Nebīstieties, ticiet tikai!
Uzsāciet savus laimes meklējumus, ar pateicību pieņemot tās veltes, ko mēs jau esam saņēmuši no katras labas dāvanas devēja.
Šodien es ar savu uzrunu vēršos pie Baznīcas jaunajiem ļaudīm, ar to saprotot ikvienu, kurš ir prezidenta Rasela M. Nelsona vecumā un jaunāks. Es reti izmantoju uzskates līdzekļus, tomēr nevarēju atturēties no padalīšanās ar šo.
Šis cri de coeur (žēlabainais sauciens) nāk no manas astoņgadīgās draudzenes Merinas Arnoldas, ko viņa ir rakstījusi septiņu gadu vecumā. Es pārtulkošu jums viņas rakstu agrīni pārveidotajā ēģiptiešu valodā:
Dārgais bīskap,
visprējā konfience
bija garlaicīga kādēļ
Mums tas būt
Jādara? Saki man kādēļ
Patisi jūsu, Merina
Arnolda1.
Merina, uzruna, ko es gatavojos sniegt, neapšaubāmi atkal sagādās tev vilšanos. Taču, kad tu rakstīsi savam bīskapam, lai pažēlotos, būtu svarīgi, lai tu pateiktu viņam, ka mani sauc „Kīrons, elders Patriks Kīrons”.
Jau teju divu gadu garumā mūsu planētu ir pārņēmusi Bībeles mēroga pandēmija, un, lai gan šai sērgai ir izdevies teju pilnībā apstādināt sabiedrisko dzīvi, tā, acīmredzot, nav apturējusi brutalitāti, vardarbību un nežēlīgo agresiju politiskajā jomā — gan valstiskajā, gan starptautiskajā līmenī. It kā jau ar to visu nebūtu gana, mums joprojām nākas saskarties ar ilgtermiņa sociālajām un kultūras dzīves problēmām, sākot ar finansiālajiem zaudējumiem līdz vides piesārņojumam, rasu nevienlīdzībai un tā tālāk.
Šie brāzmainie vēji un tumšās dienas var laupīt drosmi gados jaunajiem starp mums — tiem, kurus mēs vēlamies redzēt optimisma un entuziasma pilnus attiecībā uz mūsu dzīves rītdienu. Mēdz teikt, ka „jauniešu spēks ir visas pasaules vērtīgākā bagātība. Jaunie ļaudis … ir mūsu nākotnes … atspulgs”2. Turklāt mūsu bērni ir tās uzticības personas, kuru rokās tiks nodots šīs Baznīcas liktenis.
Ņemot vērā tagadējo situāciju, šķiet saprotami, ka jauno ļaužu ideālisms ir nedaudz sarucis. Doktore Lorija Santosa, Jēlas universitātes profesore, nesen izstrādāja mācību kursu ar nosaukumu „Psiholoģija un laba dzīve”. „Pirmajā šī kursa noturēšanas gadā tam pieteicās teju [ceturtā daļa] no [visiem] bakalaura līmeņa studentiem.”3 Viņas raidierakstu pēcāk noskatījās vairāk nekā 64 miljoni cilvēku. Aprakstot šo fenomenu, kāds žurnālists atzīmēja, cik sāpinoši ir noraudzīties, kā tik daudz gudru, jaunu studentu, kā arī pieaugušo izmisīgi „meklē kaut ko, ko ir zaudējuši”, vai, kas vēl sliktāk, ilgojas pēc kaut kā tāda, kā tiem nekad nav bijis4.
Mans šīsdienas lūgums mūsu jauniešiem un jums, vecāki un pieaugušie, kuri dod viņiem padomus, ir uzsākt savus laimes meklējumus, ar pateicību pieņemot tās veltes, ko mēs jau esam saņēmuši no katras labas dāvanas devēja5. Tieši šajā brīdī, kad daudzi šajā pasaulē uzdod būtiskus dvēseles jautājumus, mums vajadzētu atbildēt uz tiem ar Jēzus Kristus evaņģēlija „labo vēsti”6. Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca, kas tur augstā vērtē pasaules Glābēja misiju un vēstījumu, piedāvā mūžības ietvaros visbūtiskāko veidu, kā atrast labo un darīt labu šajā grūtību laikā.
Prezidents Rasels M. Nelsons ir teicis, ka šai jauno cilvēku paaudzei ir pa spēkam „iespaidot pasauli daudz [pozitīvāk] nekā jebkurai no līdzšinējām paaudzēm”7. Mums vairāk par jebkuru citu vajadzētu „dziedāt dziesmu par mīlestību, kas pestī”8, taču tas prasa tāda veida disciplinētību jeb, citiem vārdiem, „māceklību”, kura pasargātu mūs no negatīvas attieksmes un destruktīviem ieradumiem, kas var novirzīt mūs no meldiņa, kad mēs cenšamies dziedāt šo mūžīgās glābšanas dziesmu.
Pat tad, ja mēs paliekam „ielas saulainajā pusē”9, mums var nākties saskrieties ar kādu zelli, kurš ir apņēmies it visā atrast kaut ko drūmu un nomācošu. Jums ir zināms viņa moto: „Vistumšākais brīdis vienmēr ir tieši pirms tam, kad viss kļūst piķa melns.” Cik ļaunprātīgs skatījums un cik nožēlojama esamība! Jā, dažkārt mēs vēlamies aizbēgt no situācijas, kurā atrodamies, taču mums pavisam noteikti nekad nevajadzētu bēgt no tā, kas mēs esam, būdami dzīvā Dieva bērni, kurš mūs mīl, kurš allaž ir gatavs mums piedot un kurš nekad un nemūžam mūs nepametīs. Jūs esat Viņa visdārgākais īpašums. Jūs esat Viņa bērni, kuriem Viņš ir devis praviešus un apsolījumus, garīgās dāvanas un atklāsmes, brīnumus un vēstījumus, kā arī eņģeļus abpus priekškaram10.
Viņš ir devis jums arī Baznīcu, kas stiprina ģimenes šajā laicīgajā dzīvē un saista tās kopā uz mūžību. Tā piedāvā vairāk nekā 31 tūkstoti bīskapiju un draudžu, kur ļaudis pulcējas un dzied, un gavē, un lūdz cits par citu, un ziedo savus līdzekļus trūcīgajiem. Tā ir vieta, kur katra persona tiek saukta vārdā, uzskaitīta un saņem kalpošanu un kur draugi un kaimiņi brīvprātīgi kalpo cits citam aicinājumos, sākot ar garīdzniecības darbu un beidzot ar pārraudzības pienākumiem. Tūkstošiem jauno pieaugušo un arī senioru pāru kalpo misijā par personīgajiem līdzekļiem, bez jebkādas teikšanas par to, kur viņi strādās, un gan gados jauni, gan veci Baznīcas locekļi ceļo uz tempļiem, lai izpildītu svētos priekšrakstus, kas ir nepieciešami visas cilvēces ģimenes saistīšanai — pārdroša nodarbe šajā, tik sašķeltajā pasaulē, kas tomēr apliecina, ka šāda šķelšanās pastāvēs tikai uz laiku. Tie ir tikai daži no iemesliem, ko mēs varam minēt, runājot par „cerības pamatu [mūsos]”11.
Protams, mūsu dienās jebkuram Jēzus Kristus māceklim nākas saskarties ar ārkārtīgi sarežģītiem izaicinājumiem. Šīs Baznīcas vadītāji velta savu dzīvi centieniem saņemt Tā Kunga norādījumus šo grūtību risināšanai. Ja daļa no tām netiek atrisināta veidā, kas apmierina pilnīgi visus, tad varbūt tam ir lemts kļūt par daļu no krusta, kas mums, saskaņā ar Jēzus teikto, būtu jāuzņemas, lai sekotu Viņam12. Tieši tādēļ, ka mūsu dzīvē būs tumšas dienas un sarežģītas problēmas, Dievs ir apsolījis, ka Viņš, runājot no mākoņu staba dienā un no uguns staba naktī, vadīs praviešus, dos dzelzs margu, atdarīs šauros vārtus, kas ved uz šauro taku, un, svarīgāk par visu, dāvās mums spēku šī ceļa pabeigšanai13.
Tādēļ, lūdzu, lūdzu, palieciet uz visu mielastu, pat ja jūs neesat pārliecināti, ka vēlaties nobaudīt brokoli! Gozējieties Viņa gaismā un palienējiet šim mērķim arī savu sveci14. Tas tiek mācīts jau Sākumskolā: Jēzus tik tiešām vēlas, „lai [jūs būtu] kā mirdzošs saulstariņš”15.
Kad ebreju vadītājs Jairs lūdzās, lai Jēzus izdziedina viņa divpadsmitgadīgo meitiņu, kura gulēja mājās uz miršanu, Glābēju tik ilgstoši aizkavēja apkārtējo ļaužu pūlis, ka drīz vien pie šī satrauktā tēva ieradās kalps, kurš teica: „Tava meitiņa ir mirusi, neapgrūtini Mācītāju.”
„Bet Jēzus, to dzirdējis, tam teica: „Nebīsties, tici tikai, un viņa taps izglābta.”16
Un viņa tapa dziedināta. Un tāpat būs ar jums. Nebīstieties, ticiet tikai.
Tā kā ikviens no jums šajā auditorijā ir dārgs Dievam un šai Baznīcai, es noslēgšu ar šo īpašo apustuļa paziņojumu. Vēl pirms jūs saņēmāt Svētā Gara dāvanu, jūsu dvēselē jau bija iedēstīta Kristus gaisma17 — tā „gaisma, kas ir visā, kas dod dzīvību visam”18 un labvēlīgi iespaido ikviena cilvēka sirdi, kurš jebkad ir dzīvojis vai dzīvos. Šī gaisma ir tikusi dota, lai pasargātu un mācītu jūs. Viens no tās būtiskākajiem vēstījumiem ir tāds, ka dzīvība ir pati vērtīgākā no visām dāvanām — dāvana, kura ir iemantojama uz mūžību tikai caur Tā Kunga Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu. Būdams pasaules gaisma un dzīvība19, Dieva Vienpiedzimušais Dēls nāca, lai dotu mums dzīvību, uzveicot nāvi.
Mums ir visā pilnībā jāapņemas aizsargāt šo dzīvības dāvanu un jāsteidz palīgā tiem, kuri riskē ar atteikšanos no šīs svētās dāvanas. Vadītāji, padomdevēji, draugi, ģimenes locekļi, pievērsiet uzmanību depresijas, izmisuma pazīmēm vai jebkam citam, kas liecina par varbūtēju paškaitējumu. Piedāvājiet savu palīdzību. Uzklausiet. Ja nepieciešams, mēģiniet kaut kādi iejaukties.
Uzrunājot ikvienu no mūsu jauniešiem, kam ir smagi, es saku: lai kādas būtu jūsu bažas vai grūtības, pašnāvība, pavisam uzskatāmi, nav nekāds risinājums. Tā neremdinās jūsu sāpes vai, jūsuprāt, jūsu pašu radītās sāpes. Dzīvojot pasaulē, kam tik izmisīgi nepieciešama visa iespējamā gaisma, ko tā var gūt, lūdzu, nemaziniet to mūžīgo gaismu, ko Dievs ir ielicis jūsu dvēselē pirms pasaules pirmsākumiem! Aprunājieties ar kādu. Lūdziet palīdzību. Neiznīciniet dzīvību, kuras saglabāšanai Kristus ir atdevis Savu dzīvību. Jūs varat panest šīs mirstīgās dzīves grūtības, jo mēs jums palīdzēsim tās panest. Jūs esat stiprāki nekā jums šķiet. Jums ir pieejama apkārtējo cilvēku un it sevišķi Dieva palīdzība. Jūs esat mīlēti, novērtēti un vajadzīgi. Jūs mums esat vajadzīgi! Nebīstieties, ticiet tikai.
Kāds, kuram nācās saskarties ar daudz bezcerīgākiem apstākļiem nekā ikvienam no mums jebkad nāksies pieredzēt, reiz izsaucās: „Ejiet uz priekšu, [mani mīļotie, jaunie draugi]. Drosmi, … un uz priekšu, uz uzvaru! Lai jūsu sirdis priecājas un ir ārkārtīgi līksmas.”20 Mums ir tik daudz, par ko priecāties. Mēs esam cits citam, un mums ir Viņš. Neliedziet mums iespēju uz jūsu klātbūtni. Par to es lūdzos Tā Kunga Jēzus Kristus, mūsu Skolotāja, svētajā un svētītajā Vārdā, āmen.