Apmācībā par rokasgrāmatām uzsvērts glābšanas darbs
Vispasaules vadītāju apmācībā 2011. gada februārī Augstākā Prezidija un Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļi apmācīja dalībniekus par jauno rokasgrāmatu efektīvāku izmantošanu. Sanāksme bija turpinājums 2010. gada novembra Vispasaules vadītāju apmācībai, kurā vadītāji tika iepazīstināti ar jaunajām rokasgrāmatām.
Runātāji akcentēja, kādā veidā rokasgrāmatas izmantot iedvesmojošākā veidā, cik svarīgi ir izprast jauno rokasgrāmatu doktrināro pamatu, kādā veidā pielietot pielāgošanas principus Baznīcas programmām, kādā veidā rokasgrāmatās ietvertās izmaiņas var tikt pielietotas glābšanas darba veikšanā un sieviešu lomu padomēs.
Pārraidē piedalījās prezidents Henrijs B. Airings, pirmais padomnieks Augstākajā Prezidijā; elderi Rasels M. Nelsons, Dalins H. Ouks, Ričards G. Skots, Roberts D. Heilzs, Džefrijs R. Holands, Deivids A. Bednārs, Kventins L. Kuks, D. Tods Kristofersons un Nīls L. Andersens no Divpadsmit apustuļu kvoruma; elderi Kreigs C. Kristensens, Brūss D. Porters un V. Kreigs Cviks no Septiņdesmitajiem; un palīgorganizāciju vispārējie prezidenti.
Rokasgrāmatu izmantošana iedvesmojošākā veidā
Nosaucot sanāksmi par „otro iespēju, lai atklātu, kādā veidā rokasgrāmatu pielietot efektīvāk”, prezidents Airings mudināja vadītājus palielināt savas spējas saņemt atklāsmi.
„Vienīgi ar Garu jūs zināsiet, kā pielietot to, ko jūs lasāt rokasgrāmatā,” viņš teica. „… Jums var likties nepraktiski sagaidīt vai pat cerēt uz atklāsmes straumi, kas jums nepieciešama jūsu ikdienas kalpošanā. Tā nenāks bez ticības un grūta darba, taču tā ir iespējama.”
Prezidents Airings apsolīja, ka, ja vadītāji strādās un lūgs, lai „lai izprastu un rīkotos atbilstoši dzīvības vārdiem”, kas viņiem doti, Tas Kungs viņiem palīdzēs vairāk kalpot un labāk vadīt, nekā viņi to spēj tikai ar saviem spēkiem.
Rokasgrāmatu doktrinārais pamats
„Rokasgrāmata ir doktrināra,” teica elders Ouks, „un ir īsāka par iepriekšējo rokasgrāmatu, jo tā atturas no likumu izklāstīšanas vai norādījumu došanas par daudziem tematiem. Tā vietā, tajā sniegti principi, ko iedvesmoti vadītāji var pielietot … atbilstoši vietējiem apstākļiem.”
Elders Bednārs un elders Kristofersons brīdināja vadītājus neizlaist Handbook 2 sākuma nodaļas, lasot tālākajās nodaļās dotos noteikumus. Sākuma nodaļas sniedz doktrināru pamatu tālāk doto principu un noteikumu izpratnei un pielietošanai.
Elders Bednārs teica, ka tas, ka rokasgrāmatas ir „balstītas uz principiem un tajās ir mazāk izskaidrotu atsevišķu piemēru, prasa no mums visiem lielāku garīgumu un izvirza stingrākas prasības”.
Pielāgošanas principi
„Mēs nenovirzāmies no rokasgrāmatās rakstītā attiecībā uz doktrīnu, derībām un noteikumiem, ko noteicis Augstākais Prezidijs un Divpadsmitie,” teica elders Nelsons. „Pielāgošana ir atļauta attiecībā uz dažām citām aktivitātēm, lai atbilstu vietējiem apstākļiem.”
Saskaņā ar eldera Portera teikto, 17. nodaļa „Vienveidīgums un pielāgošana” tika iekļauta, lai palīdzētu vietējiem vadītājiem sekot Garam un noteikt, kas ir atbilstoši, lai pielāgotu noteiktas programmas. Nodaļā ir paskaidrots, ko nedrīkst mainīt, un ir sniegti šādi pieci nosacījumi, kad var veikt pielāgošanu: ģimenes apstākļi, grūtības ar transportu un saziņu, mazi kvorumi un klases, nepietiekams vadītāju skaits un drošības apsvērumi.
„Atbilstoši veikta pielāgošana nevājina Baznīcu, tieši otrādi, tā stiprina to,” teica elders Porters runā, ko nolasīja elders V. Kreigs Cviks no Septiņdesmitajiem. Ar iedvesmu veicot pielāgošanu, vietējiem vadītājiem nevajag domāt, ka viņa izvēlas to, kas neatbilst ideālam. „Katrai Baznīcas vienībai ir pieeja doktrīnām, priekšrakstiem, priesterības spēkam un Gara dāvanām, kas nepieciešamas Dieva bērnu glābšanai un paaugstināšanai,” rakstīja elders Porters.
Glābšanas darbs
Izmaiņas, kas veiktas visā Handbook 2, ir paredzētas, lai sekmētu glābšanas darbu. Prezidents Airings teica: „Rokasgrāmata kļūs jums par dārgumu, ja jūs to izmantosiet, lai vadītu citus izvēlēties ceļu uz mūžīgo dzīvi. Tāds ir tās nolūks.”
5. nodaļa ar nosaukumu „Glābšanas darbs bīskapijā un stabā” īpaši apvieno vairākus tematus, kas iepriekš tika skatīti atsevišķi, starp kuriem ir Baznīcas locekļu misionāru darbs, pievērsto saglabāšana, aktivizēšana, tempļa un ģimenes vēstures darbs un evaņģēlija mācīšana.
„Pāvils teica, ka laiku pilnības atklāšanā viss tiks apvienots Kristū,” teica elders Bednārs (skat. Efeziešiem 1:10). „Tas ir viens darbs.”
Piemēram, tas, ko iepriekš daži uzskatīja par atsevišķām Baznīcas misijām, ir „tas pats darbs dažādās sfērās,” viņš teica. Misionāru darbs ir evaņģēlija sludināšana un citu cilvēku aicināšana saņemt svētus priekšrakstus un noslēgt derības. Svēto pilnveidošana — tostarp, saglabāšana, aktivizēšana un mācīšana — ir darbs aicināt cilvēkus godāt priekšrakstus un derības. Mirušo pestīšana, veicot ģimenes vēstures un tempļa darbu, ir iespēju sniegšana mirušajiem saņemt priekšrakstus un noslēgt derības.
Elders Holands teica, ka kopumā izmaiņas rokasgrāmatā vada uz izpratni, ka kvorumu un palīgorganizāciju vadītāji neatrodas bīskapijas padomē tāpēc, lai domātu tikai par sava kvoruma vai palīgorganizācijas locekļiem, bet viņiem ir kopīga atbildība par visu Baznīcas locekļu garīgo labklājību.
Elders Kuks palīdzēja izskaidrot, kā dažas noteikumu izmaiņas Handbook 2 sekmē glābšanas darbu.
Viņš uzsvēra, cik svarīgi ir bīskapiem un bīskapijas padomēm apmierināt labklājības vajadzības, kad vairs nepastāv labklājības sapulces. Viņš izskaidroja Melhisedeka priesterības vadītāju pieaugošo lomu kvoruma locekļu konsultēšanā. Vēl viņš izskaidroja izmaiņas, kas ļauj tēviem, kuri nav pilnībā tempļa cienīgi, noteiktos gadījumos piedalīties priekšrakstos un svētībās viņu ģimenes locekļiem.
„Mēs nenodarbojamies ar programmu īstenošanu vai organizācijas pārvaldīšanu,” teica elders Bednārs. „Tas ir nepieciešams, bet ar to nepietiek. Šis ir glābšanas darbs. Un, sākot domāt par priekšrakstiem un derībām, priesterības vadītājiem vajadzētu atbilstoši uzdot jautājumu — kas ir nākamais priekšraksts, kas ir nepieciešams šī cilvēka vai šīs ģimenes dzīvē un kādos veidos mēs varam palīdzēt sagatavoties?”
Sievietes padomē
Elders Skots pauda bažas, ka dažās vietās vadītāji palaiž garām iespēju iesaistīt sievietes kopējās apspriedēs. „Ja [sievietes] var tikt mudinātas nepiespiesti piedalīties bīskapijas padomes sapulcēs, viņu idejas allaž ir noderīgas un iedvesmojošas,” viņš teica.
„Vadītāji var sekmēt piedalīšanos, saucot māsas vārdā un paužot pateicību par sniegtajiem ieskatiem un ieteikumiem,” paskaidroja elders Skots.
„Papildu svētība, kas ienāk priesterības vadītāju mājās,” kuri ievēro šīs vadlīnijas, ir tāda, ka „šie vīrieši var sākt vairāk novērtēt savu sievu svēto lomu savās mājās,” viņš piebilda.
Viņš mācīja par to, cik svarīgi ir tiekties pēc vienprātības padomes locekļu starpā. Kad šāda sajūta rodas, vadītājs to var atpazīt un aicināt balsot. Gadījumos, kad padomes locekļi varētu nebūt vienprātīgi, vadītājiem vajadzētu lūgt katru bīskapijas padomes locekli izteikt savu viedokli, paust pateicību par izteikto viedokli, pieņemt lēmumu un lūgt padomes locekļus vienoti atbalstīt šo lēmumu. Elders Skots uzsvēra to, cik svarīgi ir saglabāt konfidencialitāti saistībā ar bīskapijas padomes jautājumiem.
Gaidāmie rezultāti
Elders Nelsons noslēdza apmācību, paužot trīs cerības: ka vienkāršošana ļaus Baznīcas locekļu laiku un resursus izmantot efektīvāk, ka katrā priesterības nesējā pieaugs priesterības spēks, lai svētītu katru cilvēku un katru ģimeni Baznīcā, un ka katrs Baznīcas loceklis varēs sajust lielāku vēlmi ziedoties un būt par mācekli.
Glābšanas darbā priesterības vadītājiem vajag domāt par nākamajiem priekšrakstiem, kas nepieciešami cilvēkam, un kādā veidā palīdzēt viņam sagatavoties.
Kreiga Daimonda foto, © IRI
Baznīcas vadītāji teica, ka vadītāju sapulcēs gan vīriešiem, gan sievietēm jāļauj paust savas domas vienlīdzīgi un nepiespiesti.
KREIGA DAIMONDA FOTOGRĀFIJA