Viņa pārstāvji

2022. gada S&I ikgadējā apmācības pārraide ar prezidentu Balardu

Brālis Čads H. Vebs

Reliģijas semināru un institūtu administrators

Piektdien, 2022. gada 21. janvārī

Reiz es stāvēju lidostas rindā aiz kāda ebreju rabīna. Viņam priekšā stāvēja vīrietis, turot rokā Meksikas pasi, kurš ceļoja kopā ar savu gados jauno meitu. Un viņam priekšā bija amerikānis, kurš valkāja jaku un cepuri, kas atspoguļoja viņa mīļākās sporta komandas. Es sāku prātot — ar kuru no šiem trim indivīdiem man ir visvairāk kopīga? Sākumā es nodomāju, ka varbūt ar amerikāni. Mums droši vien bija ļoti līdzīgas pieredzes pieaugot, un mēs abi droši vien pavadām pārāk daudz laika, interesējoties par savām mīļākajām komandām. Tad es pievērsu uzmanību otrajam vīrietim rindā. Pateicoties manai mīlestībai pret Meksiku, ir pilnīgi iespējams, ka mums varētu patikt viens un tas pats ēdiens un tās pašas mariači mūzikas grupas. Taču es sajutu vēl stiprāku saikni ar viņu, vērojot viņa attiecības ar savu meitu un domājot par to, ka es esmu tēvs sešām meitām. Visbeidzot es domāju par rabīnu. Iespējams, lielākā daļa cilvēku, redzot mūs rindā, domāja, ka mums nav daudz kopīga. Taču viņu ar mani vienoja mūsu vēlme veltīt savu dzīvi kalpošanai Dievam, mācīties un mācīt Viņa vārdu un censties būt paklausīgiem Viņa baušļiem.

Es joprojām domāju par savu jautājumu, iekāpjot lidmašīnā, un izvilku papīra gabalu, un sāku rakstīt. Es sāku ar vienkāršiem vārdiem „Es esmu …”. Tad pierakstīju visu, kas man ienāca prātā. Es esmu Dieva bērns, Jēzus Kristus māceklis, vīrs. Es uzrakstīju rakstura īpašības, radniecības, Baznīcas aicinājumus un darba uzdevumus. Es iekļāvu to, kas man patīk, piemēram: „Es esmu „Motown” mūzikas stila un rakletes siera fans.” Pirms pabeidzu, es biju uzrakstījis gandrīz 300 veidu, kā atbildētu uz jautājumu „Kas es esmu?” Tad es sakārtoju savas atbildes pēc tā, kuras no tām ir visnozīmīgākās manas dzīves fokusa un prioritāšu noteikšanā. Piemēram, es esmu gan vectēvs, gan arī neapmierināts golfa spēlētājs, taču fakts, ka esmu vectēva statusu ierindojis sava saraksta augšgalā un mans entuziasms par golfu ir tuvāk tā apakšai, man atgādina, kur man jātērē savs laiks un enerģija un ko izvēlēties, ja šīs lomas kādreiz nonāktu konfliktā.

Pēc kāda laika es ieguvu labāku izpratni par to, kāpēc šī pieredze man bija tik nozīmīga, izlasot, ko teica prezidents Henrijs B. Airings: „Tas, kā jūs atbildēsit uz jautājumu, kas jūs esat, noteiks gandrīz visu.” ¹

Pavisam nesen es pārdomāju šo jautājumu, domājot par mūsu studentiem. Es izvilku vēl vienu papīra lapu un sāku rakstīt — šoreiz sākot ar vienkāršiem vārdiem: „Mūsu studenti ir …”.

Es ticu, ka mūsu studenti ir tādi, par kādiem ir stāstījuši pravieši. Viņi ir Debesu vecāku mīlēti bērni, kuri izvēlējās sekot Tēva plānam un uzvarēja pretinieku ar savu ticību Dieva Jēram un savas liecības spēku. ² Tas Kungs ir viņus pataupījis, lai, kā prezidents Rasels M. Nelsons teica, nāktu uz Zemes „tieši šajā laikā, šajā visizšķirošākajā laikā pasaules vēsturē”. ³ Viņš viņus izvēlējās, lai „palīdzētu sagatavot šīs pasaules cilvēkus … [Glābēja] valdīšanai tūkstošgadē”. ⁴ „[Viņi] ir Israēla cerība, „Dieva svētie karotāji!”” [„Israēla cerība”, Garīgās dziesmas, Nr. 162]. ⁵

Viņi „ir izsalku[š]i pēc Gara lietām; … dedzīgi vēlas mācīties evaņģēliju, un viņi to vēlas tīru, neatšķaidītu. … Viņi nav apšaubītāji, bet gan izzinātāji, patiesības meklētāji. …

[Viņi] alkst pēc … ticības … [un] vēlas, lai spētu paši aicināt to darboties.” ⁶

Protams, daži ir aizmirsuši savu dievišķo identitāti vai pārāk daudz koncentrējas uz laicīgo vai mazāk svarīgām, otršķirīgām iezīmēm. Sātans ir dižais identitātes zaglis. Viņa maldi dažos ir radījuši apjukumu, un nemierīgā un mainīgā pasaule, kas izsmej ticību un tikumību un kurā visur atrodama informācija, taču gudrība reti sastopama, ir novērsusi viņu uzmanību — pienākusi diena, par kuru tika pravietots, kurā cilvēki „vienmēr māc[īsies] un nekad nevar[ēs] nonākt pie patiesības atziņas”; ⁷ pasaule, kas „ļaunu sauc par labu un labu par ļaunu”, ⁸ kurā daudzi „staig[ā]” savas [pašu] uguns un savu dzirksteļu gaismā, ko [viņi ir] iekūruši”, ⁹ noraidot pasaules Gaismu. ¹⁰

Tomēr mēs zinām vēl vienu faktu par mūsu jauniešiem un jaunajiem pieaugušajiem. Glābējs ir teicis:

„Jūs esat praviešu bērni; un jūs esat no Israēla nama; … un [jūsu] pēcnācējos tiks svētītas visas zemes ciltis.

Tēvs vispirms cēla jums Mani un sūtīja Mani svētīt jūs, novēršot ikvienu no jums no jūsu nekrietnībām; un tas tāpēc, ka jūs esat derības bērni.” ¹¹

Tas Kungs apsolīja sniegties viņiem pretī, nevis lai atpestītu tos viņu grēkos, bet lai atpestītu tos no viņu grēkiem. ¹² Tāpēc mums ir nepieciešams palīdzēt mūsu studentiem iepazīt Debesu Tēvu un Jēzu Kristu un pareizi saprast Tēva mūžīgo ieceri un Glābēja patieso mācību. Viņiem ir jāzina, kas viņi ir un ko Tas Kungs vēlas, lai viņi darītu, ¹³ — un kā to izdarīt.

Es uzskatu, ka tas, kā mēs palīdzam saviem studentiem šo zināt, ir lielā mērā atkarīgs no tā, vai mēs zinām, kas mēs esam kā cilvēki, kuri māca, kalpo un sniedz atbalstu semināros un institūtos. Šī doma mani mudināja izveidot trešo un pēdējo sarakstu. Es izvilku vēl vienu papīra lapu un secīgi pierakstīju jūsu visu rakstura īpašības, kuras es augstu vērtēju un apbrīnoju. Rakstot es atklāju, ka atgriežos pie vienas būtiskas idejas. Es uzskatu, ka vissvarīgākā atbilde uz jautājumu „kas mēs esam” ir tā, ka no mums tiek prasīts būt par Jēzus Kristus pārstāvjiem. ¹⁴

Mūsu pūliņu centrā ir palīdzēšana jauniešiem un jaunajiem pieaugušajiem iepazīt Jēzu Kristu un paļauties uz Viņu un Viņa Izpirkšanas upuri. Mēs lūkojamies uz Viņu kā uz savu paraugu un paļaujamies uz Viņa žēlastību, lai izpildītu Viņa gribu. Neskatoties uz personīgajiem izaicinājumiem un neveiksmēm, mēs dzīvojam ar cerību un optimismu. Tā kā mēs pastāvīgi nožēlojam grēkus, mēs sajūtam Viņa mīlestību un žēlastību, un mēs šo žēlastību sniedzam citiem, mācot ar izmainītām un pateicīgām sirdīm. Mēs par Viņu bieži runājam un liecinām, priecājamies par Viņa labestību un diženumu un palīdzam citiem uzzināt, „pie kura avota meklēt savu grēku piedošanu”. ¹⁵ Mēs katru dienu cenšamies būt Viņa pārstāvji.

Es iemācījos, cik tas ir svarīgi, kad, būdams jauns misionārs, kopā ar pārinieku klauvējām pie durvīm. Pie kādas mājas durvīm es teicu: „Sveiki, mēs esam Jēzus Kristus pārstāvji.” Pirms es turpināju sakāmo, mani pārtrauca vīrietis, sakot: „Nē, jūs neesat. Jūs pat nezināt, ko tas nozīmē.” Viņš paskaidroja, ka pārstāvis ir kāds, kurš atrodas kāda cita vietā; kurš runā un rīkojas tā, kā to darītu otrs cilvēks, ja viņš būtu viņa vietā. Viņš noslēdza, sakot: „Ja jūs esat Viņa pārstāvji, tad jūs grasāties man pateikt to, ko Viņš man teiktu, ja Viņš pats būtu šeit.” Es uzmanīgi klausījos un tad piekritu šī vīrieša precīzajai izpratnei par to, kas ir pārstāvis. Tad es viņam pateicos un pajautāju, vai, ņemot vērā šo izpratni, es varētu sākt no jauna. Es teicu: „Labrīt! Šis ir elders Aranda, un es esmu elders Vebs. Mēs esam Jēzus Kristus pārstāvji, un mēs esam atnākuši, lai dalītos ar jums Viņa vēstījumā.”

Mums katram ir uzticēts šis svētais pienākums. Kad mēs lūdzam vai noslēdzam stundiņu vai mūsu liecību Viņa vārdā, mēs apgalvojam, ka teiktais ataino Viņa prātu un gribu. Lai spētu pildīt šo pienākumu ar patiesu sirdi, mums ir jābūt dziļai mīlestībai pret Viņa evaņģēliju un izpratnei par to, kā arī jābūt gataviem maksāt cenu, lai patiesi izzinātu Svētos Rakstus un mācību, ko tie māca. Tā kā mēs saprotam, ka Dieva vārdam ir „spēcīgāka ietekme” nekā jebkam citam ¹⁶ un ka tajā mēs varam atrast atbildes uz mūsu dzīves jautājumiem, Svētie Raksti ir mūsu galvenais pieredzes avots, mācot mūsu studentus. Turpinot ieviest jauninājumus mūsu mācību metodēs, lai piesaistītu vairāk studentu, mums nekad nevajadzētu ieviest neko tādu, kas attālinātu no dziļas balstīšanās Svētajos Rakstos.

Tāpat ir svarīgi, lai mēs piesaistītu savu prātu un sirdi Tā Kunga izraudzītajiem kalpiem — it īpaši Augstākā prezidija un Divpadsmit apustuļu kvoruma pašreizējiem locekļiem — nekad nemeklējot attaisnojumus viņu mācībām, nemeklējot tām racionālus skaidrojumus vai nenostādot tās pretrunā mūsu pašu „filozofijai, neatkarīgi no tā, kāds ir tās avots vai cik patīkama vai racionāla tā šķistu”. ¹⁷ Pasaulē, kas ir tik pilna ar daudziem vilinošiem viedokļiem un sociālajām programmām, tā ir ārkārtīgi liela svētība — zināt Dieva prātu caur Viņa pašreizējo pravieti. Saskaņojot mūsu mācīšanu, mūsu uzticību un mūsu prioritātes ar To Kungu un Viņa pravieti, mums būs drošs pamats, un, līdzīgi kā īstā vīna koka zariem, mums būs spēks nest daudz augļu. ¹⁸

Dažkārt var šķist, ka patiesības mācīšana un mīlestības izrādīšana ir pretrunā viena otrai. Tas ir tāpēc, ka tām abām pastāv viltojumi, kas var radīt mūsos apjukumu. Jums var šķist, ka atrodaties pirmajās rindās, cenšoties palīdzēt atbildēt uz smagiem un sarežģītiem jautājumiem, un ka, jums runājot patiesību, kāds var tikt sāpināts vai aizvainots. Lai atbildētu mīlošā un palīdzošā veidā, mums ir jāīsteno ticība Jēzum Kristum, ka Viņš vada Savu Baznīcu caur tiem, kurus Viņš ir pilnvarojis to darīt. Mums ir jālūdz pēc palīdzības un jāiedrošina mūsu studenti vērsties pie Debesu Tēva ar saviem jautājumiem un šaubām. Jēzus Kristus ir gaisma tiem, kas ir apjukumā un tumsībā. Viņš ir pilnīgs piemērs tam, kā skaidri mācīt paklausīgumu, un Viņš ir Gileādas balzams tiem, kuri cieš no savu kļūdu sekām. Viņš ir pilnīgs piemērs tam, par ko mēs cenšamies kļūt kā skolotāji, kuri māca patiesību mīlestībā.

Viens no iemesliem, kāpēc ir tik svarīgi izrādīt Glābēja mīlestību, ¹⁹ ir pretestība, ar kuru saskaras mūsu studenti. Nesen veiktā ilgtermiņa pētījumā ar pēdējo dienu svēto jauniešiem tika noskaidrots, ka tie, kuriem ir grūtības noturēties ticībā un palikt aktīviem Baznīcā, parasti saskaras ar vismaz vienu no šiem trim konkrētajiem izaicinājumiem:

Viņi jūtas nosodīti, jo ir mainījušies viņu apstākļi, piemēram, vecāku šķiršanās vai ģimenes locekļa aiziešanas no Baznīcas dēļ.
Viņi jūtas vainīgi un izmisuši pieļauto kļūdu dēļ.
Vai arī viņi domā, ka viņiem nav bijušas garīgas pieredzes. ²⁰

Cenšoties mīlēt tā, kā mīlēja Glābējs, mēs spēsim palīdzēt mūsu studentiem pārvarēt katru no šīm situācijām.

Kā jūs varētu palīdzēt jaunietim, kurš jūtas tiesāts? ²¹ To varētu sākt, izprotot, ka lielas pārmaiņas attiecībās vai apstākļos var izraisīt identitātes krīzi, kas liek studentiem jautāt, kas viņi ir un kā viņi iederas. Šādos brīžos jūs varat palīdzēt viņiem atcerēties viņu nemainīgo radniecību ar viņu Debesu Tēvu. Es pazīstu kādu jaunieti, kura balstīja savu pašvērtību uz saviem apstākļiem un uz tā, ko citi par viņu domāja. Viņa jutās apmulsusi, nezinot, kas viņa ir. Viņa sāka lūgt Dievu pēc palīdzības. Kādu dienu viņa sajuta skaidru pamudinājumu — ja viņa vēlas zināt, kas viņa ir, viņai vispirms jāiepazīst Debesu Tēvs un Glābējs. Ar šo domu viņa sāka savus meklējumus. Viņa sāka studēt Svētos Rakstus, lūgt un kalpot, koncentrējoties uz Dieva iepazīšanu. Laika gaitā Tas Kungs sāka viņai atklāties. Viņa sajuta Viņa mīlestību, mierinājumu un sapratni. Iepazīstot Debesu Tēvu, viņa iepazina pati sevi un saprata savas attiecības ar Viņu. Viņa uzzināja par savu dievišķo identitāti un savu, Dieva bērna, vērtību. Šī izpratne piepildīja viņu ar gaismu un prieku.

Jūs varat palīdzēt saviem studentiem, kuri saskaras ar izaicinājumiem, palīdzot viņiem zināt, ka Debesu Tēvs viņus mīl. Jūs varat izrādīt viņiem mīlestību ar savu laiku, empātiju un gatavību uzklausīt. Jūs varat lūgt Debesu Tēvam palīdzēt jums redzēt viņus kā indivīdus un atpazīt viņu unikālos izaicinājumus, iespējas un vajadzības. Kad viņiem ir jautājumi vai grūtības ar savu liecību, jūs varat palīdzēt viņiem justies droši un zināt, ka viņi var vērsties pie jums un pie Tā Kunga.

Kā mēs varam palīdzēt tiem, kuri cīnās ar vainas sajūtu un izmisumu savu kļūdu dēļ? Tāpat kā Glābējs — mēs neatsakāmies no viņiem. Mēs cienām viņu cīņu — mēģināt darīt pareizo sarežģītā pasaulē. Mēs viņiem mācām, ka būt cienīgam nenozīmē būt nevainojamam. ²² Mēs palīdzam viņiem turēties uz derību takas, liecinot par prieku, ko sniedz grēku nožēlošana, un mācot viņiem, ka tai ir centrālā loma Debesu Tēva iecerē. Mēs palīdzam viņiem zināt, ka Viņš joprojām viņus mīl un ir gatavs viņiem palīdzēt.

Man ļoti patīk mācība Mozus 4. nodaļā, kuru mēs visi studējām pagājušajā nedēļā. Pēc Ādama un Ievas izdarītā pārkāpuma viņu acis tapa atvērtas un viņi saprata, ka viņi ir kaili. Viņu pirmais mēģinājums apsegt savu kailumu bija piesegšanās ar savītām vīģes lapām. Kad viņi dārzā izdzirdēja Tā Kunga balsi, viņi nolēma „paslēpties no Dieva Tā Kunga klātbūtnes starp dārza kokiem (Mozus 4:14)”. Ir interesanti atzīmēt to, kurš lika viņiem slēpties no Dieva. Es negribu to uzskatīt par nesvarīgu, taču — kā gan tas varētu darboties? Vai jūs varat iztēloties, ka mūsu Tēvs debesīs mēro ceļu starp neskaitāmām Viņa radītām pasaulēm, atrod šo Saules sistēmu, šo planētu un dārzu un nespēj atrast Ādamu un Ievu noslēpušos aiz koka? Tajā brīdī Tas Kungs uzdeva viņiem jautājumu: „Kurp tu ej?” (Mozus 4:15). Vai kā rakstīts Vecajā Derībā: „Kur tu esi?” (1. Mozus 3:9). Vai, jūsuprāt, ir iespējams, ka Viņš to patiešām nezināja? Tad ko gan Viņš jautā? Varbūt tas bija kaut kas līdzīgs šim — tagad, kad esat pārkāpuši, kur jūs iesiet? Vai jūs slēpsieties no Manis vai arī nāksiet pie Manis un ļausiet Man sevi apsegt? Vārds izpirkšana tā sākotnējā jeb ebreju valodā ir kippur, kas nozīmē „apsegt”. ²³ Mūsu Debesu Tēvam ir daudz labāks veids par vīģes lapām un kokiem, kā apsegt mūsu grēkus. Taču pretinieks čukst melus, lai liktu mums vēlēties paslēpties no Dieva. Viņš cenšas mūs pārliecināt, ka Dievs mūs nemīl un ka Viņš mums nepiedos, tāpēc ka mums vajadzēja zināt labāk vai tāpēc ka mūsu grēki ir pārāk smagi.

Reiz es uzaicināju kādu jaunieti doties uz templi kopā ar jauniešu grupu. Viņa atbildēja, ka nav cienīga, lai ieietu templī. Es viņai teicu, ka mēs tikai pastaigāsimies apkārt templim un ka es priecāšos, ja viņa mums pievienosies. Viņa atbildēja: „Vēl ne. Es negribu, lai Dievs mani tagad pamana.” Kad mēs izdarām kļūdas, mēs bieži vien nevēlamies lūgt, lasīt Svētos Rakstus vai iet uz baznīcu. Iespējams, mēs ceram, ka Dievs mūs nepamanīs.

Lūdzu, palīdziet saviem studentiem zināt, ka, pieļaujot kļūdas, viņi var atrast piedošanu un mieru, dodoties žēlsirdīgā Debesu Tēva mīlošajās un atvērtajās rokās, kurš ir sagatavojis ceļu, kā mūs apsegt. Viņš ir sagatavojis ceļu mūsu pestīšanai.

Kā palīdzēt studentam, kuram šķiet, ka viņam nav bijušas garīgas pieredzes? Dažkārt mūsu jaunieši dzird stāstus, kas šķiet brīnumaini, un viņiem neizdodas aptvert, ka Svētais Gars uzrunā arī viņus dažādos vienkāršos veidos, piemēram, kad viņi sajūt iedvesmu uzdot kādu jautājumu vai kad viņi iedomājas kaut ko atzīmēt Svētajos Rakstos. Palīdzēsim viņiem saprast, kādā veidā Tas Kungs sazinās ar viņiem personīgi, un neliksim viņiem domāt, ka tas veids, kā Tas Kungs runā uz mums, ir vienīgais veids, kā Viņš var runāt ar viņiem. Būsim piesardzīgi, lai nepateiktu saviem studentiem, kad viņi sajūt Svēto Garu. Tas, ka mēs kā skolotāji jūtam Garu, ne vienmēr nozīmē, ka visi studenti jūt tieši to pašu tajā brīdī. Būtu labi arī saprast, ka tiem, kuri piedzīvo trauksmi un depresiju, varētu šķist, ka ir grūti iegūt šādas pieredzes. Taču garīgās slimības neierobežo To Kungu. Viņš zina un saprot tās un var atrast veidus, kā sniegt Savu mīlestību un vadību. Ir ļoti maz kā tāda, ko mēs varam darīt, kas viņiem palīdzēs vairāk kā mācīšanās saņemt personīgo atklāsmi un rīkoties saskaņā ar to.

Es nesen dzirdēju stāstu par kādu jaunieti, kurš apmeklē kādu prestižu universitāti ASV austrumos. Viņš apguva ļoti sarežģītu loģikas priekšmetu. Viņš vēlējās labi mācīties, tāpēc nolēma nolīgt privātskolotāju. Viņam izdevās nolīgt cilvēku, kurš agrāk bija profesora asistents un pat pasniedza to pašu kursu tajā universitātē. Privātskolotāja palīdzība bija ļoti noderīga, taču jaunietis joprojām uztraucās par gala eksāmenu. Profesors teica studentiem, ka pārbaudes darbs būs ļoti sarežģīts, tāpēc viņš ļāva viņiem paņemt līdzi vienu papīra lapu un uzlikt uz tās jebko, kas, viņuprāt, varētu viņiem noderēt. Studenti sāka rakstīt pēc iespējas mazākiem burtiem, lai ar palielināmā stikla palīdzību pierakstītu un izlasītu, kas viņiem varētu būt nepieciešams pārbaudes darbā. Pienāca eksāmena diena, un jaunietis iegāja klasē. Viņam blakus bija viņa privātskolotājs. Profesors pajautāja, ko viņi dara, un jaunietis paņēma baltu papīra lapu un nolika to uz grīdas. Tad privātskolotājs uzkāpa uz papīra lapas. Jaunais vīrietis paskaidroja: „Jūs teicāt, ka varu uzlikt uz šīs lapas, ko vien vēlos. Nu, es vēlos savu privātskolotāju.” Jaunietim tika dota atļauja kārtot eksāmenu ar blakus stāvošu privātskolotāju, kurš čukstēja atbildes viņam ausī.

Kāpēc mums, Jēzus Kristus Baznīcas locekļiem, kuriem ir dota Svētā Gara dāvana, būtu jāiztur kāds dzīves pārbaudījums bez mums pieejamās palīdzības? Paldies, ka cenšaties būt Svētā Gara cienīgi visās savas dzīves jomās un meklēt Viņa ietekmi visā, ko darāt.

Es lūdzu, lai mūsu jaunieši un jaunie pieaugušie iepazītu mūsu Debesu Tēvu un, zinot, kas Viņš ir, saprastu, kas viņi patiesībā ir. Pateicoties Viņa spēkam sniegt piedošanu, viņi var būt tīri. Pateicoties Viņa spēkam dziedināt, viņi var kļūt veseli. Un, pateicoties Viņa spēkam attīrīt, viņi var kļūt līdzīgi Viņam. Kā Jēzus Kristus pārstāvji, kuri māca Viņa mācību un dalās Viņa mīlestībā, jūs varēsiet viņiem palīdzēt atpazīt viņu mūžīgo identitāti. Tas nenozīmē, ka jūs vienmēr būsiet perfekti. Jums tādiem nav jābūt. Kad jūs cenšaties mācīt atjaunoto evaņģēliju — fokusējoties uz Jēzu Kristu, koncentrējoties uz saviem studentiem un balstoties Dieva vārdā — Svētais Gars piešķirs tam dzīvību un nozīmi un liecinās par tā patiesumu. Es liecinu, ka jūs, jūsu ģimenes un jūsu studenti esat apsolījuma bērni, Israēla cerība un esat Dieva mīlēti. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.