Jēzus Kristus evaņģēlijs ir apbrīnojams
2022. gada S&I ikgadējā apmācības pārraide ar prezidentu Balardu
Piektdien, 2022. gada 21. janvārī
Ievads
Vispirms ļaujiet man izteikt pateicību par visu, ko jūs darāt, lai iedvesmotu jauniešus un jaunos pieaugušos visā Baznīcā. Jūsu klasēs burtiskā nozīmē ir Baznīcas nākotne, un mani iedvesmo tas, kā jūs kalpojat un gādājat par saviem studentiem. Brāļi un māsas, Jēzus Kristus evaņģēlijs ir apbrīnojams.
Šodien es vēlētos runāt par to, kā mēs varam efektīvāk mācīt par ticību, liecību un Jēzus Kristus evaņģēlija apbrīnojamo būtību.
Lai iepazīstinātu ar savu tēmu, es raksturošu kādu mākslas darbu, kuru es jau ilgu laiku esmu apbrīnojis, taču dažkārt uztvēris kā pašsaprotamu. Pirms daudziem gadiem es saņēmu padomu no kādas paziņas, kura bija gide Bostonas Tēlotājmākslas muzejā. Viņa ierosināja, ka, izvietojot mākslas darbus savās mājās, ir svarīgi tos laiku pa laikam mainīt vietām, lai mēs nekļūtu pret tiem „neredzīgi”. Mēs ar sievu jau ilgu laiku esam apbrīnojuši Karavadžo gleznu ar nosaukumu Svētā Mateja aicinājums. Tā kā šī glezna mūsu mājās vairākus gadus bija piekarināta vienā vietā, es reti kad apstājos, lai apbrīnotu tās majestātiskumu. Šoruden es pārvedu šo gleznu uz savu biroju Baznīcas galvenajā pārvaldē. Redzot to jaunā vietā, es esmu neviļus apstājies, lai no jauna apdomātu tās apbrīnojamo ieceri un garīgo nozīmību. Lūkas evaņģēlijā mēs lasām par Mateju, kur teikts: „Un pēc tam Viņš izgāja un ieraudzīja muitnieku, vārdā Levijs, pie muitas sēžam un uz to sacīja: „Nāc Man līdzi.” Un, visu atstājis, tas cēlās un sekoja Viņam.” 1 Interesanti, ka Karavadžo ataino brīdi, kad Kristus izsaka aicinājumu, taču pirms brīža, kad Matejs pacēla galvu, lai redzētu Glābēja ciešo skatienu. Jūs varat redzēt Kristus izstiepto roku un gaismu, kas plūst pāri telpai, nolaižoties pār Mateju galda galā, kurš savas rokas joprojām tur uz naudas. Karavadžo ir iemūžinājis Mateju tieši tajā brīdī, kad viņš pieņēma lēmumu — atstāt visu un sekot Jēzum Kristum. Katru reizi, kad es apstājos, lai vērotu šo gleznu, es apbrīnoju tās vēstījumu.
Brāļi un māsas, Jēzus Kristus evaņģēlijs ir apbrīnojams! Glābēja, Jēzus Kristus, piedzimšana, dzīve, kalpošana, Izpirkšana un Augšāmcelšanās ir pats apbrīnojamākais stāsts, kas jebkad ir stāstīts. Un tomēr — šajos grūtajos laikos 2 — mēs varam nepamanīt šo apbrīnojamo vēstījumu pat tad, kad cenšamies palīdzēt citiem, kuriem ir grūtības. Kā nesen mācīja prezidents Nelsons: „Mani dārgie brāļi un māsas, šīs ir pēdējās dienas. Lai jūs un es izturētu gaidāmās briesmas un grūtības, mums visiem ir obligāti jābūt drošam garīgajam pamatam, kas celts uz mūsu Pestītāja, Jēzus Kristus, klints.” 3
Studentu ticības jautājumu risināšana
Mūsdienās daudzi no mūsu studentiem saskaras ar ticības izaicinājumiem, kas liek viņiem apšaubīt atjaunoto evaņģēliju, Mormona Grāmatas patiesumu un pat Dieva klātbūtni viņu dzīvē. Evaņģēlijam naidīgu digitālo vēstījumu ir daudz. Šie avoti nav visu ar ticību saistīto grūtību iemesls, taču tie var pastiprināt jau esošos jautājumus un radīt jaunus. Ļaujiet man dalīties trīs cilvēku stāstos, kuros jūs varētu saskatīt līdzības ar jūsu pašu studentu dzīvi:
Stefānija: Stefānija uzauga Baznīcā, taču vienmēr jutās atstumta no savas bīskapijas un draugu loka grūtību dēļ viņas vecāku laulībā. Ar laiku tas noveda pie sarūgtinājuma, ko viņa kaut kādā veidā saistīja tieši ar Baznīcu. Stefānija sāka aktīvi meklēt informācijas avotus, kas ir naidīgi pret Baznīcu, koncentrējoties uz Džozefa Smita kritizēšanu, taču ignorējot jebkādus pierādījumus viņa kā pravieša lomai. Stefānija tagad lieto sociālos medijus, lai galvenokārt kritizētu to, ko viņa saredz kā maldinošus un novecojušus savu draugu uzskatus. Tas ir tikai palielinājis viņas dusmas, un tagad viņai ir lielāka vēlme pieņemt jebkuru kustību vai grupu, kas naidīgi vēršas pret Baznīcu.
Dāvids: Dāvida jautājumi ir līdzīgi vērsti uz Baznīcas vēsturi, taču viņa situācija ir pavisam cita. Viņš uzauga ļoti uzticīgs, taču pēc savas misijas sāka uzdot jautājumus par tēmām, kuras nebija pilnībā apzinājis pirms savas misijas. Šie jautājumi aizveda viņu pie avotiem, kas bija noskaņoti pret Baznīcu, un viņš apjuka par savu liecību un to, kam patiesībā tic. Neraugoties uz daudzām iepriekšējām pieredzēm, kad viņš bija saņēmis liecību par evaņģēlija patiesumu, Dāvids pārstāja studēt mūsdienu praviešu vārdus un lasīt Mormona Grāmatu. Uz Dāvida garīgajiem jautājumiem sāka atbildēt citas balsis. Viņš nebija naidīgi noskaņots pret Baznīcu, taču jutās apjucis un pat paralizēts, kas noveda pie mazākas dalības institūtā un mazākas dalības svētdienas dievkalpojumos.
Konija: Konijai nepiemita nedz Stefānijas naidīgums, nedz Dāvida „paralīze”. Viņa vienkārši cīnījās ar vairākām dzīves grūtībām, kas bija saistītas ar viņas vecāku neseno šķiršanos un verbālo un emocionālo vardarbību viņas mājās. Šī trauma radīja viņā rētas, un viņa meklēja palīdzību. Taču tā vietā, lai meklētu dziedinājumu caur Jēzus Kristus evaņģēliju, Konija tiecās pēc laicīgās piederības, lai gūtu empātiju un sapratni, kas viņai tik ļoti bija nepieciešama. Viņa pievienojās citiem, kuriem bija grūtības ar garīgās veselības izaicinājumiem, dzimumpiederības problēmām un kuri savā dzīvē saskārās ar vilšanos un šaubām. Konija guva mierinājumu šajās kopienās, taču viņai radās arī jauni jautājumi. Viņa un viņas draugi bieži vien savās grūtībās vainoja Baznīcu, cerot, ka tad, ja viņi vienkārši ignorēs Dieva likumus, viņu sāpes kaut kādā veidā izzudīs. 4 Viņa ne tikai pārstāja piedalīties Baznīcā un institūtā, bet arī sāka tiekties pēc tādiem paradumiem, kas, kā viņa cerēja, nomērdētu viņas sāpes un ļautu viņai izvairīties no grūtā ceļa, lai mainītos un piedotu citiem.
Katrs no šiem studentiem saskaras ar ticības krīzi, taču šīs krīzes būtība katram no viņiem ir būtiski atšķirīga. Viena studente jūtas sarūgtināta un ir atklāti sacēlusies, otrs ir vienkārši apjucis un pakļauts ārējo ietekmju iedarbībai, un trešā ir iesprostota sāpēs un cenšas paslēpties no tā, ko viņa redz kā grūtu ceļu Baznīcā. Viņi atspoguļo Z–paaudzes audzēkņu kategoriju, ko raksturo neuzticība oficiālām institūcijām, samazināta baznīcas apmeklētība un pāri visam — morālā relatīvisma sajūta, kas apgalvo, ka pareizajam un nepareizajam oficiāla standarta nav. Kādā nesenā „Barna Group” pētījumā bija teikts: „Morālais relatīvisms nav vienkārši iezadzies Z–paaudzes pasaules skatījumā; tagad tas ir vairākuma viedoklis.” 5
Mums, evaņģēlija skolotājiem, ir jāatrod veidi, kā aizsniegt tādus studentus kā Stefānija, Dāvids un Konija. Viņu jautājumi un bažas ir īstas, un tās nevajadzētu ignorēt. Mums vajadzētu izturēties pret viņu bažām ar iejūtību un žēlsirdību, ļaujot viņiem uzdot jautājumus drošā un audzinošā vidē. Mums ir jāattīsta arī spēja izprast viņu bažas un atsaukties uz tām. Reliģijas semināru un institūtu (S&I) resursā „Garīgo zināšanu iegūšana” ir teikts: „Dažkārt mēs varam atklāt jaunu informāciju vai mums var rasties jautājumi par kādu, šķietami grūti izprotamu, Baznīcas mācību, paražu vai vēsturisku notikumu. Lai uzzinātu patiesību, jautājumu uzdošana un atbilžu meklēšana ir svarīga mūsu centienu daļa.” 6 Šis S&I resurss sniedz idejas, kā atbildēt uz mūsu studentu ticības jautājumiem, mācot viņiem: 1) rīkoties ticībā, 2) izvērtēt priekšstatus mūžības skatījumā un 3) izmantot uzticamus avotus. Līdzīgi arī BYU Studies nesen publicēja papildu materiālu ar nosaukumu „A Teacher’s Plea” (Skolotāja lūgums), kurā autors mudina reliģijas pasniedzējus mācīt mūsu avotu nianses un nozīmīgumu, izvairīties no mūsu stāstu pārliekas vienkāršošanas un būt gataviem ieklausīties bažās, ko izjūt tik daudzi cilvēki. 7 Līdzīgi arī Ērika un Sāras Evegniju nesenais pētījums par „pievēršanu no jauna” mudina mūs palīdzēt cilvēkiem attiekties pret reliģiskajām bažām tā, lai viņi nezaudētu savas attiecības ar Dievu. 8 Un, protams, arī pati Baznīca ir izveidojusi evaņģēlija tēmu kolekciju, ko var izmantot kā resursu, lai labāk izprastu un atrisinātu vēsturiskus un doktrinārus jautājumus, kas ir svarīgi daudziem no mūsu studentiem. Atzīstiet, risiniet šos otršķirīgos jautājumus, taču nedzenieties pēc tiem.
Atzīt, izskatīt otršķirīgus jautājumus, taču nedzīties pēc tiem
Es vēlos, lai visiem mūsu reliģijas pasniedzējiem būtu skaidrs, ka ir daudz kā cildināma tajos un citos resursos, kas ir izveidoti, lai palīdzētu mūsu studentiem pārvarēt ticības krīzi un atrisināt viņu evaņģēlija jautājumus. Patiesībā es neesmu pārliecināts, ka mēs varam būt efektīvi evaņģēlija skolotāji mūsdienu vidē, ja vien neapzināmies ticības izaicinājumus, ar kuriem saskaras daudzi studenti. Mums arvien vairāk vajadzēs izmantot šos resursus, lai palīdzētu studentiem atrisināt viņu jautājumus.
Taču, palīdzot studentiem gaisināt viņu bažas, mums ir jābūt uzmanīgiem, lai mēs pārlieku nekoncentrētos uz viņu konkrētajiem ticības jautājumiem un tāpēc palaistu garām iespēju mācīt viņiem, cik apbrīnojams patiesībā ir Jēzus Kristus evaņģēlijs. Kā man paskaidroja brālis Čads H. Vebs: „Tas līdzinās centieniem palīdzēt cilvēkiem izkļūt no tumsības miglas, koncentrējoties uz tumsību.” Mums nevajadzētu ignorēt tumsības klātbūtni, nedz arī pilnībā pievērst tai savu uzmanību. Elders Lorencs E. Korbridžs atsaucās uz to kā uz ļaušanu otršķirīgiem jautājumiem aizstāt galvenos jautājumus. BJU svētbrīža uzrunā elders Korbridžs teica:
„Otršķirīgo jautājumu skaitam nav gala. To skaitā ietilpst jautājumi par Baznīcas vēsturi, daudzsievību, afrikāņu izcelsmes cilvēkiem un priesterību, sievietēm un priesterību, par to, kā tika pārtulkota Mormona Grāmata, par Dārgo Pērli, DNS un Mormona Grāmatu, viendzimuma laulību, atšķirīgajiem Pirmās vīzijas atstāstiem un tā tālāk, un tā joprojām.
Ja jūs atbildat uz galvenajiem jautājumiem, tad arī uz otršķirīgiem jautājumiem tiek atbildēts, vai arī tie nobālē nozīmīguma ziņā, un jūs varat tikt galā ar to, ko jūs saprotat un ko nesaprotat, un to, kam jūs piekrītat un kam nepiekrītat, nezaudējot savu ticību.” 9
Tādēļ, jā, ieklausieties savu studentu bažās, radiet drošu vidi, kur viņi var uzdot jautājumus, un smelieties no uzticamiem avotiem. Taču šajā procesā neatstājiet bez ievērības Jēzus Kristus evaņģēlija apbrīnojamo būtību. Līdzīgi kā manā stāstā par Karavadžo šedevru, neatstājiet bez ievērības tā apbrīnojamo būtību, kas ir tieši jūsu acu priekšā. Vēl to var aplūkot kā redzes traucējumus, ko sauc par makulas deģenerāciju, kas pilnībā bloķē visu redzes lauku, izņemot perifēro redzi. Cilvēki, kuriem ir šī slimība, „aizpilda” to, ko viņi nevar redzēt tieši sev priekšā, ar skaidrojumiem par to, ko viņi redz savā perifērijā. Neļaujiet savu studentu perifērajai redzei sagrozīt viņu skatījumu uz evaņģēlija apbrīnojamo būtību, kura var un kurai vajadzētu būt viņu acu priekšā. Prezidents Oukss ir mācījis: „Ja vien mēs neesam sev par pamatu likuši šīs patiesības, kuras turklāt ir mūsu [galvenie] priekšnoteikumi un pieņēmumi, mēs nevaram būt droši, ka mūsu secinājumi ir patiesi.” 10 Piemēram, pat mūsu iedvesmotie centieni „ieviest institūtā jauninājumus” cietīs neveiksmi, ja mums pietrūks šīs galvenās uzmanības. Mēs esam jūs mudinājuši savā mācīšanā vairot nozīmi, piekļuvi un piederību. Taču pastāv risks, ka šie cēlie pūliņi var kļūt par otršķirīgiem jautājumiem, ja tiem neizdosies ietvert šo balsta principu — pievēršanos Jēzum Kristum. Uz Glābēja celts garīgais pamats ir vienīgais veids, kā mūsu studenti galu galā pārvarēs šīs pēdējo dienu grūtības un ietekmes. 11
Jēzus Kristus evaņģēlijs ir apbrīnojams
Es vairākas reizes šodien esmu paziņojis, ka Jēzus Kristus evaņģēlijs ir apbrīnojams. Pirmo reizi es dzirdēju atsauci uz šo ideju, kad elders Džefrijs R. Holands uzrunāja kādu reliģijas pasniedzēju grupu par viņu svēto pienākumu — mācīt Jēzus Kristus evaņģēliju. Evaņģēlija apbrīnojamā būtība izpaudās saistībā ar pašu Glābēju, kad Viņš mācīja sinagogā tos, kas neticēja: „Un, kad sabats nāca, Viņš sāka sinagogā mācīt; un daudzi, Viņu dzirdēdami, izbrīnījās un sacīja: „No kurienes Viņš to ņēmis?”” 12 Kalna sprediķa noslēgumā mēs uzzinām: „Kad Jēzus šos vārdus bija beidzis runāt, ļaudis izbrīnījās par Viņa mācību.” 13 Lamonijs Mormona Grāmatā bija „ļoti izbrīnīts” par Amona uzticību. 14 Šajos un daudzos citos piemēros vārds izbrīnīts attiecas uz cilvēkiem, kuriem ir grūtības ar ticību, taču galu galā viņi aptver evaņģēlija spēku un brīnumu. Mēs to redzam Helamana grāmatā, kur ļaudis „bija ārkārtīgi izbrīnījušies, tā ka tie krita pie zemes; jo viņi nebija ticējuši tiem vārdiem, ko Nefijs bija sacījis”. 15 Šķiet, ka šis izbrīns rodas, kad neticība nonāk tiešā saskarē ar Jēzus Kristus evaņģēlija brīnumaino dabu un mācību. Tas attiecas uz visiem, kuri cīnās ar šaubām, un tas attiecas uz Stefāniju, Dāvidu un Koniju, kurus es minēju iepriekš. Viņi pārvarēs savu izjusto sarūgtinājumu, apjukumu un sāpes tikai tad, kad nonāks līdz paša Kristus apbrīnojamajai būtībai.
Brāļi un māsas, lūdzu, ieklausieties tajos, mīliet tos un izrādiet empātiju tiem, kuriem ir grūtības ticības jautājumos. Dariet to mīlošā veidā, kas rada drošu vidi visiem audzēkņiem, norādot uz uzticamiem avotiem un palīdzot mazināt viņu bažas. Taču neatstāsim bez ievērības apbrīnojamās atbildes uz Jēzus Kristus evaņģēlija galvenajiem jautājumiem.
Kaut mēs „mainītu vietām gleznas” savā dzīvē tā, lai palīdzētu mūsu studentiem apstāties un apdomāt Glābēja patiesi apbrīnojamo būtību, kas ir tieši viņu priekšā. Protams, pastāv izaicinājumi — tie ir daļa no mūsu laicīgā ceļojuma. Taču palīdzēsim mūsu jauniešiem apzināties neskaitāmos veidus, kā Jēzus Kristus fundamentāli var mainīt trajektoriju Dieva bērnu dzīvē.
Piemēram, es apbrīnoju to, kā mani jaunieši no Bostonas iekšpilsētas pieķērās Jēzus Kristus evaņģēlijam un kā tas viņus aizveda misijās, vadīja uz koledžu, tempļa laulībām un tagad āju lomām. Ir gandrīz neiespējami aptvert to, kas ir noticis viņu dzīvē, ņemot vērā to, kur viņi bija sākumā. Es izjūtu izbrīnu, kad domāju par kādu jaunu tēvu Sanantonio, kuru mēs ar māsu Gilbertu nesen satikām. Viņš baidījās, ka nekad nespēs atbilst evaņģēlija prasībām. Un beidzot viņš saprata, ka neviens no mums nav pilnīgs un ka tikai Jēzū Kristū un caur Viņu mēs kā indivīdi varam kļūt labāki. Šis ir brālis Luiss Vargass ar savu sievu Andreu un viņu meitu Sofiju — vakarā, kad pēc piecu gadu ilgas tikšanās ar misionāriem viņš nolēma kristīties. Es biju izbrīnīts, vērojot, kā ir mainījies viņš un viņa ticība Kristum. Līdzīgi es jutos izbrīnīts, kad satiku savu draugu Džonu Rāsu, kurš 30 gadu neapmeklēja Baznīcu, neskatoties uz savas sievas un bērnu uzticīgo piemēru. Kādā pazemīgā brīdī, kas bija saistīts ar ģimenes krīzi, brālis Rāss lūdza svētību un piekrita tikties ar māsām misionārēm. Šis lēmums noveda pie viņa kristībām, kā arī pie viena viņa dēla un vienas viņa meitas kristībām, viņiem nostājoties uz derību takas. Savā paša dzīvē es jūtos izbrīnīts, dzirdot, ka Tas Kungs uzrunā mani, apstiprinot manu liecību, atbildot uz manām lūgšanām par tiem, kuriem es kalpoju, pildot savus uzdevumus un arī kalpojot norīkojumā, tajā skaitā kalpojot savu bērnu vajadzībās.
Brāļi un māsas, Jēzus Kristus evaņģēlijs ir apbrīnojams! Glābējs izmaina Dieva bērnu dzīvi paliekošos un iespaidīgos veidos. Viņš aicina mūs mainīties un kļūt labākiem, kalpot citiem un kļūt par kaut ko vairāk, nekā mēs spētu paši saviem spēkiem. Mācīsim tā, lai parādītu mūsu studentiem, cik apbrīnojams patiesībā ir Jēzus Kristus evaņģēlijs! Par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.