Trūkstošais Maikls
„Tam, kas mīl Dievu, būs mīlēt arī savu brāli” (1. Jāņa 4:21)
Pamatots uz patiesu notikumu
„Tur ir tornis!” sauca Natālija. Viņai patika iet uz baznīcu. Svētdiena bija viņas mīļākā nedēļas diena, neraugoties uz vienu lietu—viņa bija skumja, ka viņas vecākais brālis Maikls neizvēlējās iet uz baznīcu kopā ar visu ģimeni.
Kad Natālija klusām sēdēja Svētā Vakarēdiena sapulcē, viņa domāja par Maiklu. Kad viņš nāca uz baznīcu, Natālijai patika sēdēt viņam blakus, kamēr viņa skatījās savā bilžu grāmatā par Jēzu. Pēc Svētā Vakarēdiena sapulces Maikls paņēma viņas roku un aizveda viņu uz Sākumskolu. „Satiksimies vēlāk, māsiņ,” viņš vienmēr teica. Bet Maikls nebija bijis baznīcā ilgu laiku.
Natālija vēlējās, kaut varētu sasiet viņu ar savu lecamauklu un atstiept viņu uz baznīcu savos mazajos sarkanajos stumjamajos ratiņos, bet viņa zināja, ka viņa tā nevarēs. Ko vēl viņa varētu darīt?
Sākumskolā māsa Čanga priecīgi sagaidīja savu klasi. „Es esmu tik priecīga, ka jūs visi šodien šeit esat,” viņa teica. „Mani dara laimīgu redzēt jūsu smaidīgās sejas. Bet kurš trūkst?”
Natālija palūkojās visapkārt klasei. Viņa pacēla savu roku. „Džeds,” viņa iesaucās. „Džeda nav šeit šodien.”
„Tev taisnība,” teica māsa Čanga. „Džeds nebija šeit arī pagājušajā nedēļā.”
„Varbūt viņš ir slims,” Liza ierunājās.
„Varbūt viņš ir ceļojumā,” teica Boids.
„Varbūt viņš vienkārši negribēja nākt,” klusu teica Natālija.
„Mums jādara viņam zināms, ka mēs viņu mīlam un mums viņa pietrūkst, kad viņa nav šeit,” teica māsa Čanga.
„Kā mēs to varam izdarīt?” jautāja Natālija.
„Mēs viņam pateiksim,” teica māsa Čanga. „Mazas lietas bieži var radīt lielas izmaiņas. Es sagatavošu jums atklātnītes, un jūs katrs varēsit uzzīmēt īpašu zīmējumu Džedam.”
Natālija nolēma zīmēt kalnus un kokus, jo viņa zināja, ka Džedam patīk daba. Un tad Natālija jautāja savai skolotājai, vai viņa var uzzīmēt vēl vienu zīmējumu, ko ņemt līdzi uz mājām.
Kad Natālija pārnāca mājās no baznīcas, viņa atrada Maiklu savā istabā klausāmies mūziku. „Sveika, māsiņ,” viņš to sveicināja. „Kas noticis?”
Natālija pasniedza viņam salocītu papīra gabalu. „Es izgatavoju tev atklātni.”
„Man?” Maikls smaidīja. „Kāpēc? Man nav dzimšanas diena vai kas cits.”
„Māsa Čanga man palīdzēja ierakstīt iekšā. Tur rakstīts: „Man tevis pietrūkst, kad tu nenāc ar mums uz baznīcu. Es tevi mīlu. Un es parakstīju savu vārdu.”
„Paldies,” maigi teica Maikls. „Tā ir jauka atklātne. Tu izdarīji labu darbu.”
„Tu esi gaidīts.” Natālija apkampa savu brāli un steidzās palīgā mammai pagatavot vakariņas. Viņa jutās laimīga. Viņa mīlēja savu brāli tik ļoti, un tagad viņš arī to zināja.
Nākamajā svētdienā Natālija jutās ļoti satraukta, kad Maikls nolēma iet uz baznīcu. Viņa turēja viņa roku, kad viņi iegāja sanāksmju namā. Dievkalpojuma laikā viņa sēdēja viņam gluži blakus. Natālija redzēja divas rindas augstāk sēžam Džedu un pamāja viņam.
Natālijai patika iet uz baznīcu, īpaši, kad tur bija viņas draugi un ģimene. Viņa nolēma, ka no šī brīža, ja viņai kāda pietrūks, viņa to pateiks, jo dažreiz mazas lietas rada lielas izmaiņas.
„Tā ir mūsu atbildība … raudzīties, lai ikviens, kurš ir kristīts, tiek iedrošināts un justu brīnumaino mūsu Kunga evaņģēlija siltumu.”
Prezidents Gordons B. Hinklijs, „Find the Lambs, Feed the Sheep,” Liahona, 1999. g. jūl., 124.