Seminārs ir svētījis manu dzīvi
2022. gada S&I ikgadējā apmācības pārraide ar prezidentu Balardu
Piektdien, 2022. gada 21. janvārī
Labrīt! Jūs šorīt esat ļoti labi apmācīti, un es noteikti atbalstu visu, ko jūs esat dzirdējuši līdz šim, un es lūdzu, lai Tas Kungs man palīdz dot pienesumu šai brīnišķīgajai sanāksmei ar jums, kam dota tik liela atbildība. Man ir prieks būt kopā ar jums. Es vēlos paust savu mīlestību ikvienam no jums un ceru, ka jūs nodosit šo mīlestību saviem ģimenes locekļiem. Es paužu Augstākā prezidija un Divpadsmit apustuļu kvoruma mīlestību. Mēs esam pateicīgi par jūsu neparastajiem un uzticīgajiem pūliņiem, mācot Jēzus Kristus evaņģēliju, kas svētīs mūsu jauno Baznīcas locekļu dzīvi un stiprinās viņu liecības.
No sākuma es vēlos pastāstīt, kā seminārs ir svētījis manu dzīvi. Tas iesēja manī evaņģēlija liecības sēklas un palīdzēja man sagatavoties manai misijai un iespējām būt par vadītāju.
Kā jūs, iespējams, zināt, es esmu Hairama Smita, kurš bija pravieša Džozefa Smita jaunākā vecākais brālis, mazmazmazdēls. Mana māte ir Smita, un es esmu prezidenta Džozefa F. Smita, sestā Baznīcas prezidenta, mazmazdēls. Es esmu arī divu apustuļu — eldera Hairama Meka Smita, manas mātes tēva, un Melvina Dž. Balarda, mana tēva tēva — mazdēls.
Ņemot vērā, ka šie vīri ir mani priekšteči, jūs varētu padomāt, ka pusaudža gados evaņģēlijs bija dziļi manā sirdī. Taču tas tā nebija. Ļaujiet man pastāstīt jums nedaudz vairāk par saviem vecākiem un manu dzīvi pirms manas kalpošanas misijā.
Manam tēvam piederēja savs automašīnu tirdzniecības uzņēmums. 1929. gadā, kad man bija tikai 10 mēneši, sākās Lielā depresija. Depresijas radīto ekonomisko izaicinājumu dēļ mani vecāki un mūsu ģimene pieredzēja lielas grūtības, un jo sevišķi mans tēvs. Tā kā viņš šajā grūtajā laikā bija tik ļoti aizņemts, cenšoties nodrošināt ģimenes vajadzības, viņš pārstāja aktīvi apmeklēt Baznīcu.
Vēlāk, kad biju vecāks un mūsu finansiālais stāvoklis nostabilizējās, mans tēvs nopirka kādu īpašumu kalnos uz austrumiem no Soltleiksitijas. Svētdienās viņš veltīja laiku būdas celtniecībai, un mēs visi strādājām kopā ar viņu. Mēs neapmeklējām Baznīcas sanāksmes kopā kā ģimene.
Tas, ka mani vecāki nebija aktīvi Baznīcas locekļi, man netraucēja apmeklēt dievkalpojumus kopā ar labiem draugiem, ko es darīju, kad mūsu ģimene bija mājās, un arī lūgt Dievu kopā ar manu mīļo māti. Taču es neapmeklēju semināru.
Kad es mācījos vidusskolā, mana draudzene Nedra Mortensena man jautāja, kāpēc es neapmeklēju agrā rīta semināru. Tāpēc sākot ar nākamo dienu es sāku to regulāri apmeklēt. Agrā rīta seminārs sākās pulksten 6.30. Vidusskolā tas bija agri — vismaz es to tā izjutu. Es atceros, kā apmeklēju semināru ziemā — tajos aukstajos, sniegotajos ziemas rītos. Un uzsākot mācības vidusskolas pēdējā klasē, mani aicināja par Austrumu vidusskolas semināra prezidentu.
Semināra apmeklēšana ir viena no tām lietām, kas ievirzīja manu dzīvi pareizajā virzienā. Seminārs aizkustināja manu sirdi, un manā dvēselē tika iedēstītas liecības sēklas. Es neatceros visu, kas tika mācīts, bet es atceros savas sajūtas. Es arī atceros, ka es jutos piederīgs.
Esmu pateicīgs saviem semināra skolotājiem, kuri, tāpat kā katrs no jums, veltīja daudz laika, lai sagatavotu jēgpilnas stundas, kas ieaicināja Garu.
Esmu pateicīgs arī katram skolotājam, kas mācīja manus bērnus. Viņiem augot, mēs kopā ģimenē studējām evaņģēliju, taču papildu mācības, ko viņi apguva seminārā, svētīja viņu dzīvi toreiz un turpina svētīt viņu dzīvi arī tagad. Kā vectēvs un vecvectēvs — mūsu ģimenei nesen pievienojās mūsu 100-ais mazmazbērns — es saku paldies jums, skolotāji, kuri esat mācījuši un mācāt manus mazbērnus. Visu vecāku un vecvecāku vārdā no visas Baznīcas es pateicos jums par upuriem, ko jūs nesat, lai sagatavotu, mācītu un mīlētu, un aicinātu katru Debesu Tēva bērnu nākt pie Viņa Dēla, Tā Kunga, Jēzus Kristus.
Brāļi un māsas, jūs esat svarīgi Tam Kungam un Viņa ieceres īstenošanai. Katram no jums ir sava loma, aizkustinot šo dārgo jauniešu sirdis. Jūsu darbs un pūliņi ir ārkārtīgi svarīgi, lai stiprinātu jauno paaudzi un celtu Dieva valstību. Lūdzu ziniet, ka mēs esam ļoti, ļoti pateicīgi par jūsu vēlmi kalpot un par jūsu uzticīgajiem pūliņiem, mācot un vadot semināra un institūta programmu visā pasaulē.
Es izsaku pateicību elderam Holandam un izpildkomitejai, elderam Klārkam Gilbertam kā pilnvarotajam un brālim Čadam Vebam kā administratoram. Un arī visiem departamenta vadītājiem, darbiniekiem un ikvienam skolotājam. Mēs jūs mīlam, mēs augsti vērtējam jūs un esam pateicīgi ikvienam, kas ir veltījies reliģiskajai izglītībai.
Kā jau minēju iepriekš, semināra apmeklēšana man palīdzēja iegūt liecību un virzīties uz priekšu pa derību ceļu. Pateicoties tam, es varēju palīdzēt saviem vecākiem kļūt aktīviem Baznīcā. Es kalpoju misijā, kas droši vien nebūtu noticis, ja man nebūtu bijuši labi draugi, kurus es iepazinu seminārā un kuri ieteica, ka arī man vajadzētu kalpot misijā.
Kad es pirms došanās misijā uzstājos Svētā Vakarēdiena sanāksmē, ieradās arī mans tēvs, lai dzirdētu manu uzrunu. Tā bija pirmā reize manā mūžā, kad atceros savu tēvu kopā ar mani apmeklējam Baznīcu. Kad atgriezos mājās no savas misijas, es runāju ar saviem vecākiem par to, cik svarīgi ir apmeklēt mūsu Baznīcas sanāksmes. Mani vecāki izvēlējās atkal būt aktīvi Baznīcas locekļi, un visu savu atlikušo dzīvi pieņēma dažādus aicinājumus un uzdevumus.
Nesen Baznīca veica kādu Jūtas jauniešu izvērtējumu. Vienā no rādītāju kombinācijām tika secināts, ka ir „ļoti iespējams”, ka jaunieši piedalīsies Baznīcas pasākumos arī pēc pieciem gadiem, ja viņi apmeklē semināru un viņiem ir derīga tempļa rekomendācija. 1
Baznīcas korelāciju izpētes nodaļa pētīja arī to, kādu ietekmi atstāj seminārs, institūts un Baznīcas koledžas. Viņu pētījums atklāja, ka semināram ir galvenā ietekme uz aktivitāti Baznīcā mūža garumā, uz liecību, piederības sajūtu, spēju sajust Garu, kā arī personīgo un ģimenes pielūgsmi. 2
Brāļi un māsas, jums ir ļoti nozīmīga ietekme. No jums kā Tā Kunga, Jēzus Kristus, mācekļiem staro spēcīgs ziedošanās gars. Es jums pateicos, ka jūs saglabājat šo Garu visa sava mūža garumā un rūpējaties par to, lai šis Gars būtu jūsu klasē. Es jums pateicos, ka jūs aizkustināt mūsu jauniešu un jauno pieaugušo sirdis.
Kad es domāju par mūsu pienākumu mācīt un sasniegt viņu sirdis, es atceros kādu pieredzi, kas man pirms daudziem gadiem bija Soltleikas templī. Liecību sanāksmē Soltleikas tempļa ceturtajā stāvā prezidents Gordons B. Hinklijs liecināja par to, cik svarīgi ir cilvēkiem apgūt un pieņemt evaņģēliju un palikt tam uzticīgiem. Viņš teica, ka, lai cilvēki to varētu internalizēt, viņiem ir vajadzīgs kas vairāk par zināšanu iegūšanu ar prātu — viņiem tās ir jāiegūst ar Garu. Viņš sacīja, ka mums jāspēj sajust pateicību par evaņģēliju nevien savā prātā, bet arī sirdī. Paldies, ka palīdzat saviem audzēkņiem to īstenot.
2015. gada 25. jūnijā, tikai dažas nedēļas pirms kļūšanas par Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidentu un tobrīd kalpojot par Misionāru izpildpadomes priekšsēdētāju, prezidents Rasels M. Nelsons sniedza uzrunu 2015. gada misijas vadītāju seminārā. Viņš mācīja, ka misionāri kļūst par Tā Kunga vēstuli. Viņš teica: „Mums kā Tā Kunga pārstāvjiem ir privilēģija sludināt Viņa evaņģēliju. Apustulis Pāvils sniedza brīnišķīgu mācību. Viņš paziņoja, ka katrs pārstāvis, katrs māceklis, jā, katrs misionārs var kļūt par dzīvu „Kristus vēstuli, … [kas] rakstīta ne ar tinti, bet ar dzīvā Dieva Garu …, [iespiestu] uz sirds plāksnēm” [2. korintiešiem 3:3].” 3 Es liecinu, ka evaņģēlijs var aizkustināt katru audzēkni, kas apmeklē semināru; evaņģēlijs var tikt ierakstīts uz viņu sirds plāksnēm.
Paldies par jūsu personīgo sagatavošanos, lai darītu to, ko jūs darāt tik labi, — mācītu Jēzus Kristus evaņģēliju tā, lai Gars varētu aizskart mūsu Debesu Tēva bērnu sirdis.
Mūsdienu pretrunīgajā pasaulē šiem jauniešiem ir vajadzīgs prieks un miers, ko caur Savu evaņģēliju mums dāvā Glābējs, Jēzus Kristus. Viņiem savā sirdī ir jājūt mīlestība, kas mūsu Glābējam ir pret katru no viņiem.
Es vēlos runāt par nākotnes vadītāju veidošanu. Jūs zināt, ka mūsdienu jaunieši un jaunie pieaugušie ir mūsu nākotnes vadītāji. Viņi vadīs — vai jau vada — savas ģimenes. Viņi ietekmēs savus tuviniekus un kopienas. Kad viņi mācīs, viņi visi būs vadītāji — Baznīcā, mājās, skolā vai savā kopienā. Daži kalpos Sākumskolā, ar Jaunajām sievietēm vai Palīdzības biedrībā — un pat prezidijos. Daži kalpos bīskapībās, daži par staba prezidentiem vai misijas vadītājiem. Daži pēc 20 vai 30 gadiem vadīs pasaules mēroga Baznīcu. Jūs mācāt jauniešus, par kuru likteni jūs šobrīd neko nezināt un neapzināties. Iespējams, ka kādu no jūsu klasēm apmeklē nākamais Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis. Jūs to nezināt, bet lai Tas Kungs jūs svētī, lai jūs mācītu tā, it kā jūs zinātu.
Lai mūsu jaunieši varētu būt labi Baznīcas vadītāji, viņiem vispirms ir jābūt labiem vadītājiem savās mājās. Māciet viņiem, it sevišķi jaunajiem vīriešiem, ka „[ar priesterības iedarbību nevar jeb nedrīkst izmantot nekādu spēku vai ietekmi], kā vien ar pārliecināšanu, pacietību, ar maigumu un lēnprātību, un ar neviltotu mīlestību”, un „laipnību, un tīrām zināšanām, kas ļoti paplašinās dvēseli bez liekulības un bez viltus”. 4
Kā skolotāji, lūdzu, koncentrējieties uz tiem, kurus jūs mācāt, un palīdziet viņiem viņu dzīvē. Jūs gatavojat viņus ne tikai kalpošanai misijās vai mācībām universitātē. Jūs sagatavojat viņus kļūt par labiem vecākiem. Jūs sagatavojat viņus kļūt par labiem Baznīcas locekļiem un vadītājiem. Jūs sagatavojat viņus gūt panākumus visos dzīves aspektos. Skatoties uz katru no saviem audzēkņiem, iztēlojieties, ko viņi varētu darīt pēc 5, 10 vai 20 gadiem, un tad tiecieties saņemt iedvesmu no debesīm, lai uzzinātu, kā jūs varat palīdzēt viņiem sagatavoties tam laikam.
Nodrošiniet viņus ar iespēju vadīt. Kā jau minēju iepriekš, es biju Austrumu vidusskolas semināra prezidents savā pēdējā vidusskolas klasē. Mani skolotāji riskēja, ļaujot man būt par prezidentu. Es sāku apmeklēt semināru tikai 11. klasē. Es nebiju tāds semināra audzēknis, kurš gadu gaitā ir uzrādījis nevainojamu apmeklējumu. Es ceru, ka jūs centīsieties saskatīt jaunietēs un jauniešos potenciālu un dosiet viņiem iespēju. Palīdziet katram audzēknim nedaudz izaicināt sevi. Nepalaidiet viņus ārpus sava redzes loka un negaidiet, ka viņi vadīs. Tā vietā māciet viņiem, kā vadīt, un tad ļaujiet viņiem vadīt, un tad turpiniet viņus mācīt, kā to paveikt vēl labākā veidā.
Piemēram, kad tiek aicināti jauni Augstākie pilnvarotie — Septiņdesmitie, mēs nodrošinām apmācību un dodam norādījumus, pirms sūtām viņus pasaulē pildīt viņu individuālos uzdevumus. Mēs ņemam viņus līdzi pildīt uzdevumus kopā ar mums. Tie ir vīrieši ar ievērojamu Baznīcas vadības pieredzi, tomēr mēs turpinām viņus mācīt, pirms palaižam ārpus sava redzes loka. Vairākas reizes gadā Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļi apmeklē Septiņdesmito sanāksmes, lai sniegtu norādījumus, palīdzētu viņiem stiprināt savu liecību un kļūt par efektīvākiem vadītājiem. Vēl jāpiebilst, ka mēs izmantojam izdevību, lai mācītu cits citu Divpadsmito kvorumā, kopā ceļojot un mācoties cits no cita. Jūs varētu padomāt, ka pēc tam, kad mēs esam ilgu laiku pildījuši savus uzdevumus, mēs visu zinām. Nē, pasaule mainās, un cilvēku vajadzības ir dažādas — it īpaši dažādās pasaules vietās. Tāpēc mēs kā Divpadsmito kvoruma locekļi ar nepacietību gaidām un ceram mācīt cits citu, kā labāk pildīt savu pienākumu kā Tā Kunga, Jēzus Kristus, apustuļiem.
Es lūdzu jūs palīdzēt mūsu nākamajiem vadītājiem; daudzi vēlas mācīties no jūsu vadītāja pieredzes. Jums atvēlētais laiks ar viņiem kā ar semināra un institūta studentiem ir īss, taču pievērsiet uzmanību tiem brīžiem, kad varat ietekmēt katru no viņiem.
Ļaujiet man pieminēt nepieciešamību rūpīgi atbildēt uz jautājumiem. Mēs visi zinām, ka jautājumu uzdošana ir lielisks veids, kā audzēkņi var mācīties. Lielākā daļa jautājumu liecina par vēlmi mācīties. Lūdzu, iedrošiniet audzēkņus uzdot jautājumus un pēc tam palīdziet viņiem mācīties, kā atrast atbildes caur studēšanu un lūgšanu. Evaņģēlijs sniedz atbildes uz lielāko daļu dzīves jautājumu. Tomēr ir daži jautājumi, uz kuriem nevar atbildēt, jo mums trūkst nepieciešamās informācijas atbildes sniegšanai. Šādās situācijās neizsakiet savus pieņēmumus. Jūs varat teikt „es nezinu” vai „mēs nezinām”. Mēs vienmēr būsim drošībā un aizsargāti, ja mācīsim patiesību, ja mācīsim to, ko mēs zinām. Neattālinieties no patiesības un neizsakiet pieņēmumus par to, ko mēs vēl nesaprotam. Gandrīz visos gadījumos jūs varat sniegt uzticīgu, pārdomātu un precīzu interpretāciju par rakstvietām un evaņģēlija doktrīnu, Baznīcas vēsturi vai kādu citu tēmu, ko mēs labi izprotam. Es jūs mudinu sekot dotajai mācību programmai un izmantot apstiprinātos avotus.
Saglabājiet vienkāršību. Savas dzīves laikā esmu tik daudz lietojis šo frāzi, ka mani bērni to uzlika uz kapakmens, kur dus mana mīļā sieva un kur reiz dusēšu es viņai līdzās. Uz šī kapakmens ir rakstīts „Saglabājiet vienkāršību”. Kad es nomiršu, es ceru, ka visi sapratīs, ka tas bija kaut kas tāds, kas man šķita svarīgs. Saglabājiet evaņģēliju vienkāršu. Tas ir vienkārši skaists, skaidrs un brīnišķīgs. Mācot evaņģēliju, saglabājiet vienkāršību un bieži lieciniet par mūsu Glābēja, Tā Kunga Jēzus Kristus, kalpošanu un Viņa dievišķo misiju.
Atcerieties, ka Nefijs gavilēja skaidrībā. 5 Viņš mācīja, ka „mēs runājam par Kristu, mēs priecājamies par Kristu, mēs sludinām par Kristu, mēs pravietojam par Kristu, un mēs rakstām saskaņā ar mūsu pravietojumiem, lai mūsu bērni zinātu, pie kura avota meklēt savu grēku piedošanu”. 6 Es liecinu, ka, mācot, sludinot un liecinot par Kristu, jūsu audzēkņi sajutīs jūsu liecību un priecāsies par Jēzus Kristus labestību un Viņa evaņģēliju.
Es esmu eldera Melvina Dž. Balarda mazdēls. Viņš kalpoja par apustuli 20 gadu. Man bija 11 gadu, kad viņš aizgāja mūžībā. Taču bija daudzi — kad es kļuvu pietiekami nobriedis, lai saprastu, ka mans vectēvs ir kalpojis par apustuli, — kas bija dzirdējuši viņu sludinām un dzirdējuši viņu mācām. Es jautāju atkal un atkal dažādās pasaules vietās dažādiem cilvēkiem, kuri bija dzirdējuši viņu mācām un sludinām evaņģēliju. Un gandrīz vienmēr es saņēmu vienādu atbildi: „Es īsti neatceros, ko viņš teica,” cilvēki man teica, „bet es nekad, nekad neaizmirsīšu, kā es jutos.” Kaut tie, kurus mēs mācām, — viņi var neatcerēties mūsu teiktos vārdus, bet — kaut viņi nekad neaizmirstu, kā viņi jutās, kad mēs mācījām vienkāršās, skaistās Jēzus Kristus mācības.
Es esmu runājis par to, cik svarīgi ir mūsu kā skolotāju un administratoru pienākumi. Šie pienākumi ir svarīgi un nepieciešami. Tomēr jūsu pienākumi jūsu pašu ģimenē ir vēl svarīgāki. Mēs esam šeit, uz šīs Zemes, lai kļūtu par daļu no paplašinātām ģimenēm ar spēju izveidot un veidot savu ģimenes vienību. Mūsu katra ģimenes apstākļi ir atšķirīgi. Lai arī kādi būtu jūsu apstākļi, lūdzu, kopiet un veidojiet šīs ģimenes attiecības. Jūs, kas esat precējušies, pavadiet laiku kopā ar savu dzīvesbiedru. Lūdziet sava laulātā padomu un ņemiet to vērā. Es biju labāks tēvs, vīrs un Baznīcas vadītājs, pateicoties manas mīļotās un dārgās sievas, Barbaras, laipnajam un mīlošajam padomam. Jūs, kas neesat precējušies, meklējiet padomu no saviem vecākiem, ģimenes locekļiem vai kāda, kam uzticaties. Mums visiem ir jāveido savas ģimenes attiecības, jo tās ilgs arī pēc šīs dzīves. Jūsu pienākumi un skolotāja aicinājums šajā programmā beigsies, taču jūsu ģimenes attiecības pastāvēs mūžīgi.
Noslēdzot savu mīlestības pilno uzrunu, es domāju par prieku, ko jūtu, piedaloties šajā svarīgajā un brīnišķīgajā darbā kopā ar jums. Es jūtu to pašu prieku, ko juta Amons, kad viņš teica saviem brāļiem un darbabiedriem:
„Cik milzīgs iemesls ir mums priecāties. …
Mēs bijām padarīti par darbarīkiem Dieva rokās, lai veiktu šo lielo darbu. …
Lai svētīts top mūsu Dieva Vārds; dziedāsim Viņa slavai, jā, pateiksimies Viņa svētajam Vārdam, jo Viņš mūžīgi dara taisnības darbus …
Mans prieks ir pilnīgs, jā, mana sirds ir prieka pilna, un es priecāšos savā Dievā.” 7
Mani mīļotie brāļi, māsas un kolēģi skolotāji — un es saku kolēģi skolotāji, jo Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļu galvenais pienākums ir mācīt. Es liecinu, ka mēs kā Debesu Tēva bērni varam piedzīvot evaņģēlija prieku un mieru, dzīvojot pēc tā un mācot to, paklausot Tā Kunga baušļiem un dzīvojot patiesībā.
Jēzus Kristus dzīve, kalpošana un evaņģēlijs sniedz šo prieku. Jaunajā Derībā Jēzus sacīja Saviem apustuļiem: „To Es uz jums esmu runājis, lai Mans prieks mājotu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs.” 8
Pravietis Lehijs piedzīvoja prieku, nobaudot evaņģēlija augli, un vēlējās, lai arī viņa ģimene to nobaudītu. Viņš sacīja: „Un, kad es nobaudīju tā augli, tas piepildīja manu dvēseli ar ļoti lielu prieku; tādēļ es sāku vēlēties, lai mana ģimene arī nobaudītu no tā, jo es zināju, ka tas bija visiekārojamākais no visiem augļiem.” 9
Es esmu pārliecināts, ka ikviens no mums jūtas tāpat kā apustulis Jānis, kad viņš sacīja: „Man nav lielāka prieka, kā dzirdēt, ka mani bērni dzīvo patiesībā.” 10
Mūsdienu pasaulē ir pārpārēm vilšanās, nesaskaņu, neapmierinātības, diskriminācijas, necieņas, mazdūšības un ciešanu. Jēzus Kristus evaņģēlijs var mums palīdzēt pastāvēt šajos grūtajos laikos. Pravietis Lehijs mācīja vienkāršu principu, ko bija atklājis Tas Kungs. Viņš sacīja: „Cilvēki ir, lai viņi varētu gūt prieku.” 11
Tā Kunga Vārdā un ar svētajām apustuļa amata pilnvarām es lūdzu, kaut Tas Kungs svētītu ikvienu no jums, lai jūs rastu prieku savā ģimenē, prieku evaņģēlijā un prieku pildot skolotāja vai administratora pienākumus šajā diženajā Baznīcas semināra un institūta programmā. Es vēlreiz izsaku savu mīlestību ikvienam no jums un jūsu audzēkņiem.
Es sniedzu un atstāju savu liecību, ka Jēzus Kristus dzīvo un šī ir Viņa Baznīca, un šis ir Viņa evaņģēlijs. Lai Tas Kungs jūs svētī, mani mīļotie skolotāji, lai mēs ar visu savas sirds spēku varētu aizskart ne tikai prātu, bet arī sirdi vēl vairākiem mūsu Tēva bērniem, kuriem ir jānonāk pie zināšanām, ka Jēzus ir Kristus, ka Viņš aicināja pravieti, patiesi, Džozefu, un atjaunoja mūžīgā evaņģēlija pilnību un ka viss, kas nepieciešams, lai rastu mieru un prieku šajā dzīvē, ir atkal atklāts un ir rodams Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā. Es piesaucu svētību Augstākā prezidija un Divpadsmit apustuļu kvoruma vārdā jums un jūsu ģimenēm. Un to es daru pazemīgi Tā Kunga, Jēzus Kristus, svētajā Vārdā, āmen.