Kristus dziedina to, kas ir sabojāts
Viņš var dziedināt sabojātās attiecības ar Dievu, sabojātās attiecības ar apkārtējiem un to, kas ir bojāts mūsos pašos.
Pirms dažiem gadiem kādā ģimenes pasākumā mans astoņgadīgais brāļadēls Viljams pajautāja mūsu vecākajam dēlam Braitonam, vai viņš vēlētos uzspēlēt ar viņu bumbu. Braitons ar entuziasmu atbildēja: „Jā! Ar prieku!” Kad viņi jau diezgan ilgu laiku bija spēlējuši, Braitons aizsita bumbu garām un nejauši saplēsa vienu no vecvecāku antīkajiem puķupodiem.
Braitons jutās šausmīgi. Kad viņš sāka uzlasīt puķupoda lauskas, Viljams piegāja pie sava brālēna un mīloši papliķēja viņam pa muguru. Viņš mierināja: „Neuztraucies, Braiton. Arī es reiz kaut ko saplēsu vecmāmiņas un vectētiņa mājā, un vecmāmiņa aplika man roku un teica: „Tas nekas, Viljam! Tev taču ir tikai pieci gadi.”
Braitons uz to atbildēja: „Bet, Viljam, man ir 23!”
Mēs varam daudz mācīties no Svētajiem Rakstiem par to, kā mūsu Glābējs Jēzus Kristus var palīdzēt mums veiksmīgi tikt galā ar mūsu dzīves bojātajiem aspektiem — lai arī kāds būtu mūsu vecums. Viņš var dziedināt sabojātās attiecības ar Dievu, sabojātās attiecības ar apkārtējiem un to, kas ir bojāts mūsos pašos.
Sabojātās attiecības ar Dievu
Kamēr Glābējs mācīja templī, rakstu mācītāji un farizeji atveda pie Viņa kādu sievieti. Par viņas dzīvi mums ir zināms tikai tas, ka viņa tika „pienākta laulības pārkāpšanā”1. Bieži vien Svētie Raksti sniedz tikai nelielu ieskatu kāda cilvēka dzīvē, un, pamatojoties uz to, mēs dažkārt izjūtam tieksmi — kādu cildināt vai nosodīt. Ne par viena cilvēka dzīvi nevar spriest pēc kāda brīnišķīga brīža vai pēc kādas vilšanās pilnas publiskās neveiksmes. Šo Svēto Rakstu stāstu nolūks ir palīdzēt mums saprast, ka Kristus bija risinājums tolaik, un Viņš ir risinājums arī tagad. Viņš zina par mums visu, arī to, ko tieši mums nākas pārciest, kā arī mūsu spējas un vājības.
Kristus atbilde šai dārgajai Dieva meitai bija šāda: „Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!”2 Vēl viens veids, kā pateikt „ej un negrēko vairs”, varētu būt — „ej un mainies”. Glābējs aicināja viņu nožēlot grēkus: mainīt savu uzvedību, savas attiecības ar citiem, savu attieksmi pašai pret sevi un savu sirdi.
„Pateicoties Kristum, mūsu lēmums „iet uz priekšu un mainīties” var arī ļaut mums „iet uz priekšu un tapt dziedinātiem”, jo Viņš ir dziedināšanas avots itin visam, kas mūsu dzīvē ir sabojāts. Būdams diženais Starpnieks un Aizstāvis Tēva priekšā, Kristus iesvēta un atjauno sabojātas attiecības, pats svarīgākais — mūsu attiecības ar Dievu.
Džozefa Smita tulkojumā ir skaidri teikts, ka sieviete paklausīja Glābēja padomam un mainīja savu dzīvi: „Un no tās stundas sieva slavēja Dievu un ticēja Viņa vārdam.”3 Diemžēl mēs nezinām ne viņas vārdu, ne arī kādu citu informāciju par viņas dzīvi pēc šī brīža, taču lēmums — nožēlot grēkus un mainīties — noteikti prasīja no viņas lielu apņēmību, pazemību un ticību Tam Kungam, Jēzum Kristum. Mēs zinām, ka viņa bija sieviete, kura „ticēja Viņa vārdam”, saprotot, ka neatrodas ārpus Viņa bezgalīgā un mūžīgā upura ietekmes.
Sabojātās attiecības ar apkārtējiem
Lūkas 15. nodaļā mēs lasām līdzību par kādu vīru, kuram bija divi dēli. Jaunākais dēls lūdza tēvam savu mantojuma daļu, aizceļoja uz tālu zemi un izšķieda savu mantu, izlaidīgi dzīvodams4.
„Kad nu viņš visu bija izšķērdējis, tai zemē izcēlās liels bads, un viņam sāka pietrūkt.
Tad viņš nogāja un piemetās pie kāda tās zemes pilsoņa; tas to sūtīja savā tīrumā cūkas ganīt.
Un viņš būtu bijis priecīgs dabūt sēnalas, ko cūkas ēda, lai ar tām pildītu savu vēderu, bet neviens viņam tās nedeva.
Tad viņš, pie atziņas nācis, sacīja: cik algādžu nav manam tēvam, kuriem maizes papilnam, kamēr es te mirstu badā.
Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi,
es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; pieņem mani par vienu no saviem algādžiem!
Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja.”5
Tas, ka tēvs skrēja pretī savam dēlam, manuprāt, ir nozīmīgi. Šis dēls pavisam noteikti bija nodarījis savam tēvam dziļas un sirdi plosošas sāpes. Turklāt, tēvs, iespējams, jutās patiesi apkaunots par sava dēla rīcību.
Tad kāpēc gan tēvs negaidīja, kamēr viņa dēls atvainosies? Kāpēc gan viņš negaidīja atlīdzinājuma un izlīguma piedāvājumu, pirms piedot un izrādīt viņam savu mīlestību? Es bieži esmu par to domājusi.
Tas Kungs māca, ka piedošana citiem ir vispārēja pavēle: „Es, Tas Kungs, piedošu tam, kuram Es piedošu, bet no jums tiek prasīts piedot visiem cilvēkiem.”6 Piedošana citiem var prasīt ārkārtīgi lielu drosmi un pazemību. Tā var prasīt arī laiku. Tā prasa, lai mēs izrādītu ticību Tam Kungam un paļautos uz Viņu, pašiem uzņemoties atbildību par savas sirds stāvokli. Šeit slēpjas mūsu rīcības brīvības nozīmīgums un spēks.
Raksturojot tēvu līdzībā par pazudušo dēlu, Glābējs uzsvēra, ka piedošana ir viena no cēlākajām dāvanām, ko mēs varam dot cits citam un vairāk par visu — paši sev. Atvieglot savu sirdi caur piedošanu ne vienmēr ir viegli, taču, pateicoties Jēzus Kristus iespēju dodošajam spēkam, tas ir iespējams.
Tas, kas ir bojāts mūsos pašos
Apustuļu darbu 3. nodaļā mēs uzzinām par kādu vīru, kurš bija kropls kopš dzimšanas un kuru „ik dienas nolika pie Tempļa durvīm, sauktām par Krāšņajām, lai viņš lūgtu dāvanas no tiem, kas gāja Templī”7.
Kroplajam ubagam bija vairāk nekā 40 gadu8, un viņš visu savu dzīvi bija pavadījis šķietami neremdināmu vēlmju un gaidu stāvoklī, jo viņš bija atkarīgs no citu cilvēku dāsnuma.
Kādu dienu viņš ieraudzīja „Pēteri un Jāni, kas gribēja ieiet Templī, [un] lūdza kādu dāvanu.
Bet Pēteris ar Jāni, to cieši uzlūkodami, teica: „Skaties uz mums.”
Tas pievērsās viņiem, cerēdams kaut ko no viņiem saņemt.
Bet Pēteris sacīja: „Sudraba un zelta man nav; bet, kas man ir, to es tev dodu: nacarieša Jēzus Kristus Vārdā — staigā!”
Un, satvēris pie labās rokas, Pēteris to pacēla; tūdaļ viņa pēdas un krumšļi kļuva stingri,
un, uzlēcis kājās, viņš varēja staigāt: viņš iegāja kopā ar viņiem Templī, staigāja un lēkāja un slavēja Dievu.”9
Arī mēs bieži varam nonākt situācijā, kad, līdzīgi kroplajam ubagam pie tempļa durvīm, pacietīgi — vai dažkārt nepacietīgi — gaidām uz To Kungu10. Mēs gaidām fizisku vai emocionālu dziedināšanu. Mēs gaidām atbildes, kas uzrunās mūs līdz pašiem sirds dziļumiem. Mēs gaidām brīnumu.
Gaidīšana uz To Kungu var būt svēta pieredze — spodrināšanas un attīrīšanas pieredze, kuras gaitā mēs varam personīgi un padziļināti iepazīt Glābēju. Gaidīšana uz To Kungu var būt arī norise, kuras gaitā mēs vaicājam: „Ak Dievs, kur Tu esi?”11, — norise, kurā ir nepieciešama garīgā neatlaidība, kas prasa īstenot ticību Kristum, apzināti izvēloties Viņu atkal un atkal, un atkal. Es esmu iepazinusi šo norisi, un es saprotu, ko nozīmē šāda gaidīšana.
Es neskaitāmas stundas esmu pavadījusi vēža ārstniecības iestādē, vienota savās ciešanās ar daudziem citiem, kuri ilgojas tikt dziedināti. Daži ir izdzīvojuši, citi — nē. Tur es daudz padziļinātāk esmu mācījusies, ka atbrīvošana no pārbaudījumiem katram no mums ir atšķirīga, un tādēļ mums vajadzētu mazāk pievērsties tam, kā mēs tiekam atbrīvoti, un vairāk — Pašam Atbrīvotājam. Mums allaž vajadzētu pievērsties Jēzum Kristum!
Ticības izrādīšana Kristum nozīmē paļaušanos ne tikai uz Dieva gribu, bet arī uz Viņa nolikto laiku. Viņš precīzi zina to, kas mums ir nepieciešams un kad tieši mums tas ir nepieciešams. Pakļaujoties Tā Kunga gribai, mēs galu galā saņemsim ievērojami vairāk par to, ko bijām vēlējušies.
Mani dārgie draugi, mums visiem dzīvē ir kaut kas sabojāts, kas ir jāsalabo, jāsaved kārtībā vai jādziedina. Ja mēs pievēršamies Glābējam, ja mēs pieskaņojam savu sirdi un prātu Viņam un nožēlojam grēkus, Viņš nāk pie mums „ar dziedinājumu Savos spārnos”12, mīloši ieskauj mūs Savās rokās un saka: „Tas nekas. Tev ir tikai 5 gadi — vai 16, 23, 48, 64 vai 91. Mēs to varam labot kopā!”
Es jums liecinu, ka jūsu dzīvē nav nekā tāda, kas, esot sabojāts, atrastos ārpus Jēzus Kristus dziedinošā, pestījošā un iespēju dodošā spēka ietekmes. Jēzus Kristus, kuram ir vara dziedināt, svētajā un svētīgajā Vārdā, āmen.