Es? Gans Israēlā?
Esmu pieredzējis un piedalījies tūkstošiem apmeklējumu vizītēs. Es liecinu par brīnumainu Garu, kas tās pavada.
Viena no iezīmēm, kas padara Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu atšķirīgu, ir ganu nozīmēšana. Baznīcas bīskapijās, draudzēs, stabos un apgabalos nav apmaksātas garīdzniecības; tā vietā Baznīcas locekļi paši kalpo cits citam.
Katram Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas loceklim ir aicinājums būt par ganu Israēlā. Baznīcas locekļi-gani kalpo bīskapību un draudžu prezidijos, par priesterības un palīgorganizāciju vadītājiem, par sekretāriem, par skolotājiem — ieskaitot mājskolotājus un apmeklējošās māsas — un neskaitāmos citos amatos.
Nozīmētajiem ganiem ir kopējas vairākas īpašības. Katram ir avis, kuras spēcināt, uzmundrināt un kurām kalpot. Katrs ir Tā Kunga aicināts caur Viņa nozīmētajiem kalpiem. Katrs ir atbildīgs Tam Kungam par savu pārvaldījumu kā gans.
Meklējot noklīdušo avi
Džozefs Serge Merilus atstāja savu dzimto Haiti 19 gadu vecumā un 1980. gadā pārcēlās uz Dominikānas Republiku, lai meklētu darbu. Pēc astoņpadsmit gadiem viņš atgriezās Haiti, iemīlējās un atkal aizbrauca uz Dominikānas Republiku ar savu jauno līgavu, Mēriju Reimondu Esterlinu.
Uzsākot savu laulības dzīvi jaunajā valstī, Džozefs izjuta garīgu izsalkumu. Viņš un Mērija apmeklēja vairākas baznīcas, meklējot, kā apmierināt šo izsalkumu, bet, tā kā viņi runāja Haiti kreolu valodā, atrazdamies spāniski runājošā valstī, viņiem bija grūti saprasties ar vietējiem iedzīvotājiem. Visbeidzot viņi sastapa divus Pēdējo Dienu Svēto misionārus, kuri viņus uzaicināja uz baznīcu. Pēc tam, kad Džozefs un Mērija bija apmeklējuši vairākas sanāksmes, misionāri pacietīgi noturēja ar viņiem pārrunas spāņu valodā, pēc kā viņi tika kristīti 1997. gada septembrī.
Džozefs tika aicināts kalpot Svētdienas skolas prezidijā, tad par padomnieku draudzes prezidijā un vēlāk par draudzes prezidentu. Bet vairāku pārpratumu un aizskartu jūtu dēļ, no kurām lielākā daļa notika sakarā ar nespēju veiksmīgi sazināties, Džozefs, Mērija un viņu pieci bērni kļuva neaktīvi Baznīcā, un par viņiem lielā mērā aizmirsa vietējie Baznīcas locekļi.
Nākamo septiņu gadu laikā pārim piedzima vēl četri bērni, un viņi uzaicināja pie sevis mājās brāļadēlu un brāļameitu no Haiti. Pateicoties lieliem pūliņiem, Džozefs iemācījās brīvi runāt spāņu un angļu valodā un sāka mācīt angļu un Haiti kreolu valodu vietējā uzņēmumā.
2007. gada augustā divi priesterības vadītāji, meklējot Tā Kunga pazudušās avis, ieradās pie ģimenes mājokļa durvīm. Viņi atklāja, ka Džozefam un Mērijai vēl joprojām bija liecība par evaņģēliju, kaut arī viņi nebija apmeklējuši sanāksmes septiņus gadus. Vadītāji uzaicināja ģimeni atgriezties baznīcā, ko ģimene izdarīja jau nākamajā dienā — visi 13 ģimenes locekļi. Kopš tās dienas viņi pastāvīgi apmeklē baznīcu.
Šodien Džozefs kalpo par draudzes misijas vadītāju Barahonā, kas atrodas Dominikānas Republikas dienvidrietumos. Viņa divi vecākie dēli arī kalpo draudzes vadībā, un viņa brāļadēls, kas nesen tika ordinēts par elderu, ir Jauno vīriešu organizācijas prezidents. Nesen ģimene devās uz templi, kur viņi tika saistīti kā mūžīga ģimene.
Padomājiet tikai — 13 pazudušās avis ir tagad atrastas, pateicoties diviem Baznīcas locekļiem-ganiem, kuriem bija vēlēšanās meklēt, spēcināt un atvest šo ģimeni atpakaļ Tā Kunga ganāmpulkā. Viņi tika vadīti uz šīm mājām tieši tāpat kā jūs un es tiksim vadīti, meklējot pazudušās avis, kas ir mūsu pienākums.
Esmu pieredzējis un piedalījies tūkstošiem apmeklējumu vizītēs. Es liecinu par brīnumainu Garu, kas tās pavada. Esmu redzējis daudzas pazudušās avis atgriežamies un esmu sajutis prieku, kas rodas no tā, kad tās tiek atkal uzņemtas ganāmpulkā. Esmu redzējis aizkustinātas sirdis, izteiktas svētības, lietas asaras, sniegtas liecības, teiktas un atbildētas lūgšanas un izrādītu mīlestību. Esmu redzējis, ka dzīves ir tikušas izmainītas.
Ganāmpulku barošana
Aptuveni starp 592. un 570. g. pr. Kr. Dievs uzrunāja Savu pravieti Ecēhiēlu par nolaidīgiem ganiem. Ganāmpulks bija izklīdināts viņu nolaidības dēļ. Tas Kungs teica par tiem ganiem:
„Cilvēka bērns, sludini pret Israēla ganiem, saki šiem ganiem; tā saka Dievs Tas Kungs: … Vai ganiem nebija avis ganīt? …
Vājās jūs nekopjat un nespēcināt, slimās nedziedināt, ievainotās nepārsienat, izklīdušās nesadzenat kopā, pazudušās nemeklējat …
„… Manas avis… izklīdušas pa visu zemi, un neviens nerūpējas par tām un neuzmeklē tās.
Tā saka Dievs Tas Kungs: … Es atprasīšu Savas avis no viņu rokas” (Ecēhiēla 34:2, 4, 6, 10).
Daudzējādā ziņā mēs esam kļuvuši par baznīcu, kas balstās uz sanāksmju nama apmeklēšanu. Mēs pieliekam lielus pūliņus, lai sniegtu garīgu un emocionālu barību tiem, kas nāk uz baznīcu, bet kā ir ar tiem, kas vairs nenāk uz baznīcu?
Ja es esmu saņēmis aicinājumu kalpot Baznīcā, tad man ir avis, kurām man ir dievišķs pienākums kalpot. Piemēram, kā skolotājs es esmu gans ne tikai tiem, kuri ierodas uz stundu, bet arī tiem, kuri nav ieradušies. Mans pienākums ir atrast viņus, iepazīties ar viņiem, būt viņiem par draugu, kalpot atbilstoši viņu vajadzībām un atvest viņus atpakaļ uz baznīcu.
Atvedot viņus atpakaļ
Būtu labi, ja mēs kā Baznīcas locekļi-gani atcerētos un apdomātu mācības, kas atrodamas Lūkas ev. 15. Tajā nodaļā Tas Kungs mācīja līdzības par pazudušo avi, pazaudēto sudraba gabalu un pazudušo dēlu. Visas trīs līdzības runā par „to, kas bija pazudis” un tad atkal atrasts. Līdzībā par pazudušo avi Tas Kungs jautā:
„Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs?
Un, to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem
un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis.
Es saku jums, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga” (Lūkas ev. 15:4–7).
Līdzībā bija noklīdusi un pazaudēta tikai viena avs, bet mūsu bīskapijās un draudzēs tas ir rets gadījums. Taču līdzības pielietojums paliek nemainīgs, neskatoties uz to, cik daudzas avis ir noklīdušas no ganāmpulka.
Līdzībā nav norādīts, cik ilgs bija atgūšanas process. Var gadīties, ka ar mūsu gana pūliņiem dažas avis atgriezīsies pēc viena apmeklējuma, kamēr citām būs nepieciešama pastāvīga un maiga iedrošināšana vairāku gadu garumā.
Mūsu brāļu un māsu atgūšanas procesa laikā neaizmirsīsim, ka avis, kuras mēs „vedam … atpakaļ uz ganāmpulku,” ir „mīļas Gana sirdij.”1 Viņš pazīst katru no tām personīgi. Viņš mīl katru no tām ar pilnīgu mīlestību. Tādēļ, ka tās pieder Viņam, Viņš vadīs mūs un iedvesmos mūs, lai mēs zinātu, ko teikt, ja mēs lūgsim un tad klausīsimies Gara balsī. Daudzi atbildēs pozitīvi, ja mēs sirsnīgi un pazemīgi pasniegsim palīdzīgu roku, tiekot vadīti ar Svētā Gara spēku.
Atcerēsimies savus gana pienākumus, lai mēs varētu dot labu atskaiti Tam Kungam par savu pārvaldību pār avīm, kuras Viņš ir nozīmējis katram no mums.
Fragments no Ceļš uz Bētlemi, Džozefs Brikijs; pa labi: fragments no Kains un Ābels, Roberts T. Barets
Atrasts, Gregs K. Olsens, pavairot aizliegts; Laureni Fočetto foto ilustrācija