Kas pagrieza manu galvu?
1972. gadā dievkalpojuma laikā, kas notika Piuru pilsētā Peru, cilvēks, kas uzstājās ar runu par ģimenes vēstures darba nozīmību, visu laiku skatījās uz mani. Savas runas beigās viņš mani pārsteidza, paziņodams: „Es zinu, ka brālis Rozillo ir gatavs veikt šo darbu.”
Tajā laikā es biju Baznīcas loceklis mazāk kā gadu, taču izvirzīju sev mērķi uzsākt ģimenes vēstures darbu ne jau tādēļ, ka viņš to teica, bet tāpēc, ka jutu vēlēšanos to darīt. Es ieguvu četru paaudžu ģenealoģijas karti un uzsāku intervēt savus vecākus un radiniekus, lai uzzinātu visu, ko viņi zina. Katru reizi, kad nodarbojos ar savas ģimenes vēstures izpēti, es lūdzu un vaicāju pēc Tā Kunga palīdzības.
Lai uzzinātu savas mātes vecvecāku miršanas datus, es devos uz Zorrito pilsētu Peru ziemeļos, kur viņi bija tikuši apglabāti. Kapsēta atradās pilsētas nomalē, un lielākā daļa mirušo atdusējās velvētos nodalījumos.
Es iegāju kapsētā un uzsāku meklēšanu, taču neko neatradu. Tādēļ nolēmu doties uz pilsētu, lai pavaicātu savai māsīcai, vai viņa ir droša par to, ka mūsu vecvecāki tur tiešām ir apglabāti. Kad viņa atbildēja apstiprinoši, es teicu: „Tad es nedošos prom, pirms nebūšu ieguvis nepieciešamos datus!”
Es atgriezos kapsētā un uzsāku metodiskus meklējumus, ejot gar katru velvju aili un lasot katru uzrakstu uz tām. Taču es joprojām nevarēju atrast viņu velves, tāpēc nometos uz ceļiem un lūdzu Tā Kunga palīdzību. Tad es no jauna uzsāku meklēšanu, taču tikpat neveiksmīgi. Es biju piekusis, kļuva vēls, un man jau vajadzēja doties projām, lai varētu veikt citu izpēti, ko biju ieplānojis.
„Labi, savu daļu esmu paveicis”, es pie sevis nodomāju. Man būs jādodas projām, nesasniedzot savu mērķi.
Gatavībā doties projām es pagriezos galveno vārtu virzienā. Bet tiklīdz kā spēru pirmo soli, sajutu divas rokas no mugurpuses satveram manu galvu un pagriežam to noteiktā virzienā. Mans skatiens atdūrās pret mazu, netīru kapakmeni zemes virsmas līmenī. Es palūkojos atpakaļ, lai redzētu, kurš satvēra manu galvu, taču tur neviena nebija.
Es devos pie kapakmens, kas gulēja zemē, un attīrīju uzrakstu uz tā. Ar lielu pateicību izlasīju informāciju, ko biju meklējis: Isidro Garsija Rozillo, miris 1934. gada 1. augustā; Franciska Espinoza Berrū, mirusi 1954. gada 31. janvārī.
Mani priekšteči ilgi gaidīja, lai saņemtu glābjošos priekšrakstus, kas tika pabeigti 1980. gadā. Tas notika laikā, kad mēs ar sievu devāmies uz Santpaulo templi Brazīlijā, lai saņemtu savus endaumentus. Templī mēs ar sievu tikām saistīti un kristījāmies par mūsu mīļotajiem aizgājējiem.
Iekāpjot kristību baseinā, es atcerējos mazo kapakmeni kapsētā. Devos lejup mierīgajā ūdenī, zinot, ka Tas Kungs ir vadījis manus ceļus manu priekšteču meklējumos.