draugi lūdza par viņu un izmisīgi centās palīdzēt. Viņi nesa Tifānijai viņas mīļākos ēdienus, cenšoties uzturēt viņu pie veselības, taču viņa varēja ieēst tikai dažus kumosus, nespējot pabeigt maltīti.

    Kādā īpaši grūtā dienā kāda draudzene centās iekārdināt Tifāniju ar ēdienu, kas viņai vienmēr bija garšojis. Kad visi pūliņi beidzās ar neveiksmi, draudzene teica: „Ir jābūt kaut kam, ko tev gribētos.”

    Tifānija brīdi padomāja un atbildēja: „Vienīgais, kas man šobrīd šķistu labs, ir pašcepta maize.”

    Taču viņām tādas nebija.

    Nākamajā pēcpusdienā iezvanījās Tifānijas durvju zvans. Sagadījās, ka viņas vīrs bija mājās un atvēra durvis. Atgriežoties viņš rokās nesa pašceptas maizes klaipu. Tifānija bija patiesi pārsteigta, kad viņš pateica, ka to esot iedevusi sieviete vārdā Šerija, kuru viņi tik tikko pazina. Viņa draudzējās ar Tifānijas māsu Nikolu, kura dzīvoja Denverā, Kolorādo štatā. Viņi bija iepazinušies ar Šeriju un viņas vīru pirms vairākiem mēnešiem, kad Nikola ar ģimeni ciemojās pie Tifānijas, lai kopīgi svinētu Pateicības dienu, un viņus īsi iepazīstināja. Šerija, kura dzīvoja Omahā, toreiz bija atbraukusi uz Tifānijas mājām, lai apciemotu Nikolu.

    Tagad, pēc vairākiem mēnešiem, saņēmusi gardo maizi, Tifānija piezvanīja savai māsai Nikolai, lai pateiktos par to, ka viņa sūtījusi Šeriju šajā žēlsirdīgajā uzdevumā. Taču viņa uzzināja, ka Nikola nebija ierosinājusi šo apciemojumu un neko par to nezināja.

    Atlikusī stāsta daļa atklājās tad, kad Nikola sazinājās ar savu draudzeni Šeriju, lai uzzinātu, kas viņu pamudināja atvest šo maizes klaipu. Tas, ko viņa uzzināja, iedvesmoja gan viņu pašu, gan Tifāniju un Šeriju, un iedvesmo arī mani.

    Torīt, kad Šerija atveda maizi, viņa bija jutusi iedvesmu izcept divus maizes klaipus nevis vienu, kā plānojusi. Viņa teica, ka sajuta iedvesmu paņemt otru maizes klaipu līdzi automašīnā, kaut arī nezināja — kāpēc. Pēc pusdienām pie draudzenes Šerijas viengadīgā meitiņa sāka raudāt un viņu vajadzēja aizvest mājās pagulēt diendusu. Nekļūdīgi sajūtot, ka viņai jāaizved šis otrs maizes klaips Nikolas māsai Tifānijai, kura dzīvoja 30 minūšu brauciena attālumā otrā pilsētas malā un kuru viņa tikko pazina, Šerija vilcinājās. Viņa mēģināja rast pietiekami racionālu iemeslu, lai atmestu šo domu, jo vēlējās aizvest mājās savu pārgurušo meitu un uzskatīja, ka būtu muļķīgi vest maizes klaipu gandrīz svešiem cilvēkiem. Tomēr iedvesma doties uz Tifānijas mājām bija tik spēcīga, ka viņa atsaucās šim pamudinājumam.

    Kad viņa ieradās, durvis atvēra Tifānijas vīrs. Šerija atgādināja viņam, ka ir Nikolas draudzene un ka viņi tika redzējušies Pateicības dienā, pasniedza viņam maizes klaipu un devās prom.

    Un tā nu notika, ka Tas Kungs sūtīja tikpat kā svešinieci otrpus pilsētai, lai viņa aizgādātu Tifānijai ne vien viņas gribēto pašcepto maizi, bet arī nepārprotamu mīlestības apliecinājumu. To, kas ar viņu notika, nevar izskaidrot nekā citādi. Viņai bija steidzami nepieciešams sajust, ka viņa nav viena — ka Dievs zina, kas ar viņu notiek, un nav viņu pametis. Šo maizi — tieši to, ko viņa vēlējās, — viņai nogādāja kāds, ko viņa tik tikko pazina, kāds, kas neko nezināja par viņas vajadzībām, taču ieklausījās Gara pamudinājumos un atsaucās tiem. Tifānijai tas bija skaidrs apliecinājums tam, ka viņas Debesu Tēvs zina viņas vajadzības un mīl viņu pietiekami, lai sūtītu palīdzību. Viņš bija atbildējis uz viņas saucieniem pēc palīdzības.

    Manas dārgās māsas, jūsu Debesu Tēvs mīl jūs — katru no jums. Šī mīlestība nekad nemainās. To neiespaido ne jūsu izskats, ne jūsu mantība vai naudas daudzums jūsu bankas kontā. To neiespaido arī jūsu talanti vai spējas. Šī mīlestība vienkārši eksistē. Jūs to varat sajust, neatkarīgi no tā, vai jūtaties skumjas vai laimīgas, mazdūšīgas vai cerīgas. Dievs jūs mīl, neatkarīgi no tā, vai jūs jūtaties to pelnījušas vai ne. Viņa mīlestība pastāv vienmēr.

    Ja mēs vērsīsimies pie mūsu Debesu Tēva caur dedzīgu, sirsnīgu lūgšanu un mērķtiecīgu, aizrautīgu Svēto Rakstu studēšanu, mūsu liecības nostiprināsies un kļūs spēcīgas. Mēs zināsim, ka Dievs mūs mīl. Mēs sapratīsim, ka nekad neesam vieni. Es jums apsolu – kādudien, atskatoties uz savu dzīvi un atsaucot atmiņā grūtos brīžus, jūs sapratīsiet, ka Viņš vienmēr ir bijis jums līdzās. Es pārliecinājos, ka tā ir patiesība, kad mūžībā aizgāja mana mūžīgā dzīvesbiedre — Frensisa Beverlija Džonsone Monsone.

    Es atstāju jums savu svētību. Es izsaku jums pateicību par visu labo, ko darāt, un par to, kā dzīvojat. Es lūdzu, lai jūs tiktu svētītas ar katru labu dāvanu, mūsu Glābēja un Pestītāja, patiesi Jēzus Kristus, Tā Kunga, Vārdā, āmen.