Sāciet ar lūgšanu
Meklēt atbildes? Šie pusaudži no Otavas Kanādā saka, ka lūgšana ir tā, ar ko jāsāk.
Kad 15-gadus vecā Dženija stāsta par atbildētu lūgšanu, viņa sāk ar atvainošanos. Viņai ir žēl atzīt, ka viņa jau gandrīz gadu nav regulāri lūgusi Dievu. Viņai dzīvē nav gājis labi — ne skolā, ne ar draugiem, pat ne Baznīcā.
Dženija paskaidro, ka vienu vakaru viņa gribēja noskatīties filmu. Viņa pieliecās, lai izvēlētos kādu filmu, kas atradās uz apakšējā grāmatu plaukta, kad ieraudzīja sava onkuļa fotogrāfiju, kas nesen bija traģiski aizgājis bojā. Pēkšņi visu viņas dzīves raižu dēļ viņai sagribējās raudāt. „Tajā brīdī es vienkārši zināju, ka man jālūdz Dievs,” saka Dženija. Viņa nometās ceļos turpat, kur stāvēja, un sāka lūgt.
Dženija apraksta, kā saņēma atbildi: „Uzreiz, kad es biju beigusi lūgt, man bija atbildes uz maniem jautājumiem. Es jutu, ka atkal viss bija kartībā. Viss būs labi. Ar manu onkuli viss ir labi. Es atskārtu, ka mīlu skolu un savus draugus. Tiklīdz es biju beigusi lūgt, es zināju, ka man ir jāiet uz Baznīcu, jo tā ir domāta man. Tas tiešām mani aizskāra, un es sajutos tik patīkami un silti. Es zinu, ka mans Debesu Tēvs mani mīl un Viņš man dzīvē palīdzēs.”
Šī lūgšana bija tāda, ko Dženija vienmēr bija gribējusi izteikt, taču kaut kādu iemeslu dēļ nespēja. Tagad pat domājot par to, viņa no jauna sajūt to pašu mierinājuma sajūtu un pārliecību, ka saņēma atbildi no Tā Kunga.
Dženija Holta ir no Otavas, Kanādas skaistās galvaspilsētas, kas celta uz mežainajiem Otavas upes krastiem. Viņa un viņas draugi no Otavas Ontārio staba sarunājās ar Baznīcas žurnālu pārstāvjiem par to, kā lūgšana iespaido viņu dzīvi.
No kurienes nāk atbildes?
Viena no visinteresantākajām lietām, ko pārrunāja pusaudži no Otavas, bija tas, kā tika atbildētas viņu lūgšanas. Pirmkārt, Sūzana Brūka teica: „Ja jūs vēlaties saņemt atbildi, jums ir jāklausās.”
Sūzana teica, ka dažreiz saņem savas atbildes, lasot Svētos Rakstus. Viņa dalījās labā piemērā: „Kādu dienu es biju ļoti nogurusi un pret visiem izturējos nelaipni. Es negribēju sarunāties. Es atceros, ka lasīju Svētajos Rakstos, nezinu tieši kurā vietā, un tur bija rakstīts: „Esiet pazemīgi.” Tas mani aizskāra. Tā bija mana atbilde.” (Skat. M&D 112:10.)
Ariana Keita Baznīcas sanāksmēs uzmanīgi klausās. „Es domāju, ka uz daudzām no mūsu lūgšanām atbildes sniedz runātāji Baznīcā,” viņa teica. „Bija laiks, kad es vēlējos saņemt patriarha svētību. Tad nedēļu pirms tam, kad man bija ieplānots to saņemt, mūsu staba patriarhs ieradās mūsu bīskapijā un uzstājās. Es biju tik centīgi par to lūgusi un bija lieliski dzirdēt viņa uzstāšanos.”
Makenzija Loftusa teica, ka viņas lūgšanas bieži vien tiek atbildētas caur viņas ģimeni. Viņa lūdza par kādu lēmumu, ko pieņēma ģimene, un teica: „Es uzreiz sajutu Garu un zināju, ka pieņemtais lēmums ir pareizs.”
Dažreiz atbilde burtiski atnāk pie tevis. Kad Tomass Fransis ar savu ģimeni pārcēlās uz Otavu, viņam vajadzēja sadraudzēties ar jauniem draugiem jaunā skolā. Viņš lūdza Dievu, lai atrastu labus draugus. „Kādu dienu,” teica Tomass, „viens mans klasesbiedrs pienāca man klāt un teica: „Vai vēlies atnākt un iepazīties ar maniem draugiem?” Kopš tās dienas mēs esam draugi. Tas man daudz palīdzēja.”
Davsonam Laibertam bija kaut kas svarīgs sakāms par atbilžu saņemšanu uz lūgšanām. Viņš teica: „Dažreiz mēs nesaņemam tādu atbildi, kādu sagaidām, bet mēs saņemam tādu atbildi, kāda mums ir nepieciešama.” Viņš teica, ka mēs to varam nesaskatīt uzreiz, taču mēs to saskatīsim vēlāk, atskatoties atpakaļ.
Kāds, ar ko parunāties
Vairāki no pusaudžiem teica, ka ir jauki būt ģimenē, kas kopīgi lūdz Dievu. Kaifinai de Souzai jo sevišķi patīk apzināties, ka viņas ģimene kopīgi lūdz Dievu katru vakaru. „Mums ir grafiks, saskaņā ar kuru mēs lūdzam. Es sajūtu Garu un zinu, ka, ja es atrodos prom no mājām, viņi lūdz par mani, lai es būtu drošībā.”
Benediktei Belizārai patīk lūgt Dievu kopā ar saviem vecākiem katru rītu. „Es dodos uz viņu istabu, un mēs lūdzam,” viņa teica. „Man ir liecība, ka Svētais Gars ir ar mani, un, ja man kādreiz būs vajadzīga Viņa palīdzība, es lūgšu to Debesu Tēvam.”
Viņas draudzene Rūta Dikeidī teica: „Tas tiešām ir ļoti svarīgi apzināties, ka tad, kad mēs lūdzam, mēs zinām, ka Debesu Tēvs klausās. Ka tur kāds rūpējas par tevi.”
Keitijai Kamerūnai patīk sajūta, ko dod lūgšana. „Kad es sarunājos ar To Kungu, ir tāda sajūta, ka tiešām kāds vēlas sarunāties ar mani. Es zinu, ka varu Viņam pastāstīt jebko.”
Lūgšanas, kas izteiktas par citiem
Jaunie vīrieši — īpaši tie, kas ir priestera vecumā, piemēram, Ronans Filamonts, Freds Kings un Davsons un Deivins Laiberti — runāja par nozīmīgumu un svēto pienākumu teikt Svētā Vakarēdiena lūgšanas savu draudžu un bīskapiju locekļu labā.
Davsons teica: „Svētā Vakarēdiena lūgšana liek skaidrāk aizdomāties par tās nozīmīgumu. Man ir šīs priesterības pilnvaras, un es jūtu, ka nedrīkstu to nepareizi izmantot.”
Freds atceras, kā pirmo reizi teica Svētā Vakarēdiena lūgšanu, kad tikko bija ordinēts par priesteri. „No sākuma tas bija grūti, un es pieļāvu kļūdas. Vienreiz man bija jāatkārto lūgšana vairākas reizes. Taču Svētais Gars man pačukstēja, ka nebija svarīgi, cik reižu man nāktos atkārtot; galvenais, ka es iemācītos to noskaitīt pareizi. Tā bija patīkama sajūta.”
Lūgšanai ir jāgatavojas
Vairāki pusaudži izteicās par svarīgām lietām, kas viņiem jādara, lai sagatavotos lūgšanai. Mets Larsons ir piespraudis pie savas guļamistabas sienas Svēto Rakstu pantu, Mācība un Derības 78:19: „Tas, kurš pieņem visu ar pateicību, tiks darīts godības pilns; un šīs zemes lietas tiks piemestas, jā, pat simtkārt vairāk.” Tas atgādina viņam būt pateicīgam par to, ko Tas Kungs viņam ir devis. Viņš zina, ka pateicībai ir jābūt viņa lūgšanu sastāvdaļai.
Niks Mūlenbeks teica: „Lūgšana nedarbojas, ja es nelūdzu no visas sirds un visas dvēseles un bez nopietnas apdomāšanas.”
Brīnumainais lūgšanas spēks
Sjerrai Laibertai ir lielisks stāsts par lūgšanu. Kad viņai bija divi gadiņi, viņai uz rokas uzkāpa zirgs. Viņas īkšķis bija smagi savainots un vairāki pirksti pāršķelti. Viņas vecāki lielā steigā veda viņu no vienas slimnīcas uz otru, cenšoties atrast ķirurgu, kas uzņemtos veikt šķietami neiespējamo operāciju. Viņa teica: „Kāds ārsts pateica maniem vecākiem, ka ķirurgam nebija ne vismazākās cerības, pat ne uz lūgšanu, ka operācija būtu veiksmīga. Mana mamma pateica viņam, ka par ķirurgu nelūdz tikai viens cilvēks — par viņu lūdz daudzi. Mana mamma bija piezvanījusi uz templi, lai pievienotu manu vārdu lūgšanu sarakstam.”
Pašreiz, 13 gadu vecumā, Sjerras roka darbojas. Viņas īkšķis darbojas labi, un viņa to pacēla, lai parādītu dažām meitenēm no savas bīskapijas. Viņas nebija dzirdējušas šo stāstu. Viss, ko viņas varēja redzēt uz Sjerras rokas, bija šaura, grūti pamanāma rēta visapkārt īkšķa pamatnei.
Sjerra teica: „Zināšanas par to, ko manā labā var paveikt lūgšana, liek man justies laimīgai. Tā ir brīnišķīga lieta manā dzīvē.”
Šķiet, ka visi piekrita Keila Loftusa teiktajam: „Lūgšana ir lielisks ieradums, ko mēs varam apgūt.”
Augšā: Bridžita Lēgere, Dženija Holta, Davsons Laiberts, Deina Konveja, Rebeka Vagonere un Aleksandrs Ričers-Brūls kopā ar citiem jauniešiem no Otavas Ontārio Staba (pa kreisi) zina, ka Debesu Tēva palīdzība ir tikai lūgšanas attālumā.
Augšā, no augšpuses: Freds Kings un Ronans Filamonts piekrīt, ka Svētā Vakarēdiena lūgšanas ir svētas un tās jāskaita ar godbijību. Kaifina de Souza ir pateicīga par ģimenes lūgšanām.
Jaunieši no Otavas lūdz par mierinājumu grūtos laikos, par palīdzību ar skolas darbiem un draugiem un par svētībām, kuras viņi vēlas saņemt. Viņi zina, ka Debesu Tēvs atbild uz viņu lūgšanām. „Dažreiz mēs nesaņemam tādu atbildi, kādu sagaidām,” saka Davsons Laiberts, „bet mēs saņemam tādu atbildi, kāda mums ir nepieciešama.”
Augšā: Mets Larsons pirms lūgšanas lasa Svēto Rakstu pantu, kas piestiprināts pie viņa istabas sienas, un Niks Mūlenbeks saka, ka lūgšana prasa piepūli.
Augšā no kreisās: Rūta Dikeidī, Katja Galante un Benedikte Belizāra piekrīt, ka tā ir lieliska doma lūgt Debesu Tēvu, lai Viņš sūtītu Svēto Garu. Apakšā: Keitijai Kamerūnai, Karolīnai Albersai un Sjerrai Laibertai patīk sajūta, ko dod lūgšana.
Klausīšanās, Maikls Džarvis Nelsons
Džanetas Tomasas fotogrāfijas