Kļūstot par Kristus liecinieku
Apustuļi ar sava priesterības amata spēku ir nozīmēti par Kristus īpašajiem lieci- niekiem visā pasaulē (skat. M&D 107:23). Viņu liecība ir ļoti svarīga Tā Kunga glābšanas darbā. Tomēr apustuļiem nevajadzētu būt un viņi arī nav vienīgie šajā darbā. Visi no mums, kas esam tikuši kristīti un konfirmēti, esam uzņēmušies uz sevi Jēzus Kristus Vārdu ar apņemšanos „stāvēt kā Dieva lieciniekiem visos laikos un visās lietās, un visās vietās“ (Mosijas 18:9). Katrs no mums savu spēju robežās var kļūt par Viņa liecinieku. Patiešām, Tas Kungs paļaujas uz „pasaules vājajiem un vienkāršajiem,“ lai pasludinātu Viņa evaņģēliju (skat. M&D 1:19, 23), un tā ir Viņa vēlēšanās „lai katrs cilvēks varētu runāt Dieva, Tā Kunga, tieši pasaules Glābēja, Vārdā“ (M&D 1:20).
Apsveriet dažus veidus, kā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas loceklis var būt par Kristus liecinieku.
Mēs esam Kristus liecinieki, kad saņemam drošu, personīgu liecību, ka Viņš dzīvo.
Būt par Jēzus Kristus liecinieku visfundamentālākajā nozīmē to, ka mums ir droša, personīga liecība, ka Viņš ir dievišķais Dieva Dēls, pasaules Glābējs un Pestītājs. Senie apustuļi zināja, ka Jēzus bija apsolītais Mesija, un runāja par Viņa burtisko Augšāmcelšanos no savas personiskās pieredzes. Neskatoties uz to, Kristus lieciniekam nevajag obligāti būt Viņu redzējušam vai bijušam Viņa klātbūtnē. Kad Pēteris liecināja Jēzum: „Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls,“ Tas Kungs atbildēja, ka šīs zināšanas nenāca kā sekas tam, ka Pēteris atradās Jēzus tuvumā vai ka tam bija bijuši piedzīvojumi kopā ar Jēzu, bet gan tādēļ, ka Viņa Tēvs Debesīs bija viņam to atklājis (skat. Mateja 16:15–17). Jēzus paskaidroja Tomam, ka cilvēkam var būt tāda pati ticība vai liecība, kādu bija saņēmis Toms, neaptaustot un neredzot Viņu: „Jēzus viņam saka: Tom, tāpēc, ka tu mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic“ (Jāņa 20:29).
Mūsu liecība par Kristu parasti sākas ar citu cilvēku liecību—cilvēku, kurus mēs pazīstam vai par kuriem mēs zinām, un kuriem uzticamies. Mums ir pierakstīta apustuļu liecība, ka „šo Jēzu Dievs ir uzmodinājis, tam mēs visi esam liecinieki“ (Apustuļu darbi 2:32). Mums ir Vecā un Jaunā Derība par Viņa pirmsmirstīgo ordināciju, kalpošanu un Izpirkšanu. Mums ir vēl viena liecība, Mormona Grāmata, kuras galvenais mērķis ir „pārliecināt jūdu un citticībnieku, ka Jēzus ir Kristus, Mūžīgais Dievs, kurš pasludina Sevi visām tautām.“1 Mums ir pravieša Džozefa Smita liecība, ka viņš redzēja un dzirdēja Tēvu norādām uz Jēzu un sakām: „Šis ir Mans mīļais Dēls“ (Džozefs Smits—Vēsture 1:17), un pravieša vēlākais apliecinājums, ka: „pēc daudzām liecībām, kas ir dotas par Viņu, šī ir liecība, pēdējā no visām, ko mēs dodam par Viņu,—ka Viņš dzīvo! Jo mēs redzējām Viņu, patiesi pie Dieva labās rokas; un mēs dzirdējām balsi liecinām, ka Viņš ir Tēva Vienpiedzimušais Dēls“ (M&D 76:22–23). Mums ir mūsu laika īpašie liecinieki, kas dzīvo starp mums un no kuriem ar mūsu pašu acīm un ausīm mēs saņemam pārliecinošu liecību. Daudzi vēl ir svētīti ar to, ka var dzirdēt vecāku, vecvecāku un uzticīgu draugu liecības.
Tie, kas stājas kristību derībā, saņem īpašu ticības Jēzum Kristum dāvinājumu, un ar Svētā Gara dāvanu nāk liecība, ka tās liecības, ko esam saņēmuši par Kristu, ir patiesas. Nefijs apstiprināja, ka tā notiks: „Un tad jūs esat uz šīs šaurās jo šaurās takas, kas ved uz mūžīgo dzīvi; jā, jūs esat iegājuši pa vārtiem; jūs esat darījuši saskaņā ar Tēva un Dēla baušļiem, un jūs esat saņēmuši Svēto Garu, kas liecina par Tēvu un Dēlu, izpildot solījumu, ko Viņš ir devis, ka, ja jūs iesit pa šo ceļu, jūs to saņemsit“ (2. Nefija 31:18; pievienots uzsvērums).
Tā ir garīga dāvana—ticēt citu vārdiem—un turpmāka papildus dāvana, „dota ar Svēto Garu zināt, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls, un ka Viņš tika sists krustā par pasaules grēkiem“ (M&D 46:13).
Šī liecība bieži nāk sajūtu veidā—degšana, miers, pārliecības sajūta, labāka izpratne. Tas Kungs deva Oliveram Kauderijam liecību par Mormona Grāmatu ar garīgām sajūtām, kas apstiprināja „ka tie vārdi jeb darbs, ko tu esi rakstījis, ir patiess“ M&D 6:17). Tas Kungs tad piebilda: „Ja tu vēlies tālāku liecību, atgriezies savā prātā pie tās nakts, kad tu sauci Mani savā sirdī, lai tu varētu zināt to, kas attiecas uz patiesību par šīm lietām. Vai Es neiedvesu mieru tavā prātā attiecībā uz šo lietu? Kāda tev var būt lielāka liecība kā no Dieva?“ (M&D 6:22–23). Gars, kas iedveš mieru cilvēka prātam, nav vienīgais veids, ar ko nāk liecība, bet, tā kā tā ir no Dieva, tad nav citas lielākas. Tāpat kā tas ir ar Kristus vārdu baudīšanu Svētajos Rakstos, mēs „varam liecināt, ka [mēs] esam dzirdējuši [Viņa] balsi un zinām [Viņa] vārdus“ (M&D 18:36), mēs varam liecināt ar apstiprinošajām garīgajām sajūtām no Dieva, ka mēs zinām Viņa Dēlu un to, ka Viņš dzīvo.
Mēs esam Kristus liecinieki, kad dzīvojam tā, ka atspoguļojam Viņa mācības.
Glābējs Savas kalpošanas laikā Rietumu puslodē deva šo bausli: „Turiet augstu savu gaismu, lai tā spīd pasaulei. Lūk, Es esmu gaisma, ko jums būs turēt augstu—kā to jūs esat redzējuši Mani darām“ (3. Nefijs 18:24). Cilvēkiem vajadzētu saskatīt mūsos kaut ko no Jēzus Kristus. Tam, kā mēs rīkojamies, runājam, izskatāmies un pat domājam, vajadzētu atspoguļot Viņu un Viņa ceļus. Alma to aprakstīja kā varenas pārmaiņas piedzīvošanu mūsu sirdīs un tiekšanos savā izskatā pēc līdzības Viņam (skat. Almas 5:14). Saistībā ar šo pašu tēmu, Tas Kungs pavēlēja, lai mēs būtu tādi kā Viņš (skat. 3. Nefijs 27:27). Kaut arī mūsu nebija klāt Viņa kalpošanas laikā, lasot Svētos Rakstus, mēs redzam Jēzu un to, ko Viņš teica un darīja. Un, kad mēs sekojam šim paraugam, mēs sniedzam liecību par Viņu.
Es atceros kāda katoļu mācītāja piemēru, kad mēs strādājām kopā sabiedrības kalpošanas pasākumos Nesvilā, Tenesijas štatā. Tēvs Čārlzs Strobels izveidoja projektu, kā vienlaicīgi dažus vīriešus-bezpajumtniekus iesaistīt apmācības programmā, kas nodrošināja tiem dzīves iemaņas un nodarbinātības iespējas. Viņš ziedoja neskaitāmas stundas, lai palīdzētu šiem vīriem veikt paliekošas pārmaiņas uz labu un kļūt pašpaļāvīgiem. Es biju pārsteigts, uzzinot, ka viņa māti pirms dažiem gadiem nogalināja kāds bezpajumtnieks. Tēva Strobela Kristum līdzīgā mīlestība sniedzās pat līdz tiem cilvēkiem, starp kuriem bija kāds, kas bija nežēlīgi atņēmis viņa dārgās mātes dzīvību.
Apustuļu un praviešu centrālais vēstījums visos laikos ir bijis nepieciešamība nožēlot grēkus un saņemt grēku piedošanu caur Jēzus Kristus veikto Grēku Izpirkšanu. Mūsu pašu grēku nožēlošana liecina par Viņu un Viņa žēlastības spēku, lai piedotu un attīrītu mūs. Mums nevajag būt pilnību sasniegušiem, lai mūsu liecība būtu spēcīga, bet ir nosacījums, ka mēs nepārtraukti cenšamies saskaņot savu dzīvi ar Glābēja standartiem. Prezidents Ezra Tafts Bensons (1899–1994) gudri ieteica šajā procesā būt pacietīgiem un tajā pašā laikā uzcītīgiem:
„Kļūšana līdzīgam Kristum ir nodarbošanās visas dzīves laikā un bieži vien iekļauj izaugsmi un pārmaiņas, kas ir lēnas, gandrīz nemanāmas… .
… Uz katru Pāvilu, katru Ēnosu un katru ķēniņu Lamoniju ir simtiem un tūkstošiem cilvēku, kuriem grēku nožēlošanas process ir daudz mierīgāks, daudz nemanāmāks. Dienu no dienas viņi tuvojas Tam Kungam, maz apzinoties, ka viņi būvē dievišķīgu dzīvi. Viņi dzīvo klusu dzīvi, kas pildīta ar labestību, kalpošanu un uzticību. Viņi ir kā lamanieši, kas, kā teica Tas Kungs, „tapa kristīti ar uguni un ar Svēto Garu, un neapzinājās to“ (3. Nefijs 9:20; pievienots slīpraksts).“2
Mēs esam Kristus liecinieki, kad palīdzam citiem nākt pie Viņa.
Nefijs ar prieku stāstīja: „Mēs runājam par Kristu, mēs priecājamies par Kristu, mēs sludinām par Kristu, mēs pravietojam par Kristu, un mēs rakstām saskaņā ar mūsu pravietojumiem, lai mūsu bērni varētu zināt, pie kura avota meklēt savu grēku piedošanu“ (2. Nefija 25:26). Arī mēs varam būt aktīvi, palīdzot citiem, jo īpaši mūsu bērniem, nākt pie Kristus.
Nefija frāze: „Mēs runājam par Kristu“ ierosina, lai mēs neesam atturīgi, lai runātu par savām sajūtām attiecībā uz Glābēju savstarpējās sarunās ikdienā. Bieži vien tās ir situācijas, kad mēs viens pret vienu varam atklāti un draudzīgi apspriest, kas Viņš ir un ko Viņš darīja un mācīja, iedrošinot arī citus mīlēt un sekot Viņam.
„Mēs priecājamies par Kristu“ nozīmē, ka mēs dzīvojam tā, ka parasti esam laimīgi, kas parāda mūsu ticību Kristum. Mēs zinām, ka „viņa labvēlība ir pietiekama“ mums, lai atpestītu no nāves un grēka un lai mēs tiktu pilnveidoti Viņā (skat. Moronija 10:32–33). Kaut arī mēs saskaramies ar vilšanos un pat traģēdijām, mēs zinām, ka Viņa dēļ mūsu mūžīgā laime ir nodrošināta. Kad mūsu ticība Jēzum Kristum ir saskatāma, mēs rādām citiem, kas ir „bēdīgi un grūtsirdīgi,“ kā atrast mieru Viņā (skat. Mateja 11:28–30).
„Mēs sludinām par Kristu“ noteikti attiecas uz pilnlaika un Baznīcas locekļu misionāru darbu, taču arī iekļauj to, ko mēs darām dievkalpojumos, Svētdienas skolas klasēs un līdzīgās nodarbībās, kur tiek mācīts par Viņu. Mūsu piedalīšanās gan kā skolotājiem, gan kā studentiem ir daļa no mūsu liecināšanas par Viņu, un mūsu personīgās studijas, kas ir mūsu līdzdalības pamatā, arī liecina par mūsu ticību.
„Mēs pravietojam par Kristu“ nozīmē, ka mēs izsakām savu liecību par Viņu ar Gara spēku (skat. 1. korintiešiem 12:3). „Jēzus liecība ir praviešu gars“ (Jāņa atkl. 19:10). Tāpat kā tie, kas senatnē pravietoja par Viņa pirmo atnākšanu, arī mēs apstiprinām vārdos un darbos pravietojumus par Viņa Otro Atnākšanu. Izpildot kristīšanos un citus svētus priekšrakstus mūsu senču labā caur priesterības pilnvarām, ko atjaunoja Elija, gaidot „Tā Kunga lielo un šausmu pilno dienu“ (Maleahija 3:23; skat. arī M&D 2; 128:17–18), mēs liecinām, ka Kristus nāks atkal un ka mūsu sirdīm ir jātiek pievērstām mūsu tēviem, lai sagatavotos Viņa atnākšanai (skat. Maleahija 3:24; M&D 2:2).
„Un mēs rakstām saskaņā ar mūsu pravietojumiem“ gudri iesaka mums izveidot paliekošu pierakstu mūsu liecībai par Kristu. Mēs saprotam, ka liecības, kuras mēs sniedzam, „ir ierakstītas debesīs eņģeļiem ko raudzīties, un tie priecājas par [mums]“ (M&D 62:3). Mūsu pašu pēcnācēji un citi var raudzīties uz tām un priecāties par mūsu liecību par Kristu, kas uzrakstīta vai kā citādi pierakstīta viņu labumam, pat pirms dažu no tiem piedzimšanas.
Kad mēs sajūtam Svētā Gara liecību par Viņu, kas apstiprina un atkārtoti apstiprina mūsu garam daudzos veidos un caur dažādām pieredzēm, un kad mēs cenšamies turēt augstu Viņa piemēra gaismu mūsu pašu dzīvē dienu no dienas, un kad mēs liecinām citiem un palīdzam tiem mācīties un sekot Viņam, mēs esam Jēzus Kristus liecinieki. Lai Dievs dod jums, lai tā būtu jūsu sirds vēlēšanās būt starp tiem, „kas pieņēma Jēzus liecību“ (M&D 76:51) un bija uzticīgi šai liecībai cauri visai mirstīgajai dzīvei (skat. M&D 138:12).