Kukurūzas plāceņu brīnums
„Iesim un kāpsim Tā Kunga kalnā, … Dieva namā”. (2. Nefija 12:3).
Divi jauni vīrieši, ģērbti baltos kreklos un kaklasaitēs, atnāca uz mūsu māju Hondurasā. „Mēs esam no Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas,” viņi teica.
Mamma aicināja viņus ienākt. Misionāri mācīja mūsu ģimenei par Jēzus Kristus evaņģēliju. Lai gan man bija tikai deviņi gadi, es savā sirdī jutu viņu vārdu patiesumu.
„Kas mums ir jādara, lai kļūtu par Kristus baznīcas locekļiem?” jautāja tētis.
„Jākristās,” teica viens no elderiem.
Mēs ar mammu un tēti kristījāmies pēc viena mēneša. Mans brālis Tomass, kuram bija seši gadi, tiks kristīts pēc diviem gadiem.
Mācot vairāk par evaņģēliju, elderi mums paskaidroja, kā ģimenes var tikt saistītas kopā templī.
Tuvākais templis bija Gvatemalā, daudzu kilometru attālumā. Mums bija nepieciešams maksāt par braucienu ar autobusu divu dienu garumā un par apmešanos pilsētā. Mums nebija naudas šādam braucienam, bet mamma un tētis nepieļāva, lai tas mūs kavētu apmeklēt templi.
Katru gadu mūsu ģimene audzēja kukurūzu. Mēs to izmantojām, lai gatavotu kukurūzas plāceņus un pārdotu tos ceļotājiem, kas šķērsoja mūsu ciematu.
Mamma paņēma papīru un zīmuli. Viņa uzrakstīja dažus skaitļus un teica: „Mums ir jāpārdod 2500 kukurūzas plāceņi, lai samaksātu par mūsu ceļojumu.”
Manas acis iepletās. Tik daudz kukurūzas plāceņu! „Mēs vēl nekad neesam pārdevuši tik daudz kukurūzas plāceņu,” es teicu.
Mamma neizskatījās noraizējusies. „Tas Kungs par visu parūpēsies,” viņa teica. „Raul, tev un Tomasam ir jāpalīdz tētim novākt kukurūzu,” mamma man teica.
Mēs ar Tomasu palīdzējām tētim novākt kukurūzu. Katru dienu mamma to samala, taisīja mīklu un cepa plāceņus. Mēs ar Tomasu nesām kukurūzas plāceņus uz ciematu.
„Šodien atbrauca autobuss ar tūristiem,” es pateicu mammai, kad mēs atgriezāmies mājās pirmajā dienā. „Mēs pārdevām daudz kukurūzas plāceņu.”
„Tas ir brīnums,” teica mamma.
Ar katru dienu mēs pārdevām aizvien vairāk kukurūzas plāceņu. Pēc dažiem mēnešiem mēs bijām sakrājuši naudu, kas bija nepieciešama, lai ceļotu uz Gvatemalu. Bet es joprojām uztraucos. Es biju dzirdējusi par laupītājiem, kas apstādināja autobusus, kuri brauca cauri džungļiem. Viņi paņēma visu vērtīgo, kas bija pasažieriem.
„Bet kā ar laupītājiem?” es jautāju.
„Tas Kungs mūs pasargās,” teica mamma. Tad viņa teica: „Raul, vai tu tici evaņģēlijam?”
„Jā.”
„Tad tu zini, ka mums ir jādara viss, kas ir mūsu spēkos, lai sekotu Tam Kungam un Viņa praviešiem.”
Vienu gadu pēc kristīšanās mana ģimene bija gatava ceļojumam uz templi. Ar autobusu mēs aizbraucām uz Gvatemalas pilsētu. Es nekad neaizmirsīšu Garu, kuru es jutu, kad mana ģimene tika saistīta kopā uz laiku un mūžību.
Tajā vakarā, kad es nometos ceļos, lai noskaitītu savu lūgšanu, es pateicos Debesu Tēvam par tempļa svētībām.
Džima Madsena ilustrācijas