Varena sirds pārmaiņa:
„Man nav nekā vairāk, ko tev dot”
Šī sirds pārmaiņa nav viens, atsevišķs notikums; lai tā norisinātos, ir nepieciešama ticība, grēku nožēlošana un pastāvīgs garīgais darbs.
Ievads
Piektdien, 1588. gada 28. oktobrī, zaudējis stūres vadību un tiekot vadīts tikai ar airiem, kuģis La Girona, kas piederēja lielajai spāņu kara flotei, ietriecās Lakada raga klintīs Ziemeļīrijā1.
Kuģis apgāzās. Viens no cietušajiem, kurš cīnījās par izdzīvošanu, valkāja zelta gredzenu, ko pirms dažiem mēnešiem viņam bija iedevusi viņa sieva, ar uzrakstu: „Man nav nekā vairāk, ko tev dot.”2
Gredzens ar vienkāršu frāzi — „Man nav nekā vairāk, ko tev dot” — un sirdi turošas plaukstas gravīru bija sievas mīlestības apliecinājums savam vīram.
Saistība ar Svētajiem Rakstiem
Kad es izlasīju šo stāstu, tas mani dziļi iespaidoja, un es aizdomājos par Glābēja lūgumu: „Un jūs upurēsit Man kā ziedojumu salauztu sirdi un nožēlas pilnu garu.”3
Es esmu domājis arī par to, kā ļaudis uzņēma ķēniņa Benjamīna teikto, sakot: „Jā, mēs ticam visiem vārdiem, kurus tu runāji uz mums; … kas radījis mūsos jeb mūsu sirdīs varenu pārmaiņu, ka mums vairs nav tieksmes darīt ļaunu, bet nepārtraukti darīt labu.”4
Personiskā saikne
Ļaujiet man pastāstīt par manu pieredzi 12 gadu vecumā, kas ir iespaidojusi mani līdz pat šai dienai.
Mana māte teica: „Eduardo, pasteidzies. Mēs kavējam Baznīcas sanāksmes.”
„Mammu, es šodien palikšu ar tēti,” es atbildēju.
„Vai tiešām? Tev ir jāapmeklē tava priesterības kvoruma sanāksme,” viņa teica.
Es atbildēju: „Nabaga tētis! Viņš tiks atstāts viens pats. Es šodien palikšu ar viņu.”
Mans tētis nebija Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas loceklis.
Mana māte ar māsām devās uz svētdienas sanāksmēm. Tā nu es devos pie tēta uz viņa darbnīcu, kur viņam svētdienās patika uzturēties, un, kā jau biju teicis savai mātei, pavadīju kādu laiku, tas ir, dažas minūtes, kopā ar viņu, un tad pajautāju: „Tēt, vai tev viss ir kārtībā?”
Viņš turpināja nodarboties ar savu vaļasprieku, labojot radio aparātus un pulksteņus, un vienkārši man uzsmaidīja.
Tad es viņam teicu: „Es došos spēlēties ar draugiem.”
Tētis, nepaceldams acis, sacīja: „Šodien ir svētdiena. Vai tev nav jāiet uz baznīcu?”
„Jā, bet šodien es pateicu mammai, ka neiešu,” es atbildēju. Tētis turpināja savu darbu, un es uzskatīju to par atļauju — doties prom.
Tajā rītā tika izspēlēta svarīga futbola spēle, un mani draugi bija pateikuši, ka es nedrīkstu palaist to garām, jo mums šajā spēlē ir jāuzvar.
Mans izaicinājums bija tāds, ka, lai nokļūtu līdz futbola laukumam, man bija jātiek garām lūgšanu namam.
Es apņēmīgi skrēju uz futbola laukuma pusi un apstājos pie lielā klupšanas akmens — lūgšanu nama. Es pārskrēju pretējā ielas pusē, kur auga daži lieli koki, un nolēmu skriet starp tiem tā, lai neviens mani nepamanītu, jo tas bija laiks, kad Baznīcas locekļi ieradās uz sanāksmēm.
Es ierados tieši laikā uz spēles sākumu. Es varēju piedalīties spēlē un pārnākt mājās pirms savas mātes.
Līdz šim man bija sekmējies — mūsu komanda uzvarēja, un es biju sajūsmā. Taču diakonu kvoruma padomdevējs bija pamanījis manu meistarīgo skrējienu uz laukumu.
Brālis Fēlikss Espinoza bija redzējis, kā es ātri skrēju no koka līdz kokam, cenšoties palikt nepamanīts.
Nākamās nedēļas sākumā brālis Espinoza ieradās manās mājās un vēlējās ar mani aprunāties. Viņš neko neteica par to, ko bija redzējis svētdienā, un nevaicāja man, kāpēc es neapmeklēju savu sanāksmi.
Viņš tikai pasniedza man rokasgrāmatu un teica: „Es gribētu, lai tu svētdien mācītu priesterības stundu. Es esmu atzīmējis, ka šo nodarbību vadīsi tu. Tā nav tik sarežģīta. Es vēlos, lai tu to izlasītu, un es atnākšu pēc divām dienām, lai palīdzētu tev sagatavoties stundai.” To pateicis, viņš iedeva man rokasgrāmatu un aizgāja.
Es negribēju mācīt nodarbību, taču nespēju viņam atteikt. Tajā svētdienā es biju ieplānojis, ka atkal palikšu kopā ar tēti, proti, man bija vēl viena svarīga futbola spēle.
Brālis Espinoza bija jauniešu apbrīnota personība5. Viņš bija atradis atjaunoto evaņģēliju un mainījis savu dzīvi jeb, citiem vārdiem, savu sirdi.
Kad pienāca sestdienas pēcpusdiena, es nodomāju: „Varbūt rīt es pamodīšos slims un man nebūs jāiet uz baznīcu.” Futbola spēle mani vairs neuztrauca; mani uztrauca stunda, kas man bija jāmāca, it īpaši tādēļ, ka tā bija nodarbība par sabata dienu.
Pienāca svētdiena, un es pamodos veselāks par veselu. Man nebija nekāda attaisnojuma — nekādas iespējas izbēgt.
Tā bija pirmā reize, kad man bija jāmāca stunda, taču brālis Espinoza bija man līdzās, un tā man kļuva par varenas sirds pārmaiņas dienu.
Kopš tā brīža es sāku turēt sabata dienu svētu, un ar laiku, prezidenta Rasela M. Nelsona vārdiem runājot, sabata diena kļuva man par svēta prieka dienu6.
„Kungs, es atdodu Tev visu; man nav nekā vairāk, ko Tev dot.”
Iegūšana
Kā mēs varam iegūt šo vareno sirds pārmaiņu? Tā aizsākas un galu galā tiek iemantota:
-
kad mēs studējam Svētos Rakstus, lai iegūtu zināšanas, kas stiprina mūsu ticību Jēzum Kristum, kas savukārt rada vēlmi mainīties7;
-
kad mēs vairojam šo vēlmi caur lūgšanu un gavēšanu8;
-
kad mēs rīkojamies saskaņā ar studētajiem vai dzirdētajiem vārdiem un stājamies derībā, pakļaujot savu sirdi Viņam, tāpat kā tas notika ar ķēniņa Benjamīna tautu9.
Atzīšana un derība
Kā mēs varam zināt, ka mūsu sirdī notiek pārmaiņas10?
-
Kad mēs vēlamies itin visā izpatikt Dievam11.
-
Kad mēs izturamies pret citiem ar mīlestību, cieņu un uzmanību12.
-
Kad mēs redzam, ka Kristus īpašības sāk kļūt par daļu no mūsu rakstura13.
-
Kad mēs arvien pastāvīgāk izjūtam Svētā Gara vadību14.
-
Kad mēs ievērojam kādu bausli, kam mums ir bijis grūti paklausīt, un turpinām dzīvot saskaņā ar to15.
Vai gan tad, kad mēs cītīgi ieklausāmies mūsu vadītāju padomos un priecīgi nolemjam tos ievērot, mēs neesam pieredzējuši vareno sirds pārmaiņu?
„Kungs, es atdodu Tev visu; man nav nekā vairāk, ko Tev dot.”
Saglabāšana un ieguvumi
Kā mēs varam saglabāt šo vareno pārmaiņu?
-
Katru nedēļu pieņemot Svēto Vakarēdienu un atjaunojot derību — uzņemties Kristus Vārdu, vienmēr atcerēties Viņu un ievērot Viņa baušļus16.
-
Pievēršot savu dzīvi templim17. Regulāra tempļa apmeklēšana un dalība priekšrakstos palīdzēs mums saglabāt jauniegūto un atjaunoto sirdi.
-
Mīlot savus tuvākos un kalpojot viņiem, veicot gādīgas kalpošanas pasākumus un misionāru darbu18.
Tad, mums par lielu prieku, šīs iekšējās pārmaiņas pastiprinās un pārņem mūs tiktāl, ka izpaužas labu darbu pārpilnībā19.
Šī varenā sirds pārmaiņa dāvā mums brīvības, paļāvības un miera izjūtu20.
Šī sirds pārmaiņa nav viens, atsevišķs notikums; lai tā norisinātos, ir nepieciešama ticība, grēku nožēlošana un pastāvīgs garīgais darbs. Tā aizsākas ar vēlmi — pakļaut savu gribu Tam Kungam; un tā īstenojas, kad mēs stājamies derībās ar Viņu un turam tās.
Šī individuālā rīcība pozitīvi ietekmē gan mūs pašus, gan apkārtējos cilvēkus.
Prezidenta Rasela M. Nelsona vārdiem sakot: „Padomājiet, cik ātri postošie konflikti visā pasaulē, kā arī mūsu individuālajā dzīvē tiktu atrisināti, ja mēs visi izlemtu sekot Jēzum Kristum un dzīvot saskaņā ar Viņa mācībām.”21 Šī rīcība — sekot Glābēja mācībām — vedina pie varenās sirds pārmaiņas.
Dārgie brāļi un māsas, jaunieši un bērni, piedaloties konferencē šajā nedēļas nogalē, ļausim, lai mūsu praviešu vārdi, kas nāk no Tā Kunga, ienāktu mūsu sirdīs, lai mēs varētu piedzīvot šo vareno pārmaiņu!
Tos, kuri vēl nav pievienojušies Tā Kunga atjaunotajai Baznīcai, es aicinu uzklausīt misionārus ar patiesu vēlmi uzzināt, ko Dievs no jums sagaida, un piedzīvot šo iekšējo pārmaiņu22.
Šī ir tā diena, kad izlemt — sekot Tam Kungam Jēzum Kristum. „Kungs, es atdodu Tev savu sirdi; man nav nekā vairāk, ko Tev dot.”
Līdzīgi kā gadījumā ar gredzenu, kas tika atgūts pēc kuģa avārijas, ja mēs atdodam savu sirdi Dievam, mēs tiekam izglābti no šīs dzīves trakojošajām vētrām, un šajā procesā tiekam šķīstīti un attīrīti caur Kristus veikto Izpirkšanu un kļūstam par „Kristus bērniem”, būdami garīgi „dzimuši no Viņa”23. Par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.