Topiet pievērsti!

Bonija L. Oskarsone

Vispārējā Jauno sieviešu prezidente

Attēls

Patiesa pievēršanās notiek, kad mēs rīkojamies saskaņā ar patiesām doktrīnām un ievērojam baušļus dienu no dienas, mēnesi pēc mēneša.

Brāļi un māsas, cik pazemīga pieredze stāvēt jūsu priekšā pie šīs kanceles, kur tik daudzi mani personīgie varoņi ir stāvējuši! Es vēlētos padalīties dažās savas sirds sajūtās ar jums un attiecināt tās īpaši uz jaunatni.

Viens no Vecās Derības diženajiem varoņiem bija pravietis un karotājs Jozua. Viņš izteica šādu uzaicinājumu Israēla bērniem, kurus viņš vadīja: „Tad izvēlieties šodien paši sev, kam jūs kalposit; … Bet es un mans nams — mēs kalposim Tam Kungam.”¹ Jozuas paziņojums uzskatāmi parāda viņa patieso pievēršanos evaņģēlijam. Jozuam un visiem mums pievēršanās nāk caur taisnīgu dzīvošanu pēc evaņģēlija principiem un uzticīgu, ar To Kungu noslēgto, derību ievērošanu.

Es vēlētos dalīties pievēršanās stāstā no savas ģimenes vēstures par vēl kādu savu varoni. Viņas vārds ir Agnese Hogana, un viņa kopā ar vīru pievienojās baznīcai Skotijā 1861.gadā. Pēc izciestajām vajāšanām savā dzimtenē viņi kopā ar saviem bērniem emigrēja uz Ameriku. Pēc vairākiem gadiem Agnese kļuva par atraitni ar astoņiem bērniem, par kuriem vajadzēja rūpēties, un smagi strādāja, lai tos pabarotu un apģērbtu. Viņas divpadsmit gadus vecajai meitai Izabellai paveicās ar darba atrašanu turīgā, ar baznīcu nesaistītā, ģimenē par kalponi.

Izabella dzīvoja viņu lielajā mājā un palīdzēja rūpēties par viņu jaunākajiem bērniem. Viņas māte katru nedēļu saņēma nelielu atalgojumu apmaiņā par Izabellas pakalpojumiem. Drīz vien Izabella tika pieņemta ģimenē kā tās locekle un varēja izbaudīt tādas pašas privilēģijas kā pārējie, piemēram, piedalīties deju stundās, valkāt brīnišķīgus tērpus un apmeklēt teātri. Šī vienošanās turpinājās turpmākos četrus gadus, līdz ģimene, kurā Izabella strādāja, tika pārcelta uz dzīvi citā štatā. Ģimene bija tik ļoti pieradusi pie Izabellas klātbūtnes, ka viņi prasīja Agnesei, viņas mātei, atļauju viņu oficiāli adoptēt. Viņi apsolīja sniegt Izabellai iespēju saņemt labu izglītību, sekot līdzi, lai viņa veiksmīgi izietu pie vīra, padarīt viņu par viņu īpašumu mantinieci kopā ar viņu pašu bērniem. Kā arī viņi turpinātu veikt maksājumus Agnesei.

Nelaimē nonākušajai mātei atraitnei vajadzēja pieņemt grūtu lēmumu, taču viņa ne mirkli nesvārstījās. Ieklausieties viņas mazmeitiņas vārdos, rakstītos daudzus gadus vēlāk: „Ja viņas mīlestība nespieda viņu pateikt nē, viņai bija arī cits, labāks iemesls — Agnese bija ieradusies no pašas Skotijas un pārcietusi daudzas nelaimes evaņģēlija dēļ, un viņa neplānoja, ka kaut viens no viņas bērniem zaudētu visu to, kas bija ticis iegūts.”² Bagātā ģimene izmantoja visus iespējamos argumentus, arī pati Izabella raudāja un lūdzās atļaut viņai doties, bet Agnese palika nelokāma. Kā jau varat noprast, Izabella jutās tā, ka viņas dzīve ir pazudināta.

Izabella Hogana bija mana vecvecmāmiņa, un es esmu pateicīga par to spožo liecību un pārliecību, kas dega viņas mātes sirdī un kas neļāva iemainīt viņas meitas piederību Baznīcai pret pasaulīgiem labumiem. Mūsdienās simtiem viņas pēcnācēju, kuri izbauda svētības caur piederību Baznīcai, ir ieguvēji dēļ Agneses dziļi iesakņojušās ticības un pievēršanās evaņģēlijam.

Mani jaunie draugi, mēs dzīvojam bīstamā laikā un lēmumiem, kurus jūs tiekat aicināti pieņemt ik dienu, vai pat stundu, ir mūžīgas sekas. Lēmumi, kurus jūs pieņemat ikdienas dzīvē, noteiks, kas ar jums notiks vēlāk. Ja jums nav stingri iesakņojusies liecība par to, ka Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca ir Dieva valstība uz Zemes, tad tagad ir laiks rīkoties, lai iegūtu šādu pārliecību. Tas var būt ļoti bīstami jūsu dvēselei, ja jūs atliksiet malā nepieciešamās pūles, kas ļaus jums iegūt šo pārliecību.

Patiesa pievēršanās ir vairāk nekā tikai zināšanas par evaņģēlija principiem un ietver pat vairāk nekā tikai liecību pa šo principu patiesumu. Ir iespējams būt ar liecību, bet nedzīvot saskaņā ar to. Būt patiesi pievērstam nozīmē rīkoties saskaņā ar savu ticību un atļaut tai radīt „mūsos jeb mūsu sirdīs varenu pārmaiņu.”³ Brošūrā Uzticīgi ticībai mēs varam lasīt: „Pievēršanās ir process, nevis tikai gadījums. Jūs kļūstat pievērsts savu taisnīgo centienu, sekot Glābējam, rezultātā.”⁴ Tas prasa laiku, piepūli un darbu. Manai vecvecvecmāmiņai bija stingra pārliecība par to, ka evaņģēlijs ir daudz svarīgāks viņas bērnu dzīvē par jebko, ko pasaule varētu piedāvāt, saistītu ar pārpilnību un komfortu, tādēļ ka viņa bija daudz izdzīvojusi, upurējusi un izturējusi evaņģēlija dēļ. Viņas pievēršanās notika, pateicoties dzīvei pēc evaņģēlija principiem un upuriem šo principu dēļ.

Ja vēlamies panākt līdzīgu ziedošanos, mums ir jāiziet cauri tādam pašam procesam. Glābējs mācīja: „Ja kāds grib darīt Viņa prātu, tas sapratīs, vai mana mācība ir no Dieva vai Es runāju pats no Sevis.”⁵ Dažreiz mēs to mēģinām darīt otrādi. Piemēram, mēs varam izvēlēties šādu pieeju: Es būšu laimīgs, dzīvojot pēc Desmitās tiesas likuma, taču vispirms man ir jāzina, vai tas ir patiess. Mēs pat varam lūgt par to, lai iegūtu liecību par Desmitās tiesas likumu, neaizpildot nevienu desmitās tiesas lapiņu. Tas vienkārši tā nedarbojas. Tas Kungs vēlas, lai mēs izrādītu ticību. Mums pastāvīgi ir jāmaksā pilna un godīga desmitā tiesa, lai iegūtu liecību par Desmitās tiesas likumu. Šis pats paraugs attiecas uz visiem evaņģēlija principiem, vai nu tas būtu Šķīstības likums vai princips par pieticību apģērbā, Gudrības vārds vai Gavēņa likums.

Es gribētu padalīties ar piemēru, kas parāda, kā dzīvošana pēc pareiziem principiem palīdz mums kļūt patiesi pievērstiem. Sešdesmitajos gados es biju jauna sieviete un vienīgā pēdējo dienu svētā savā vidusskolā. Tas bija revolucionārs laiks, kurš raksturojās ar atteikšanos no tradicionālām morāles vērtībām, biežu narkotiku lietošanu un „daru, ko gribu” domāšanas veidu. Daudzi no maniem vienaudžiem bija labi cilvēki, bet tika pārāk viegli aizrauti šīs jaunās morāles patīkamajā satraukumā, kas īstenībā bija tikai mums sen zināmā netikumība. Mani vecāki un baznīcas skolotāji bija iedvesuši manī nepieciešamību izturēties pret savu ķermeni ar cieņu, saglabāt skaidru prātu, un, pats galvenais, mācīties, kā uzticēties Dieva baušļiem. Es pieņēmu lēmumu izvairīties no situācijām, kurās zināju, ka tiks izmantots alkohols, un atturēties no tabakas un narkotiku lietošanas. Tas nozīmēja, ka es netiku aicināta uz ballītēm un reti devos uz randiņiem. Narkotiku lietošana kļuva aizvien populārāka jauniešu vidū, nezinot, kā mēs to zinām tagad, cik bīstami tas bija. Daudzi no maniem vienaudžiem vēlāk cieta paliekošus bojājumus no prātu apreibinošām vielām, vai viņiem izveidojās nopietnas atkarības. Es biju pateicīga, ka manās mājās tika mācīts dzīvot pēc Gudrības vārda, un es ieguvu stipru liecību par šo principu, kad, pielietojot ticību, dzīvoju pēc tā. Dzīvojot pēc šiem patiesajiem principiem manā dzīvē ienāca labas sajūtas, kuras ienesa Svētai Gars, liecinot par šī principa patiesumu. Šādi sākas patiesa pievēršanās.

Pravietis Moronijs Mormona Grāmatā mūs māca: „Es gribu parādīt pasaulei, ka ticība ir tas, uz ko tiek cerēts un kas nav redzams; tādēļ neapstrīdiet tāpēc, ka jūs neredzat, jo jūs nesaņemsit liecību, līdz jūsu ticība nebūs pārbaudīta.”⁶ Mūsu pasaulē, kur tiek sagaidīts tūlītējs gandarījums, mēs bieži esam vainīgi, jo sagaidām atalgojumu bez vēlmes strādāt. Es ticu, ka Moronijs mums saka, ka vispirms mums ir jāstrādā un jāizmanto sava ticība, dzīvojot pēc evaņģēlija, un tad mēs saņemsim liecību, ka tas ir patiess. Patiesa pievēršanās notiek, kad mēs rīkojamies saskaņā ar patiesām doktrīnām un ievērojam baušļus dienu no dienas, mēnesi pēc mēneša.

Šis ir brīnišķīgs laiks, lai būtu par jaunieti baznīcā. Jūs esat pirmie, kuriem ir iespēja piedalīties jauniešu programmā Nāc, seko Man, kuras viens no galvenajiem mērķiem ir pievēršanās Jēzus Kristus evaņģēlijam. Mums vienmēr ir jāatceras, ka, lai arī cik iedvesmoti mūsu vecāki un skolotāji būtu, „jums ir galvenā atbildība par jūsu pašu pievēršanos. Neviens nevar tikt pievērsts jūsu vietā, un neviens nevar jūs piespiest pievērsties”.⁷ Pievēršanās notiek, kad mēs uzcītīgi skaitām lūgšanas, studējam Svētos Rakstus, apmeklējam baznīcu un esam cienīgi, lai piedalītos tempļa priekšrakstos. Pievēršanās notiek, kad mēs rīkojamies saskaņā ar taisnīgajiem principiem, kurus iemācāmies savās mājās un klasēs. Pievēršanās nāk, kad mēs dzīvojam šķīstu un tikumīgu dzīvi un baudām Svētā Gara sadraudzību. Pievēršanās nāk, kad mēs saprotam Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu, atzīstam Viņu par savu Glābēju un Pestītāju un ļaujam Izpirkšanai darboties savā dzīvē.

Jūsu personīgā pievēršanās palīdzēs jums sagatavoties tempļa derībām, kalpot misijās un nostiprināt jūsu pašu topošās ģimenes. Kad jūs būsiet pilnībā pievērsti, jums būs vēlme dalīties ar citiem tajā, ko esat iemācījušies, un jūsu uzticība sev un spējas liecināt citiem ar pārliecību un spēku pieaugs. Vēlme dalīties evaņģēlijā ar citiem un pārliecība, lai spētu drosmīgi liecināt, ir īstas pievēršanās dabisks rezultāts. Glābējs mācīja Pēteri: „Kad tu atgriezīsies [pievērsīsies], tad stiprini savus brāļus!”⁸

Vai atceraties Jozuu, pravieti karotāju? Pievērsās ne tikai viņš pats; viņš arī nenogurstoši strādāja līdz pat sava mūža galam, lai atvestu Israēla bērnus pie Dieva. Mēs lasām Vecajā Derībā: „Un Israēls kalpoja Tam Kungam visu Jozua dzīves laiku.”⁹ Cilvēks, kas ir piedzīvojis patiesu pievēršanos, smeļas spēku Izpirkšanā un gūst glābšanu savai dvēselei, tad sniedzas pretī citiem un izrāda spēcīgu ietekmi uz visiem, kas viņu pazīst.

Dzīvot pēc evaņģēlija un stāvēt svētajās vietās ne vienmēr ir viegli un ērti, taču es liecinu, ka tas ir tā vērts! Tas Kungs deva padomu Emmai Smitai „[nolikt] šīs pasaules lietas, un [meklēt] pēc labākām lietām”.¹⁰ Es pieņemu, ka mēs pat nespējam sākt iztēloties, cik lieliskas šīs labākas pasaules lietas ir!

Es liecinu, ka mums ir mīlošs Debesu Tēvs, kura lielākā vēlme ir mums palīdzēt un svētīt mūs centienos dzīvot pēc evaņģēlija un tapt pievērstiem. Viņš skaidri ir noteicis, ka Viņa galvenās rūpes un darbs ir „[īstenot] cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi”.¹¹ Viņš vēlas mūs atvest mājās Viņa klātbūtnē. Es liecinu, ka, rīkojoties saskaņā ar evaņģēlija mācībām un padarot tās par savas ikdienas paradumu, mēs kļūsim pievērsti un būsim līdzekļi, lai darītu daudz laba savās ģimenēs un pasaulē. Es lūdzu, lai mēs visi tiktu svētīti savos ikdienas centienos sasniegt šo mērķi. Un to es daru Jēzus Kristus Vārdā, āmen.