Par piemiņu: Pielikums Liahonai
Prezidents Džeimss E. Fausts
Mīļotais Gans
1920. GADA 31. JŪLIJS–2007. GADA 10. AUGUSTS
Džeimss E. Fausts vienmēr atcerējās sava iemīļotā jēriņa blēšanu. Būdams mazs zēns, viņš kādu vakaru, kad sākās vētra, aizmirsa savu jēriņu ievest kūtī.
„Es zināju, ka man jāpalīdz savam jēriņam, taču es vēlējos palikt savā gultā drošībā, siltumā un sausumā. Es nepiecēlos, kā man tas būtu jādara,“ viņš atminējās vispārējās konferences priesterības sesijā. „Nākamajā rītā es devos laukā, atrodot savu jēriņu mirušu. Arī suns bija dzirdējis tā blēšanu un bija to nogalinājis.“
„Mana sirds bija salauzta,“ viņš teica. Viņš aptvēra, ka nebija bijis labs gans. Viņa tēva ar mīlestību izteiktais pārmetums viņu sāpināja vēl vairāk: „Dēls, vai es nevarēju tev uzticēt tikai vienu jēru?“1
Tajā dienā Džeimss pieņēma lēmumu, ka viņš darīs to labāko, lai nekad neizturētos nevērīgi pret savu atbildību, ja viņam atkal būs iespēja būt ganam. Viņš atcerējās savu apņemšanos kā pilnlaika misionārs Brazīlijā, uzticīgs vīrs un tēvs, veiksmīgs jurists, politisks vadītājs, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis un kā otrais padomnieks Augstākajā Prezidijā. Līdz savas kalpošanas beigām, kas noslēdzās 2007. gada 10. augustā, kad viņš nomira vecuma dēļ, prezidents Fausts palika uzticīgs Tā Kunga piekodinājumam: „Gani manas avis“ (Jāņa 21:15).
Ģimene un ticība
Džeimss Ezdra Fausts piedzima Deltā, Jūtā, 1920. gada 31. jūlijā, kā viens no pieciem dēliem Džordžam A. un Eimijai Finlinsonai Faustiem. Vēlāk ģimene pārcēlās uz Soltleiksitiju, kur Džordžs strādāja par advokātu un rajona tiesas tiesnesi. Mājās un savu vecvecāku fermās centrālajā Jūtā jaunais Džeimss izbaudīja mīlestību un atbalstu, ko sniedza ģimene, kuras centrā bija Kristus, un apguva godīguma, smaga darba un kalpošanas tikumus.
„Nevienam cilvēkam nav bijis labāka tēva kā man,“2 viņš teica. Par savu māti viņš atcerējās: „Viņa bija dziļi garīga, svēta sieviete un pilnīgs paraugs, kā dzīvot Kristum līdzīgu dzīvi.“3
Kļūdams pieaudzis, prezidents Fausts tiecās godāt un līdzināties saviem vecākiem, vienmēr izvēloties ģimeni un Baznīcu kā prioritāti. „Nav lielākas atbildības kā būt par vīru un tēvu,“4 viņš mācīja. Par Baznīcu un tās misiju viņš paziņoja: „Pasaulē nekas cits nelīdzinās šim darbam.“5
Pēc vidusskolas, kur viņš guva izcilus panākumus futbolā un vieglatlētikā, viņu no 1939. līdz 1942. gadam aicināja kalpot Brazīlijas misijā. Atrodoties Brazīlijā, viņa mīlestība pret Dieva bērniem un viņu labklājību uzplauka. „Es piedzimu ar daļējiem krāsu redzes traucējumiem,“ viņš teica. „Esmu mācījies mīlēt visus cilvēkus neatkarīgi no to ādas krāsas valstīs, kurās es esmu bijis kā misionārs, karavīrs vai kā Augstākais pilnvarotais. Es ceru būt māceklis … īpaši pazemīgajiem, nomāktajiem, nabadzīgajiem, nomocītajiem, trūcīgajiem un garā nabagajiem. Es zinu, ka, ja mēs tos aizmirstam, mēs nekādā ziņā nevaram būt [Tā Kunga] mācekļi.“6
Sešas nedēļas pēc atgriešanās no savas misijas prezidents Fausts pievienojās ASV armijas gaisa korpusam. Pirms aizbraukšanas 1943. gadā viņš Soltleikas Templī salaulājās ar Ruti Raitu, kuru viņš pazina kopš vidusskolas. Otrā Pasaules kara laikā būdams prom, viņš rakstīja viņai vēstuli katru dienu.7 Par Faustu attiecībām elders Džozefs B. Virtlins no Divpadsmit apustuļu kvoruma teica: „Tas ir pilnīgs paraugs skaistām laulībām.“8
Visiem, kas viņus pazina, bija acīm redzama viņa dziļā nodošanās Rutei un viņu 5 bērniem, 25 mazbērniem un 27 mazmazbērniem un Rutes nebeidzamais atbalsts viņam.
„No visas savas sirds es vēlos, lai mani bērni zinātu, ka es šajā aicinājumā nevaru gūt sekmes, ja es negūstu sekmes arī kā viņu tēvs, un ka viņi vienmēr manā dzīvē būs paši svarīgākie,“9 viņš teica pēc tam, kad 1972. gadā tika aicināts par Divpadsmit apustuļu kvoruma asistentu. Pēc tam, kad pēc sešiem gadiem viņš tika atbalstīts Divpadsmit apustuļu kvorumā, viņa pirmā doma bija atrast Ruti,10 kura, kā viņš sacīja, bija tikpat liela daļa no manis kā mana sirds un dvēsele.“11
Tikumības kompass
Neilgi pēc pieteikšanās virsnieku kandidātu skolā 1942. gadā prezidents Fausts tika uzaicināts padomes priekšā, kura viņu izjautāja. Gandrīz visi jautājumi, ko padome viņam uzdeva, bija par viņa standartiem un ticību. Vai viņš smēķē? Vai viņš dzer? Vai viņš lūdz? Kaut arī baidoties kādu aizvainot, prezidents Fausts uz katru jautājumu atbildēja bez izvairīšanās. Tad viņam vaicāja, vai tikumības kodeksu kara laikā nevajadzētu atvieglināt.
„Es apzinājos, ka šeit, iespējams, bija iespēja kaut ko pateikt un izskatīties gudrākam,“ viņš teica. „Man bija aizdomas, ka cilvēki, kuri uzdeva man šo jautājumu, nedzīvoja pēc standartiem, kurus man mācīja. Manā prātā ienāca doma, ka, iespējams, es varētu teikt, ka man pašam ir savi uzskati, taču nevēlos tos uzspiest citiem. Taču likās, ka manā prātā atausa daudzo cilvēku sejas, kuriem es kā misionārs biju mācījis šķīstības likumu. Galu galā es vienkārši teicu: Es nedomāju, ka tikumībai var būt dubults standarts.“12
Sev par pārsteigumu viņš izturēja jautājumus un tika uzņemts virsnieku kandidātu skolā.
„Savos ilgajos dzīves gados es esmu centies neslēpt, kas es esmu un kam es ticu,“ viņš teica pēdējā vispārējā konferencē, kurā viņš piedalījās. „Es nevaru atcerēties nevienu gadījumu, kad es būtu zaudējis darbu vai tuvus draugus pazemīgas atzīšanās dēļ, ka esmu šīs Baznīcas loceklis.“13
Godīgums, ko prezidents Fausts dēvēja par „tikumības kompasu“, kalpoja viņam labi 24-gadu ilgajā advokāta prakses laikā. Viņa godprātīgums—kopā ar reputāciju, ka viņš ir taisnīgs, pieņem gudrus lēmumus un izrāda pret citiem līdzcietību un interesi—atšķīra viņu kolēģu starpā un sniedza iespējas profesionālai, pilsoniskai un sabiedriskai kalpošanai. No 1949. līdz 1951. gadam viņš kalpoja Jūtas leģislatūrā, no 1962. līdz 1963. gadam par Jūtas juristu apvienības prezidentu, kalpoja ASV prezidenta Džona F. Kenedija Juristu komitejā par civiltiesībām un rasu nemieriem, par Jūtas Konstitūcijas revīzijas komisijas locekli.
Prezidenta Fausta unikālā empātijas un spēju kombinācija palīdzēja viņam arī efektīvi kalpot par bīskapu, augsto padomnieku, staba prezidentu, reģionālo pārstāvi, Divpadsmito asistentu, Septiņdesmito un Apustuli. „Katrā no šiem aicinājumiem,“ novēroja elders Nīls A. Maksvels (1926–2004), „viņš demonstrēja, ka labs vadītājs vienmēr ir labs klausītājs.“14
Tiltu celšana
Būdams vienkāršs un ātrs, lai atteiktos no uzslavas, prezidents Fausts vairāku desmitu gadu laikā Baznīcā sniedza daudzus nozīmīgus ieguldījumus. Kā Baznīcas sabiedrisko lietu komitejas loceklis viņš sniedza savas juridiskās zināšanas saistībā ar dažādiem politiskiem jautājumiem, kuriem bija morāla nozīmība, ieskaitot ierosinātās totalizatora derības Jūtā. Viņš arī atbalstīja Baznīcas logo izmaiņas, uzsverot Jēzu Kristu. Turklāt viņš palīdzēja vadīt Baznīcas lēmumu saglabāt noturīgus vispasaules sabiedrisko attiecību pakalpojumus, kas Baznīcai ir palīdzējis izplatīt tās vēstījumu, labot nepareizus priekšstatus un uzlabot attiecības ar plašsaziņas līdzekļiem.
Viņš arī strādāja, lai veidotu tiltus ar citu ticību locekļiem un vadītājiem. Šajos centienos viņš bija lēns, lai apvainotos, bet ātrs, lai izrādītu pacietību, laipnību un izpratni.
Kādā sabiedriskā pasākumā, ko viņš ar māsu Faustu apmeklēja, kādas citas ticības vadītājs kritizēja Baznīcu. Māsa Fausta atcerējās: „Viņam runājot, es kļuvu arvien dusmīgāka un dusmīgāka, taču Džims pacietīgi klausījās. Vēlāk viņš piegāja pie tā cilvēka un teica: Nu, godājamais, ja jums tā šķiet, tad mēs laikam darām kaut ko nepareizi. Es vēlētos ar jums ieturēt kopīgu maltīti, lai jūs varētu man pastāstīt savas bažas. Viņi to izdarīja, un kopš tā laika abi bija labi draugi.“15
1980-os gados prezidents Fausts strādāja cieši kopā ar prezidentu Hovardu V. Hanteru (1907–95), toreizējo Divpadsmit apustuļu kvoruma locekli, un kopā ar elderu Džefriju R. Holandu, toreizējo Brigama Janga universitātes (BJU) prezidentu, lai pārvērstu realitātē savu vīziju par BJU Jeruzālemes centru tuvo austrumu studijām. Prezidents Fausts un prezidents Hanters veica intensīvas sarunas un saskārās ar ilgu pretestību, lai nomātu zemi un pārraudzītu centra celtniecību.
Kāds šī procesa aculiecinieks teica: „Elders Fausts patiesi bija miera cilvēks, vienmēr meklējot veidus, kā nomierināt mūsu bieži uztrauktos jūdu draugus, kuri vēlējās, lai mēs nepaliktu Jeruzālemē, vai kā nomierināt vētrainos ūdeņus starp Pēdējo Dienu Svētajiem Jeruzālemē, kurus dažkārt aizvainoja pretdarbība.“16
Sniegšanās pēc citiem
Kalpojot Brazīlijā par Reģiona pārraudzītāju Dienvidamerikā no 1975. līdz 1977. gadam, prezidējot Starptautiskajā misijā 1977. gadā kā pirmā Septiņdesmito kvoruma loceklis, kalpojot Baznīcas locekļiem kā apustulis kopš 1978. gada un kalpojot par otro padomnieku prezidentam Gordonam B. Hinklijam kopš 1995. gada, prezidents Fausts vienmēr centās sniegties pēc citiem laipnības un brālības garā.
Viņa uzrunas konferencēs bieži atspoguļoja Glābēja divas lielās pavēles: mīlēt un kalpot Dievam un mīlēt un kalpot Viņa bērniem. Ar siltumu, asprātību un gudrību prezidents Fausts uz paaugstinājuma nesa vectēva pievilcību, svētot visu to cilvēku dzīvi, kuri dzirdēja viņa liecību un uzklausīja viņa padomus.
„Vissvarīgākā lieta pasaulē [ir] katra mūsu Tēva bērna glābšana,“17 viņš sacīja. „Lielākais piepildījums dzīvē nāk no kalpošanas citiem.“18
Savā 2007. gada augusta Augstākā Prezidija vētījumā prezidents Fausts teica, ka viņš cer „piedāvāt izaugsmes un laimes iespējas visiem Baznīcas locekļiem, vai tie būtu precējušies, vai neprecēti.“ Pieminot līdzību par labo ganu, viņš papildināja: „Meklēt to, kuram ir nepieciešama mūsu palīdzība, nozīmē sniegties pēc tā dažādos veidos.“19
Savā pēdējā vispārējās konferences uzrunā viņš liecināja par piedošanas dziedinošo spēku. „Visiem tiem, kuri piedod saviem pāridarītājiem [skat. Džozefa Smita tulkojums, Mateja 6:13], pat tiem, kuri ir izdarījuši lielu noziegumu, Grēku Izpirkšana nes lielu mierinājumu un mieru,“ viņš teica. „Atcerēsimies, ka mums ir jāpiedod, lai mēs varētu saņemt piedošanu… . No visas savas sirds un dvēseles es ticu dziedinošajam spēkam, kas var piemeklēt katru no mums, ja mēs sekosim Pestītāja padomam un piedosim visiem cilvēkiem [skat. M&D 64:10].“20
Liecība
Savas kalpošanas laikā prezidents Fausts bieži sniedza liecību par Mormona Grāmatu, Atjaunošanu, pravieti Džozefu Smitu un atslēgām, un pilnvarām, ko turēja Baznīcas prezidenti. „Mums šodien nepieciešams klausīties prezidenta Hinklija balsī, mums nepieciešams uzklausīt viņa padomus,“ viņš paziņoja, „lai ar mums var notikt tas labākais.“21
Prezidents Fausts arī dedzīgi liecināja par Glābēju, uzrakstot vārdus dziesmai „Tas ir Kristus“ un liecinot: „Tie no mums, kuri ir svētajā apustuļa amatā, vienmēr vēlas pildīt savu atbildību, liecinot par Glābēja dievišķumu. Es izjūtu nepieciešamību to darīt. Liecība man ir bijusi visu manu dzīvi. Tomēr nesen manā dvēselē ir ienākusi nesatricināma liecība par šī svētā darba patiesumu. Šī pārliecība ir noteiktāka nekā jebkad iepriekš manā dzīvē.“22
Prezidents Fausts nekad neaizmirsa nobijušos jēriņu savos zēna gados. Un viņš nekad neaizmirsa savu apņemšanos kā ganāmpulka pārraudzītājam. Cenšoties līdzināties Labajam Ganam, par kuru viņam bija „nesatricināma“23 liecība, viņš vadīja savu dzīvi, kas kļuva par viņa labāko sprediķi—sprediķi par mīļoto ganu.
PAVĒRSIENA PUNKTI PREZIDENTA DŽEIMSA E. FAUSTA DZĪVĒ
1920. g. 31. jūlijs
Piedzima Deltā, Jūtā, Džordžam A. un Eimijai Finlinsonai Faustiem
1937–39. g.
Mācījās Jūtas universitātē Soltleiksitijā
1939–42. g.
Kalpoja misijā Brazīlijā
1943. g. 21. apr.
Soltleikas Templī salaulājās ar Ruti Raitu
1942–45. g.
Otrā Pasaules kara laikā kalpoja ASV armijas gaisa korpusā, ar godu demobilizēts kā pirmais leitnants
1948. g.
Ar bakalaura un jurista doktora grādu pabeidza Jūtas universitāti; sāka kā jurists strādāt Soltleiksitijā
1949. g. 8. maijs
Atbalstīts par bīskapu Lielajā Kotonvudas bīskapijā
1949–51. g.
Kalpoja Jūtas pārstāvju namā
1956. g. 18. marts
Atbalstīts par Kotonvudas staba prezidentu
1962. g. 31. maijs
Izvēlēts par prezidentu Jūtas štata juristu apvienībā
1962. g.
Iecelts ASV prezidenta Džona F. Kenedija Juristu komitejā par civiltiesībām un rasu nemieriem
1968. g. 14. dec.
Aicināts par reģionālo pilnvaroto
1970. g. janv.
Nozīmēts Deseret News direktoru padomē
1972. g. 6. okt.
Atbalstīts par asistentu Divpadsmit apustuļu kvorumam
1976. g. 1. okt.
Atbalstīts pirmā Septiņdesmito kvoruma prezidijā
1977. g. jūnijs
Aicināts prezidēt Starptautiskajā misijā
1978. g. 30. sept.
Atbalstīts Divpadsmit apustuļu kvorumā
1995. g. 12. marts
Iesvētīts par otro padomnieku Augstākajā Prezidijā
1998. g. 27. apr.
Saņēma Brazīlijas nacionālo pilsonības apbalvojumu—pagodinājumu, kas ir piešķirts tikai nedaudziem pasaules vadītājiem
2000. g.
Iesvētīja septiņus tempļus: Oaksaka Meksikā, Tukstla Gutierez Meksikā, Medfordas Oregonā, Memfisas Tenesijā, Našvilas Tenesijā, Sanhosē Kostarikā un Oklahomas pilsētas Oklahomas templi.
2007. g. 10. aug.
87 gadu vecumā nomirst Soltleiksitijā
AUGSTĀKĀ PREZIDIJA ATVADU VĀRDI
„Viņam piemita dziļa un milzīga gudrība. Tā radās no ilgas pieredzes daudzās jomās. Viņam bija jurista prāts un Baznīcas vadītāja iejūtība… . Viņa ticība atjaunotā evaņģēlija patiesumam bija neatslābstoša. Viņa prātā nebija šaubu par Džozefa Smita pravietisko aicinājumu. Viņam nebija šaubu par Mormona Grāmatas ticamību… .
Viņa aiziešana bija mierīga, ar mīlestību un viegla. Lai ir miers viņa piemiņai. Visi no mums ir kļuvuši bagātāki, pateicoties saistībai ar viņu.“
Prezidents Gordons B. Hinklijs
„Viņš bija lielas pieredzes vīrs, gudrības vīrs, mīlestības vīrs. Viņš bija ticības vīrs, lūgšanas vīrs, taču vairāk par visu viņš bija Dieva vīrs. Viņa bruņās nebija plaisu, viņa dvēselē nebija viltus, viņa raksturā nebija trūkumu.
Prezidents Fausts mīlēja To Kungu no visas savas sirds un dvēseles un kalpoja Viņam ar visu savu spēku līdz savas mirstīgās dzīves pašām beigām… . Viņš bija patiesības skolotājs. Viņš aiz sevis ir atstājis goda un mīlestības mantojumu. Lai Dievs svētī viņa piemiņu.“
Prezidents Tomass S. Monsons, pirmais padomnieks Augstākajā Prezidijā