Nāciet uz templi
Ap divdesmitā gadsimta sākumu divi misionāri strādāja kalnu reģionā Savienoto Valstu dienvidu daļā. Vienu dienu ejot pa kalnu grēdu, viņi redzēja cilvēkus pulcējamies klajumā blakus mājai, netālu lejup no kalna.
Viņi atklāja, ka tur notiks bēres. Bija noslīcis mazs zēns. Viņa vecāki bija aizsūtījuši pēc mācītāja, lai teiktu runu mazā zēna bērēs. Elderi palika nomaļus, lai novērotu ceremoniju. Mazo zēnu gatavojās apglabāt kapā, kas jau bija sagatavots blakus mājai. Mācītājs stāvēja sērojošā tēva un mātes, un citu, kas bija sapulcējušies, priekšā un sāka savu bēru sprediķi. Ja vecāki cerēja saņemt mierinājumu no šī garīdznieka, viņus sagaidīja vilšanās.
Viņš tos bargi rāja, ka tie nebija mazo zēnu kristījuši. Viņi to bija atlikuši viena vai otra iemesla dēļ, un tagad tas bija par vēlu. Viņš pateica tiem ļoti skarbi, ka viņu mazais zēns ir nokļuvis ellē. Viņš pateica tiem, ka tā bija viņu vaina, ka viņi bija tajā vainojami—viņi bija izraisījuši savam dēlam bezgalīgas mocības.
Kad sprediķis bija galā un kaps aizbērts, draugi, kaimiņi un radinieki pameta ceremoniju. Elderi piegāja pie sērojošajiem vecākiem. „Mēs esam Tā Kunga kalpi,” viņi teica šņukstošajai mātei, „un esam atnākuši ar vēstījumu jums.”
Kad bēdu pārņemtie vecāki klausījās, divi jaunie elderi atklāja viņu skatam kaut ko no mūžības vīzijas. Viņi lasīja no atklāsmēm un liecināja šiem pazemīgajiem, bēdu pārņemtajiem vecākiem par atslēgu atjaunošanu gan dzīvo, gan mirušo pestīšanai.
Es nenosodu šo ceļojošo sludinātāju. Patiešām, es izjūtu zināmu līdzjūtību pret viņu, jo viņš darīja to labāko, ko zināja ar to gaismu un zināšanām, ko bija saņēmis. Bet ir vairāk par to, ko viņš spēja dot. Pastāv evaņģēlija pilnība.
Ceļš, ko misionāri parādīja šiem pazemīgajiem ļaudīm, bija vairāk par pievēršanu, grēku nožēlošanu un kristīšanos; jo, tiem, kas sekos, galu galā šis ceļš vedīs uz svētā tempļa svētajām istabām. Tur Baznīcas locekļi, kuriem ir tiesības, var piedalīties viscildenākajos un svētākajos no pestīšanas priekšrakstiem, kas ir tikuši atklāti cilvēcei. Tur mēs varam tikt mazgāti un iesvētīti, un apmācīti, un apdāvināti, un saistīti. Un, kad mēs esam saņēmuši šīs svētības sev, mēs varam izpildīt priekšrakstus tiem, kas ir miruši bez šādas iespējas.
Mana cerība ir paplašināt jūsu sapratni par to, kāpēc mēs ceļam tempļus un kāpēc tur tiek izpildīti priekšraksti un ceremonijas.
Tempļa apmeklēšanas privilēģija
Ienākt svētajā templī ir privilēģija. Ja jūs esat piemērots/a noteiktajiem standartiem, visādā ziņā jums vajadzētu nākt, lai saņemtu savas svētības; un pēc tam jums vajadzētu atgriezties atkal un atkal, un atkal, lai padarītu šīs svētības pieejamas citiem, kas ir miruši bez iespējas tās saņemt mirstīgajā dzīvē.
Jums nevajag nākt uz templi, līdz jūs esat tam piemērots, līdz jūs atbilstat prasībām, kuras ir noteicis Tas Kungs. Bet jums vajag nākt, ja ne tagad, tad pēc iespējas ātrāk, kad jūs atbildīsit prasībām.
Mācība, uz kuras balstās darbs svētajā templī, vairāk kā jebkas cits novieto Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu savrup un izcili augstāk par jebkuru citu reliģisku organizāciju uz zemes virsas. Mums ir kaut kas, kas nav nevienai citai reliģiskajai konfesijai. Mēs varam dot to, ko tie nespēj sniegt.
Ciešanas to sērojošo vecāku sirdīs var tikt remdētas vienīgi šīs Baznīcas mācībās. Šīs mācības balstās uz svētā tempļa priekšrakstiem.
Kārtība visās lietās
Lai nelielā mērā paskaidrotu priekšrakstu nozīmīgumu, es sākšu ar trešo ticības apliecinājumu: „Mēs ticam, ka caur Kristus veikto Izpirkšanu visa cilvēce var tikt izglābta, ja tā paklausīs evaņģēlija likumiem un priekšrakstiem.”
Vārds priekšraksts nozīmē „reliģiska vai ceremoniāla norise,” „noteikts rituāls.”1 Tad nu, kā ir ar evaņģēlija priekšrakstiem? Cik nozīmīgi tie ir mums kā Baznīcas locekļiem? Vai jūs varat būt laimīgi, vai jūs varat būt atpestīti, vai jūs varat iegūt paaugstināšanu bez tiem? Atbilde: Tie ir vairāk kā ieteicami vai vēlami, vai pat nepieciešami. Vairāk nekā būtiski vai ļoti svarīgi. Tie ir izšķiroši katram no mums.”
Katram Pēdējo Dienu Svētajam vajag uzdot sev jautājumus: Vai mana dzīve ir kārtībā? Vai es esmu izpildījis visus evaņģēlija priekšrakstus, kuriem man vajadzētu būt izpildītiem līdz šim laikam manā dzīvē? Vai tie ir spēkā esoši?
Ja jūs varat atbildēt uz šiem jautājumiem apstiprinoši un ja priekšraksti ir bijuši izpildīti saistīšanas spēka un pilnvaru ietekmē, tie paliks spēkā esoši mūžīgi. Tādā gadījumā jūsu dzīve līdz šim brīdim ir pareizā kārtībā. Jūs tad darītu pareizi, ja domātu par savu ģimeni, dzīvajiem un mirušajiem, savā prātā uzdodot tos pašus jautājumus.
Tempļa priekšraksti
Priekšraksti, kurus mēs izpildām tempļos, ietver mazgāšanas, iesvētīšanas, endaumenta un saistīšanas priekšrakstus —gan bērnu saistīšanu pie vecākiem, gan pāru saistīšanu, kas pazīstama kā tempļa laulība.
Šeit ir īss apkopojums par informāciju, kas pieejama rakstiskā veidā ar norādi uz tempļa priekšrakstiem.
Mazgāšanas un iesvētīšanas priekšraksti templī tiek bieži saukti par sākotnējiem priekšrakstiem. Mūsu mērķiem būs pietiekami pateikt tikai sekojošo: Mazgāšana un iesvētīšana ir saistīta ar endaumentu—galvenokārt simboliska pēc savas dabas, bet solot noteiktas, tūlītējas svētības tāpat kā svētības nākotnē. Saistībā ar šiem priekšrakstiem Tas Kungs ir teicis: „Es saku jums, kā jūsu mazgāšanas var būt Man pieņemamas, ja vien jūs tās neizpildāt namā, kuru jūs esat uzcēluši Manam Vārdam?” (M&D 124:37).
Saistībā ar šiem priekšrakstiem, templī jūs tiksiet oficiāli apģērbti gārmentā un jums tiks apsolītas brīnišķīgas svētības saistībā ar to. Ir svarīgi, lai jūs uzmanīgi klausītos, kad šie priekšraksti tiek izpildīti un lai jūs censtos iegaumēt apsolītās svētības un nosacījumus, uz kuriem tās tiks īstenotas.
Apdāvināt nozīmē bagātināt, dot citam kaut ko ilgstošu un lielas vērtības. Tempļa endaumenta priekšrakstu laikā „dalībnieki tiek apdāvināti ar spēku no augšienes” un „tie saņem mācību par Tā Kunga mērķiem un ieceri.”2
Prezidents Brigams Jangs (1801–77) par endaumentu teica: „Ļaujiet man dot jums īsu definīciju. Jūsu endauments ir saņemt visus tos priekšrakstus Tā Kunga namā, kuri ir jums nepieciešami, pēc tam, kad jūs pametīsit šo pasauli, lai ļautu jums nonākt atpakaļ Tēva klātbūtnē, paejot garām eņģeļiem, kas stāv kā sargi, ļaujot jums dot tiem atslēgvārdus un zīmes, kas piederas svētajai Priesterībai un sasniegt jūsu mūžīgo paaugstināšanu, spītējot zemei un ellei.”3
Endaumenta svētība ir nepieciešama pilnai paaugstināšanai. Katram Pēdējo Dienu Svētajam vajadzētu tiekties būt šīs svētības cienīgam un to saņemt.
Saistīšanas priekšraksts ir tas priekšraksts, kas savieno ģimenes uz mūžību. Tempļa laulības ir saistīšanas priekšraksts. Bērni, kas piedzimst pāriem, kas ir tikuši saistīti templī, piedzimst derības ietvaros. Kad pāris ir salaulājies civilā ceremonijā un tad saistīts templī gadu vai vairākus gadus vēlāk, bērni, kas nav piedzimuši derības ietvaros, tiek saistīti ar saviem vecākiem īsā un svētā ceremonijā.
Mani vienmēr ir pārsteidzis, ka tempļa priekšraksti tiek godbijīgi un uzmanīgi izpildīti. Tie nav sarežģīti vai ekstravaganti, bet ir raksturīgi evaņģēlija principu vienkāršībai.
Baznīcā mēs turam pietiekošas pilnvaras, lai izpildītu visus priekšrakstus, kas nepieciešami, lai atpestītu un paaugstinātu visu cilvēci. Un tāpēc, ka mums ir saistīšanas spēka atslēgas, tas, ko mēs saistām pareizā kārtībā šeit, būs saistīts debesīs. Šīs atslēgas—atslēgas saistīt un savienot uz zemes un lai tas būtu saistīts debesīs—reprezentē vislielāko dāvanu no mūsu Dieva. Ar šīm pilnvarām mēs varam kristīt un svētīt, mēs varam apdāvināt un saistīt, un Tas Kungs godās mūsu saistības.
Priekšrakstiem ir jātiek piedāvātiem mirušajiem
Ceļojošajam sludinātājam, par kuru tika runāts iepriekš, nebija atbildes uz jautājumu, kas notiek ar tiem, kas miruši bez kristīšanās. Kas notiks ar viņiem? Ja nav neviena cita vārda dota zem debesīm, ar kuru cilvēks varētu tikt izglābts (un tā ir patiesība), un viņi ir dzīvojuši un miruši pat nedzirdējuši to vārdu, un ja kristīšanās ir nepieciešama (un tā ir), un viņi nomira pat bez uzaicinājuma to pieņemt, kur tie ir tagad?
Šo jautājumu ir grūti izprast, bet tas apraksta lielāko daļu cilvēces. Citiem vārdiem, pajautājiet, kāds spēks varētu iedibināt vienu Kungu un vienu kristību un tad pieļaut, lai lielākā daļa cilvēces nekad nenonāktu šo mācību ietekmē? Ja šis jautājums paliek neatbildēts, tad lielajam vairumam cilvēces vajadzētu tikt atzītam par zudušu, ieskaitot mazo zēnu, kas noslīka—un pret jebkuru saprātīgu taisnības vai žēlsirdības likuma pielietojumu.
Ja baznīcai nav atbildes uz šo dilemmu, kā gan tā varētu pretendēt būt par Tā Kunga Baznīcu? Noteikti, ka Viņš nevēlas norakstīt lielāko daļu cilvēces tāpēc, ka viņi nekristījās, būdami uz zemes.
Visādā ziņā tie, kas atzīst nezinošā apmulsumā, ka tiem nav atbildes uz šo jautājumu, nevar pretendēt uz pilnvarām pārvaldīt Tā Kunga lietas uz zemes vai pārraudzīt darbu, ar kuru visai cilvēcei vajag tikt izglābtai.
Viena no īpašībām, kas novieto mūs atsevišķi no pārējās pasaules un identificē mūs kā Tā Kunga Baznīcu, ir tas, ka mēs veicam kristīšanos un citus priekšrakstus par mūsu mirušajiem senčiem.
Katru reizi, kad es runāju par jautājumu attiecībā uz tiem, kas miruši bez kristīšanās, es daru to ar visdziļāko pazemību, jo tas aizskar svētu darbu. Maz pazīstams pasaulei, šis darbs ir brīnišķīgs savā perspektīvā, izcili pārāks par to, par ko cilvēki varētu sapņot, dievišķīgs, iedvesmots un patiess. Tā ir atbilde.
Ar attiecīgām pilnvarām mirstīgs cilvēks var tikt kristīts kāda labā, kuram nebija tādas iespējas pirms savas nāves. Šis cilvēks tad var pieņemt vai noraidīt šo kristīšanos garu pasaulē saskaņā ar savu vēlēšanos.
Šis darbs nāca kā dižens apstiprinājums kaut kam ļoti fundamentālam—ka pastāv dzīve pēc nāves. Laicīgā nāve vairs nav beigas, tikpat lielā mērā piedzimšana nav sākums. Lielais pestīšanas darbs turpinās aiz priekškara tāpat kā šeit uz zemes.
Mēs esam tikuši pilnvaroti izpildīt kristīšanos un citus tempļa priekšrakstus mirušo labā, lai, kad viņi dzirdēs evaņģēliju, kas tiks tiem sludināts, un vēlēsies to pieņemt, šie nepieciešamie priekšraksti būs tikuši izpildīti.
Nāciet uz templi
Katrs Pēdējo Dienu Svētais ir atbildīgs par šo darbu. Droši vien neviens mācības punkts nenošķir šo Baznīcu atsevišķi no citām reliģijām tā, kā šis. Mums ir atklāsmes. Mums ir šie svētie priekšraksti.
Es saku jums visiem: „Nāciet uz templi.” Varētu būt, ka jūs raugāties uz to kā uz privilēģiju vienu reizi mūžā doties turp, lai saņemtu savu personisko endaumentu, lai saņemtu savas svētības un lai stātos savās derībās ar To Kungu. Iespējams, ka jūs esat jau tur bijuši vienu vai divas reizes. Iespējams, jūs apmeklējat templi regulāri. Varētu pat būt, ka jūs esat tempļa darbinieks. Lai kādi arī nebūtu apstākļi, nāciet uz templi.
Ja nepieciešams, savediet kārtībā savu dzīvi; dedzīgi lūdziet. Sāciet tagad šo ļoti grūto un dažreiz ļoti drosmi atņemošo grēku nožēlošanas ceļojumu. Stingri izlemiet, ka jūs darīsit visu, ko spējat, lai palīdzētu tempļa darbā un ģimenes vēstures darbā, kas to atbalsta, un lai palīdzētu katrai dzīvai dvēselei un katrai dvēselei aiz priekškara jebkurā iespējamā veidā un ar visiem jums pieejamiem līdzekļiem.
Nāciet uz templi!
Adaptēts no Svētais Templis (1980).