Uz kādu laiku es biju pazaudējusi savu dzīvi. Mana liecība
Mani sauc Tatjana Mizina. Man ir 36 gadi. Jau kopš bērnības es ciešu no epilepsijas. Viena no krampju lēkmju blaknēm ir atmiņas zudums attiecībā uz tiem notikumiem, kas norisinājās pirms lēkmes. Tā kā šādas lēkmes mani piemeklē katru nedēļu, esmu jau pieradusi un iemācījusies tikt galā ar saviem īstermiņa atmiņas zuduma brīžiem.
Taču divas vai trīs reizes gadā es nonāku īpaši smagā krampju stāvoklī. Ilgu laiku (aptuveni dienas garumā) konkrētos intervālos (1–2 stundas) man ir lēkmes. Šis stāvoklis ir īpašs ar to, ka apziņai nepietiek laika, lai atjaunotos, pirms sākas nākamā lēkme, un es neesmu pie apziņas visu šo laiku. Es burtiski zaudēju vienu savas dzīves dienu. Kādā brīdī starp šīm lēkmēm es varu veikt ikdienišķus darbus, sarunāties un rūpēties par saviem tuviniekiem. Taču, kad nākamajā dienā pamostos, es neko no tās dienas neatceros. Un tā tas ir bijis gadu garumā.
Šo visu es rakstu, balstoties uz sava vīra skaidrojumiem, kurš ir mediķis un kurš ir rūpējies par mani vairāk nekā 10 gadus. Šogad ārsti man ievērojami palielināja zāļu devu, un kādā brīdī manas smadzenes man sagādāja unikālu pārsteigumu.
2021. gada 7., 8. un 9. jūlijā es nespēju atcerēties neko no tā, kas ar mani dzīvē bija iepriekš noticis. 7. jūlijā, kad mans vīrs Goša strādāja 24 stundu maiņu darbu ātrās palīdzības brigādē, mani piemeklēja īpaši smaga krampju lēkme. Pirms došanās gulēt mēs ar vīru vienmēr pa telefonu novēlam viens otram arlabunakti un pasakām dažus jaukus vārdus. Mans vīrs man atsūta īsziņu un es tūlīt uz to atbildu. Toreiz tā nenotika. Es neatceros, ko tieši un kad es viņam atbildēju. Mans vīrs teica, ka viņš bija pārsteigts saņemt atbildi no manis pēc 2 stundām, nevis kā parasti ― uzreiz. Nākamajā rītā es to neatcerējos. Mans prāts atradās dīvainā stāvoklī. Es atceros, ka redzēju savu vīru, taču pilnībā nesapratu, kas norisinājās. Es acu priekšā redzēju bērnus un prātoju: vai tie ir mani bērni? Un tā visas dienas garumā es neko neatcerējos — tā it kā man iepriekš nemaz nebūtu bijusi dzīve. Mans vīrs, redzot manu stāvokli, injicēja man zāles un lēnām, pamazām, mana apziņa sāka skaidroties.
8. jūlijā mēs ar ģimeni devāmies vakara pastaigā pa Ņevas upes krastmalu. Mēs apskāvāmies un šķita, ka es atkal iemīlējos savā ģimenē. Ar prieku es raudzījos uz saviem bērniem. Šie ir mani bērni — Elza, Miša un Dmitrijs?! Cik es esmu laimīga! Vai šis ir mans lieliskais vīrs?! Viņš ir pats labākais, izskatīgākais, mīlošākais un mīļākais! Laimes asaras lija aumaļām, saprotot, ka šī ir mana brīnišķīgā ģimene! Es esmu tik dīvaina, jo neko neatceros, taču esmu tik svētīta! Es piedzemdēju šos brīnišķīgos bērnus! Vai Tas Kungs mani ar viņiem ir svētījis?! Un mans vīrs, kurš uzlūko mani ar tik lielu mīlestību?! Es nespēju savaldīt savas asaras. Tas pats ar mani notika 9. jūlijā. Es aizvien vairāk un vairāk uzzināju par savu dzīvi un prātoju, cik daudz svētību man ir! Man prātā ienāca doma: izlasīt „Ģimene — vēstījums pasaulei”. Mēs to izlasījām kopā ar ģimeni. Mans vīrs pasniedza ziedus Elzai, un Miša iedeva piecas brīnišķīgas rozes man! Mēs kopā ar Elzu pagatavojām saviem puišiem picu. Es jutos laimes pārņemta, un manas acis nemitīgi pildīja asaras.
9. jūlijā es sāku atgūt atmiņu attiecībā uz saviem dzīves notikumiem. Es sāku izvērtēt iepriekšējo dienu notikumus, negaidīti es varēju tos daļēji atcerēties! Es atcerējos tās sajūtas, kad šķietami no jauna atskārtu, ka tas bija mans vīrs un tie bija mani bērni. Un es sapratu, ka ieraudzīju savu dzīvi ar jaunām acīm, jo es biju tik priecīga par to, ka Tas Kungs bija tik ļoti svētījis mani un manu ģimeni.
Es atguvu savu atmiņu pilnībā, un es pat spēju salīdzināt savu attieksmi pret dzīvi pirms un pēc šī konkrētā notikuma. Kad mans vīrs 10. jūlijā atgriezās mājās no savas darba maiņas, viņš nekavējoties manī pamanīja pārmaiņas, jo es staroju aiz laimes.
Es pierakstīju savas sajūtas dienasgrāmatā un tās analizēju. Ar mani tas viss atgadījās nejauši, bet, iespējams, katram vajadzētu izvērtēt savu dzīvi no jauna, kā no baltas lapas. Un tad mēs saprastu, cik daudz Dievs mūsu labā dara pat tagad, un mēs pārstātu barot savu prātu ar negatīvām domātu par to, kā mums nav, bet ko mēs tik ļoti vēlamies, un tā vietā domāsim par to, cik ļoti mēs varam būt pateicīgi un laimīgi! Un mums nevajadzētu ieslīgt bezcerībā nesasniegto mērķu vai nepiepildīto vēlmju dēļ.
Es liecinu par to, ka Dievs mīl Savus bērnus un viņiem palīdz par spīti visām grūtībām, kas šajā pasaulē viņus piemeklē. To es zinu no visas sirds.
Jēzus Kristus Vārdā, āmen.