Jeremijas raudu dziesma: Uzmanieties no jūga!
Elders Kventins L. Kuks
no Divpadsmit apustuļu kvoruma
Mums ir jātiek galā ar izaicinājumu izvairīties no jebkāda veida jūga, palīdzēt Tam Kungam sapulcināt Viņa izredzētos un ziedoties jaunās paaudzes labā.
Savas laulības dzīves sākumā mēs ar sievu Mariju nolēmām, ka pēc iespējas vairāk izvēlēsimies iet uz tādiem pasākumiem, kurus varētu apmeklēt abi kopā. Mēs arī gribējām būt apdomīgi attiecībā uz tēriņiem. Marija bija iemīļojusi mūziku un neapšaubāmi bažījās, ka es varētu likt pārāk lielu uzsvaru uz sporta pasākumiem, tādēļ mēs vienojāmies, ka uz katru maksas sporta pasākumu apmeklēsim divus mūziklus, operas vai citus kultūras pasākumus.
Sākumā es nebūt nebiju sajūsmā par nepieciešamību apmeklēt operu, taču ar laiku manas domas mainījās. Man jo īpaši iepatikās Džuzepes Verdi operas.1 Šonedēļ būs viņa 200.-tā gadadiena.
Jaunībā Verdi ieintriģēja pravietis Jeremija, un 1842. gadā, 28 gadu vecumā, viņš kļuva slavens ar operu Nabuko (itāļu saīsinājums no vārda Nebukadnēcars, kurš bija Babilonijas ķēniņš). Šajā operā ir iekļauti jēdzieni, kas nākuši no Vecās Derības: Jeremijas grāmatas, Jeremijas Raudu Dziesmām un Psalmiem. Operas librets ietver Jeruzālemes iekarošanu, Jūdu sagūstīšanu un nonākšanu verdzībā. 137. psalms iedvesmoja Verdi uzrakstīt aizkustinošo un iedvesmojošo „Chorus of Hebrew slaves” (ebreju vergu kori). Šī psalma virsraksts mūsu Svētajos Rakstos skan ļoti dramatiski: „Atrodoties gūstā, Jūdi raudāja pie Bābeles upēm un savu bēdu dēļ nevarēja dziedāt Ciānas dziesmas.”
Mans nolūks šodien ir iztirzāt dažādus jūga un pakļautības veidus. Es salīdzināšu dažus mūsdienu apstākļus ar tiem, kas valdīja Jeremijas laikā, pirms Jeruzālemes sagrāves. Paceļot brīdinājuma balsi, es jūtos pateicīgs, ka vairums mūsu baznīcas locekļu dzīvo taisnīgi, izvairoties no rīcības, kas Tam Kungam šķita tik nepieņemama Jeremijas laikā.
Pēdējo dienu svētajiem ir svarīgi izzināt, kas teikts Jeremijas pravietojumos un Raudu Dziesmās. Jeremija vārdi un tā laika Jeruzāleme kalpo par fonu notikumiem Mormona Grāmatas pirmajās nodaļās. Jeremija bija pravieša Lehija laikabiedrs.2 Tas Kungs informēja Jeremiju, ka viņš ir pirmsordinēts, sakot iespaidīgus vārdus: „Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi jau pazinu, un, pirms tu piedzimi no mātes miesām, Es tevi svētīju un tevi izredzēju par pravieti tautām.”3
Lehijam Tas Kungs deva citu aicinājumu, misiju un uzdevumu. Viņš netika aicināts kalpošanai jaunības dienās, bet gan brieduma gados. Sākotnēji arī Lehijs brīdināja ļaudis, taču, kad viņš bija uzticīgi sludinājis to pašu vēstījumu, ko sludināja Jeremija, Tas Kungs pavēlēja, lai viņš paņemtu savu ģimeni un dotos tuksnesī.4 Tādējādi Lehijs svētīja ne vien savu ģimeni, bet visus cilvēkus.
Vēstījumi, kurus Tas Kungs sāka atklāt Jeremijam vairākus gadus pirms Jeruzālemes iznīcināšanas5, turpina mūs vajāt vēl arvien. Viņš teica:
„Mana tauta ir pārmainījusi savu vareno Dievu pret bezspēcīgiem elkiem. …
Tie atstājuši Mani, dzīvā ūdens avotu, un izrakuši sev akas, cauras akas, kas nepatur sevī ūdeni.”6
Runājot par postu, kas nāks pār Jeruzālemes iedzīvotājiem, Tas Kungs tos apraudāja, sakot: „Pļauja [tiem] ir jau pāri, beigusies arī augļu ievākšana, bet glābšanu [tie] neieguva.”7
Dievs ir iecerējis, ka vīrieši un sievietes var brīvi izdarīt savu izvēli starp labo un ļauno. Ja ļaunas izvēles kļūst par kādas kultūras vai nācijas pamatiezīmi, tam ir nopietnas sekas gan šajā dzīvē, gan pēc tās. Cilvēki var nonākt verdzībā jeb pakļaut sevi ne vien kaitīgu un atkarību veicinošu vielu jūgam, bet arī kaitīgām un atkarību veicinošām filozofijām, kas novērš domas no taisnīga dzīvesveida.
Novēršoties no patiesā un dzīvā Dieva pielūgšanas, pielūdzot viltus dievus, piemēram, bagātību vai slavu un uzsākot dzīvot amorāli un netaisnīgi, mēs nonākam jūgā, ar visām tā tālejošajām sekām. To starpā var būt gan garīgas, gan fiziskas, gan intelektuālas dabas jūgs, kas dažkārt noved līdz pat iznīcībai. Jeremija un Lehijs mācīja arī to, ka taisnīgajiem būtu jāpalīdz nodibināt Tā Kunga baznīcu un Viņa valstību un jāsapulcina izkaisītais Israēls.8
Šie vēstījumi ir atbalsojušies cauri gadu simteņiem un tikuši uzsvērti no jauna katrā evaņģēlija atklāšanas laikmetā. Tas ir pamatu pamats Jēzus Kristus evaņģēlija atjaunošanai arī šajā pēdējā evaņģēlija atklāšanas laikmetā.
Jūdu nonākšana gūstā un Israēla cilšu izkaisīšana, ieskaitot desmit ciltis, ir būtiskas evaņģēlija Atjaunošanas doktrīnas. Desmit zudušās ciltis dzīvoja Israēla valsts ziemeļdaļā un 721. g. p.m.ē. tika aizvestas gūstā uz Asīriju. Tās devās uz ziemeļvalstīm.9 Mūsu desmitajā Ticības apliecinājumā ir teikts: „Mēs ticam burtiskai Israēla sapulcināšanai un Desmit Cilšu atjaunošanai.”10 Mēs arī ticam, ka pateicoties derībai, ko Tas Kungs noslēdza ar Ābrahāmu, tiks svētīti ne vien Ābrahāma pēcteči, bet visi pasaules cilvēki. Kā teicis Rasels M. Nelsons: „[Sapulcināšana] nav saistīta ar fizisku atrašanās vietu, tā ir saistīta ar apņemšanos. Cilvēki var tikt vesti pie Tā Kunga atziņas [3. Nefijs 20:13], nepametot savu dzimto zemi.”11
Mūsu doktrīna ir skaidra: „Tas Kungs izkaisīja un sagādāja ciešanas divpadsmit Israēla ciltīm viņu netaisnības un dumpības dēļ. Tajā pašā laikā Tas Kungs izmantoja šo Savas izredzētās tautas izkaisīšanu starp visām pasaules tautām, lai tās visas svētītu.”12
No šī traģiskā laikposma var gūt vērtīgas mācības. Mums vajadzētu darīt visu iespējamo, lai izvairītos no grēka un dumpības, kas noved jūgā.13 Mēs apzināmies arī to, ka mums jādzīvo taisnīgi, lai spētu palīdzēt sapulcināt Tā Kunga izredzētos un gluži burtiski sapulcināt Israēlu.
Jūgs, pakļautība, atkarība un verdzība izpaužas dažādi. Tas var nozīmēt pavisam burtisku fizisku pakļautību vai izpausties pilnīgā vai daļējā rīcības brīvības zaudēšanā, kas var kavēt mūsu pilnveidi. Jeremija skaidri norāda, ka Jeruzāleme tika iznīcināta un ka jūdi nonāca Babilonijas gūstā galvenokārt savas netaisnības un dumpības dēļ.14
Citiem jūga veidiem ir tikpat postoša ietekme attiecībā uz cilvēka garu. Rīcības brīvību var izmantot ļaunprātīgi daudz un dažādos veidos.15 Es nosaukšu četrus, kas mūsdienu kultūrā turpina nodarīt īpašu kaitējumu.
Pirmkārt, mūs noved jūgā atkarības, kuru rezultātā mēs daļēji zaudējam savu rīcības brīvību, nonākam pretstatā morāles uzskatiem un sagraujam savu veselību. Narkotikas, alkohols, netikumība, pornogrāfija, azartspēles, finansu parādi un citas likstas izvēršas par tik ārkārtīgi lielu slogu paverdzinātajiem un visai sabiedrībai, ka to patiesos apmērus nav pat iespējams noteikt.
Otrkārt, dažas atkarības vai spēcīgas tieksmes, kas pašas pēc savas būtības nav ļaunas, var laupīt mums dārgo laiku, kuru varētu izmantot cēliem mērķiem. To starpā var būt pārmērīga sociālo mediju izmantošana, video un datorspēles, sports, izklaides un vēl daudzas citas aizraušanās.16
Laika atvēlēšana ģimenei ir viena no lielākajām problēmām, ar ko sastopamies vairumā kultūru. Kad vēl biju vienīgais baznīcas loceklis mūsu juridiskajā firmā, kāda advokāte paskaidroja, ka allaž jūtas kā žonglieris, kas cenšas noturēt gaisā trīs bumbiņas. Viena no šīm bumbiņām bija viņas juristes karjera, otra bija viņas laulība un trešā — viņas bērni. Viņa gandrīz nemaz vairs neatvēlēja laiku sev. Viņu ļoti satrauca tas, ka parasti veiksmīgi žonglēt izdodas tikai ar divām bumbiņām. Es ierosināju, lai mēs kā grupa sanāktu kopā un apspriestos par savām prioritātēm. Mēs nonācām pie secinājuma, ka primārais mūsu darba mērķis ir vēlme apgādāt savu ģimeni. Mēs vienojāmies, ka pelnīt arvien vairāk naudas nav ne tuvu tik svarīgi, cik būt kopā ar savu ģimeni, taču mēs arī apzinājāmies, ka mums ir svarīgi pēc iespējas labāk apkalpot savus klientus. Pēc tam mēs runājām par to, kas no tā, ko darām darba laikā, nav tik nepieciešams un svarīgs, lai atrautu laiku ģimenei. Vai darbinieki jūt spiedienu pavadīt darbavietā nepamatoti ilgu laiku?17 Mēs nolēmām, ka turpmāk mūsu mērķis būs ģimenei draudzīgas vides radīšana gan attiecībā uz sievietēm, gan vīriešiem. Būsim pirmie, kas iestājas par ģimenei atvēlēto laiku!
Treškārt, mūsdienās, tāpat kā visā cilvēces vēsturē, visizplatītākā pakļaušana tiek īstenota caur ideoloģiju vai politiskajiem uzskatiem, kas ir pretrunā Jēzus Kristus evaņģēlijam. Evaņģēlija patiesību aizvietošana ar cilvēku filozofijām, var novirzīt mūs no Glābēja vienkāršā vēstījuma. Apmeklējot Atēnas, apustulis Pāvils centās mācīt par Jēzus Kristus Augšāmcelšanos. Par šiem pūliņiem mēs varam lasīt Apustuļu darbos: „Bet visiem atēniešiem un svešiniekiem, kas tur mita, nekas cits nerūpēja kā vien ko jaunu dzirdēt un runāt.”18 Kad pūlis aptvēra, ka Pāvila vēstījums pēc savas vienkāršās reliģiskās būtības nav nekas jauns, viņi to noraidīja.
Tas ataino arī mūsdienu situāciju, kad evaņģēlija patiesības bieži tiek noraidītas vai sagrozītas, lai padarītu tās intelektuāli pievilcīgākas vai saderīgākas ar šī brīža kultūras tendencēm un intelektuāļu filozofijām. Ja mēs nebūsim piesardzīgi, mēs varam nonākt šo tendenču gūstā un pakļaut sevi intelektuālam jūgam. Visapkārt ir daudz balsu, kas māca sievietēm, kā dzīvot.19 Bieži tās ir ļoti pretrunīgas. Sevišķas bažas rada filozofijas, kas kritizē vai veicina nicinošu izturēšanos pret sievietēm, kuras ir izvēlējušās nest upurus, lai varētu būt mātes, skolotājas, audzinātājas un savu bērnu draudzenes.
Pirms dažiem mēnešiem mūs ar nedēļas starplaiku apciemoja abas mūsu jaunākās mazmeitas. Es biju mājās un atvēru durvis. Mana sieva Marija atradās citā istabā. Abos gadījumos, uzreiz pēc apskāviena viņas teica gandrīz vienu un to pašu. Viņas pavērās visapkārt un sacīja: „Man tik ļoti patīk būt vecmāmiņas mājā! Kur ir vecmāmiņa?” Es neko neteicu, bet nodomāju: „Vai tad šī nav arī vectētiņa māja?” Tomēr es sapratu, ka tad, kad vēl biju zēns, arī mūsu ģimene devās uz „vecmāmiņas māju”. Manā prātā atausa kādas pazīstamas dziesmas vārdi: „Pāri upēm, cauri mežiem uz vecmāmiņas mājām dodamies.”
Es izteikšos pavisam skaidri — mani sajūsmina izglītošanās un citas iespējas, kas pieejamas sievietēm. Es augstu vērtēju to, ka, pateicoties mūsdienu ērtībām, daudzviet pasaulē sievietēm vairs nav jāveic mājas solis, pildot tik smagus un monotonus pienākumus kā agrāk, un ka sievietes var veikt tik lielu ieguldījumu visās darba sfērās. Taču, ja mēs pieļausim, ka mūsu kultūrā pavājinās tā īpašā saikne, kas saista bērnus ar mātēm, vecmāmiņām un citām sievietēm, kuras viņus audzina, mums galu galā nāksies to nožēlot.
Ceturtkārt, mūs var novest jūgā arī dažādas ietekmes, kas liek rīkoties pretrunā ar reliģiskiem principiem, kurus sirsnīgi ievērojam. Saskaņā ar vienu no aizvainojošākiem šī jūga veidiem, taisnīgi cilvēki, kuri jūtas atbildīgi Dieva priekšā, tiek spiesti rīkoties pretēji savai sirdsapziņai. Piemēram, veselības aprūpē strādājošie tiek spiesti izvēlēties — vai nu piedalīties aborta veikšanā, kas ir pretrunā ar viņu sirdsapziņu, vai zaudēt darbu.
Salīdzinoši ar visiem pārējiem, kā baznīcas locekļi mēs esam minoritāte pat apvienojumā ar līdzīgi domājošajiem. Mums būs grūti mainīt visas sabiedrības viedokli, taču mums ir jācenšas uzlabot apkārt valdošo morālo kultūrvidi. Pēdējo dienu svētajiem vajadzētu būt labiem savas valsts pilsoņiem, piedalīties pilsoniskās aktivitātēs, izglītoties politiska rakstura jautājumos un balsot.
Tomēr galveno uzsvaru allaž vajadzētu likt uz ģimenes un jaunās paaudzes pasargāšanu, nesot nepieciešamos upurus.20 Vairums no jauniešiem vēl nav nonākuši smagu atkarību vai maldīgu ideoloģiju jūgā. Mums jāpalīdz viņiem vakcinēties pret šo pasauli, kas tik ļoti līdzinās Lehija un Jeremijas laiku Jeruzālemei. Turklāt, mums vajag palīdzēt viņiem sagatavoties slēgt un ievērot svētās derības un kļūt par vadošajiem Tā Kunga vēstnešiem, kas palīdz nodibināt Viņa baznīcu un sapulcināt izkaisīto Israēlu un Tā Kunga izredzētos visā pasaulē.21 Kā skaisti pateikts Mācībā un Derībās: „Un notiks, ka taisnīgie tiks sapulcināti no visām tautām un nāks uz Ciānu, dziedādami mūžīgā prieka dziesmas.”22
Mums ir jātiek galā ar izaicinājumu izvairīties no jebkāda veida jūga, palīdzēt Tam Kungam sapulcināt Viņa izredzētos un ziedoties jaunās paaudzes labā. Taču mums jāatceras, ka mēs nespējam izglābties paši saviem spēkiem. Brīvus mūs dara vienīgi Glābēja mīlestība, žēlastība un Viņa nestais Izpirkšanas upuris. Kad Lehija ģimene devās bēgļu gaitās, viņus vadīja Tā Kunga gaisma. Ja mēs esam uzticīgi Viņa gaismai, sekojam Viņa baušļiem un paļaujamies uz Viņa nopelniem, mēs spēsim izvairīties no garīgā, fiziskā un intelektuālā jūga, kā arī no žēlabainas klejošanas pa savu personīgo tuksnesi, jo vienīgi Viņš spēj mūs glābt.
Centīsimies izvairīties no izmisuma un ciešanām, kas piemeklē tos, kuri nonākuši jūgā un vairs nespēj dziedāt Ciānas dziesmas! Jēzus Kristus Vārdā, āmen.