Pārsieniet viņu vātis!
Prezidents Henrijs B. Airings
Pirmais padomnieks Augstākajā prezidijā
Es lūdzu, kaut mēs spētu pienācīgi sagatavoties, lai veiktu jebkādu priesterības kalpošanu, kurā Tas Kungs mūs varētu aicināt šajā laicīgajā ceļojumā.
Mums visiem ir tā svētība rūpēties par citiem. Būt par Dieva priesterības nesējiem nozīmē būt atbildīgiem Dieva priekšā par Viņa bērnu mūžīgo dzīvi. Tas ir patiesi, tas ir brīnišķīgi, bet reizēm tas var šķist pārāk nomācoši.
Šovakar manī klausās elderu kvoruma prezidenti, kas zina, par ko es runāju. Es pastāstīšu, kas notika ar vienu no tiem. Var gadīties, ka tā ir noticis ar daudziem no jums un ne vienreiz vien. Nianses var būt atšķirīgas, bet situācija pēc būtības ir viena un tā pati.
Iedomājieties, ka jums lūdz palīdzību elders, kuru jūs tā īsti nemaz nepazīstat. Viņš nupat uzzinājis, ka viņam ar sievu un mazu puisēnu šodien jāpārceļas no sava dzīvokļa uz citu dzīvokli kaimiņos.
Viņi ar sievu palūdza draugam aizlienēt savu kravas automašīnu uz šo vienu dienu, lai viņi varētu pārvest savu iedzīvi un personīgās mantas. Draugs aizdeva viņiem kravas automašīnu. Jaunais tēvs sāka kraut automašīnā visu savu iedzīvi, taču jau pēc pāris minūtēm savainoja muguru. Draugs, kurš bija aizdevis viņam automašīnu, bija pārāk aizņemts un nevarēja palīdzēt. Jaunais tēvs bija izmisumā. Viņš iedomājās par tevi — savu elderu kvoruma prezidentu.
Viņš lūdza tev palīdzību agrā pēcpusdienā. Tovakar baznīcā bija ieplānota sapulce. Jūs jau bijāt apsolījis palīdzēt savai sievai ar pienākumiem mājās. Jūsu bērni bija lūguši, vai jūs varētu pavadīt kādu laiku kopā ar viņiem, bet jūs līdz tam vēl nebijāt ticis.
Jūs arī labi zināt, ka jūsu kvoruma locekļi, it īpaši paši uzticīgākie — tie, kuriem jūs parasti lūdzat palīdzību, visticamāk cīnās ar tādu pašu aizņemtību kā jūs.
Aicinot veikt šo pienākumu, Tas Kungs zināja, ka jums būs šādas dienas, tādēļ Viņš atklāja jums kādu stāstu, lai jūs iedrošinātu. Tā ir līdzība, kas adresēta pārslogotiem priesterības nesējiem. Dažkārt mēs to dēvējam par stāstu par labo samarieti. Taču patiesībā tas ir stāsts, kas domāts diženajiem priesterības nesējiem šajās aizņemtības pilnajās un grūtajās pēdējās dienās.
Šo stāstu var lieliski attiecināt uz pārlieku noslogotiem priesterības nesējiem. Tikai atcerieties, ka jūs esat samarieši, nevis levītu priesteri, kuri pagāja garām ievainotajam vīram.
Iespējams, saskaroties ar izaicinājumiem, jūs par šo stāstu nemaz neaizdomājaties. Taču es lūdzu, lai jūs darītu to grūtajos brīžos, kas jūs noteikti sagaida.
Svētajos Rakstos nav teikts, kādēļ samarietis ceļoja no Jeruzālemes uz Jēriku. Maz ticams, ka viņš vienkārši pastaigājās, zinot, ka laupītāji to vien gaida, lai uzbruktu nepiesardzīgajiem. Viņš bija devies grūtā ceļojumā un, kā tolaik pieņemts, paņēmis līdzi lopiņu — nastu nesēju —, kā arī eļļu un vīnu.
Kad samarietis ieraudzīja ievainoto vīrieti, viņš apstājās, jo, izsakoties Tā Kunga vārdiem, „iežēlojās” par viņu.
Viņš ne vien juta līdzi, bet arī rīkojās. Paturiet prātā visas šī stāsta nianses:
„Un piegājis viņš pārsēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa.
Bet otrā dienā, izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: kop viņu, un, ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu.”1
Jūs un tie priesterības brāļi, kurus esat aicināti vadīt, varat būt droši par vismaz trim lietām. Pirmkārt, Tas Kungs dāvās jums spēju sajust to līdzjūtību, ko Viņš izjūt pret grūtībās nonākušajiem, ja vien jūs to lūgsit. Otrkārt, Viņš nodrošinās palīdzību — tādus cilvēkus kā viesnīcnieks, kuri palīdzēs jums jūsu kalpošanā. Un treškārt, Tas Kungs, līdzīgi labajam samarietim, ar uzviju atlīdzinās katram, kurš sniedz savu artavu, lai palīdzētu grūtībās nonākušajiem.
Kvorumu prezidenti, jūs visdrīzāk ne vienreiz vien esat rīkojušies, paļaujoties uz šīm lietām. Jūs esat lūguši pēc citu Tā Kunga priesterības nesēju palīdzības, esot droši, ka viņi līdzjūtīgi atsauksies. Jūs neesat baidījušies lūgt palīdzību tiem, kas līdz šim atsaukušies visbiežāk, jo zināt, ka viņiem nav grūti izjust līdzjūtību. Jūs esat to lūguši, zinot, ka viņi ir pieredzējuši, cik devīgi Tas Kungs apbalvo tos, kursi izvēlas palīdzēt. Jūs esat lūguši palīdzību dažiem, kuri jau tā ir ļoti noslogoti, zinot, ka, jo lielāks būs viņu upuris, jo lielāku atlīdzību viņi saņems no Tā Kunga. Tie, kuri jums palīdzējuši, ir izjutuši Glābēja pāri plūstošo pateicību.
Iespējams, jūs esat jutuši iedvesmu, ka jums nevajag lūgt konkrētā cilvēka palīdzību kravas automašīnas piekraušanā un izkraušanā. Kā vadītāji jūs labi pazīstat savu kvorumu locekļus un viņu ģimenes. Tas Kungs pazīst viņus visā pilnībā.
Viņš zina, kura sieva ir tuvu sabrukumam, jo vīrs nav spējis atrast laiku, lai paveiktu to, kas viņai nepieciešams un parūpētos par viņas vajadzībām. Viņš zina, kura bērni tiktu svētīti, redzot, kā viņu tēvs kārtējo reizi dodas palīgā citiem, vai arī kura bērniem ir nepieciešama just, ka viņi savam tēvam ir pietiekami svarīgi, lai todien viņš pavadītu laiku kopā ar viņiem. Viņš arī zina, kuram nepieciešams izteikt aicinājumu kalpot, kaut arī visticamāk šis cilvēks atsauksies nelabprāt.
Jūs nevarat pilnībā iepazīt katru sava kvoruma locekli, taču Dievs viņus pazīst. Tādēļ — kā jau daudzkārt — jūs lūdzat, lai zinātu, kam prasīt palīdzību kalpošanā citiem. Tas Kungs zina, kurš tiks svētīts pateicoties šim aicinājumam un kura ģimene tiks svētīta, ja jūs to neizteiksiet. Šī ir atklāsme, kuru varat sagaidīt, kalpojot par priesterības vadītāju.
Es redzēju, kā tas notiek, jau savos pusaudža gados. Tolaik kalpoju par pirmo palīgu priesteru kvorumā. Kādudien man uz mājām piezvanīja bīskaps. Viņš teica, ka vēlas, lai es kopā ar viņu apciemotu kādu lielās grūtībās nonākušu atraitni. Viņš teica, ka viņam ir nepieciešama mana palīdzība.
Es satraukti gaidīju, kad viņš atbrauks pakaļ man uz mājām. Es zināju, ka bīskapam ir stipri un gudri padomnieki. Viens bija slavens tiesnesis. Otrs vadīja lielu uzņēmumu un vēlāk kļuva par Augstāko pilnvaroto. Arī šīs bīskaps vēlāk kalpoja par Augstāko pilnvaroto. Kādēļ bīskaps aicināja nepieredzējušu priesteri, sakot: „Man ir vajadzīga tava palīdzība”?
Tagad es saprotu, ka viņš ar to gribēja pateikt: „Tas Kungs vēlas tevi svētīt.” Apciemojot atraitnes māju, man par brīnumu, viņš šai sievietei pateica, ka viņa nevar saņemt nekādu palīdzību no Baznīcas, kamēr neaizpildīs budžeta veidlapu, ko viņš tai pirms tam iedevis. Mājupceļā, redzot, ka esmu patiesi šokēts, viņš, man par pārsteigumu, iesmējās un teica: „Hal, kad viņa iemācīsies kontrolēt savus tēriņus, viņa varēs palīdzēt citiem.”
Citā reizē mans bīskaps paņēma mani līdzi uz alkoholiķu mājām, kur vecāki atsūtīja pie durvīm divas mazas, izbiedētas meitenītes, lai tās mūs uzņemtu. Kad viņš bija nedaudz aprunājies ar abām meitenītēm, mēs devāmies prom un viņš teica: „Pagaidām mēs vēl nevaram novērst šo traģēdiju, taču mēs varam palīdzēt viņām sajust, ka Tas Kungs viņas mīl.”
Citvakar mēs kopā apciemojām kādu vīrieti, kurš vairākus gadus nebija nācis uz baznīcu. Bīskaps pateica viņam, cik ļoti viņu mīl un cik ļoti viņš ir vajadzīgs mūsu bīskapijai. Neizskatījās, ka tas atstātu uz šo vīru kādu iespaidu. Taču tobrīd un katru reizi, kad bīskaps ņēma mani līdzi, tas atstāja lielu iespaidu uz mani.
Es vairs nekādi nevaru noskaidrot, vai bīskaps lūdza par to, lai uzzinātu, kurš no priesteriem tiks svētīts, veicot šos kopīgos apmeklējumus. Iespējams, viņš daudzkārt tika aicinājis līdzi arī citus priesterus. Taču Tas Kungs zināja, ka kādudien es būšu bīskaps, kurš aicinās tos, kuru ticība atsalusi, atgriezties evaņģēlija gaismā. Tas Kungs zināja, ka kādudien man tiks uzticēta priesterības atbildība par simtiem un pat tūkstošiem Debesu Tēva bērnu, kuri nonākuši ārkārtīgās grūtībās.
Jaunie vīrieši, jūs nevarat zināt, kādiem priesterības kalpošanas darbiem Tas Kungs jūs gatavo. Taču vislielākais no visiem priesterības nesēju izaicinājumiem ir garīgas palīdzības sniegšana līdzcilvēkiem. Tā ir mūsu visu atbildība. Tā iestājas līdz ar piederību kvorumam. Tā iestājas līdz ar piederību ģimenei. Ja Sātans cenšas sagraut kāda jūsu kvoruma vai ģimenes locekļa ticību, jūs izjutīsit līdzjūtību. Līdzīgi kā samarietis, kurš kalpoja un izrādīja žēlastību, arī jūs kalposit viņiem, uzklājot dziedinošas zāles viņu brūcēm, kad tas būs nepieciešams.
Kalpojot kā pilnlaika misionāri, jūs apmeklēsit tūkstošiem cilvēku, kuriem ir daudz garīgu vajadzību. Līdz viņus mācīsit, daudzi nemaz neapzināsies, ka viņiem ir garīgas brūces, kuras, ja vien tās nesadziedēs, sagādās nebeidzamas ciešanas. Jūs dosities glābt viņus Tā Kunga uzdevumā. Tikai Tas Kungs var dziedināt viņu garīgās brūces, ja viņi pieņems priekšrakstus, kas ved uz mūžīgo dzīvi.
Kā kvoruma locekļi, kā mājskolotāji un misionāri jūs nevarat palīdzēt cilvēkiem tikt galā ar garīgajām grūtībām, ja vien jūsu pašu ticība nav pietiekami stipra. Tas nozīmē, ka jums nepieciešams daudz vairāk par regulāru Svēto Rakstu lasīšanu un lūgšanām par tiem. Ar īsām lūgšanām un ātru ieskatīšanos Svētajos Rakstos nepietiks, lai pienācīgi sagatavotos. Jums tiks dots viss nepieciešamais, ja jūs ņemsit vērā padomu no Mācības un Derību 84. nodaļas: „Nedz uztraucies iepriekš, ko jūs runāsit; bet paglabājiet savos prātos nepārtraukti dzīvības vārdus, un jums tiks dota tanī pašā stundā tā daļa, kas tiks piešķirta katram cilvēkam.”2
Šis apsolījums piepildīsies tikai tad, ja mēs „paglabāsim prātā” dzīvības vārdus un darīsim to nepārtraukti. Ar vārdu „paglabāt” šajā rakstvietā es saprotu spēju izjust lasīto. Kad es kaut kur dodos, piemēram, lai censtos palīdzēt kādam, kurš sācis šaubīties par pravieša Džozefa Smita dievišķo aicinājumu, šīs sajūtas atgriežas.
Tie vairs nav tikai vārdi no Mormona Grāmatas, tā ir pārliecība par patiesību, kas pārņem ikreiz, kad izlasu kaut vai pāris rindiņas no Mormona Grāmatas. Es nevaru apsolīt, ka līdzīgas sajūtas pārņems ikvienu, kuru inficējušas šaubas par pravieti Džozefu Smitu vai Mormona Grāmatu, taču es pats zinu, ka Džozefs Smits ir Atjaunošanas pravietis. Es zinu, ka Mormona Grāmata ir Dieva vārds, jo es esmu „paglabājis” to savā sirdī.
Pateicoties savai pieredzei, es zinu, ka jūs varat iegūt pārliecību par patiesību, kas nāk no Svētā Gara, jo es esmu to saņēmis. Gan jums, gan man ir jābūt šādai pārliecībai, pirms Tas Kungs sūta mūs parūpēties par kādu mums mīļu ceļotāju, kuru savainojuši patiesības ienaidnieki.
Mums ir jāveic vēl kāda sagatavošanās. Cilvēkam ir raksturīgi nocietināties pret citu sāpēm. Šis ir viens no iemesliem, kādēļ Glābējs gāja tik tālu, lai pastāstītu par Grēku Izpirkšanu un par to, kā Viņš uzņemsies visu mūsu Debesu Tēva bērnu sāpes un bēdas, lai varētu zināt, kā tiem palīdzēt.
Pat viskrietnākajiem Debesu Tēva laicīgajiem priesterības nesējiem nav viegli pacelties līdz šādam līdzjūtības standartam. Mums, cilvēkiem, ir tendence būt nepacietīgiem ar cilvēkiem, kuri nesaredz patiesību, kas mums šķiet tik skaidri saprotama. Mums jāuzmanās, lai apkārtējie šo nepacietību neuztvertu kā nosodīšanu vai noraidījumu.
Gatavojoties palīdzēt Tam Kungam kā Viņa priesterības kalpi, mēs varam sekot norādījumiem, kas doti turpmāk minētajā rakstvietā. Tajā runāts par dāvanu, kas būs nepieciešama ikvienā ceļojumā, kur Tas Kungs mūs sūtīs. Labajam samarietim bija šī dāvana. Arī mums to vajadzēs, un Tas Kungs ir pateicis, kā mēs varam to iegūt:
„Tādēļ, mani mīļotie brāļi, ja jums nav žēlsirdības, jūs neesat nekas, jo žēlsirdība nekad nebeidzas. Tādēļ palieciet pie žēlsirdības, kas ir lielākā no visām, jo viss reiz beigsies —
Bet žēlsirdība ir tīrā Kristus mīlestība, un tā paliek mūžīgi; un, kas tiks atrasts pēdējā dienā, kam tā būs, tam labi klāsies.
Tādēļ, mani mīļotie brāļi, lūdziet Tēvu ar visu savas sirds spēku, lai jūs varētu tikt piepildīti ar šo mīlestību, ko Viņš ir dāvājis visiem tiem, kas ir patiesi Viņa Dēla, Jēzus Kristus, sekotāji; lai jūs varētu kļūt par Dieva dēliem; lai, kad Viņš parādīsies, mēs būtu līdzīgi Viņam, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir; lai mums varētu būt šī cerība; lai mēs varētu tikt attīrīti, tāpat kā Viņš ir šķīsts.”3
Es lūdzu, kaut mēs spētu pienācīgi sagatavoties, lai veiktu jebkādu priesterības kalpošanu, kurā Tas Kungs mūs varētu aicināt šajā laicīgajā ceļojumā. Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.